Holokausts jeb ebreju izcelsmes cilvēku fiziska iznīcināšana aizsākās ar antisemītismu jeb neiecietību pret citas tautas vai rases pārstāvjiem. Cilvēki aizvien vairāk necieta ebrejus, jo uzskatīja ka ebreji veic slepenus un necilvēcīgus rituālus, un tā kā viņi ir sekmīgi tirgotāji, zinātnieki un izgudrotāji, tad viņu mērķis ir kundzība pār pasauli, kā arī vainoja viņus nodevībā pret Vāciju. Ebreji par to īpaši nesatraucās, līdz pie varas nāca nacistu valdība ar Ā. Hitleru priekšgalā.
Hitlers jau pirms nākšanas pie varas sarakstīja darbu „Mana cīņa”, kurā formulēja nacisma ideoloģijas pamatnostādnes, un viena no šīm pamatnostādnēm bija, ka jāsaglabā tikai viena – „āriešu” rase, pārējās pamazām jāiznīcina. Vispirms notika boikoti pret ebreju tirgotajām precēm, tika izstrādāti kritēriji kā atšķirt ebreju no tīra „ārieša”. Ebreji pamazām sāka emigrēt no Vācijas, taču neviens viņus īpaši negaidīja, pret viņiem tika uzsākti masveida grautiņi, tika demolēt Vācijas ebreju veikali, dedzinātas sinagogas un nogalināti paši ebreji. 1939. gadā Vācija okupēja lielu daļu Eiropas valstu, un protams ka tagad uz šo valstu ebrejiem attiecās tas pats plāns – iznīcināt. Šim nolūkam okupētajās valstīs tika izveidoti norobežoti un apsargāti ebreju kvartāli – geto. 1941. gadā Hitlers paziņo, ka ebreju iznīcināšana jānoved līdz galam, ar šo brīdi 11 miljoniem Eiropas ebreju tiek parakstīts nāves spriedums, ko var apzīmēt ar vienu no šausmīgākajiem vārdiem cilvēces vēsturē – holokausts. Ebrejus vispirms iznīcināja nošaujot, bet tad sāka lietot gāzes kameras, kurās uzreiz varēja noindēt vairāk cilvēku, bieži vien gadījās ka pēc šaušanas cilvēki vēl ir dzīvi, un tādi arī tika aprakti. Speciāli ebreju iznīcināšanai tika izveidots koncentrācijas nometņu tīkls. Vislielākā koncentrācijas nometne atradās Polijas pilsētā Aušvicē, tur kopumā iznīcināja apmēram 1, 1 mlj ebreju, arī Latvijā bija koncentrācijas nometne, tā atradās Salaspilī. Pavisam holokaustā gāja bojā apmēram 6 mlj Eiropas un Ziemeļāfrikas ebreju. Liela daļa ieslodzīto ebreju piedzīvoja ne tikai ieslodzījuma šausmas, bet arī izcieta dažādus medicīniskos eksperimentus uz savas ādas, jo kur nu nacistiem atrast vēl labākus „brīvprātīgos”? Tomēr ebreji nebija vienīgie, kas pakļauti nacistu rasu teorijai, arī čigānus piemeklēja tāds pats liktenis, kopumā iznīcināja aptuveni 500 000 čigānu. Par holokaustu var uzskatīt arī Padomju režīma veiktās represijas pret cilvēkiem, kaut arī to mērķis bija cilvēkus ekspluatēt, bet rezultāts vienalga bija līdzīgs – 1941. g. Katiņā nošāva ap 22 000 poļu policijas virsnieku, policistu un citu amatpersonu. Tika iznīcināti arī komunistiskā režīma pretinieki, bojā gāja ap 10 mlj dumpīgo zemnieku, bet vēl lielākas šausmas piemeklēja Ukrainu, tur 1932./33. gadā tika pārtraukta pārtikas piegāde un bada nāvei pakļauti Ukrainas lauku apgabalu iedzīvotāji, ar to vēl nebija gana, un viņiem atņēma visus pārtikas krājumus – tā bija efektīvākā genocīda operācija cilvēces vēsturē, jo gada laikā gāja boja 7 mlj cilvēku.
Būtu ļoti labi ja varētu no svešvārdu vārdnīcas un vēstures grāmatām izsvītrot vārdus – holokausts un genocīds. Abi šie vārdi ir nodarījuši cilvēcei miljonos mērāmu zaudējumu – nevainīgus cilvēkus, bet pasaule novērsās no šiem cilvēkiem un neizdarīja neko lai viņiem palīdzētu.