ETNISKĀS ATTIECĪBAS UN NACIONĀLĀ IDENTITĀTE

Baltijas Krievu institūta

Kulturoloģijas nodaļas neklātienes

3. kursa studentes

Kristīnes Redbergas

referāts etnopsiholoģijā (Ilga Apine)

ETNISKĀS ATTIECĪBAS UN NACIONĀLĀ IDENTITĀTE

Rīga – 2003.

Cilvēce, vienota bioloģiski un attīstoties pēc līdzīgām sociālām tendencēm, sadalās dažāda tipa kopībās, kas visas veidojušās vēsturiski. Blakus sociāli šķiriskām, reliģiskām atšķirībām redzamu vietu ieņem cilvēces sarežģītais etniskais sastāvs. Pastāv lielas daudzmiljonu nācijas, tautības, etniskās grupas, ciltis un citi etniski veidojumi. Etniskā veidojuma galvenās pazīmes raksturo angļu sociologs Entonijs Smits: tā ir cilme, valoda, tautas kultūra, ieražas un tradīcijas, etniskā pašapziņa.

Pasaulē ir vairāki tūkstoši etnisku ve

e
eidojumu, bet valstu skaits – ap 200. Eiropā ap 100 milj. cilvēku nedzīvo savā etniskajā dzimtenē. Etniskās attiecības ieņem nozīmīgu vietu mūsdienu pasaulē. Mainās paši etnosi, to etniskā seja: ciltis pārtapušas par vienotām tautībām, tautas par mūsdienu nācijām. Norisinās arī nepārtraukti starpetniski kontakti, etnosu savstarpējā mijiedarbība.

Etniskās attiecības var būt mierīgas, līdzsvarotas. Etnosi var dzīvot blakus, veidojot izolētas sabiedrības bez redzamiem konfliktiem (segregācija). Attiecības var kļūt sasprindzinātas un novest pie asiem konfliktiem, pat postošiem kariem. Etniskās attiecības nekad nav idilliskas, jo tīri objektīvi pastāv at
t
tšķirīgas intereses, kuras jāmāk saskaņot. Etnisko attiecību nozīme 20. gs. otrajā pusē manāmi pieaugusi. Jāiemācās dzīvot daudznacionālā vidē, regulēt etniskās attiecības, laikus novēršot briestošos konfliktus.

Etniskās attiecības ietekmē un tās ir atkarīgas no:

1. Sabiedrības sociālā struktūra

Latvijā visi muižnieki bija vācieši (Latgalē – poļi), bet ze

e
emnieki – latvieši. Tāpēc sociālo interešu pretstats radīja dziļu plaisu starp tautībām.

2. Reliģiskā piederība

Zināmi daudzi gadījumi, kad viena tauta ar vienu valodu sadalās pēc konfesionālās piederības un izveidojas divas atšķirīgas nācijas (pareizticīgie serbi un katoļticīgie horvāti; protestanti holandieši un katoļi flāmi). Reliģiskās atšķirības var padziļināt, saasināt etniskās nesaskaņas (īri – angļi Ziemeļīrijā, serbi – albāņi Kosovā).

3. Valstiska organizācija, valstu teritoriālās robežas

Polijas karaļvalsts 10. gadsimtenī apvienoja vēl ļoti atšķirīgas rietumslāvu ciltis (mazoviešus, visliešus u.c.) un paātrināja to konsolidāciju par vienu tautu – poļiem. Tajā pašā laikā līdzīgs process norisinājās Čehijā. Turpretim seno latviešu un lībiešu apdzīvotajā teritorijā neradās šāds vienojošs valstisks organisms. Varbūt par tādu būtu kļuvusi Jersika, ja 13. gadsimtenī nebūtu ienākuši vācu krustneši un pakļāvuši senos latviešus un lībiešus. Senlatvieši etniski apvienojās vācu Livonijas valstiskuma ietvaros. Pretējs va

a
ariants attīstījās tā saucamajā Vācu Nācijas Svētās Romas impērijā, kur vācu tautas masīvs sadalījās vāciešos, austriešos, šveiciešos, luksemburgiešos.

4. Demogrāfiskais faktors

Etniskās attiecības ietekmē kontaktējošo grupu skaitliskās proporcijas. Tāpēc Austrumeiropā ienācēji – slāvi asimilēja baltus viņu agrāk ieņemtajā areālā (piemēram, mūsdienu Baltkrievijā), bet balti asimilēja lībiešus.

Arī administratīvi teritoriālais iedalījums var saskaldīt etnosu vai apvienot, veicinot konsolidāciju. Politiskie un sociālekonomiskie procesi var radīt uzspiestu iedzīvotāju masu migrāciju, urbanizāciju – pārvietošanos pilsētās un arī negatīvi ietekmēt etniskas attiecības.

Aizvēsturiskajos laikos pastāvēja bezetniskās attīstības laikmets. To aprakstot, zinātnieki nosaka pi

i
iederību arheoloģiskām kultūrām, rasēm vai nodarbošanās veidu. Tā, piemēram, vissenākie mums zināmie Baltijas piekrastes iedzīvotāji bija eiropeīdi, mednieki un zvejnieki, taču viņu etniskā piederība nav nosakāma. Ciltis ir pirmais vēsturē zināmais un rakstītā vēsturē fiksētais etnisko kopību tips. To kopīgās iezīmes: teritorija, valoda, tradīcijas.

Etniskajās attiecībās svarīga ir iedzīvotāju vienotības apziņa, morāli psiholoģiskā tuvība. Tāpēc aktuāla ir tēma par identitātēm indivīda un sabiedrības dzīvē.

Identitātes ir dažādas. Tās krustojas, pārklājas, konkurē, pat konfliktē, viena otru izspiež, pieklusina vai pastiprina. Entonija Smita grāmatā par nacionālo identitāti nosauktas piecas galvenās identitātes: piederība dzimumam, dzīves telpai, šķirai, reliģijai, etnosam.

Savukārt, nacionālo identitāti spēcīgi ietekmē vēsturiskie apstākļi, kādos valsts ir veidojusies.

Piemēram, zviedru augstā nacionālā pašapziņa cēlusies viduslaikos, kad paaudzēm ilgi Zviedrijas vēstures radīšana bija ievestu svešzemju bīskapu ziņā. Zviedriem nepatīk, ja viņus jauc ar citiem skandināviem, it kā zviedriem nebūtu pašiem savas identitātes. Zviedri visā nopietnībā uzskata, ka izturēdamies pārgalvīgi jautri kā dāņi, vaļsirdīgi kā norvēģi un filozofiski kā somi, viņi sevī apvieno labākās skandināvu īpašības.

Grūti būtu ārzemēs atrast ko tādu – vai tā būtu lieta, tradīcija vai īpatnība -, ko zviedri nemēģinātu salīdzināt ar ko labāku pašu zemē. Tādos brīžos viņi neskopojas nedz ar laiku, nedz tēlainiem izteikumiem, nedz pārdrošiem apgalvojumiem. Lai sacītais izklausītos ticamāks, salīdzinājumi parasti tiek izteikti ar zināmu kautrības pieskaņu, kam tomēr neizdodas noslēpt zviedriem raksturīgo nācijas lepnumu.

Rakstnieks Hermanis Lindkvists to formulējis šādi: zviedri raugās pasaulē caur rāmi, kura četras malas sanaglojuši Mārtiņš Luters, Gustavs Vāsa, atturības kustība un simts sociālismā nodzīvoti gadu. Luters zviedriem dāvājis noslieci uz vienkāršību, Vāsa – apsēstību ar nacionālo lepnumu, atturības kustība – svētulību, sociālisms – tieksmi kaunēties no sava darba augļiem.

Zviedru nacionālā paruna teic: “Mēs zeļam un plaukstam no atmiņām par slavas pilno pagātni”. Tas ir atgādinājums par Storhestid, “diženo ēru”, kad zviedri pārvaldīja lielāko daļu Ziemeļeiropas.

Zviedriem ir samērā vienaldzīgu cilvēku reputācija. Taču zviedri ir unikāli ar to, ka viņiem nepiemīt nepatika pret kādu konkrētu nāciju.

Ja mēs salīdzinām ar Latviju, tad mūsu tautas nacionālā pašapziņa ir ļoti vāja. Un te nu atkal ir redzams, ka tam visam pamats ir tautas vēsturiskā situācija – daudzie apspiestības gadi un citu tautu kultūru piejaukums, nav ļāvis pilnībā attīstīties tautas nacionālajai pašapziņai un lepnumam. Tauta nespēj būt nacionāli stipra, tai piemīt tā saucamais “mazas tautas komplekss” un atguvuši neatkarību tūlīt pat meklējam “siltu patvērumu” Eiropas Savienībā. Šobrīd, kad esam ceļā uz ES, svarīga kļūst iedzīvotāju vienotības apziņas izkopšana, morāli psiholoģiskās tuvības veidošana. Tāpēc aktuāla ir tēma par identitātēm indivīda un sabiedrības dzīvē.

Latvijas sabiedrībā saskatāma vesela identitāšu gūzma – pilsoņi, nepilsoņi – patstāvīgie iedzīvotāji, citu valstu pilsoņi, bezvalstnieki; Latvijā dzīvo latvieši, krievi, poļi, ebreji, čigāni, lībieši, baltkrievi u.c. Daļa sajūt savu ciešu piederību katolicismam, luterticībai, pareizticībai, baptistiem, vecticībai, jūdaismam utt. Tādēļ ir grūti runāt par vienas tautas nacionālo identitāti, ko veido kultūras mantojums. Latvijas valstī valda pilnīgs kultūru sajaukums un latviešu tautas kultūras mantojuma sakarā varam runāt tikai par laiku līdz 13. gs., kad Latvijas teritorijā ienāca vācu kultūra, reliģija, māksla, arhitektūra, izglītība utt. Tādējādi šobrīd varam runāt par to, ka Latvijā latviešus un cittautiešus vienojoša sakne ir teritoriālā piederība.

Atliek cerēt, ka Latvijas sabiedrībā nenotiek polarizācija un identitātes lēni tuvojās.

Izmantotā literatūra

1. Pēteris Berlins. Kas ir zviedri, “Jānis Roze”, R. – 1998.

2. I.Apine, L.Dribins, I.Evardsone, I.Mednis. Etnisko attiecību vēsture Latvijā, “Puse plus”, R. – 2000.