Ermitāža
Ermitāža – vislielākais muzejs Krievijā un viens no vislielākajiem un bagātākajiem muzejiem pasaulē. Tā brīnišķīgajās zālēs var iepazīties ar visas pasaules mākslinieku gleznām, skulptūrām, gobelēniem…
Ēku komplekss, kuru patreiz aizņem Valsts Ermitāža, radies divu celtniecības etapu laikā: 18.gs.otrajā pusē un 19.gs. vidū. Ēku raksturā atspoguļojas mākslinieciskās gaumes un arhitektūras stila maiņa.
No Ņevas puses paveras brīnišķīgs skats uz grandiozo Ziemas pili, blakus stāvošo, nelielo Mazās Ermitāžas paviljonu un tā saucamo Veco Ermitāžu. Arka virs Ziemas kanāla, kura daudziem saistās ar Čaikovska operas “Pīķa dāma”dekorāciju, kalpo par pāreju uz Ermitāžas teātri. Šo izslavēto ansambli 18.gs. radījuši četri talantīgi arhitekti.
Ziemas pils – viens no krievu baroka vispilnīgākajiem paraugiem. Tā ir uzcelta no 1754. – 1762.gadam pēc arhitekta Francisko Bartolomeo Rastrellī (1700. – 1771.) projekta. Viņš bija ļoti talantīgs ar radošu vērienu. Tomēr mūsdienu Ziemas pils ir sestā pēc skaita, ar šādu nosaukumu.
Ermitāža kas radās blakus Ziemas pilij, pēc Jekaterinas II gribas tika izgreznota ar ļoti daudzām gleznām, skulptūrām un citiem mākslas darbiem. Carienes kolekcijas palielinājās, un pieauga arī ēku skaits, kuras bija nepieciešamas to izvietošanai.
Mazo Ermitāžu uzbūvēja no 1764. – 1775.gadam Feļtens Jurijs Matveja dēls (1730. – 1801.) – tikko radītās Pēterburgas Mākslas Akadēmijas direktors. Feļtens piedalījās arī Ņevas granīta krastmalas izbūvē.
Mazās Ermitāžas ziemeļu paviljons (1767. – 1769.) izveidots pēc arhitekta Žana – Batista Vallena – Delamota (1729. – 1801.) projekta, kurš bija pirmais Pēterburgas Mākslas Akadēmijas arhitektūras profesors.
Ermitāžas muzejs, kam pieder viena no lielākajām un vērtīgākajām mākslas darbu kolekcijām pasaulē, atrodas piecās ēkās – Ziemas pilī, Mazajā ermitāžā, Lielajā ermitāžā, Jaunajā ermitāžā un Ermitāžas teātrī. Kolekcijas vēsture sākās ar Katrīnu Lielo, kura pirmās gleznas iegādājās 1764. gadā un turpināja to aktīvi darīt visu mūžu. Tā kā viņas padomdevēji bija tādi eksperti kā Denī Didro un Voltērs, iegādātos augstvērtīgos mākslas darbus pilī spēja novērtēt tikai šaurs cilvēku loks. No tā arī radās muzeja nosaukums, jo Katrīna savu kolekciju nosauca Hermitage, kas franču valodā nozīmē „eremīta mājoklis”.Lai gan Ermitāžas bezgalīgās bagātības aptver visus iespējamos mākslas veidus un laikmetus, sākot no neolīta koka figūriņām un beidzot ar turku dunčiem, tieši vērienīgā Rietumeiropas klasiskās glezniecības kolekcija, ir tā, kas nodrošina pastāvīgo muzeja popularitāti un prestižu. Viena no bagātīgākajām šīs muzeja kolekcijas daļām ir veltīta itāļu mākslai. Tādi Renesanses glezniecības šedevri kā Leonardo da Vinči agrīnais darbs Madonna ar ziedu (Benuā madonna) un liriskā Madonna Litta, Rafaela Madonna Konestabile un Svētā ģimene, Džordžones Judīte, Ticiāna Danaja un Svētais Sebastians neapšaubāmi pārliecina ar savu glezniecisko meistarību un emocionālo iespaidīgumu.
Spāņu skolai veltītajās zālēs īpašu uzmanību pievērsīs El Greko ekspresīvais darbs Apustuļi Pēteris un Pāvils, Velaskesa agrīnā glezna Pusdienas, kur kontrastējošajās gaismēnās redzama vēl spēcīga Karavadžo ietekme, un Grāfa Olivaresa portrets, kas pazīstams ar modeļa personības izteiksmīgo raksturojumu, kā arī Muriljo darbu plašā kolekcija.
Ermitāžas teātris.
Telpa teatrāliem priekšnesumiem, izvietota Ziemas pils Dienvidrietumu spārnā, 18.gs.beigās vairs neatbilda galma prasībām.
1783.gadā jaunā teātra celtniecība tika uzticēta Dž.Kvarengi. Kvarengi radītais teātris bija neparasts. Skatītājs, tajā ierodoties, redzēja uz leju slīdošus pakāpienus un pusapļa veidā izvietotas rindas ar krēsliem. Pats Kvarengi teātri raksturo tā: “Šajā teātrī, kur nepastāv nekādas etiķetes, nav nekādu īpašu sēdvietu, katrs var sēdēt, kur viņam patīk. Es izvēlējos amfiteātrim pusapļa formu div iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā labāk par citām ļauj skatītājiem priecāties par izrādi. Otrkārt, tāpēc, ka izvietojoties, visi ļoti labi redz viens otru, un, kad zāle ir pilna, tas piešķir ļoti patīkamu iespaidu.
Es centos teātra arhitektūrai piešķirt augstsirdīgu un vienkāršu raksturu, izmantojot greznojumus, kuri ir piemēroti zāles nozīmei. Kolonnas un sienas ir pārklātas ar mākslīgo marmoru. Desmit zāles nišās un es noliku Apollona un deviņu mūzu statujas, bet kvadrātos, kas atrodas virs nišām, teātra slavenību biste – medaljonus”.
Augstsirdība un vienkāršība patiešām atšķirīgas iezīmes brīnišķīgajai zālei.
Uz Ermitāžas teātra skatuves 18.gs., ar krievu un franču aktieru piedalīšanos, notika uzvedumi, izrādes un amatieru izrādes, kuras veidoja galminieki.
19.gs.sākumā teātris pakāpeniski tika nolaists. 20.-tajos gados tika pavēlēts “teātra zāli Ermitāžā, un arī pašu teātra skatuvi atbrīvot Reorganizētā pulka 1 bataljona mācībām”, kura kazarmas virs Ziemas kanāla tieši saskārās ar Ermitāžas teātri.
1826. gadā K.I.Rossi atjaunoja teātri, apdrupušu tik ļoti, ka nācās nomainīt mākslīgo marmoru, ar kuru bija pārklātas sienas un kolonnas. Marmora krāsa palika iepriekšējā ( pelēcīgi – balta ar sarkanu dzīslojumu).
Iespaidīgi restaurācijas darbi notika no 1895. – 1898.gadam. Arhitekts A.F.Krasovskis nomainīja griestu gleznojumu ar veidojumiem, tika uzstādīti jauni soli, izveidota jauna lustra.
Sākot ar 1920 – tiem gadiem, Ermitāžas teātrī aizvien biežāk un biežāk sāka rīkot lekcijas par mākslas jautājumiem. Tagad teātris iekļauj 500 cilvēku un ir Ermitāžas lektorija. Pēdējā teātra restaurācija notika 1952.gadā V.N.Taleporska vadībā.
Ermitāžas zāles foajē atrodas Marijas Lešinskas portrets un glezna uz kuras attēlota arka virs strauta,bet pašā zālē ir grezni aizkari un mūzas statuja un 21.gs lustra.
Ieteikuma apraksts.
Ermitāžas teātri var apskatīt visi pieaugušie un bērni.
Jo šī telpa nav pārāk liela un tāpēc neaizņems daudz laika apskatīšanai,un katrs sev šeit atradis kaut ko tadu kas interesetu,nebūs tā ka kaut kas paliks vienaldzīgs tāpēc varat braukt un apskatīt ar visu savu gimeni.
Telpā ir grezni aiskari,griesti un pie griestiem lustras.Katram telpas elementam katra detaļa ir izgatavota ļoti smalki un ar zelta noskanju.