Untitled
Tukuma vakara un neklātienes vidusskolas
10. D klases skolnieces
Lāsmas Cīrules-Beķeres
referāts
Hamlets
Viljams Šekspīrs (1564.g. – 1616.g.) – uzskatāms par vienu no izcilākajiem renesanses rakstniekiem. Par Šekspīra biogrāfiju ir maz atrodamas liecības. Viņa dzimšanas dati precīzi nav zināmi, tādēļ šie gadskaitļi – 1564.g. 26. aprīlis – tiek uzskatīti kā Viljama Šekspīra dzimšanas datums. Dzimis Stretfordā, turīgā ģimenē un jau no mazotnes sācis mācīties gramatikas skolā. Latīņu darba autori, Cicerons, Ovīdijs, Horācijs u.c., bija tie kas radīja interesi un iespaidoja Šekspīru tik izciliem dramaturģijas darbiem. Viņš rakstīja komēdijas, traģikomēdijas un traģēdijas. Bijis arī aktieris.
Šekspīra traģēdijās tiek skarti dzīves aktuālākie jautājumi un rastas atbildes uz tiem. Pēc rakstnieka domām cilvēka likteni veido raksturs un viņš parāda kā cēlākie, gudrākie un labākie cilvēki iet bojā nelabo spēku dēļ. Lai arī traģēdijas ir pesimisma caurvītas, tajās paveras labāka nākotne, taisnības uzvara un uzvara pār cilvēku zemiskumu.
„Hamlets” ir pati garākā un viena no pazīstamākajām rakstieka lugām. Tās notikumi norisinās Dānijā, kur dzīvo princis Hamlets. Viņš alkst atriebties sava tēva slepkavam, tēvocim Klaudijam, kurš nogalināja viņa tēvu, lai kāptu karaļa tronī un aprecēja Hamleta māti.
Izmantotā literatūra:
Viljams Šekspīrs „Hamlets” , Apgāds Zvaigzne ABC, 2000. gads;
Ārzemju literatūras vēsture. Viduslaiki un Renesanse.,Izdevniecība ZVAIGZNE, Rīgā, 1968. gads;
http://www.liis.lv/
Šajā Viljama Šekspīra lugā galvenais tēls tiek atspoguļots kā gudrs, inteliģents, godīgs, dziļdomīgs un asprātīgs jauns vīrietis. Hamlets cenšas izprast cilvēkus ap sevi un analizē situācijas. Viņa pretrunīgā pasaules uztvere izpaužas neizpratnē par to, vai paši veidojam savu likteni, vai arī visa mūsu dzīve jau ir ierakstīta zvaigznēs, viņš šaubās un pārdomā dzīves patieso jēgu. Nemiera un uztraukuma cēloņiem, tiek meklētas atbildes.
„ Būt vai nebūt – tāds ir jautājums.
Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas,
Ar ko mūs vajā ļaunais liktenis,
Vai pacelt ieročus pret posta jūru
Un izbeigt visu? Nomirt, aizmigt,
Ne vairāk; tā iemiegot un guļot, teikt:
Gals sirdēstiem un tūkstoš citām likstām,
Kas mūsu miesas tiesa. Tāds sasniegums
Ir kvēlo ilgu vērts. Ak, nomirt, aizmigt! (..)”
Viņa prāts cīnās pret sirdi, viņa mīlestība pret sev tuviem cilvēkiem tiek skaisti un mākslinieciski, dažbrīd pat ciniski, izteikta. Savus ienaidniekus un nelabvēļus viņš uztver diplomātiski.
Hamleta dzīves ideālus sagrāva viņa mātes, Ģertrūdes, precības ar tēvoci, neilgi pēc tēva apglabāšanas. Pēc viņa domām māte ir naiva un nepatstāvīga, jo otrreiz aprecējusies:
„ (..) Bet nu pēc mēneša… Prom atmiņas!
Ak, vājība, tavs vārds ir sieviete!
Īss mēnesis, nav kurpes novalkātas,
Kas kājās bija, tēvu pavadot,
Kad viņa mirka asarās kā Niobe…
Ak debesis, pat neprātīgais zvērs
Daudz ilgāk sērotu. Nav mēnesis,
Bet viņa precas jau ar tēvoci. (..)”
Arī uzzināšana par tēva nāves patiesajiem apstākļiem, proti, ka Dānijas karali ir nogalinājis viņa paša brālis, Hamletu sagrauj vēl vairāk. Pirmajā cēlienā parādās nogalinātā Dānijas karaļa rēgs, kurš apskaidro savu dēlu:
„(..) Es teikšu īsi. Dārzā gulēju,
Kā paradis to biju diendusā,
Tavs tēvocis šai nesargātā stundā
Bij slepus piezadzies ar driģaņsulu
Un ielēja man ausīs šķidrumu
Kas cilvēkasinīm tik naidīgs ir,
Ka ātri plūst pa visām dzīsliņām
Kā dzīvsudrabs un tūdaļ sarecina,
Kā skābe pienu, mūsu asinis.
Tā notika ar mani. (..)”
Šis asinsgrēks, tā turēšana noslēpumā un atriebes vēlme, citiem lika domāt, ka Hamlets ir sajucis prātā. Bet viņš pats, skumju sagrauts, gremdējas pārdomās, nosoda un žēlo sevi ik mirkli:
„(..) Tāds stulbs, tāds tūļīgs nelga, vārgulis
Kā miegamice, nezinādams pats,
Ko apsūdzēt, un nesaku ne vārda
Par karali, kam manta, dzīvība
Tik neģēlīgā kārtā laupīta.
Vai esmu gļēvulis? Kas mani sauks
Par nelieti? Kas sejā spļaus man?(..)”
Hamlets ar tik lieliskiem izteiksmes līdzekļiem nozākā un nokaunina sevi, tādējādi iedvesmojot rīcībai:
„(..) Kāds es gan ēzelis! Patiesi lieliski,
Ka es, kam noslepkavots mīļais tēvs,
Ko atriebties spiež debesis un elle,
Kā ielasmeita vai kā muļķa bāba
Ar tukšiem vārdiem sirdi viegloju.
Kā muļķa zeņķis!
Ak, kauns! Kāds kauns! Pie darba, smadzenes! (..)”
Līdzās sāpēm par tēva zaudējumu, Hamlets mīl. Viņš mīl daiļo un nevainīgo Ofēliju. Viņa bija vienīgais patiesības un taisnības zieds, kurš bija uzziedējis galmā, zieds, kas smaržoja, un ar savu smaržu un krāšņumu visus apbūra, tai skaitā princi:
„(..) Ak, dārgā Ofēlij, es esmu vājš dzejnieks; neprotu savu nopūtu vārdos tērpt. Bet ka mīlu Tevi pārlieku, ak, visulabā, jel tici tam! Paliec sveika!
Mūžīgi Tavs, visudārgā jaunava, kamēr vien elpa turēsies šai miesā. (..)”
Ofēlija ar visu savu sirdsskaidrību un mīlestību pret Hamletu tomēr nespēja viņu saprast un viņam palīdzēt, jo visos jautājumos ticēja un pakļāvās nožēlojamam intrigantam – savam tēvam.
Viņas tēvs Polonijs bija karaļa Klaudija labā roka, pielīdējs, savu interešu un ideju īstenotājs. Cilvēks, kurš pielāgojas katrai dzīves situācijai, gūstot no tās savu labumu. Nav brīnums, ka lielās ziņķārības dēļ, Hamlets viņu nodur ar zobenu – nejauši, bet pelnīti…
„ Tu nožēlojamais, tu nelga, līdējs!
Es domāju ko labāku; še alga.
Lieks rosīgums, kā redzi, diezgan bīstams.(..)”
Uzzinot par Polonija nāvi, viņa dēls Laerts arī alkst atriebt savu tēvu. Atsteigdamies no Francijas, tieši īstajā brīdī, kad karalim ir vajadzīgs palīgs, lai novāktu Hamletu, traucēkli, no sava būvētā ceļa uz Dānija karaļa troni. Klaudijs noskaņo Laertu pret Hamletu un abi kaļ plānu, kā nogalināt princi.
Līdzās vērptajām intrigām ap sevi, Hamlets jūtas nodots un skumst dziļi sirdī. Pa vidu prinča skumjām, dzīvo skaista un patiesa divu vīriešu draudzība. Horācijs ir vienīgais cilvēks šajā traģiskajā stāstā, kuram Hamlets spēj līdz galam uzticēties un abi piedzīvo īstu saskaņu. Princis savam draugam velta nesavtīgi labus vārdus:
„(..) Tu tiešām, Horācij, man vienīgais,
Ar ko var parunāt kā vīrs ar vīru.
Nedomā, ka glaimoju.
Ko labu gan no tevis varu cerēt,
Kam citas mantas nav kā gaišais prāts,
Kas tevi ģērbj un baro? Kādēļ glaimus
Teikt nabagam? Lai lišķa mēle laiza
Šo trulo greznību, lai klanās, rāpo, Kur līdējam kas atlec. Vai dzirdi?
Kopš ļaudis pazīstu, tik tevi, draugs,
Sirds izraudzījusies, tik tevi vien. (..)”
Jau pašā sākumā, kad Hamletam parādījā tēva rēgs,viņš deva zvērestu atriebt tēva un karaļa nāvi, taču savas aktīvās rīcības vietā visos cēlienos viņš nododas pārdomām, filozofē, neuzsākot noteiktu darbību, līdz lugas beigās impulsīvi nogalina Klaudiju:
„ Gals asināts, Mērkts indē. Nāvekli,
Tad dari, inde, savu darbu!”
„ Še, asinskārais, nolādētais, dāni;
Dzer indi šo: vai tas tavs dārgakmens?
Ej manai mātei līdz!”
Hamlets norauj maskas visiem meļiem un liekuļiem. Tomēr arī pats mirst no ievainojuma ar indē mērktu zobenu.
„ Tā, Hamlet, ir, tu esi nonāvēts,
Nav zāļu pasaulē, kas tevi glābtu;
Tu nedzīvosi vairs pat pusstundu.
Un nodevības ierocis tev rokā,
Tas asināts un nāves zālēs mērkts. (..)”
Lugas beigas man likās pārāk dramatiskas, bet tādēļ jau tā ir traģēdija. Izlasot „Hamletu” un rakstot šo referātu, pārdomāju par dzīves vērtībām un dažādām situācijām.
Katrs mēs esam savādāki, neviens cilvēks nav perfekts. Katrā no mums ir pa drusciņai Hamleta godīguma, karaļa Klaudija varaskāres, Polonija liekulības, Ģertrūdes naivuma un Ofēlijas maiguma. Visi mēs dzīvojam dzīvi, kas ir viens vienīgs teātris. Un savas dzīves laikā mēs spēlējam tās lomas, kas noteiktajā brīdī šķitušas vispiemērotākās.