Ievads
Mūsdienu straujais dzīves temps ne vienmēr nodrošina emocionālo saikni ar bērnu. No rīta vecāki steidzas uz darbu , vakarā vēlu pārnāk no darba un izpaliek kopā būšanas brīži, kas ir ļoti svarīgi bērna emocionālajai attīstībai. Neatgriezenisks process notiek bērna emocionālajā attīstībā, kad vecāki ir emocionāli nepieejami un bērns jūtas atstumts, it sevišķi bērna pirmajos dzīves gados.
Grupiņā, kurā strādāju, vēroju bērnu un viņu vecāku attiecības, kā viņi ierodas bērnudārzā, kādas sarunas ir viņu starpā, kā atvadās, ar kādām emocijām sagaida vecākus vakar, kā savstarpējā saskarsme ietekmē bērna emocionālo uzvedību. Bērnam, kura māmiņa steidzīgi atvadoties, lai tikai ir miers, kamēr viņa aiziet, sola nākt pakaļ pirms pusdienlaika, bet audzinātājai piemiedz ar aci, tā nebūs, ir milzīgs emocionāls pārdzīvojums, kad māmiņa doto solījumu neizpilda. Varbūt tādēļ viņš ir nomākts, konfliktē ar grupas biedriem, neveicas arī sadarbība ar audzinātāju. Savukārt bērns, kuru māmiņa vai tētis, atvedot uz bērnudārzu, ienāk grupiņā, paskatās, ko bērns dara, parunājas ar audzinātāju un grupas biedriem, uz atvadām izspēlē tikai viņiem diviem piemītošo atvadu rituālu, dienas garumā jūtas laimīgs un mierīgs.
Cilvēku savstarpējām attiecībām ir galvenā nozīme mūsu dzīvē un svarīgi lai šīs attiecības ir balstītas uz mīlestības , sapratnes , iejūtības pamatiem. Ja tā ir mēs jūtamies labi gan fiziski, gan emocionāli.
Nereti vecāki brīnās , kāpēc mans bērns ir agresīvs, kāpēc tik bieži slimo. Tad varam secināt, ka vecākiem ir ļoti maz zināšanu par emociju ietekmi uz bērna veselību un attīstību.
Ģimene emocionālās attīstības pamatlicēja
Filozofi uzskata, ka cilvēkā ir divas daļas – dvēsele un prāts. Ja prāts mums ir dots
no dabas, kurš dzīves laikā ir jāattīsta, tad dvēseles daļa ir balta lapa, kurā dzīves laikā saskarsme ar citiem cilvēkiem, notikumi, pārdzīvojumi ieraksta katram savu tikai sev raksturīgo pamatu cilvēka personības izveidē.
Kerola Bellama, Apvienoto Nāciju organizācijas direktore- izpildītāja, pētījumu kopsavilkumā par bērnu stāvokli pasaulē, 2001gadā, ir teikusi: „ Pirmajos dzīves 36 mēnešos bērnam veidojas milzīgs daudzums savienojumu galvas smadzenēs, kuri nosaka domāšanas un uzvedības struktūru, visai turpmākajai dzīvei.” Par agrās bērnības nozīmi viņa ir teikusi: „Cilvēkiem pamats bērna attīstībā ir jāliek pirmajos trīs dzīves gados. Tieši šis laiks ir kad saskarsme ar vecākiem un citiem ģimenes locekļiem, bērniem un citiem pieaugušajiem ietekmē bērna galvas smadzeņu attīstību . Kad vecāki atbild uz bērna lalināšanu, pieskaras viņam, nēsā uz rokām vai muguras, dzied vai spēlējas ar viņiem nav tukša laika nosišana, tā ir tā ir nozīmīga emocionāla barība, jo tādā veidā viņi dod bērnam signālus siltumam, mīlestībai, piederībai, pārliecībai par sevi, ziņkārībai, savu jūtu pārvaldīšanai un saskarsmei ar citiem cilvēkiem. Lai gan nostiprināt un stimulēt bērna attīstību nekad nav par vēlu, ja šis vecums ir nokavēts, iespējams, ka bērns tā arī nekad neaizpildīs šo tukšumu un nerealizēs visas savus potenciāles.”[1.4-5]
Pirmās emocijas bērns saņem ģimenē no mātes, tēva. Tā ir vide, kurā veidojas bērna emocionalitāte. Tādēļ, manuprāt, svarīgi lai ģimene nodrošinātu pietiekamu emocionālo drošību , atbalstu un mīlestību bērnam. Par to esmu pārliecinājusies strādājot ar trīsgadīgiem bērniem, kā mainās bērna uzvedība , ja ģimenē ir konflikti. Spilgts piemērs bija kāda meitene, kura četru gadu vecumā savā emocionālajā, intelektuālajā, fiziskā attīstībā bija divgadīga bērna līmenī. Parunājot ar pagasta sociālo darbinieku uzzināju , ka meitene pirmos dzīves gadus tika turēta viena atsevišķā istabā redeļu gulta no, kuras tikusi izņemta tikai lai pabarotu un pārģērbtu. Bērns savus pirmos dzīves gadus dzīvojis pilnīgā emocionālajā badā.
Pirmo periodu no cilvēka piedzimšanas apmēram līdz pusotra — divu gadu vecumam varētu raksturot kā laiku, kad veidojas uzticēšanās bāze apkārtējai pasaulei. Ja vecāki šajā laikā, izprot bērna raudas un nāk pie viņa ar konkrētu rīcību (samīļot, barot, pārtīt), tad mazulim veidojas uzticēšanās pasaulei, izjūta, ka viņam palīdzēs. Bet, ja bērnam ilgstoši liek raudāt, viņš gūst pieredzi, ka pašam ar visu jātiek galā. Bērna kontakts ar māti un tēvu šajā laikā ir pats svarīgākais. Tas sākas ar zīdaiņa barošanu, kurā veidojas pamats dzīvei — kontakts ar apkārtējo pasauli. Zīdaiņa barošanā ar krūti veidojas pirmās stabilās attiecības ar māti. Mazulis ēd gan ar muti, gan ar rokām un sejas vaibstiem, jutīgo ādu. Līdz ar to krūts zīšana ir fizisks pārdzīvojums un tēlaina pieredze kā garīgo funkciju attīstības sākums. Būtiski bērnu liek pie krūts arī tad, ja mātei nav piena. Bērnam atkārtoti zīžot krūti, tajā var parādīties piens pat tad, ja viņš ilgāku laiku ir izzudis vai arī šis bērns nav konkrētās mātes bērns. Piena rašanās centri ir mātes smadzenēs un zīžot tiek stimulēta krūts un šie piena centri, kas dod ķermenim komandu radīt pienu. Bērnam nozīmīgs kontakts ar tēva un mātes kailu ādu. Bērns šai laikā saņem emocionālo un taktīlo komunikāciju, kas bērnā veido uzticēšanās un komunikācijas prasmju bāzi. Tieši pirmajos 6 mēnešos pēc bērniņa dzimšanas vecāku un bērna attiecībām ir būtiska nozīme; jo siltākas un tuvākas tās ir, jo labāki nosacījumi veidojas tālākai bērna un attiecību attīstībai. Pirmajos dzīves mēnešos bērns uztver sevi vienotā veselumā ar apkārtējo pasaules. Zīdainis ir saplūdis vienotā emocionālā ķermenī ar pieaugušo: māti, tēvu un tie, kas par viņu rūpējas, nodrošina viņa pamata vajadzības. Zīdainis ir pilnīgi apgādājams, viņa vajadzība pēc pieaugušā ir absolūta. Turpretī pieaugušais nosacīti bez bērniņa var iztikt. Ja bērnam nav apmierinātas viņa pamatvajadzības, nav atbalsts no pieaugušā, kad izjūt pēc tā vajadzību, bērns jūtas pazudis, atstumts, pamests, noliegts, lieks utt. Vēlams piedomāt arī par acu un ķermenisko kontaktu ar bērnu šajā laika posmā.[www.lotoss.com/ped-psih/bernuuztic/uztic.]
Manuprāt, ļoti svarīgi lai vecāki pirmajā dzīves gadā apmierinātu bērna pamatvajadzības, lai būtu pieejami un atsaucīgi kad bērnam tas ir nepieciešams. Piemēram, ja bērns ir paēdis, sauss ar viņu parunājas, noglāsta – bērna emocionālajā pieredzē krājas pozitīvas atmiņas.
Piedzimstot, bērns ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski ir atkarīgs no mātes. Mātes emocionālais stāvoklis ietekmē bērna emocionālo stāvokli.[www.medicine.lv/nozares/psihologija]
Ikvienam zīdainītim jau kopš dzimšanas ir iedzimta bioloģiski pamatota vēlme meklēt un atrast attiecību tuvību ar māti un tēvu vai citu aprūpētāju. Šis viņa mērķis sajust reālu, fizisku drošību ir pamats stabilai piesaistei jeb labai vecāku un bērna mijiedarbībai. Droša piesaiste( bērna pieķeršanās vecākiem) ietekmē viņa attīstību, attieksmi pašam pret sevi, citiem un pasauli. Agrīnās attiecības ar galveno aprūpētāju ( parasti māti) bieži kļūst par modeli, pēc kura veidojam savas attiecības vēlāk dzīvē, īpaši ar saviem bērniem. Vecāku uzdevums pēc iespējas izprast savu audzināmo vajadzības un atbilstīgi uz tām reaģēt, tad mazie spēj izaugt neatkarīgi un patstāvīgi. Spēj uztvert savas un citu cilvēku emocijas, prast pārvarēt grūtas dzīves situācijas, just līdzi citiem, apvaldīt impulsivitāti un dusmas, pārvarēt bailes un depresiju saistās ar cilvēka emocionālo inteliģenci. Lai vecāki to spētu iemācīt bērnam, viņiem pašiem jāpārvalda sava emocionālā pasaule, taču tas nereti ir ļoti grūti, jo iespējams, viņu ģimenēs jūtu uzrunāšana bijusi sveša vai pat „tabu” tēma.
Tātad vecāku īpašības un pieredze ietekmē bērna emocionālo attīstību kopumā.
Vecākiem jābūt spējīgiem kritiski izvērtēt savu augšanas un nobriešanas laiku, pirms paši sāk veidot un kontrolēt savu „vecāku” uzvedības stilu. Tāpēc būtiskas ir spējas novērot, analizēt savu garīgo pasauli, dzīves pieredzi un piedzīvoto. Tad paveras lielākas iespējas izprast augošā bērniņa jūtas u vēlmes, tas palīdz izskaidrot un saprast viņa uzvedību un atbilstoši reaģēt uz to.
Katram vecākam būtu jāzin, ka bērna attīstību iespējams iedalīt vairākās stadijās, kam jānoris stingri noteiktā secībā.
Mazulis nespēj veidot vārdus, pirms nav iemācījies skaņas; viņš sāk staigāt tikai pēc tam, kad būs iemācījies sēdēt un stāvēt. Vecākiem jāzin, ka emocionālajā un sociālajā attīstībā pastāv stadijas, kuras jāizdzīvo , pirms attīstās empātija( spēja izjust citu cilvēku). Izlaižot kādu vai fiksējoties kādā no tām, katru nākamo stadiju sasniegt kļūst aizvien grūtāk. Piemēram, ja bērnam ir negatīvs priekšstats par savu ķermeni, viņš nemāk to kontrolēt, just savu spēku, augošajam cilvēciņam būs grūti attīstīt pašcieņu arī citās jomās. Ja bērnam ir saskarsmes grūtības un šķiet, ka viņu neviens nevēlas klausīties, tad būs grūti iemācīties sabiedriskumu un empātiju- ieklausīties citos. [www.lursoft.lv]
Emocijas un bērna attīstība
Emocijas atspoguļo cilvēka vajadzības – pareizāk sakot, kā šīs vajadzības tiek apmierinātas. Viss, kas atvieglo vajadzību apmierināšanu, rada pozitīvu emocionālo pārdzīvojumu. Turpreti, viss, kas kavē to, veicina negatīvas emocijas.
Emocijas palīdz orientēties apkārt notiekošajā, novērtēt priekšmetus un parādības atkarībā no tā, cik tie ir vēlami vai nevēlami, derīgi vai kaitīgi. Tās bieži vien nosaka mūsu uzvedību.
Būtiski nejaukt emocijas ar jūtām. Jūtas ir relatīvi noturīgs un pastāvīgs pārdzīvojums, bet emocijas ir kā atbilde uz konkrētu situāciju. Protams, jūtas un emocijas ir cieši savstarpēji saistītas. [http://www.liis.lv/vesels/Veseliba/6/5-8partus.html]
Zīdaiņa periodā vecāki ir viņa acis, ausis, rokas un kājas. Jāpiebilst, ka šī neredzamā saite ar bērnu saglabājas visu mūžu un pēc divu, trīs vai piecu gadu vecumu tā nepārtrūkst, vienīgi zīdaiņa vecumā tā ir daudz izteiktāka. Vecāki reaģē uz apkārtējās vides notikumiem, un zīdainis no tiem paņem jau pārstrādātu informāciju emociju līmenī, – viņš paņem emocijas, tādā veidā apejot “emociju izskaidrošanas” posmu, jo tas tiek balstīts uz zināšanām un pieredzi, kas šai vecumā zīdainim ir nepietiekošas, lai saprastu apkārtējo pasauli. Tādēļ vecāku sajūtas viņā nostiprina stabilitāti un izpratni vai neziņu un bailes no notiekošā. Tenne uzsver ka pieķeršanās fenomens būtiski ietekmē bērna emocionālās stabilitātes un pašizjūtas veidošanos.[www.lotoss.com/ped-psih/bernuuztic/uztic.]
Emocijas iedala pēc vairākiem kritērijiem.
Pēc ilguma izšķir 3 veidus:
noskaņojums – ilgstoša, bet maz izteikta emocija,
kaisle – mazāk ilgstoša, bet jau izteiktāka emocija,
afekts – īslaicīga, bet ļoti spēcīga emocija – vētrains, emocionāls “uzliesmojums”.
Pēc rakstura iedala:
pozitīvas emocijas – prieks, sajūsma, uzticība u.c.
negatīvas emocijas – bēdas, nomāktība u.c.
Pēc ietekmes uz cilvēka rīcību iedala:
stēniskās jeb mobilizējošās emocijas. Tās mobilizē kādu šķēršļu pārvarēšanai. Šeit pieder visas pozitīvās emocijas un dusmas.
astēniskās jeb demobilizējošās emocijas. Tās traucē pārvarēt radošās grūtības. Šeit pieder izmisums, bailes, kauns.
Pavisam izdala 9 galvenās emocijas: 1) prieks, 2) interese – satraukums, 3) izbrīns, 4) bailes, 5) dusmas, 6) riebums,7) nicinājums, 8) bēdas, 9) kauns.
Apvienojoties pamatemocijām rodas kompleksie emocionālie stāvokļi. Piemēram, trauksmainība, kas ietver bailes, dusmas, vainas apziņu, interesi. Pie kompleksām emocijām pieder arī mīlestība un naids.
[ http://www.liis.lv/vesels/Veseliba/6/5-8partus.html]
Manuprāt, lai veiksmīgi veidotos bērna emocionālā pasaule visas šīs nosauktās pamatemocijas ir jāmāk atpazīt un prast tās pārvaldīt. Bērns nevar dzīvot tikai priekā vai dusmās, bailēs vai ar kauna un vainas izjūtu, manuprāt, tad bērnam veidojas izkropļota emocionālā uztvere.
Domāju ja – zemākās bērna jūtas netiek apmierinātas nevar attīstīties nākošā jūtu pakāpe – augstākās jūtas. Tas spilgti novērojams pirmsskolas iestādē, kad bērni no nelabvēlīgām ģimenēm ierodas grupiņā. Pirmais ko no rīta viņi meklē grupiņā ir audzinātājas palīgs, kad viņa atnāks, kad būs brokastis, vai varēs dabūt papildporciju. Rotaļas vai draugi paliek otrajā plānā un kad bērns ir sapratis, ka viņa dabiskā vajadzība pēc ēdiena tiks apmierināta vienmēr viņš sāk vairāk pievērsties apkārt notiekošajam, draugiem.
Bērns piedzimst ar dabisku tieksmi veidot emocionālas attiecības, jo mēs cilvēki esam sociālas būtnes un ja šī dabiskā tieksme tiek bremzēta vai netiek apmierināta , bērnam veidojas pamatneuzticēšanās. Manuprāt, svarīgi lai jau zīdaiņa vecumā bērnam, būtu līdzās tāda ģimene, kura spēj nodrošināt tās emocijas , kas veicina bērnam pamatuzticēšanos.
Mātes ietekme uz bērna emocionālo attīstību zīdaiņa vecumā
Runājot par šo posmu cilvēka dzīvē, ir īpaši jāuzsver, ka bērnam ir vajadzīga ne tikai barība un siltums- vairāk par visu pasaulē viņam vajadzīga mīlestība, iekšēja izjūta, ka viņš tomēr nav viens- ka ir kādas maigas un gādīgas rokas, kas uzrodas, līdzko viņam kaut ko ievajagas. Iepriekšminētā izjūta ir emocionāla tuvība, ko spēj sniegt tikai māte. Pirmais šāds īpašais brīdis ir tad, kad māte, paņēmusi uz rokām savu tikko dzimušo bērnu, piekļauj viņu pie krūts. Jebkurai mātei ir jāņem vērā, ka barošana ar krūti nav tikai barības uzņemšana vien- bērnam tie ir svētlaimes brīži un, protams, mīlošai mātei arī. Daudzi psihologi ir pievērsuši lielu uzmanību bērna kontaktam ar māti tūlīt pēc piedzimšanas. Tiek uzskatīts, ka pirmo pusotru stundu pēc piedzimšanas pastāv tā dēvētais sensitīvais jeb kritiskais periods, kurā veidojas bērna pieķeršanās mātei un mātes pieķeršanās bērnam. [Psiholoģija ģimenei un skolai. „Bērns ienāk pasaulē” 2005//maijs/jūnijs,5-6]
Ja starp māti un bērnu nav pieķeršanās, emocionālas tuvības, bērnam ir ļoti vāji izteikta interese par apkārtējo pasauli vai arī tās vispār nav, jo viņš nejūtas drošs, pārliecināts, kompetents. Māte ar savu pozitīvo attieksmi rāda, ka viņa tic, un rosina mazuli izpētīt apkārtējo pasauli. Nomākts, nobijies, nepārliecināts bērns ir neaktīvs pret pasauli, lietām, pret iespēju komunicēt ar cilvēkiem.[pirmsskolas izglītība. „Bērna emocionālā attīstība: kad, kā, kāpēc?”2000/2 ,4- ]
Mēdz būt, ka māte pati agrīnajā bērnībā nav bijusi mīlēta, lolota, nav izjutusi mātes labdabīgo auru ap sevi. Tādā gadījumā sieviete tikai ar prātu saprot, ka bērnam vajadzīga emocionālā tuvība. Tāda māte bērnu vienīgi aprūpē- apģērbj, paēdina, nomazgā. Mātes attieksme ir spēcīgākais dzinulis, kas „palaiž” bērna emocionālās sfēras attīstību un šo procesu nodrošina.[ pirmsskolas izglītība. „Bērna emocionālā attīstība: kad, kā, kāpēc?”2000/2 ,4 lpp.]
Emocionālās attīstības ietekme uz fizisko veselību
Ģimenes attiecības uzskata par pamatu bērna attīstībai. Īpaši nozīmīga ir agrīno attiecību kvalitāte, kas ietekmē bērna turpmāko emocionālo attīstību, socializācijas spējas un arī psihisko attīstību. Bērns ir atkarīga būtne, un piedzimstot nespēj izdzīvot bez mātes (aprūpētāja), tāpēc bērnam ir tik nepieciešams, lai kāds viņu ne tikai pabarotu un aizsargātu, bet sniegtu arī mīlestību un siltumu. Ja māte bērnam to nespēj sniegt, tad šādas situācijas pēdējam vienmēr radīs stresu.
Astmas psiholoģiskie cēloņi saistās ar mātes-bērna attiecībām. F. Aleksandrs, pamatojoties uz Vaisa un Holideja teoriju, savā grāmatā apraksta, ka astmas lēkme patiesībā esot apspiesta raudāšana, kura vērsta uz māti (astmatiķiem ir grūti raudāt); lēkme beidzoties, kad astmatiķis dodot izeju savām emocijām caur raudāšanu. Bērns ar raudām grib panākt mīlestību, no kuras viņš ir atkarīgs. Raudāšanas apspiešana apgrūtina elpošanu, un tā parasti ir vērojama bērnam, kurš kontrolē savu vēlēšanos raudāt un mēģina apturēt raudāšanu. Šāda bērna mātei ir raksturīgi uz maiguma pazīmēm reaģēt ar atsvešinātību un noraidīšanu. Ar raudāšanas palīdzību bērns sauc māti, taču astmatiskais bērns to apspiež, jo viņam ir bail no pārmetumiem un noraidījuma.
Bronhiālās astmas iemesli ir dažādu faktoru mijiedarbībā. Visbiežāk stresa situācijas agrīnā vecumā saistītas ar aprūpētāja nespēju dot bērnam visu nepieciešamo tā pilnvērtīgai attīstībai. Šīs atziņas mums nedod tiesības par cēloni vai iemeslu bērna saslimšanai uzskatīt māti, taču tās dod iespēju vēlreiz padomāt par mātes ārkārtīgi nozīmīgo lomu bērna audzināšanā, it īpaši bērna agrīnajā vecumā. Mātei pašai ir daudz stresa situāciju, un ir ļoti svarīgi, lai māte rūpētos pati par savu veselību un spētu tikt galā ar savas dzīves stresoriem. Būtiska loma ir tam, vai sieviete ir apmierināta ar savām attiecībām ar vīru. Nozīmīgs jautājums šeit būs: cik lielā mērā vīrs sievieti atbalsta un piedalās ģimenes problēmu risināšanā? Māte nav vainīga, ka viņas bērns ir saslimis, taču māte ir atbildīga par palīdzības iespēju izmantošanu vai neizmantošanu, lai attiecības ar savu bērnu veidotu veselīgākas un laimīgākas.[ http://news.frut.lv/lv/health/10441]
Kritiski apstākļi. Nelabvēlīga ģimenes atmosfēra un sadzīviskie apstākļi, ģimenes izjukšana, šķiršanās, ilgstoša vecāku prombūtne, pārciesta vardarbība.
Jauni apstākļi. Piemēram, kad šķirtā ģimenē māte vai tēvs nodibina jaunu laulību, pat neskatoties uz to, ka bērnam attiecības ar jauno patēvu / pamāti ir labas, bērnam bieži parādās nakts enurēze. Satraucoša var būt patēva / pamātes ienākšana ģimenē, otra bērna parādīšanās, adaptācijas grūtības bērnudārzā, neplānota bērna stacionēšana slimnīcā, piespiedu šķiršanās no vecākiem.
Dažreiz tas rodas no izbīļa, īpaši, ja bērns ir izbiedēts naktī (salūts aiz loga, pērkons, zibens, ugunsgrēks, agresīva iereibuša tēva uzvedība).
Pirmsskolas vecumā mēdz būt arī atsevišķi gultas pieslapināšanas gadījumi, kas var notikt, ja ir pēkšņas un krasas dienas kārtības / režīma izmaiņas. Bērns ir pārguris, nav izgulējies, nakšņo svešā vietā. Šādos gadījumos rekomendē profilaktiski pēc satraukumu un iespaidu pilnas dienas bērnam pirms miega sagatavot nomierinošu tēju, vannu ar nomierinošu zālīšu uzlējumu vai krūzi karsta piena.
Vecāku un bērna temperamenta nesaderība. Piemēram, ja vecāki ir ļoti strauji, dominējoši, impulsīvi, bet bērns pēc temperamenta ir pretējs (lēnīgs, kūtrs, piesardzīgs), tad visticamāk, ka bērnam būs grūtības pielāgoties vecāku dzīves un uztveres tempam, kā rezultātā var rasties pārāk liels kairinājums, bet tas savukārt var radīt stresu. Vecākiem ir jāspēj pieņemt, ka bērns var nepavisam nebūt kā viņu spoguļattēls, un tāpēc nedrīkstētu izteikt pārmetumus par viņa lēnīgumu.
Ļoti bieži bērnam nakts enurēze ir tad, ja arī viņa vecākiem bērnībā tāda ir bijusi. Bērnu un vecāku līdzīgā iekšējā pasaule, iekšējā predispozīcija (nosliece uz…) ir kā viena no neirotisma pazīmēm, kas bieži ir raksturīga vairākām paaudzēm. Piemēram, satraukuma brīžos gan vecmāmiņa, gan mamma sūdzas par karstuma sajūtu, patvaļīgu acs mirkšķināšanos, kamola sajūtu kaklā u.tml., bet bērns sāk sūkāt īkšķi, sūdzēties par neizskaidrojamām vēdersāpēm un no rīta pamostas slapjā gultā.
Bieži vien ir liela iespēja, ka bērna nakts enurēze beigsies +/- 8–10 g.v., ja bērna vecākiem arī tā ir bijis (normalizēsies miegs, un organisms vairāk nobriedīs). [http://www.psihologijaspasaule.lv]
Secinājumi
1. Pirmais dzīves gads ir vissvarīgākais bērna emocionālajā attīstībā.
2. Ģimenes, mātes, tēva, brāļu, māsu, vecvecāku emocionālā saskarsme ietekmē bērna emocionālo attīstību.
3. Emocionālajā attīstībā svarīgs faktors ir mātes un bērna droša piesaiste.
4. Ģimenei jānodrošina bērnam to emociju kopums , kas veicina bērna pamatuzticēšanos, lai sekmētu bērna tālāko attīstību-fizisko, intelektuālo un sociālo.
5. Mātes attieksme pret zīdaini ietekmē bērna emocionālās sfēras attīstību, vai bērnam izveidosies pozitīva emocionālā ievirze, vai negatīva.
6. Mīlestības trūkums ģimenē, nelabvēlīgas savstarpējās attiecības var veicināt bērnu saslimšanu ar astmu, bērnu nakts enurēzi . Šādā veidā bērns ar savu ķermeni reaģē uz emocionālo stresu.