Holokausts (Geto)

Holokausts
Geto

Jau ap 1939. gadu vācu armija ar Hitleru priekšgalā sāka iznīcināt ebrejus. Hitlers gribēja izveidot tīru rasi, piemēram, cilvēks ar blondiem matiem un zilām acīm. Viss ebreju iznīcināšanas laiks tiek saukts par holokaustu. Oficiāli holokausta sākums tiek uzskatīts 1941. gads.
Ebrejiem tika ierīkotas speciālas nometnes. Šīs nometnes sauca par geto. 1941. gada oktobrī arī Rīgā tika ierīkota šāda nometne. Rīkojumā bija rakstīts: ”Līdz 1941. gada 25. oktobrim Rīgā jāierīko geto, kurā jāizmitina visi ebreji.”. Šajās nometnēs bija speciāli likumi, kuri bija paredzēti ebrejiem. Manuprāt, tas ir ļoti ļauni, no vāciešu puses, tā izrīkoties pret ebrejiem, jo ebreji bija tādi paši cilvēki. Daži likumi, kurus vajadzēja ievērot geto iedzīvotājiem bija šādi: ebrejiem īpašumā nevar būt vērtslietas; ebreji nedrīkst atrasties ārpus geto teritorijas; ebreji nedrīkst dzemdēt bērnus; ebreji nedrīkst saņemt vai nosūtīt pastu u.t.t. Šī, manuprāt, bija ļoti grūta dzīve, ja vajadzēja dzīvot pēc šādiem likumiem.
Ebrejiem geto tik tiešām bija grūta dzīve. Geto teritorijā bija tikai viena slimnīca, kurā strādāja profesionālas māsiņas, bet kurā parasti nebija medikamentu. Hospitalizācija visbiežāk nozīmēja to pašu, ko nāve. Ļoti bieži galvenajam ārstam Aufrehtam bija jāveic aborti, jo ebrejiem bija aizliegts dzemdēt bērnus. Es domāju, ka sievietēm bija ļoti grūti pārdzīvot to, ka piespiedu kārtā viņām ir jāšķiras no sava bērniņa. Ebreju nedēļas ēdiena deva geto sastāvēja no dažām kāpostu lapām, 90 g zirga gaļas, 1260 g maizes, 90 g nieru tauku un 90 g auzu miltu. Ebreji gandrīz vienmēr bija izsalkuši un vārgi, taču tāpat viņiem vajadzēja mācīties un strādāt. Pēc manām domām, tā bija ļoti grūta un mokoša dzīve, jo cilvēkam vienmēr vajadzēja domāt par to, vai viņš izdzīvos līdz nākamajai dienai.
Jau 1941. gada 6.decembrī esesieši ar latviešu „ieroču brāļiem” ielenca geto un visus tā iedzīvotājus un sadzina kopā. Es domāju, ka ebreji jutās vienkārši šausmīgi un nevarēja paredzēt- kas ar viņiem notiks nākamajā brīdī. Tā noteikti bija šausmīga dzīve. Pēc tam visiem ebrejiem vajadzēja sakāpt autobusos, ar kuriem viņus veda uz nošaušanu. Tur viņiem lika noģērbt drēbes un kārtīgi tās salocīt. Tad visiem vajadzēja nostāties ar seju pret „tranšeju” un pēc tam viņus visus nošāva ar ložmetēju. Tas noteikti bija ļoti šausminošs skats! Vācieši, manuprāt, bija ļoti nežēlīgi, ja varēja izdarīt tik nežēlīgas lietas.
1943. gada decembra sākumā Rīgas geto bija tukšs. Gandrīz visi ebreji bija vai nu nogalināti, vai arī miruši no bada. Kaut arī lielākā daļa ebreju bija miruši, tāpat neliels skaits ebreju bija palikuši dzīvi neskatoties uz visām grūtībām, ko viņiem nācās pārdzīvot. Turpmāk ebrejus vairs neaiztika un neslepkavoja. Es domāju, ka noteikti tas ebreju tautai deva lielu cerību atkal dzīvot kā pilnvērtīgiem iedzīvotājiem.