Ētikas priekšmets, virzieni, uzdevumi.
Kas ir filozofija.
Filosofija – sengrieķu cilmes vārdi philo sophia – gudrības, patiesības mīlestība; dziļi personiskas pasaules, cilvēces un cilvēka būtisko, mūžīgo eksistences jautājumu, principu meklējumi un to atklāsme. Filozofija ir saruna ar sevi un citiem, skolotāja – vārda visplašākajā nozīmē kā gudrības nesēja – uzklausīšana un patstāvīgas atbildes meklēšana. “Domāju, tātad esmu’’(Renē Dekarts). Tā ir gudrības mīlestība, kas vienmēr liek meklēt nezināmo, ceļš no neizpratnes uz apskaidrību. Jautāšana, savas nezināšanas atzīšana ir pirmais solis šajā ceļā. Tā nedod visiem vienādas, objektīvas zināšanas. Mūsdienu filozofijas darbība ir saistīta ar dzīves, pasaules ētikas jautājumiem un praktisko filozofiju.
Filozofija ir cieši saistīta ar folkloru. Filozofiskā doma nevar rasties tukšā vietā, tai ir sava attīstības vēsture. Latviešu tautas folklora ietver sevī gadu simteņiem krāto pieredzi. Tā nav tikai specifiska mākslas parādība, bet gan konkrēta laika posma tautas pasaules skatījuma galvenā paudēja. Folklora glabā liecības par to, kā tikušas meklētas un arī tika rastas atbildes uz svarīgiem sabiedrības un cilvēka pastāvēšanas jautājumiem: kas ir pasaule, kāda ir cilvēka loma, uzdevums pasaulē u.c. Šos jautājumus risina arī filozofija. Folklorā tautas pasaules skatījums ir atspoguļots ne tikai folkloras tekstos, bet arī darba un svētku ieražās, sadzīves normās, ornamentos, priekšmetos, apģērbā un ēkās. Cilvēka un ar viņa pastāvēšanu saistītie jautājumi vienmēr ir bijuši folkloras filozofijas apzināšanas mēģinājumu centrā.
Ar ko atšķiras teorētiskā filozofija no praktiskās.
Teorētiskā filozofija ir vispārinātu zināšanu un dažādu īstenības pušu izskaidrošanas sistēma. Praktiskajā filozofijā ietilpst ētika un estētika. Teorētiskā un praktiskā filozofija ir nešķirami vienotas, tās nepastāv viena bez otras un pastāvīgi iedarbojas viena uz otru. Reizēm praktiskā “dzīves filozofija” apgāž teoriju un izrādās spēcīgāka par zinātniskiem pierādījumiem, par cilvēces kultūras pieredzi.
Kas ir ētika.
Ētika kā praktiskā filozofija ir mācība par dzīves gudrību, par labākas dzīves un sadzīvošanas meklējumiem, par cilvēka dzīves jēgas nozīmīgām problēmām, par cilvēku dzīves ceļiem, orientācijas iespējām pasaulē. Ētika ir grieķu cilmes vārds ar nozīmi “tikums’’, “raksturs’’, “paraža’’, “paradums’’. Vārds ētisks pats par sevi ir neitrāls, kas neliecina ne labu, ne sliktu, jo apzīmē tikai konkrētas personas vai cilvēku grupas attieksmi pret tradicionāli izveidojošos vai topošo vērtību sistēmu. Ētika vienmēr ir bijusi un ir saistīta ar sabiedrību. Ētika filozofiski apcer labo un ļauno, dzīves jēgu, cilvēku tikumus kā gudrību, skaistumu un taisnīgumu jau kopš seno grieķu Aristoteļa, Sokrāta un Platona laikmeta.
Ētika ir dzīves mācība. Tā nelīdzinās kādai aizliegumu sistēmai vai uzvedības tabulām. Tā nav arī ideāla sistēma, kas būtu pielietojama tikai teorijā, nevis praktiskajā dzīvē.
Visu morālo spriedumu uzdevums ir vadīt cilvēku praktisko dzīvi, reālo darbību ikdienā. No dzīves problēmu aktualitātes ir atkarīgs, kura no ētikas problēmām izvirzās ētikas risināmo problēmu priekšplānā.
Padomus kā padarīt dzīvi labāku, pilnvērtīgāku var rast ne tikai filozofiskajā ētikā, bet arī mākslā, publicistikā, pedagoģijā, reliģijā un folklorā.
Kas ir morāle.
Morāle ir sabiedriskās apziņas forma – vēsturiski mainīga noteikumu, normu, principu sistēma, kas regulē cilvēka rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Latīņu cilmes vārds mos, (ģen. mores) ar nozīmi “tēls’’, “veids’’, “raksturs”, “paradums’’, “uzvedība’’, “iekšējā daba’’.
Morāle praksē neeksistē tīrā veidā, bet gan sarežģītā saistībā ar citām parādībām gan kā to papildinājums, gan motivējums un vērtējums. Morāle ir gan īpatni nošķirta, gan arī saistīta ar citām parādībām. Tā ir saistīta ar cilvēku parastajiem darbības veidiem: rotaļu, mācību procesu, tiešo darbu, saskarsmi, cilvēku attiecībām, komunikāciju. Visizteiktākās morāles iezīmes cilvēku savstarpējās attiecībās ir pašaizliedzībai, nesavtīgai rīcībai, kas parasti ir saistīta ar līdzcietību, iejūtību un solidaritāti. Morāle ir atkarīga no dažādiem kultūras apstākļiem.
XX gadsimtā morāles jēdziena saturs ir sašaurinājies, ar vārdu morāle tiek izprasta viena no gara izpausmēm, kas sevī ietver labo kā jābūtību, absolūtā ļaunuma nepieļaušanu, tā iespējamības novēršanu. Absolūtais ļaunums ir absolūta bezjēdzība, bet labais sevī ietver dzīvību un mieru. Mūsdienu saspringtajā situācijā arvien lielāku atsauksmi un popularitāti iemanto tās teorijas, kas nodarbojas ar morālās rīcības seku izvērtēšanu, jo galvenā problēma ir nevis paši uzskati, bet to reālās sekas. Viena no šādām teorijām ir mūsdienu utilitārisms, kas derīgumu uzskata par darbības kritēriju pamattikumu.
Kas ir tikumība.
Tikumība ir normu, principu un noteikumu sistēma, kas regulē cilvēka izturēšanos, rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Taisnīgums ir tikumības pamats. Tikai tikumības zināšanas un to pielietošana dzīvē, var ierobežot zvēriskumu un padarīt cilvēku par sabiedrisku būtni. Cik šo tikumu ir un kādi tie ir – uz šo jautājumu atbildes ir dažādas. Parasti tiek atzīmēti tikumi, kas izriet no cilvēka dabiskajām dotībām. Tikumu var attīstīt vai neattīstīt, tāpat kā ikvienu cilvēka spēju. Tas ir atkarīgs no audzināšanas. Morālai audzināšanai ir bijusi vienmēr nozīmīga vieta visās sabiedrībās. Patiesa tikumība nav sasniedzama tikai pamācības ceļā, ir nepieciešama arī paša cilvēka tikumiska darbība. Tikumi ir jāmācās visu mūžu, vingrinoties ētiskā domāšanā, godīgumā, taisnīgumā, patiesīgumā, veidojot uzvedības paradumus, iemācoties savaldīt savas kaislības un iegribas.
Tikumi ir nerakstīti likumi, kas ir izveidojušies laika gaitā. Pie tikumiem pieturas zināmas sabiedrības locekļi, no kuriem lielākās ir tautas. Jo vecāka ir tauta, jo stiprāki mēdz būt viņas tikumi. Mēs, latvieši, varam lepoties, ka mūsu tautas vēstures liecības nav pārpludinātas ar asiņainiem kara gājieniem un iekarojumu bagātībām.
Ar latviešu vārdiem tikumība, tikums parasti apzīmē cilvēku rīcību, attiecības, proti, to, kā ir, pretstatā tam, kā vajadzētu būt, reālo morālās apziņas stāvokli. Latviešu folklorā tikums ir saistīts ar balto – skaidrības, tīrības krāsu. Baltais izsaka īpašas attiecības ar pasauli, kas satur labvēlību, saskaņu, sirsnību, tuvību un krietnumu. Tie ir savdabīgi cilvēku dzīves svētki, kuri īpaši izcelti mūsu tautas tradīcijās.
Ētikas skaidrojumi un virzieni.
Laika gaitā ētikas jēdzienam ir doti daudz dažādi formulējumi un skaidrojumi. Lūk daži no tiem:
*ētika ir prāta un sirds higiēna;
*ētika ir filozofija par cilvēku dzīves augstākiem mērķiem, ideāliem, augstāko patiesību;
*ētika ir mācība par cilvēka potenciālajām iespējām un to humānu izmantošanu;
*ētika ir cilvēcisko attiecību būtības izteicēja;
*ētika ir godbijība pret visu dzīvo;
*ētika ir dzīves balsts;
*ētika sākas tur, kur beidzas vārdi.
Ētikas priekšmetu tuvāk raksturo dažādi ētikas virzieni, ko iedala atkarībā no izvirzītajiem pamatjautājumiem.
Tikumu ētika, kur noteicošais ir paša cilvēka personība, rakstura iezīmes un īpašības. Cilvēka un sabiedrības morālās dzīves pamattikumu meklēšana.
Dzīves ētika, kas sevī ietver daudzus ar cilvēku dzīvi saistītus aspektus: brīvība, mīlestība, nāve, darbs, jaunrade u.tml.
Situatīvā ētika – tiek meklētas jaunas normatīvas situācijas, kas pieder kristīgi orientētam virzienam un ir ieguvusi dialektiskās teoloģijas apzīmējumu.
Teoloģiskā ētika, kas aplūko Dieva jēdziena nozīmi ētikā.
Ekoloģiskā ētika, kas rūpējās par cilvēka negatīvās iedarbības sekām uz apkārtējo vidi, cilvēka humānu attieksmi pret dabu.
Profesionālā ētika, morāle – nosaka tikumisku raksturu tām cilvēku savstarpējām attiecībām, kuru avots ir viņu profesionālā darbība. Piemēram: pedagoga ētika, žurnālista ētika, ārsta ētika, komponista ētika utt.
Sociālā ētika, kuru var raksturot kā sadzīves ētiku, kad ir jāsaprotas dažāda vecuma, dzimuma, profesiju, izglītības pārstāvjiem.
Nevardarbības ētika ir saticības un miera ētika, kuras mērķis ir veidot cilvēku, tautu, valstu attiecības, kas ir brīvas no vardarbības.
Uzņēmējdarbības ētika, kas ietver sevī personības iniciatīvu, naudas darījumus, komercdarbību un brīvo uzņēmējdarbību kultūras un ētikas jautājumus.
Teleoloģiskā ētika, kuras pamatā ir pārliecība, ka sekas ir izšķirošais faktors. Tā norāda, vai cilvēka rīcība ir bijusi morāli pareiza vai nē.
Deontoloģiskā ētika, kuras centrā ir uzskats par pienākumu. Pienākumu ētika, kas analizē jautājumus par aizlieguma un atļautības dažādajām pakāpēm, indivīda pienākumu pret sabiedrību.
Hedonisms (grieķu valodā hēdonē – bauda), kas par svarīgāko cilvēka dzīvē uzskata gūt baudu un izvairīties no ciešanām, liekot šo mērķi par galveno virzošo spēku cilvēka dzīvē.
Enerģisms (evolucionisms) – ētikas virziens, kas uzskata ka cilvēka īstais dzīves uzdevums ir intelektuālo spēju attīstīšana un nodarbināšana. Enerģisms tiecas pēc zinātnes, saimnieciskās darbības un kultūras vispusīgas attīstības.
Morālisms, kas pievēršas cilvēka kalpošanai tuvākā labklājības labad, tādā darbībā atzīstot savu augstāko dzīves mērķi.
Utilitārisms (latīņu valodā utilitas – derīgums) par darbības kritēriju pamattikumu uzskata derīgumu. Derīgais ir laime. Lieta, kas garantē lielāku laimi, tiek uzskatīta par morāli pareizāku.
Ētikas priekšmeta saistība ar citiem mācību priekšmetiem.
Ētikas priekšmets ir cieši saistīts ar filozofiju, estētiku, psiholoģiju, reliģijas mācību, kultūras vēsturi, bioloģiju, antropoloģiju (zinātne par cilvēku un tā izcelšanos, evolūciju), etnoloģiju (zinātne, kas pētī tautu, etnisko grupu izcelšanos, izvietojumu, kultūras un kultūrvēsturiskās saites starp tautām) u.c. mācību priekšmetiem.
Ētiku mēdz uzlūkot par visu mācību priekšmetu vienotāju, tāpēc ētikas mācības priekšmeta apgūšanai ir svarīgi izmantot citos mācību priekšmetos gūtās atziņas, veicināt interesi par tiem, meklēt visu mācību priekšmetu kopsakaru, jēgu, attīstīt filozofisko domāšanu.
Arvien pieprasītākas skolās kļūst ētikas mācības stundas, kas ir saistīts ar civilizācijas straujo attīstību, tehnoloģijas lielajiem sasniegumiem. Bērnam, kas tikai ir sācis patstāvīgas dzīves gaitas, ir grūti orientēties sarežģītajā pieaugušo pasaulē. Vecāki ir aizņemti ar darbu un ikdienas rutīnu, lielākoties apmierinoties, ka bērns ir nodrošināts ar ikdienas vajadzībām, mācīšanas un audzināšanas darbu pilnīgi nododot skolas pārziņā.
Pats svarīgākais mācību priekšmets, kas nav iedomājams bez ētikas, ir cilvēka dzīve, kurā galvenais skolotājs esi tu pats. Sevis paša audzināšanā noteicoša loma ir pašaudzināšanai, kas ietver sevī apzinātu, plānveidīgu un sistemātisku darbu ar sevi. Pašaudzināšana ir svarīgs priekšnoteikums personības auglīgai, panākumiem pilnai darbībai šodien un nākotnē. Katram no mums ir jātiecas pēc tikumiskā ideāla. Svarīgs pašaudzināšanas elements ir pašiedvesma, kuras rīcības shēma ir: jādara – gribu – varēšu – daru. Cilvēks, kas ir pārliecināts par saviem spēkiem un tic sev, dzīvē spēj veikt un sasniegt daudz vairāk. Nav jābaidās no augstiem mērķiem. Intervijās ar slaveniem un populāriem cilvēkiem bieži atklājas fakts, ka viņi jau no agras bērnības ir vēlējušies kļūt par tiem profesiju pārstāvjiem, kas viņi pašlaik ir. Tas apliecina tikai to, ka, ja mēs kaut ko ļoti vēlamies, ar savas darbības aktivitāti var sasniegt ilgi kāroto mērķi.
Ētikas zināšanas ir profesionālās sagatavotības un sekmīgas karjeras nosacījums. Ētikas zināšanu apgūšana veicina katram cilvēkam nepieciešamo prasmju un iemaņu veidošanos, intelektuālos tikumus: prasmi analizēt, spriest, izdarīt pareizu izvēli, kas ir katra paša cilvēka ziņā.