Fjodors dostojevskis

FJODORS DOSTOJEVSKIS
(1821 – 1881)

Dostojevskis (Fjodors Mihailovičs) – lielākais domātājs starp krievu rakstniekiem un vistraģiskākā personība, kas vēl līdz mūsu dienām nodarbina kritiku un Krievijas sabiedriskās domas vēsturniekus.
Dostojevskis ir kara ārsta dēls, pabeidz inženieru skolu Pēterburgā, pēc tam kalpo kā oficieris karaspēka tehniskajā daļā. No apnicīgā kancelejas darba vienīgo glābiņu viņš rod literatūrā, lasīdams Hofmani, Balzaku. Gēti, Žoržu Zandu, Šilleru Šekspīru, Gogoļu un franču klasiķus.
Visu šo laiku rakstnieks cīnās ar trūkumu, no kura vaļā netiek visu mūžu. Pirmo stāstu ,,Nabaga cilvēki” savā krājumā publicē Ņekrasovs, apsveikdams jauno rakstnieku.
1849. g. Dostojevska literārā darbība tiek pēkšņi pārtraukta. Viņu apvaino kā līdzdalībnieku Petraševska pulciņā un iesloga Petropavlovskas cietoksnī; pēc 8 mēnešiem notiesā uz nāvi, sodu apmaina pret katorgu, kurā viņš nodzīvo 4 gadus, bet pēc tam kā vienkāršs zaldāts tiek ieskaitīts kādā Sibīrijas bataljonā. Ar milzīgu gribasspēku Dostojevskis pārcieš visas spīdzināšanas un pazemojumus, neļaudams galīgi salauzt sevi fiziski un garīgi, dvēseles spēku galvenā kārtā smeldams evaņģēlijā. Katorgā viņš arī mācās to apbrīnojamo iedziļnāšanos cilvēka psiholoģijā; kas viņu padara par vienu no vislielākajiem pasaules rakstniekiem. Tomēr šie moku gadi lielā mērā ietekmē viņa dabu, padara par mistiķi un savādas necilvēciskas cietsirdības un nežēlības tēlotāju literatūrā.
Pēc pieciem pārciestiem gadiem Dostojevskis atgriežas literatūrā un paliek tur līdz mūža beigām, visu laiku ciezdams trūkumu, kaudamies ar parādiem, pārmērīgi daudz strādādams, vienu darbu nepabeidzis jau iesākdams otru. 1859. g. viņam atļauj atgriezties no Sibīrijas Krievijā, viņš tiek par sava brāļa dibinātā žurnāla ,,Laiks” faktisko redaktoru un trīs gadus nododas nepārtrauktam nervozam žurnālista darbam.
Kad žurnālu aizliedz, Dostojevska materiālie apstākļi paliek pavisam ļauni; viņa sieva pamazām nonīkst, pats viņš slimo un raksta bez pārtraukuma, katru rindu veidodams ar vislielāko piespiešanos. Arī ar otro izdevumu ,,Laikmets” neveicas.
Otrreiz laimīgi apprecējies, viņš tomēr spiests glābties no kreditoriem un bēgt uz ārzemēm. Tikai no turienes atgriezies, Dostojevskis iespēj uzsākt puslīdz nodrošinātu un mierīgu dzīvi, jo viņa darbi izplatās arvien plašāk un līdz ar to pieaug arī honorārs. Bez beletristiskiem sacerējumiem Dostojevskis atkal nododas arī žurnālistikai, rediģēdams ,,Pilsoni” un pāra gadus izdodams savu ,,Rakstnieka dienasgrāmatu”.
Šajā laikā it sevišķi spilgti sāk izpausties Dostojevska nenosvērtais raksturs, kas no viena ekstrēma krīt otrā. Visrupjākā veidā viņš nolamā sava paša citreizējo apsveicēju un ceļa pašķīrēju Beļinski, aizstāv slavofilisma ekstrēmi reakcionāro doktrīnu, mēģina pārliecināt, ka dzimtbūšana ir tā ideālākā iekārta, kur ļoti labi iespējamas tikumiski jaukas attiecības starp muižniekiem un zemniekiem, runā par Konstantinopoles iekarošanu un tamlīdzīgām patriotu idejām, ar kurām izpelnās administrācijas un cenzūras pilnīgu uzticību. Dostojevska runa Puškina svētkos Maskavā un romāns ,,Brāļi Karamazovi” paceļ viņu līdz tam vēl Krievijā nepiedzīvotos slavas augstumos, kuros viņš arī nomirst, fiziski galīgi novārdzis un izmocīts.
Dostojevska atstātais literārais mantojums ir tik milzīgs, ka literātūrpētniecība vēl līdz šim nav paspējusi konstatēt atsevišķo darbu savstarpējos sakarus un vietu rakstnieka paša talanta attīstības gaitā. Pirmais lielākais darbs, kas viņu nostāda Krievijas lielāko rakstnieku rindā, ir vēsturiskais romāns ,,Nabaga cilvēki” (1846), kas rakstīts Gogoļa ietekmē. Sacerējums jau uzrāda visas Dostojevska mākslas galvenās īpašības: interesi par dzīves pazemotiem un aizmirstiem, iespēju iespiesties cilvēka dvēseles vistālākajos dziļumos, analizēt tos ar ķirurga nežēlību un parādīt, ka nav nosakāmas robežas, kur beidzas normālā psihe un sākas tās patoloģiskie novirzieni.
Speciāli šai tēmai veltīts romāns ,,Pazemotie un apvainotie” (1861). Šajā sacerējumā gan vislielākā vērība pievērsta diviem sieviešu tipiem, no kuriem viena ir gandrīz vai mistiski apgarota svētā, spējīga uz vislielāko atteikšanos un uzupurēšanos, otra – dzīves salauzta, netiklības purva bridēja, tomēr savas dvēseles dziļumos lepna un tīra. Psiholoģiskais tēlojums sasprindzina nervus un kā spēcīga straume rauj lasītāju līdzi savā plūsmā.
,,Miroņu nams” ir autobiogrāfisks stāsts, kuram cilvēka psiholoģijas analizē līdzīgu nevar atrast visā pasaules literatūrā. Te Dostojevskis notēlojis savus pārdzīvojumus, ciešanas un novērojumus katorgas ,,miroņu namā”. Viņam tieksme allaž meklēt cilvēcisko cilvēka dzīvnieciskajā dabā, tāpēc arī katordznieku, laupītāju un slepkavu vidū viņš atrod skaistas būtnes ar augstu morālisku vērtību un spēcīgiem tikumības instinktiem.
Visu tēlojumu apdveš rakstnieka humānistiskais sirds siltums, mistiska padevība nenovēršamam liktenim un kristīgas ciešanu svētības filosofija. Bez atsevišķu tipu raksturojumiem nepārspējami dzīvi un reālistiski parādīta visa ,,miroņu nama” iekārta ar viņas lielajām sāpēm un maziem prieka mirkļiem.
,,Noziegums un sods” (1866) līdzās ,,Miroņu namam” ir viens no savdabīgākajiem un lielākajiem darbiem pasaules romānu literatūrā. Zīmīgs vispirms kā paša rakstnieka morālisko atziņu paudējs, kas rāda, ka cilvēkam ne aiz kādiem sociāliem motīviem nav tiesības laupīt otram dzīvību un ka noziegums izpērkams tikai ar soda izciešanu.
Psiholoģiski – psihiatriskā analīze veidota ar apbrīnojamu mākslu un tīri zinātnisku lietpratību. Juridiskajā vērienā romāns aizskar un iztirzā daudzus cilvēka un sabiedrības tiesību jautājumus. Un beidzot šis sacerējums ir svarīgs arī tīri kultūrvēsturiskā ziņā, jo parāda jaunā cilvēka tipu 60 – tajos gados un pārejas laikmetā, kad vecie tikumības un sabiedrības pamati sabrūk un atsevišķi indivīdi meklē jaunu pasaules atziņu. Dostojevska darbam milzīga nozīme visā Vakareiropas sabiedriskās domas attīstībā. Starp citiem arī Nīče sauc sevi par krievu rakstnieka skolnieku un tā tiešā ierosmē veidojis savu teoriju par pārcilvēku, kas atrodas viņpus labā un ļaunā.
,,Idiots” (1868) – tiešs pretstats iepriekšminētā romānā Raskoļņikovam un tā reprezentētai patvaļas un varmācības idejai.
Kņazs Miškins ir cilvēka sirds tieksmju un līdzcietības pravietis. Līdzcietība ir pasīva parādība, tāpēc viņš cenšas padarīt to aktīvu un radošu. Miškins reizē mīl divas sievietes, bet aiz savādas rakstura nenoteiktības un neskaidrības paša pārliecībā un dvēselē nespēj ne tām līdzēt, ne pats tikt laimīgs.
Šajā mīlas romānā tik daudz psiholoģisku un psiho – patoloģisku atklājumu, tik daudz cilvēka apziņas un aizapziņas dziļumos nojaušamas patiesības, ka autoram ir pilnīgas tiesības pašam to uzskatīt par savu vislabāko darbu.
,,Velni” (1871) ir vistendenciozākais Dostojevska darbs, progresīvās kritikas visasāk apkarots, rakstīts pret sociālismu un sociālistiskajām idejām. Dzīves iekārta pēc tām Dostojevskim likusies visneciešamākā; tām pretī viņš stāda Dieva meklēšanas tieksmes, bet sociālistus apkaro un kariķē visbrutālākā veidā.
,,Rakstnieka dienasgrāmata” (iesākta 1873) un runa Puškina svētkos visspilgtāk raksturo Dostojevska reakcionāro virzienu mūža beidzamā pusē.
Šie darbi, radušies slavofilu un vakareiropnieku cīņas pēdējā posmā, pauž krievu cilvēku galējā novirziena ieskatus par krievu zemnieka un tā pasaules augsti vērtīgo nozīmi un krievu valsts mesiānisma lomu pasaules pārveidošanā. Dostojevska publicistiskajos rakstos ir daudz pretrunu, pārpratumu, akla naida pret ieskatu pretiniekiem un šaursirdības, tie nekādi nav pielīdzināmi viņa lielajiem mākslas romāniem.
,,Pusaudzis” (1875) risina tikpat svarīgu psiholoģisku, kā sabiedrisku laikmeta tēmu – jaunās un vecās paaudzes, tēvu un dēlu attiecības, kas allaž raksturīgas šādiem kultūras pārejas laikmetiem.
Romānā aizskartas daudzas politiskas un sociālas mācības, bet tās atrodamas jau arī iepriekšējos darbos. Par visu vairāk tas aizstāv cilvēka personīgo brīvību, kurai ierobežojumus var likt tikai dievticība un tie noslēpumi, kas valda dzīvē,. galvenokārt nāve.
,,Brāļi Karamazovi” (1880) ir Dostojevska lielākais un pie tam nepabeigtais darbs, jau satura un sižeta metos tik plašs un sarežģīts, ka to kaut cik sīkāk analizēt nav iespējams.
Te atkal parādās visas tās psiholoģiskās, sociālās un reliģiskās problēmas, kas rakstnieku nodarbinājušas visu mūžu. Milzīgajā personāžu skaitā ikviens personificē kaut kādu dvēseles īpašību vai īpatnību kompleksu.
Fjodorā Karamazovā galvenokārt parādīta cilvēka kustoniskā daba. Viņa dēlā Ivanā – prāts, lepnums un dzīves alkas, Dmitrijā – gribas trūkums, neapvaldītas tieksmes un īsta sirsnība, Aļošā – īstas vientiesīgas sirds siltums, ārlaulības Smerdjakovā – verdziska nospiestība un neapslāpējamais, bet apslēptais naids pret likumīgajiem un laimīgajiem.
Romāns aptver veselu neapredzamu atvaru, kur mutuļo slāpējošas, smacējošas, nāvējošas kaislības un drausmīga dzīves cīņa ne vien galvenajām, bet arī blakus personām, sievietēm un bērniem. Pretim visiem šiem cilvēcisko vājību mētātiem un aizlauztiem tipiem paceļas lieliskās viengabala prātnieku figūras, svētais vecis Zosims un Lielais Inkvizītors, kas simbolizē pareizticības un katolicisma pretējās filosofijas un pauž arī paša rakstnieka slavofiliski – reliģiskās atziņas un pārliecību, ka tikai ticībā iespējama visdziļākā dzīves atziņa un ceļš uz patiesību.

Dostojevska pāragrā nāve ir lielākais zaudējums ne vien krievu, bet arī visas Eiropas literatūrai. Visa viņa milzīgā darba apjoms neietilpst īsā vispārējā literatūras vēsturē.
Dostojevskis ir īpatnējākā un nozīmīgākā personība visā 19. gs. rakstniecībā; ar katru savu sacerējumu viņš uzstāda jaunas problēmas, satrauc prātus un ierosa smeldzošas pārdomas par cilvēka dzīves un sabiedrības jautājumiem. Dostojevskis nepazīst nekādu morālisku vai māksliniecisku līdzsvaru; viņš nemitīgi tiecas pie tā visaugstākā vai viszemākā, liek mums ielūkoties citās pasaulēs, dvēseles bezdibeņos, visjuceklīgākajās domāšanas un jušanas, nodomu un instinktu pretrunās, aizapziņas elementārajā, mehāniskajā pasaulē. Viņa tēlotie tipi ir tik sarežģīti, viņu runas un darbi tik dažādi tulkojami, ka bez komentāriem tie bieži vien nesaprotami. Viņa Dieva meklējumi un mistika ir aizlauztas, slimas dvēseles tiešs pārdzīvojums.
Tik liels šaubu un nemiera gars Krievijā nav parasts, tāpēc viņa darbi tur daudz vēlāk kā ārzemēs atrod kritikas un publikas atzīšanu. Dēmoniskais sievietes skaistums, mistiskās bailes, dekadence, pārcilvēks – viss, ar ko vēlāk lieli tiek Nīče, Strindbers un Mēterlinks, aizsākumā un pamatā jau atrodams Dostojevska rakstos. Bet tur atrodams vēl kaut kas cits, par ko Dostojevska laika biedriem nav ne mazākās jausmas: psihopatoloģija un viņas zinātniskais un mākslinieciskais traktējums.
Erotikai viņa darbos ir milzīga loma, tomēr tā nav parastā romānu erotika, bet ar savu mokošo, perverso, reizēm pat sadistisko raksturu arvien pieskaras pašiem cilvēka dvēseles un dzīves būtības jautājumiem.
Gluži tāpat saista un ierosa Dostojevska reliģijas, mistikas, labā un ļaunā, dzīvības un nāves problēmas. Simtiem ārdomu sace~ ikviens Dostojevska darbs.
Krievu literatūrā ir lielāki mākslinieku talanti par Dostojevski, kura stils ir tik smags, ka to pārveikt var tikai tie, kas prot saskatīt tos krāšņos zelta slāņus viņa garo teikumu plūdu dzīlē; bet nav starp krievu rakstniekiem neviena, kas tā mīlējis cilvēku un pratis atrast visjaukākās cilvēciskās īpašības pat noziedzniekā, dzērājā un prostitūtē. Neviens ar tādu sirsnību nav notēlojis dzīves pazemotos un apvainotos, tāpat arī nevainīgus, dzīves nomocītus bērnus. To sajutuši visi tie, kas viņa rakstos meklējuši atrisinājumu smagajām dzīves mīklām, un tam visnabagākajam no kādreiz bijušiem rakstniekiem sarīkojuši karaļa cienīgu apbedīšanu.
Iedziļinoties Fjodora Dostojevska romānu pasaulē, lasītāji drīz vien saprot, ka arī garīguma saņēmējam stipri vien jāpiepūlas. 1878. gadā, kad jau uzrakstīti gandrīz visi Dostojevska romāni, viņš kādā savā vēstulē atzinās: “Nejūtos īsti aicināts ar saviem darbiem kādu ieaijāt.”
Dostojevska romāni ir patiesi dramatiski. Rakstnieka laikabiedri viņa romānus nereti dēvēja par traģēdijām. Un tas attiecās gan uz spēcīgo dialogu sistēmu, gan mākslinieciskajām interpretācijām laikā un telpā. Tā laika kritiķi runāja pat par Dostojevska daiļrades polifoniju. Dostojevska varoņi vienmēr bijuši saistīti ar iekšējo brīvību, bet līdz ar to arī – ar zināmu tēlu nepabeigtību, dvēseles noslēpumu.
Pēc daudzu kritiķu un pētnieku atzinuma, pats izcilākais šajā ziņā ir Dostojevska romāns ,,Noziegums un sods”. Dostojevska izvirzītās personības vētrainās visatļautības robežas saistībā ar citu cilvēku likteņiem ir aktuālas arī tagad. Šo tipisko krievu literatūras 19. gadsimta sešdesmito gadu romānu īsti izprata tikai 20. gadsimtā.
Raskoļnikovs pārdzīvo daudzu tā laika jauniešu vilšanos pēc tam, kad utopiskās teorijas Krievijā izrādās nesekmīgas.
Dostojevska romānu centrā nav īstas, kaislīgas mīlestības, nav ģimenes, faktiski nav arī māju. Pavasarīgā Raskoļņikova aizraušanās ar saimnieces meitu nav romāna degpunktā.
,,Noziegums un sods” jālasa lēni, uzmanīgi, iedziļinoties rakstnieka teiktajā. Dostojevska varoņi ar likteņa pavērsieniem ir nošķirti no reālās dzīves ikdienas. Neviens no viņiem nestrādā algotu darbu: viņi ir vai nu bijušie studenti, vai tikai aizrāvušies ar kādu lielu ideju, kurai nav reāla pamata. Ikdienas dzīvē viņiem nav vietas. Visi Dostojevska varoņi ir izmitināti kaut kur ārpus laika un telpas – kaut kur pie radiniekiem, paziņām – vai arī īrē kādu kaktu. Tie ir mūžīgie klaidoņi, kādu tolaik cietušajā Krievijā bija ne mazums. Bet Dostojevska varoņos deg uguntiņa, viņos nav nekā no vienaldzības, miera. Viņu dvēseles enerģija reizēm jau robežojas ar vājprātu.
,,Noziegums un sods” ir pilsētas romāns, tā ir Pēterburga, kas dzīvo Dostojevska romāna lappusēs. Daudzi pirms Dostojevska savas traģēdijas bieži atklāja Pēterburgas naktīs. Dostojevskim slepkavības notiek gaišā dienas laikā, saules gaismā. Viņa varoņiem ir ,,smacīgi” – gan krogā, gan īrētā istabelē, gan policijas iecirknī – visur. Šis smacīgums, gribot negribot, rada bezcerību un nolemtību. Dostojevskis simboliski visur atklāj dzelteni sarkanus toņus. Ne jau visur tas klaji simbolizē zeltu un nodevību, bet gan iekšēju nemieru, satraukumu.
Personības iekšējā brīvība un tās robežas ir visa romāna pamatā. Par šo filosofisko tēmu Dostojevskis diskutē ar tā laika utopistiem, kam katrs cilvēks savā dziļākajā būtībā ir labs. Dostojevska ,,cilvēks – nelietis” ātri pierod pie visa sliktā, zemiskā, ļaunā. Un to, ko Dostojevskis ne vienmēr spēja pierādīt filozofiskajos strīdos, viņš pārliecinoši izdarīja savā daiļradē.