2006
Vai šai lieliskajai zemei vispār nepieciešami spilgti epiteti un glaimojošas atsauksmes? Eiropiešu kultūras dzimtene, demokrātijas radītāja un olimpisko spēļu izgudrotāja. Senatnē – Zīda ceļa krustceles, tagad – visaustrumnieciskākā no Vecā kontinenta valstīm. Taču tur izpaliek apnicīgā kaulēšanās tirgos un veikalos vai par ikvienu sīkumu. Turklāt Grieķijā ir droši un silti.
Ģeogrāfiskais stāvoklis: atrodas Balkānu pussalas dienvidu daļā un uz daudzām Vidusjūras salām. Dienvidrietumos to apskalo Jonijas jūra, dienvidos Vidusjūra, austrumos Egejas jūra, robežojas ar Albāniju, Bulgāriju, Turciju un Maķedoniju. Lielāko valsts daļu aizņem nelielie Pindu kalni, augstākā virsotne
– Olimps (2917 m).
Platība: 131 957 km2.
Iedzīvotāju skaits: 10 939 600.
Valsts iekārta: parlamentāra republika.
Lielākās pilsētas: Saloniki, Patras, Vola, Larisa, Herakliona.
Oficiālā valoda: Grieķu.
Reliģiskā piederība: grieķu pareizticīgie (97%), musulmaņi.
Klimats: subtropisks, Vidusjūras. Vasaras sausas un karstas, vidējā gaisa temperatūra jūlijā ir +25-28°C. Ziemas ir maigas (janvārī vidējā gaisa temperatūra ir +4-12°C) un samērā lietainas. Zem nulles temperatūra nokrīt tikai kalnos virs 700-800 m. Vidējais nokrišņu daudzums 400-700 mm gadā, līdzenumos līdz 1500 mm gadā. Vislabāk ceļot ir periodā no marta līdz maija vidum vai no oktobra vidus līdz decembrim.
Spriegums tīklā: 220 V
Laika josla: tā pati, kas Latvijā
Naudas vienība: eiro, 1 eiro = 100 centi, 1 eiro = 0,702 lati
Muita: ievest ārvalstu valūtu var bez ierobežojuma, vairāk nekā 2500$ ir jādeklarē. Iepriekš ievestās valūtas izvešana atļauta 1 gada laikā. Valstī atļauts ievest 200 cigaretes, 50 cigārus, 250 g tabakas, 1 l stipro dzērienu, 2 l vīnu un suvenīrus par summu līdz 150 eiro. Atļauts ievest 1 videokameru, fotoaparātu, magnetolu, sporta inventāru 1 cilvēkam. Aizliegts ievest narkotikas, ieročus, munīciju bez speciālas atļaujas, indīgas vielas. Izvest senlietas un arheoloģiskus priekšmetus aizliegts. Atļauta pārdošanā esošu antīko darbu kopiju izvešana. Nacionālā virtuve: diezgan vienkārši pagatavojama. Iecienītas ir zivis un jūras produkcija – gan siltā, gan aukstā, gan ceptā, gan vārītā veidā. Populārākie ir salāti no zivju ikriem, ceptas zivis, krevetes, vārīta zivs ar sīpolu mērci un asām piedevām. Grieķi ir lielākie dārzeņu cienītāji. Populāri ir pildīti baklažāni, artišoki, cepti tomāti, pupas, sīpoli, saldie pipari u.c. Otrajā vietā ir gaļa, noteikti vajadzētu pagaršot šašliku, truša gaļu, teļa gaļu ar ķiploku mērci un balto vīnu. Galvenie dzērieni valstī ir kafija un vīns. Milzīgs ir vīnu šķirņu klāsts, vīni tiek apstrādāti ar sveķiem, tādēļ tiem ir neparasta garša.
Atēnu Akropole: 5. gs. pr. Kr. Perikla laikā Atēnu Akropole no cietokšņa pārvētās par senās Grieķijas skaistāko vietu. Arī mūsdienās, kd no senās Akropoles palikušas tikai drupas, tā valdzina cilvēkus ar savu skaistumu. Kad bija pabeigta Perikla ierosinātā celtniecība, Akropolē varēja nokļūt pa īpašu portikiem klāt ieeju. To sauca par Propilejiem. Ceļinieks, kurš izgāja cauri Propilejiem, ieraudzīja lielu dievietes Atēnas statuju un akropoles galveno templi Partenonu. Partenons bija uzcelts par godu dievietei Atēnai. Dievietes statuju tēlnieks Feidijs bija atlējis no bronzas. Apzeltīto šķēpa galu un bruņucepuri jau tālu jūrā no Atēnām. Partenona trijstūrveida jumta galus rotāja statuju grupas. Viena no tām attēloja strīdu starp Posejdonu un Atēnu par atēniešu labvēlību. Partenonā bija divas zāles. Vienā no tām bija novietota Feidija darinātā Atēnas statuja. Tā bija 11 m augsta un noklāta ar ziloņkaula plāksnītēm. Atēnas tērps bija apzeltīts. Nākamajā zālē bija Atēnu jūras savienība skase. Akropolē bija arī vairāki mazāki tempļi.
Vēsture
Atēnu akropole bija apdzīvota jau no neolīta. Pilsēta bija viens no Mikēnu kultūras centriem, kurš necieta doriešu iebrukumā (ap 1200. g. p.m.ē.), ko apliecina arheoloģiskie izrakumi. Tomēr pēc doriešu iebrukuma pilsēta panīka.
Pilsēta atdzima ap VIII gs. p.m.ē. kā pilsētvalsts, viens no Senās Grieķijas politiskajiem centriem. Iesākumā Atēnās valdīja karaļi, bet sociālo nemieru un Solona reformu rezultātā, Atēnās pamazām nostiprinājās demokrātija.
Par Atēnu “zelta laikmetu” tiek uzskatīts V gs. p. m. ē. pēc atēniešu uzvarām pār persiešiem Maratonas kaujā un Salamīnas kauja. Šajā laikā Atēnas dominēja Senajā Grieķijā, bet pilsētā darbojās daudzas izcilas personības un notika lieli būvniecības darbi.
Tomēr 431. g. p.m.ē. pret Atēnām izcēlās Peloponēsas karš, kurā pilsēta zaudēja savam galvenajam konkurentam par dominēšanu Senajā Grieķijā – Spartai. Pēc laika Atēnas atguva savu ietekmi, tomēr IV gs otrajā pusē p. m. ē. par dominējošo spēku Senajā Grieķijā kļuva Maķedonija un 338. g. p. m. ē. maķedoniešu karalis Filips II Hēronejas kaujā sakauj Atēnu un Tēbu apvienoto karaspēku un Atēnas zaudē savu neatkarību.
146. g. p. m. ē. Atēnas iekļaujas Romas sastāvā. Arī Romas laikos Atēnas ir svarīgs kultūras centrs, jo šeit vēl aizvien darbojas Akadēmija. Tomēr līdz ar kristietības izplatīšanos un kļūšanu par valsts reliģiju, Akadēmija ka pagāniskās domas centrs panīkst un Bizantijas imperators Justiniāns I 529.gadā Akadēmiju slēdz.
Bizantijas laikos Atēnas kļūst par provinciālu pilsētu, daudzi mākslas darbi tiek pārvietoti uz Konstantinopoli. VII gs. Peloponēsā iebrūk slāvu ciltis, tomēr ap IX gs. Grieķija atkal kļūst “grieķiska”.
Pēc Ceturtā Krusta kara, kad krustneši 1204.g ieņem un izlaupa Konstantinopoli, Atēnas kļūst par Atēnu grāfistes centru. Iesākumā grāfistē valdīja burgundieši, bet 1311.gadā Atēnu grāfisti sagrāba kataloņi un ieviesa kataloņu valodu par valsts valodu Atēnās.
Arhitektūra un tēlniecība:
Grieķu pilsēta rotāja skaistas sabiedriskās celtnes. Parasti tie bija tempļi pilsētā viscienītākajam dievam. Tempļus cēla portiku veidā. Portiki bija nojumes, ko balstīja akmens stabi jeb kolonnas. Lai varētu noturēt milzīgo jumtu bija vajadzīgas vairākas kolonnu rindas. Tempļu jumti un sienas bija klāti ar gleznojumiem un ciļņiem. Kolonnas ne tikai balstīja ēkas jumtu, bet arī to rotāja. Tempļus galvenokārt būvēja no marmora. Augstu meistarību sasniedza grieķu tēlnieki. Tempļi un laukumi grieķu pilsētās bija izrotāti ar dievu, varoņu un olimpisko spēļu uzvarētāju statujām. Grieķu statujas atgādināja dzīvus cilvēkus. Statujas izkala no marmora vai atlēja no bronzas. Grieķu tēlnieki uzskatīja, ka statujās jāattēlo skaisti cilvēki, tādi, kas līdzinātos dieviem. Lai parādītu cilvēka ķermeņa skaistumu, vīriešus bieži attēloja kailus. Statujās šādi vīrieši parasti attēloti kā sportisti vai karavīri. Šie tēli ir ieņēmuši tādu pozu, ka, liekas, tūlīt viņi atdzīvosies. Ievērojamākie Senās Grieķijas tēlnieki bija Feidijs, Nirons, Praksitels un Līsips.
Zinātne senajā Grieķijā:
Grieķijā bija daudz izcilu zinātnieku. Atšķirībā no mūsdienu zinātniekiem viņi pētīja nevis vienu, bet vairākas zinātņu nozares. Vairums grieķu zinātnieku centās izprast pašus vispārīgākos dabas un cilvēku dzīves likumus. Šādus zinātniekus sauca par filozofiem. Filozofi un citi zinātnieki rakstīja grāmatas, kurās viņi izteica savas atziņas. Savos darbos zinātnieki izklāstīja pārdomas par pasaules rašanos, meklēja atbildes uz ļoti sarežģītiem jautājumiem.
Galvaspilsēta: Atēnas (3 430 000 iedz un lielākā pilsēta. Viena no slavenākajām un tūristu apmeklētākajām pilsētām pasaulē. Tiek uzskatīta par Rietumu civilizācijas un demokrātijas šūpuli. Īpašs kultūras uzplaukums, kura nozīme rietumu kultūrā nav pārvērtējama, Atēnās bija V un IV gs. pirms mūsu ēras, kad Atēnās tika uzceltas vairums klasisko celtņu un darbojās Akadēmija. Tajā laikā Atēnās darbojās filozofi Sokrāts, Platons un Aristotelis, dramaturgi Aishils, Aristofāns, Eiripīds un Sofokls, vēsturnieks Hērodots, tēlnieks Feidijs un citi.58.gadā Osmaņu impērijas valdnieks Mehmeds I ieņem Atēnas. Pilsēta pamazām panīkst un XVII. gs ir tikai neliels ciematiņš.1687.gadā pilsētai uzbrūk venēcieši un nopietni izposta Partenonu. 1822.gadā grieķu nemiernieki ieņem pilsētu, bet 1826.gadā turki to atkaro. Tomēr 1833.gadā turki atkāpjas un Atēnas, kuras tolaik ir gandrīz neapdzīvotas, ideoloģisku apsvērumu dēļ tiek izvēlētas par jaunās Grieķijas valsts galvaspilsētu. atēnu iedzīvotāju skaits lēcienveidīgi pieaug pēc Grieķu-turku kara 1921.gadā, kad vairāk kā miljons grieķu bēgļu no Mazāzijas pārvietojas uz mūsdienu Grieķijas teritoriju.2.pasaules kara laikā Atēnas ieņem vācu karaspēks. Pēc tā aiziešanas 1944.gadā Atēnās notiek ielu cīņas Grieķijas pilsoņu kara laikā.1896. un 2004.gadā Atēnās notika Olimpiskās spēles. Taču Grieķijā šādas apburošas vietas var atrast vēl un vēl. Atēnās – majestātiskais Partenons, Epidaurā – amfiteātris ar pārsteidzoši dzidro akustiku, Meteorā – nepieejamās klintīs sabūvētie klosteri un mūku debešķīgie dziedājumi. Tamlīdzīgu pasaules mēroga izcilu mākslas un vēstures pieminekļu šajā valstī ir tikpat daudz, cik ērtu un komfortablu viesnīcu ar visstingrākajiem servisa standartiem un visnotaļ saprātīgām cenām.
Tomēr kā Grieķijas visdiženākais sasniegums, protams, būtu jānosauc skaistuma izgudrošana. Vismaz tajā izpratnē, kas visvairāk patīk eiropeiskajai civilizācijai. Jo ar Venēras, Apollona un pārējo dievu mūžīgajos mākslas darbos sastingušo daili gan daudzi mēģinājuši sacensties, taču vēl neviens nav uzdrīkstējies atzīt, ka jel kādam to būtu izdevies pārspēt. Skaistuma ideālu patentu grieķi stingri patur savās rokās. Pēc tā vairāk vai mazāk atpazīstamām kopijām atvasinātie priekšstati pieņemti par valdošajiem teju vai visos kontinentos, taču miljoniem cilvēku ik gadus piepilda savu seno sapni pašu acīm ieraudzīt lielisko un nepārspējamo oriģinālu – dižo Grieķiju. Vai šogad nav pienācis īstais laiks to izdarīt arī Jums?
Olimpiskās spēles: Senajā Grieķijā sports bija ļoti iecienīts. Grieķu sportisti no visas Grieķijas piedalījās daudzās sacensībās, bet pašas pazīstamākās bija olimpiskās spēles. Tās notika reizi četros gados Peloponēsā, Olimpijas pilsētā. Stāstīja, ka pirmās spēles notikušas 776. g. pr. Kr. Grieķi pat gadus skaitīja no pirmajām olimpiskajām spēlēm. Olimpiskās spēles bija vasarā un ilga 5 dienas. Spēļu laikā grieķi pat pārtrauca savstarpējos karus. Spēles sākās ar svinīgu atklāšanu. Sacenšību dalībnieki upurēja dieviem. Pēc tam sportisti zvērēja būt godīgi visu sacensību laiku. Sportisti sacentās skriešanā, diska un šķēpa mešanā, tāllēkšanā, cīņā un dūru cīņā. Īpašā sacensību veidā bija apvienoti dūru cīņas un laušanās paņēmieni. Iecienītas bija zirgu pajūgu skriešanās sacensības. Olimpiskajās spēlēs drīkstēja piedalīties tikai vīrieši. Sievietēm, piedraudot ar nāves sodu, spēļu laikā bija aizliegts pat tuvoties Olimpijai. Lai aizliegumu ievērotu, sportistiem sacensībās vajadzēja startēt kailiem. Sacensību uzvarētājus Zeva tempļa priekšā sacensību pēdējā dienā svinīgi apbalvoja ar olīvkoku zaru vainagu. Skaļi tika nosaukts sportista vārds un viņa dzimtās pilsētas vārds. Atgriežoties mājās uzvarētāju sveica kā varoni. Pilsēta tika uzcelta viņa statuja, līdz mūža beigām uzvarētājs baudīja dažādas priekšrocības.
Halkidiki – saulē un “Zilo karogu” ēnā
Grieķija, senā Hellāda… šie vārdi zināmi visā pasaulē. Tas ir kā civilizācijas, demokrātijas, kultūras, mākslas un filozofijas simbols. Homēra eposi, Eshila, Sofokla un Eiripīda traģēdijas, komēdijas un drāmas, vēsturnieka Hērodota darbi. Platona un Aristoteļa darbi kļuva par jaunās Rietumeiropas kultūras pamatakmeņiem, nepazūdot laiku un vēstures virpuļos, nezaudējot savu vērtību – un tā Senā Grieķija rokrokā ar mūsdienu valsti ir ienākusi XXI gadsimta Eiropā.
Halkidiki – tas skan tik noslēpumaini un vilinoši kā tālu, nepazīstamu zemju kārdinošs aicinājums… Un nudien, tur ir brīnišķīgi jauki, turklāt tas izrādās mums vistuvākais allaž valdzinošās Vidusjūras kūrorts!
Ar ko tad šis Grieķijas ziemeļu novads izpelnījies tik īpašu slavu? Protams, ar šejienes lieliskajām smilšu pludmalēm, par kuru apskaužamo kvalitāti skaidrāk par skaidru liecina skaitļi: Eiropas Padomes statistika rāda, ka tieši Halkidiki piekrastes pludmalēm visā Eiropā ir piešķirts visvairāk „Zilo karogu”, kas oficiāli apliecina ar to apbalvotā liedaga ideālo piemērotību ūdens un saules peldēm, tā tīrību un drošību.
Taču arī tiem, kas vēlas ko vairāk par tirkīzzilās Egejas jūras sniegtajam baudām, te būs gana ko apskatīt: neba velti antīkās Olintosas pilsētas drupas nodēvētas par grieķu Pompejām, bet uz svēto Atosa kalnu un tā klosteri plūst pareizticīgo dievlūdzēju straumes no visas pasaules. Tiesa gan, tikai vīrieši, jo daiļā dzimuma pārstāvēm tur reliģiski tikumisku apsvērumu dēļ ieeja liegta. Toties izbraucienā ar kuģīti pa gabalu apbrīnot šīs vietas maģisko skaistumu var ikkatrs. Bet, ja esat gatavi arī tālākam Grieķijas Maķedonijas provinces apceļojumam, noteikti dodieties uz brīnišķīgo Meteoru, kur jūs savaldzinās nepieejamās klintīs sabūvētie vientuļnieku klosteri.
Halkidiki pussala atrodas Maķedonijā, pašā lielākajā Grieķijas provincē. Tā ir viena no gleznainākajām un ekoloģiski tīrākajām vietām Grieķijā. VIII gs. p.m.ē. no Evbejas Grieķijā ienākušie etruski nosauca šo pussalu savas salas galvaspilsētas Halkidiki vārdā, un senās Grieķijas vēstures arēnā parādījās Halkidiki valsts.
348. gadā p.m.ē. Maķedonijas valdnieks Filips II, Maķedonijas Aleksandra tēvs, iekaroja Halkidiki un pievienoja pussalu plaukstošajai Maķedonijas valstij. Halkidiki dēvē arī par Poseidona trijzari. Leģenda vēsta, ka mītiskie milži Sitons un Afons nevarēja vienoties, kurš no viņiem iegūs brīnumdaiļo nāru, un ar savu ķildu saniknoja jūras valdnieku Poseidonu, kas dusmās meta milžiem ar savu trijžuburi, sadalot Halkidiki pussalu trijos „zaros” – zemesragos, kurus pēc tam nosauca par Afona, Sitonja un Kasandras pussalām. Starp šiem zemesragiem caurspīdīgi smaragdzaļos viļņus veļ siltā un maigā Egejas jūra. Mazas, mājīgas kūrortpilsētiņas izvietojušās līcīšu krastos un aicinoši vērušas bāru un krodziņu durvis, gaida tūristus un vietējos. Smaržīgs priežu mežu gaiss, vīnogulāji, pistāciju un citrusu birzis vedina atpūsties, nedomājot par ikdienu – un Halkidiki pussalā tas izdodas visiem atpūtniekiem – gan skaļu izpriecu cienītājiem, gan klusumu mīlošajiem.
Krēta – pludmales, kur peldējās dievi
Kad visvarenais Zevs, visu dievu augstākais pavēlnieks, pirmoreiz ieraudzīja brīnumdaiļo feniķiešu princesi Eiropu, viņa sirds iedegās nevaldāmā kaislē un viņš nolēma skaistuli nolaupīt ar viltu. Tāpēc Zevs pārvērtās par skaistu baltu vērsi un nevainīgi piezagās princesei krāšņi ziedošā pļavā jūras krastā Feniķijā, Āzijā, tolaik vienīgajā civilizētajā pasaules daļā. Tiklīdz Eiropa, neko nenojauzdama, apsēdās uz neparastā vērša, lai apbrīnotu tā krāšņās krēpes, Zevs metās Vidusjūrā un peldēja, līdz ieraudzīja paradīzei līdzīgas, neaprakstāmi skaistas salas krastu. Liedagā, kurā Zevs izkāpa ar Eiropu, viņš pārvērtās par izskatīgu jaunekli un ieguva apburošo princesi par sievu, bet līdz tam mežonīgo pasaules malu nosauca tās pirmās valdnieces vārdā.
Tagad gleznaino Krētu, jauko Matalu un citas vilinošās pludmales var apmeklēt ikviens, turklāt šajā lielajā salā sev tīkamas izpriecas atrod gan Grieķijas bagātās vēstures cienītāji, gan peldēšanās un citu aktīvo izpriecu mīļotāji. Pirmie aizrautīgi aplūko teiksmaino Mīnoja pili, Hanju un Retimnu, bet otrie vizinās pa kalniem ar džipiem vai lidinās ar paraplānu.
Turklāt lieliskā tūrisma infrastruktūra necik nav nomākusi īsto grieķiskumu, kas joprojām baudāms gleznainajā Lasiti un citos kalnu ciematiņos, kur rītos smaržo pēc tikko sieta aitu siera un gardas grieķu kafijas.
Krēta… Dievu un cilvēku sala. Klinšainie kalni mijas ar zaļām ielejām, sāļā jūras vēja smaržu nomaina ziedu un zāles aromāts. Ainavas košās krāsu spēles nekad neapnīk. Šī Vidusjūras sala vienmēr ir pievilkusi ļaudis ar savu neaprakstāmo burvību. Tieši Krētā uzplauka pirmā Eiropas civilizācija. Pagātne te atdzimst arheoloģiskajos izrakumos, muzeju ekspozīcijās un mākslas darbos. Pagājušajā gadsimtā salu apmeklēja arheologi, pētnieki un zinātnieki, mūsdienās to dara tūristi no visas pasaules. Viņi ceļo pa salu kājām, ar velosipēdiem vai automobiļos. Lielākā Grieķijas sala piedāvā tik daudz izklaides un izpētes iespējas, ka vienā apmeklējuma reizē pat nav iespējams aplūkot visu. Leģenda vēsta, ka Lasiti plakankalnē dzimis Zevs, Krona un Rejas varenais dēls, sengrieķu panteona galvenais dievs. Majestātiskie kalnu masīvi, olīvu birzis, Knosas pils un muzeju bagātības, klosteri un baznīcas… – tas viss ir jāredz, bet īpašu auru salai piešķir mazie senlaicīgie ciematiņi un to iedzīvotāji, kuru ugunīgais temperaments valdzina ziemeļnieku dvēseles. Krēta ir Austrumu un Rietumu, Eiropas un Āfrikas krustceles. Bezgalīgo smilšaino Krētas piekrasti apskalo Vidusjūras dzidrie ūdeņi. Krēta attīstījusies, mijiedarbojoties dažādām civilizācijām un kultūrām, lielu lomu salas dzīvē vienmēr spēlējuši citi, ne vienmēr draudzīgi spēki no kaimiņu zemēm. Kopš 1913. gada Krēta iekļauta Grieķijas sastāvā.
Secinājumi:
1) Atrodas Balkānu pussalas dienvidu daļā un uz daudzām Vidusjūras salām. Platība: 131 957 km2. Iedzīvotāju skaits: 10 939 600.
2) Valsts iekārta: parlamentāra republika. Oficiālā valoda: Grieķu.
Reliģiskā piederība: grieķu pareizticīgie (97%), musulmaņi.
3) Klimats: subtropu. Vasaras sausas un karstas, ziemas ir maigas un samērā lietainas.
4) Ļoti skaista valsts, populārs tūrisma objekts ar daudz skaistām pilsētām un aizraujoša ar savu interesanto vēsturi.
5) Iespaidīga ar savu vareno galvaspilsētu Atēnām kur radušās olimpiskās spēles, un neatkārtojamiem tempļiem un statujām.
Izmantotā Literatūra:
http://lv.wikipedia.org
http://www.novatours.lv
Dainis Cipulis „Linda un Mārtiņš senajāpasaulē”
Agra Lipsberga „Kontinentu ģeogrāfija 8. klasei”