Iepakojuma otreizeja parstrade

SATURS

IEVADS 3
1. KAS IR IEPAKOJUMS? 4
1.1. Iepakojuma iedalījums 4
1.2. Iepakojuma apsaimniekošana 5
1.3. Iepakojuma materiāla marķējums 6
2. ATKRITUMU IEDALĪJUMS 7
3. IEPAKOJUMA NOZARE LIKUMOS 10
3.1. Izmaiņas likumdošanā 10
3.2. Mainās termiņi 12
4. ATKRITUMU PĀRSTRĀDE – IZEJVIELU ATGŪŠANA 13
4.1. Atkritumu savākšana un pārstrāde 13
4.2. Izejvielu atgūšana 14
4. NENOSLĪKSIM SAVOS ATKRITUMOS 16
4.1. Attīstās pārstrāde 16
4.2. Darba netrūkst 16
4.3. Videi draudzīgāks iepakojums 17
SECINĀJUMI 18
IZMANTOTĀ LITERATŪRA 19IEVADS
Ik dienu cilvēks iegādājas pārtiku un citas sadzīvē noderīgas lietas, un ik dienu daļa no nopirktā tiek izmesta atkritumu urnā. Nevienam nevajadzīgās lietas krājas konteineros, poligonos, aizņemot daudz vietas un piesārņojot vidi.
Pasaulē jau gadiem tiek domāts, kā samazināt atkritumu daudzumu, tāpēc otrreizējās izejvielas maksimāli tiek pārstrādātas. Latvijā šis process ir tikai pašos pirmsākumos: šur tur pārstrādā papīru, kaut kur stiklu, vēl citur īpaši kaitīgos atkritumus – dienas gaismas lampas un akumulatorus. Nesen Latvija iesaistījusies Eiropas Zaļā punkta sistēmā, kuras mērķis ir savākt, šķirot un otrreiz pārstrādāt izlietoto iepakojumu.
Ņemot vērā mūsdienu aktualitāti par iepakojuma neapsaimniekošanu, es uzskatu, ka referāta tēma ir vietā un tiešam atbilst priekšmeta saturam. Lai saprastu, kurus atkritumus ir viegli un videi draudzīgi atkartoti parstrādāt, es apskatīju atkritumu veidus, pieskaros iepakojum likumdošanai un dažos piemēros izstastīju iepakojuma apsaimniekošanas situāciju Latvijā.
Manā referātā ir 19 lpp. un viena diagramma, kura atspoguļo situāciju par uzņēmumiem iepakojuma apsaimniekošanā.1. KAS IR IEPAKOJUMS?
Iepakojums – precēm un produktiem pievienots izstrādājumu kopums, ko izmanto, lai aizsargātu, saturētu, piegādātu, uzglabātu, ērti lietotu, realizētu produktu – izejvielu un gatavas preces – un iepazīstinātu ar to visā iepakojuma aprites ciklā no ražotāja līdz patērētājam. Iepakojums tiek atdalīts no preces pirms patērēšanas vai patērēšanas laikā.1.1. Iepakojuma iedalījums
Izlietotā iepakojuma apsaimniekošana ir izlietotā iepakojuma savākšana, šķirošana, pārvadāšana, uzglabāšana, reģenerācija (pārstrāde vai enerģijas iegūšana) vai apglabāšana, kā arī minēto darbību plānošana un organizēšana. Iepakojumu pēc tā izmantošanas veida iedala:
 primārais iepakojums – tirdzniecības vajadzībām izmantojams iepakojums, kas nonāk pie lietotāja vai patērētāja tirdzniecības vietā un ir tiešā saskarē ar preci vai produktu (piemēram, alus muca, miltu paka, krāsas spainītis, konfekšu papīrs);
 sekundārais iepakojums – iepakojums, ko izmanto noteikta daudzuma tirdzniecībai paredzētu produkcijas vienību kopīgai iepakošanai. Sekundārā iepakojuma noņemšana neietekmē produkta raksturlielumus (piemēram, plēve apkārt konfekšu kārbai, noteikta daudzuma minerālūdens pudelēm);
 transporta iepakojums – iepakojums, ko izmanto, lai pārvadātu tirdzniecībai un ražošanai paredzētās preces vai sekundārā iepakojuma vienības un izvairītos no produktu bojāšanās pārvadājuma laikā (piemēram, kastes, mucas, dzelzs stīpas, triecienizolācijas materiāli – putuplasta formas, koka skaidas).
Par iepakojuma izejmateriālu var izmantot gandrīz jebko
 -iepakojumu var ražot no dabisko šķiedru izejmateriāliem – koka, korķa, papīra, kartona, gofrētā kartona, tekstilmateriāliem (kokvilnas džuta un citi tekstilmateriāli);
 -iepakojumam var izmantot arī metālu – dzelzi, dzelzs skārdu, alumīniju un citus metāla materiālus;
 -plastmasas – polietilēnteraftalātu (PET), augsta blīvuma polietilēnu (HDPE), zema blīvuma polietilēnu (LDPE), polivinilhlorīdu (PVC), polipropilēnu (PP), polistirolu (PS) u.c. plastmasas.
 -visbiežāk iepakojumu veido no kompozītmateriāliem – papīra un kartona laminātiem ar plastmasas un/vai metāla komponentiem, stikla laminātiem ar plastmasas un/vai metāla komponentiem.
 -stiklu – bezkrāsainu un krāsainu stiklu.1.2. Iepakojuma apsaimniekošana
Iepakojums veido apmēram 30% no visiem sadzīves atkritumiem.
Izlietotā iepakojuma sastāvs:
• 40% stikls
• 29% papīrs
• 19% polimēri
• 5% koks
• 4% metāls
• 3% citi iepakojuma materiāli.
Šodien tiek pārstrādāti tikai nepilni 20% no visa izlietotā iepakojuma.
Tā kā iepakojums veido tik nozīmīgu sadzīves atkritumu daļu, tā ražošana un izmantošana ir apskatīta likumos. Viens no likumā noteiktajiem principiem ir tāds, ka iepakojumam jābūt projektētam, ražotam un izmantojamam tādā veidā, lai veicinātu tā pārstrādi un samazinātu negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību un vidi izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas laikā. Un vēl – lai veicinātu iepakojuma savākšanu, atkārtotu lietošanu un pārstrādi, iepakojumu klasificē pēc tā ražošanai izmantotajiem materiāliem un marķē.
Par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu ir atbildīgs pats iepakotājs. Svarīgi saprast, kas īsti ir iepakotājs – tas ir gan preces ražotājs, gan pakalpojuma sniedzējs vai pārdevējs, kurš iepako preci, gan arī importētājs, kas ieved preci vai produktu iepakojumā.
Tāpat likums nosaka, ka iepakotājam ir vai nu jādibina iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumu, jāslēdz līgumu ar šādu uzņēmumu. Uzņēmuma pienākums ir informēt sabiedrību par izlietotā iepakojuma dalītas savākšanas iespējām, iepakojuma marķējuma nozīmi un iepakojuma atkārtotu lietošanu.
ES direktīvas un Latvijas likumdošana uzliek arvien lielākas prasības jautājumos par iepakojuma atkārtotas lietošanas un reģenerācijas apjomiem, tādējādi piespiežot sabiedrību saudzīgāk izturēties pret vidi un dabas dotajiem resursiem.
Izlietotā iepakojuma efektīva savākšana un pārstrāde lielā mērā ir atkarīga no tā, vai tas ir sašķirots vai ne. Tieši te iedzīvotāji var dot vislielāko ieguldījumu – šķirojot savus atkritumus, izlietoto iepakojumu. Jau tagad dažās pilsētās, piemēram, Rīgā, Bauskā, Jūrmalā, Rēzeknē, Siguldā, ir iespējams šķirot atkritumus.
Diemžēl pagaidām tas nav tik viegli, taču ir tā vērts. Tikai no mums pašiem ir atkarīga efektīva atkritumu savākšana un pārstrāde – ja tie nav sašķiroti, nav iespējas tos apstrādāt un pārstrādāt tādā veidā, lai tas nekaitētu videi un – agrāk vai vēlāk – arī cilvēka veselībai un dzīvībai.1.3. Iepakojuma materiāla marķējums
Marķējums – lai veicinātu un padarītu efektīvāku izlietotā iepakojuma savākšanu, atkārtotu lietošanu un reģenerāciju, ieskaitot pārstrādi, iepakojumam jātiek klasificētam pēc materiāliem, kas izmantoti tā ražošanai.
Iepakojuma vai iepakojuma materiāla marķējumā uz iepakojuma vai tā etiķetes iepakotājs norāda šādu informāciju: – iepakojuma materiāla veids (norāda ar ciparu kodu vai speciālo apzīmējumu); – iepakojuma materiāla iespējamais pārstrādes veids.
Marķējumam ir jābūt skaidri saredzamam, viegli salasāmam un noturīgam (arī pēc iepakojuma atvēršanas).
1. Izmantojams otrreizējai pārstrādei.
2. Marķējumā iekļauts vispārīgais otrreizējās pārstrādes grafiskais simbols; vai vienkāršots vispārīgais otrreizējais pārstrādes grafikas simbols; un attiecīgā iepakojuma materiāla ciparu kods, kuru ievieto grafiskajā simbolā, un/vai saīsinājums, kuru novieto zem grafiskā simbola.
3. Iepakojuma vai iepakojuma materiāla ražošanā izmantotas otrreizējās izejvielas.
4. Marķējumā iekļauts vispārīgais otrreizējās pārstrādes grafiskais simbols vai vienkāršots vispārīgais otrreizējās pārstrādes grafiskais simbols, attiecīgā iepakojuma materiāla ciparu kods, ko ievieto grafiskajā simbolā, un starptautiski pieņemtais apzīmējums Recycled (skaitlis) %, kuru novieto zem grafiskā simbola. Norādītā skaitliskā vērtība atbilst otrreizējo izejvielu procentuālajam daudzumam iepakojuma materiālā2. ATKRITUMU IEDALĪJUMS
Pēc atkritumu īpašībām tos var iedalīt sadzīves, bīstamajos un inertajos atkritumos. Šāds iedalījums ir nepieciešams, lai reglamentētu atkritumu savākšanas, apglabāšanas vai pārstrādes prasības.
Sadzīves atkritumi
Tie galvenokārt ir mājsaimniecības atkritumi, proti – virtuves atkritumi, papīrs, kartons, plastmasa, audumi, metāls, pelni, lielgabarīta atkritumi (piemēram, mēbeles, matrači, liela izmēra elektriskie piederumi u. c.), apkalpojošo iestāžu – veikalu, skolu, bērnudārzu, sabiedriskās ēdināšanas, kā arī ražojošo uzņēmumu radītie atkritumi, kas pēc satura ir līdzīgi iepriekšminētajiem atkritumu veidiem.
Parasti jēdzienā sadzīves atkritumi netiek ietverti gāzveida izmeši, ko emitē atmosfērā; radioaktīvie atkritumi; atkritumi, kas rodas kalnrūpniecībā (raktuvēs un karjeros) un veidojas uzglabāšanas vai iežu ieguves pārstrādes procesos; dzīvnieku līķi; lauksaimniecības atlikumi (organiskais mēslojums u. c.); notekūdeņi (izņemot šķidros atkritumus); sprāgstvielas u. tml.
Bīstamie atkritumi
Tie ir saimnieciskās vai citas darbības ietekmē radušies atlikumi un blakusprodukti, kas var izraisīt piesārņojumu, negatīvi ietekmēt vidi vai cilvēku veselību un ir eksplozīvi, korodējoši, ar ļoti lielu reaģētspēju, toksiski, kancerogēni.
Inertie atkritumi
Maztoksiski atkritumi ar nelielu piesārņojošu vielu daudzumu, ar kuriem pēc to apglabāšanas nenotiek būtiskas fizikālas, bioloģiskas vai ķīmiskas pārmaiņas, ja tie neiedarbojas uz citām vielām vai materiāliem, ar kuriem nonāk saskarsmē, un nerada draudus cilvēka dzīvībai vai veselībai vai videi.
Pēc izcelsmes un sastāva atkritumus var iedalīt:
– mājsaimniecības radītie atkritumi;
– rūpnieciskie – visi atkritumi, kas rodas ražošanas procesos;
– speciālie atkritumi – īpašas grupas atkritumi, piemēram, celtniecības atkritumi (būvlaukumu atkritumi, būvgruži, ielu uzlaušanas atkritumi, celtniecības laikā izraktā zeme), ielu un citu teritoriju uzkopšanas laikā radušies atkritumi, zaļie atkritumi (zāle, zari, lapas, koku un krūmu atgriezumi) un citi īpašu atkritumu veidi, piemēram, nolietotās riepas, notekūdeņu dūņas, medicīnas atkritumi.
Šie atkritumi var būt gan bīstami, gan inerti vai nekaitīgi dabai.
Mājsaimniecības atkritumi
Mājsaimniecības atkritumu galvenie radītāji ir iedzīvotāji.
Iedzīvotāju radīto atkritumu daudzumu un sastāvu uz vienu personu pamatā nosaka viņu ienākumi, dzīvesveids, ģimenes sastāvs un pat tautība un tradīcijas. Iedzīvotāju radītie atkritumi galvenokārt ir sadzīves tipa atkritumi. Sadzīves atkritumu masas sastāvs ir mainīgs lielums. Pieaugot valsts labklājībai, attīstoties vieglajai rūpniecībai, kā arī paaugstinoties iedzīvotāju prasībām pret augstvērtīgām precēm un to iepakojumu, būtiski mainās arī šo atkritumu struktūra.
Valstīs ar zemāku ekonomiskās attīstības līmeni iedzīvotāju atkritumu masā dominē pārtikas atkritumi (50-60%), bet, pieaugot labklājībai, kopējā atkritumu masā strauji palielinās papīra un plastmasas daudzums. Veicot mājsaimniecības atkritumu uzmērījumus atsevišķu projektu ietvaros Latvijā, tika konstatēts, ka radītais un centralizēti savāktais atkritumu aptuvenais daudzums ir cieši saistīts ar noteiktas iedzīvotāju grupas sadzīves apstākļiem un var tikt diferencēts atkarībā no tā, vai iedzīvotāji dzīvo daudzdzīvokļu mājā ar visām ērtībām, daudzdzīvokļu mājā bez ērtībām vai vienģimenes mājā.
Nosakot kopējo radīto sadzīves atkritumu daudzumu noteiktā teritorijā, ir būtiski bez iedzīvotāju radītajiem atkritumiem ņemt vērā arī to sadzīves atkritumu daļu, kas veidojas uzņēmumos.
Kā liecina atsevišķu projektu ietvaros veiktie novērojumi, var pieņemt, ka uzņēmumi rada apmēram 30% no kopējā sadzīves atkritumu daudzumu, bet iedzīvotāji – atlikušos 70%.
Aptuvenais mājsaimniecības atkritumu sastāvs pēc apjoma:
 16% stikls,
 6% koks,
 3% metāls,
 2% medicīniskie atkritumi,
 5% celtniecības atkritumi,
 12% papīrs un kartons,
 36% organiskie atkritumi,
 18% plastmasas,
 2% dažādi citi atkritumi.
Rūpnieciski…e atkritumi
Rūpnieciskie atkritumi ir atkritumi, kas rodas ražošanas procesos. Pēc 1990. gada datiem, ir novērtēts, ka ES valstis rada aptuveni 330 miljonus tonnu rūpniecisko atkritumu gadā.
Laikā no 1985. līdz 1990. gadam rūpniecisko atkritumu daudzums šajās valstīs bija pieaudzis vidēji par 3% gadā, tas ir, par apmēram 9 miljoniem tonnu gadā.
Rūpnieciskie atkritumi ietver ļoti plašu materiālu klāstu, kas atšķiras ar ķīmisko sastāvu un fizikālo stāvokli. Atkarībā no rūpniecības nozares tie satur dažādās attiecībās organiskos un neorganiskos atkritumus. To neviendabīgums rada grūtības atkritumu pārstrādē un apglabāšanā. Liels daudzums rūpniecisko atkritumu ir arī bīstamie atkritumi, tai skaitā šķīdinātāji, krāsu atlikumi, kas satur smagos metālus, kā arī skābes, sārmi un naftas produkti.
Rūpniecisko atkritumu pārstrāde un apglabāšana vēl joprojām daudzās valstīs nav pilnībā atrisināts jautājums. Tā ES dalībvalstīs apmēram divas trešdaļas no kopējā rūpniecisko atkritumu daudzuma tiek apglabāti virs zemes, apmēram 8% tiek sadedzināti un apmēram 10% – pārstrādāti kā otrreizējais izejmateriāls.3. IEPAKOJUMA NOZARE LIKUMOS
Latvijas likumdošanas mērķis iepakojuma jomā ir nodrošināt:
1) iepakojuma ražošanas attīstību;
2) progresīvu iepakošanas tehnoloģiju ieviešanu un racionālas izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmas izveidi valstī;
3) nodrošināt brīvprātīgas vienošanās principu ieviešanu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā.
Tas ļaus samazināt izlietotā iepakojuma nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, sekmēt iepakojuma atkārtotu lietošanu, veicināt iepakojuma materiālietilpības samazināšanu un izlietotā iepakojuma reģenerāciju.
Iepakotājs ir atbildīgs par sava radītā izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu. To iepakotājs var veikt pats, dibināt šiem mērķiem iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumu vai slēgt līgumu ar šādu uzņēmumu(uzņēmējsabiedrību).
Izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmums SIA “Zaļā josta” 2002.gadā noslēdza līgumus par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu ar 11 Jelgavas reģiona uzņēmumiem, SIA “Latvijas Zaļais punkts” – ar 5 uzņēmumiem.3.1. Izmaiņas likumdošanā
Diemžēl dati, kas kopumā atspoguļotu iepakojuma nozari un tās aizvadītā gada rezultātus, vēl nav sagatavoti. Kā skaidro Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktora vietniece Rudīte Vesere, vēl tiek strādāts pie 2003. izvērtējuma. Valstī tikai 2002. gada otrajā pusgadā stājās spēkā iepakojuma pārstrādi un reģenerāciju reglamentējošie normatīvie akti, kuru vidū ir arī prasība reģistrēties un līdz 1. maijam katru gadu sagatavot ziņojumu tiem uzņēmumiem, kuri gada laikā izlieto vairāk nekā 300kg iepakojuma.
Turpmāk pēc šīs informācijas būs redzams, kāda ir situācija valstī – cik liels ir iepakojuma patēriņš, kā tas tiek apsaimniekots. Diemžēl faktu apkopošana prasa vismaz pusotru gadu, jo daļa uzņēmumu atskaiti neiesniedza noteiktos termiņos, kā arī ir vajadzīgs laiks ziņojumu kontroles veikšanai. Turklāt ir uzņēmumi, kas šo prasību nepilda.
Pēc bijuša Latvijas Iepakojuma institūta ziņām, nereģistrētā iepakojuma proporcija Latvijas tirgū 2003. gadā bija 39%. R. Vesere min arī faktu, ka, lai gan kopš 1997. gada janvāra par izlietoto iepakojumu ir ieviests dabas resursu nodoklis, taču atklājas arī tādi uzņēmumi, kuri to pat nav pamanījuši un attiecīgi nekādu nodokli valstij nav maksājuši. Lai gan kaut kā ierobežotu likuma nosacījumu neievērošanu, tika veikti grozījumi likumā. Šogad iepakojuma nozari skars vairākas izmaiņas valsts likumdošanā. Eiropā pagājušogad februārī tika pieņemta direktīva par iepakojumu un izlietoto iepakojumu, tāpēc saskaņā ar tiem arī Latvijā spēkā esošajā Iepakojuma likumā ir sagatavoti grozījumi, kas varētu tikt pieņemti vēl aprīlī, skaidro vides ministrijas pārstāve. Latvijas Zaļais punkts pilda Iepakojuma likuma prasības un ļauj uzņēmumam ietaupīt – pievienojies stabilai sistēmai!
3.1. tabula
Uzņēmumi LZP sistēmā

Likuma grozījumi paredz, ka valstī vairāku gadu tiks paaugstināti izlietotā iepakojuma reģenerācijas apjomi un normas (skat. 1. att.). Izmaiņas skars arī paša iepakojuma definīciju. Tā tiks skaidrota jau ar ilustratīviem piemēriem. Uzņēmējiem šī definīcijas precizēšana un skaidrojumi noteikti atvieglos dzīvi. Mazināsies strīdu situācijas, kādas līdz šim nereti radās, diskutējot, vai konkrētais izstrādājums būtu jāuzskata par iepakojumu vai arī tas par tādu nav atzīstams. Gaidāmajos iepakojuma likuma grozījumos tiks precizēts arī jautājums, kas saistīts ar uzņēmumu ziņojumu par iepakojuma izmantošanu un resursu apgūšanu. Likums noteiks, ka visam procesam jābūt pamatotam ar dokumentiem un tādējādi uzņēmums varēs pierādīt, kur palicis izlietotais iepakojums – vai tas atdots pārstrādei kādam vietējam uzņēmumam vai izvests pārstrādei uz ārvalstīm. Likumā būs precizētas arī tās normas, kas attiecas uz izlietotā iepakojuma apsaimniekotāju.3.2. Mainās termiņi
Turpmāk grozīti tiks arī Ministru kabineta noteikumi Nr. 139, kuros ir noteiktas izlietotā iepakojuma reģenerācijas normas. R. Verse kā pozitīvo ziņu uzņēmējiem min faktu, ka pirms mēneša Eiropas Parlaments šai jomā pieņēma grozījumus attiecībā uz jaunajām ES dalībvalstīm. Agrāk bija paredzēts, ka līdz 2008. gadam Latvijā kopējai izlietotā iepakojuma reģenerācijai jāsasniedz 60%, kāpinot šīs jaudas par 10% gadā, kas bija diezgan nereāli izpildāma prasība. Pēc attiecīgo ES institūciju pārrunām ar jaunajām kandidātvalstīm, patlaban pieņemti direktīvas grozījumi, kas nosaka, ka Latvijai šī norma būs jāsasniedz līdz 2015. gadam. Ministrijas pārstāve uzsver, ka konkrētākas kļuvušas arī prasības par dažādu materiālu pārstrādi, kas līdz šim Eiropas Savienībā bija pārāk vispārīgi definētas. Šajā vasarā arī nelielas izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, kas saistīti ar iepakojuma depozītiem, kā arī tiks precizēti iepakojuma marķēšanas noteikumi. Eiropā ir nostādnes, ka šai marķēšanai ir jābūt brīvprātīgai, ne obligātai, taču, ja tā tiek veikta, tad stingri jāievēro šo noteikumu prasības.4. ATKRITUMU PĀRSTRĀDE – IZEJVIELU ATGŪŠANA
4.1. Atkritumu savākšana un pārstrāde
Kopš 2000. gada darbojas bezpeļņas organizācija «Latvijas Zaļais punkts». Tās mērķis ir iesaistīt Latvijas iepakojuma ražotājus, kā arī lietotājus tā dēvētajā Zaļā punkta ķēdē, kas nodrošina izlietotā iepakojuma savākšanu, šķirošanu un otrreizēju pārstrādi.
Kā stāsta Latvijas Zaļā punkta valdes priekšsēdētāja Undīne Būde, Zaļā punkta zīme uz iepakojuma liecina, ka preces ražotājs uzņemas atbildību par iepakojuma tālāko likteni.
Visā Eiropā pastāv vienota Zaļā punkta sistēma. Katrā valstī atšķiras tikai uzraksti – «Green Dot», «Der Grüne Punkt» vai Zaļais punkts. Ja uzraksts ir angļu vai vācu valodā, tad ideālā variantā tas nozīmē, ka preces importētājs ir samaksājis par to, lai mēs iepakojumu varētu savākt un pārstrādāt. Latvijā patlaban Zaļajā punktā ir iesaistījušas vairākas pazīstamas firmas – «Aldaris», «Laima», «Latvijas Balzams», «Cido», «Gutta», «Spilva», «Rīgas miesnieks», «PTC» un «Alus Avots». Tātad šie uzņēmumi rūpējas par to, lai pēc iespējas lielāka daļa viņu ražotās preces iepakojuma tiktu pārstrādāta.
Zaļais punkts ir izstrādājis mārketinga projektus, ko tuvākajā laikā gatavojas īstenot. Jau ir noorganizēts Zaļā punkta klubs, kura biedri cenšas pievērst sabiedrības uzmanību aktuāliem vides jautājumiem. Nākotnē plānots veidot arī lokālus kluba atbalsta centrus visā valstī. Otrs svarīgākais mārketinga mērķis ir izglītības projekti skolās. Zaļā punkta skola sniedz skolēniem plašākas un precīzākas zināšanas par ekoloģiskiem jautājumiem, kā arī dod viņiem iespēju ikdienā piedalīties izlietotā iepakojuma vākšanā.
U.Būde uzskata, ka izlietotā iepakojuma otrreizēja pārstrāde kļūs arvien svarīgāka, jo dabā samazinās resursi jauna iepakojuma ražošanai, arī atkritumu poligoniem piemērotu vietu kļūst mazāk: «Atkritumu pārstrāde nav izdevīgs bizness, kas varētu nest peļņu, bet tas ir civilizētas sabiedrības pienākums. Tāpēc patlaban esam izstrādājuši plānu pieciem gadiem, kuru laikā gribam ieviest šķirotu atkritumu vākšanu lielākajā Latvijas daļā. Sākums tam ir pārrunas ar pašvaldībām un firmām, kas nodarbojas ar atkritumu savākšanu. Protams, vispirms mums ir vieglāk koncentrēties uz uzņēmumiem, kuru darbības rezultātā rodas liels daudzums kāda viena noteikta otrreiz pārstrādājama atkrituma, – tās ir ceptuves, frizētavas, kurpnieku darbnīcas. Svarīgi ir pamanīt, ka tie nav atkritumi, bet gan resursi, kas ļauj ražot jaunu preci.»
Pagaidām gan Latvija šajā procesā ir tikai pašā sākuma stadijā. Nav grūti noorganizēt šķirotu atkritumu vākšanu – grūtāk ir atrast uzņēmumu, kas to vēlētos pārstrādāt. Taču arī šis process pamazām attīstās – Brocēnos tiek dedzinātas nolietotās automašīnu riepas, Liepājā pārstrādā dienas gaismas lampas, šur tur pārstrādei pieņem stikla taru, bet uz kopējā atkritumu fona tas nav daudz.
Tāpēc Zaļas punkts kā īstermiņa mērķus izvirza: ieviest samazināta iepakojuma daudzuma ražošanu tajos uzņēmumos, kuri ir Zaļā punkta sadarbības partneri; šajos uzņēmumos organizēt izlietotā iepakojuma pārstrādi vai atkārtotu izmantošanu; paredzēt izlietotā iepakojuma dalītu vākšanu tā rašanās avotā; veikt izlietotā iepakojuma plūsmas uzskaiti, lai varētu zināt, cik firma to patērē un cik lielu daudzumu savāc otrreizējai pārstrādei.
Taču pagaidām, šķiet, svarīgākais ir veidot sabiedrisko domu par apkārtējās vides saglabāšanu un neatjaunojamo dabas resursu taupīšanu.4.2. Izejvielu atgūšana
1. Papīrs
Papīrs kopējo sadzīvisko atkritumu plūsmā ieņem vienu no galvenajām vietām. Dažādās valstīs procentuāli tā daudzums ir atšķirīgs, tomēr tas sasniedz pat 40% no kopējā cieto atkritumu apjoma. Papīru ražo no celulozes pulpas (masas), kurai pievieno pigmentus un pildvielas. Izejmateriāls celulozei ir koksne. Lai saražotu 1 tonnu celulozes masas, nepieciešamas 3,5 tonnas koksnes.
Atkārtoti pārstrādājot papīru, šo koksni ietaupa. Ietaupās arī enerģija. Lai saražotu vienu tonnu pirmreizējā papīra, vajag 30 900 MJ enerģijas, kamēr tādam pašam daudzumam papīra, kurš iegūts no makulatūras, vajag tikai 18 100 MJ.
Atkritumos nonākušais papīrs nav viendabīgs, tādēļ tā atkārtota pārstrāde iespējama, tikai to šķirojot pēc atbilstošiem veidiem. Pretējā gadījumā tā pārstrādes iespējas ir ierobežotas.
2. Avīžpapīrs
ASV zinātnieki ir aprēķinājuši, ka vienas tonnas avīžpapīra otrreizēja pārstrāde:
atbrīvo izgāztuvēs 2,5 m3 zemes;
– piesārņo gaisu par 74% un ūdeni par 35% mazāk, nekā tas notiek, veicot pirmreizējo ražošanu;
– otrreizējai papīra pārstrādei nepieciešams par 70% mazāk enerģijas un par 60% mazāk ūdens, salīdzinot ar pirmreizējo apstrādi;
– ietaupa apmēram 14 kokus.
3. Kartons
Kartons ir viens no izplatītākajiem materiāliem dažādu preču iesaiņošanai, tādēļ tas galvenokārt uzkrājas tirdzniecības centros, noliktavās, transporta organizācijās.
No otrreizējā kartona var ražot: jaunu kartonu, sienu apdares plāksnes, grāmatu vākus u.tml. Tāpat kā avīžpapīrs, arī kartons jāvāc atsevišķi, un tas nedrīkst būt piesārņots. Parasti īpaša vērība tiek pievērsta tam, lai izvairītos no piesārņotājiem, kuru klātiene padara kartonu nederīgu pārstrādei: tie ir metāla un koka piejaukumi, pārtikas produktu paliekas, aizsargpārklājumi (polimēri, vaski), uzputoti polimēri (tos bieži kartona kastēs lieto kā amortizācijas materiālu) u.c.
4. Grāmatas un žurnāli
Bez iepriekš minētajiem papīra veidiem atkritumos nonāk arī grāmatas un žurnāli (cietos vai mīkstos vākos, kurus parasti klāj aizsargpārklājums). Šo papīru ir visgrūtāk pārstrādāt, jo vāki tiek izgatavoti no cita veida papīra nekā lapas. Tie ir pārklāti ar polimēra vai celofāna aizsargpārklājumu, šim nolūkam tiek izmantoti adhezīvi, bet tas viss no papīra pārstrādes viedokļa tiek uzskatīts par piesārņojumu.
Pārstrādāt derīgā galaproduktā var tikai sašķirotu, tīru viena veida papīru. Papīra pirmapstrādi veic speciāli iekārtotos centros, kuros notiek papīra šķirošana, smalcināšana un ķīpošana.
5. Meži – planētas zaļās plaušas
Neraugoties uz pesimistu drūmajām prognozēm, pasaule arvien vēl pastāv. Bet, neraugoties uz to, ka pasaule arvien vēl pastāv, pesimistu prognozes ir pareizas. /Mērfija likums/
• Katru gadu pasaulē tiek izcirsti miljoni ha mežu.
• 2002. gadā Latvijā tika iegūti ~11,2 milj. m3 koksnes, kas ir 2,5 reizes vairāk nekā 1991. gadā.
• Lielāko daļu – 64% – koksnes iegūst privāto apsaimniekotāju mežos.
• Lai iegūtu 1 t papīra, jānozāģē ~14 pieauguši koki.
• Lai izaugtu koks, nepieciešami apmēram 25-40 gadi.
• Latvijā koksne un koksnes izstrādājumi veido 40% no kopējā preču eksporta.4. NENOSLĪKSIM SAVOS ATKRITUMOS
4.1. Attīstās pārstrāde
Runājot par atkritumu otrreizējo pārstrādi, ir vērts minēt dažus piemērus, kā uzņēmīgi cilvēki pārstrādā atkritumus. Salaspilī jau vairāk nekā gadu firma “Partneris L.V.” nodarbojas ar bruģakmens ražošanu no polietilēnteraftalāta (PET) pudeļu un smilts maisījuma. “Partneris L.V.” ir saņēmusi ES Leonardo da Vinči projekta atbalstu – ir radīta un patentēta tehnoloģija.
Firmas prezidents Valdis Leitlands stāsta, ka šo netradicionālo nodarbošanos viņam ļāva attīstīt gadiem krātā pieredze, strādājot Olaines plastmasu pārstrādes rūpnīcā: «Es bieži atpūšos pie ūdens, un mani pārsteidz tur redzētais – tik daudz šo plastmasas pudeļu tūristi izmētā, neviens tās nesavāc, nevienam tās nav vajadzīgas. Tad arī radās doma pudeles pārstrādāt. Izveidojām tehnoloģiju, kas patiesībā ir diezgan vienkārša, – pudeles augstā temperatūrā sajauc ar smiltīm un ražo bruģakmeni, kas nebūt nav sliktāks par to, kam izmantota cita tehnoloģija.»
Dienā “Partneris L.V”. var saražot 40 līdz 60 kvadrātmetru bruģakmens – kvadrātmetrā ir 50 ķieģeļu. Darbs notiek cauru diennakti, jo jāuztur PET pudeļu kušanas temperatūra, kas ir ap 400 grādu pēc Celsija.
Procesā tiek izmantotas otrreizējās izejvielas pudeles, ko lielākoties firmai piegādā «Cido», «Gutta», bet ved arī privātpersonas gan no Jēkabpils, gan no Cēsīm un Madonas. Dienā pārstrādei nepieciešami ap 700 kilogrami pudeļu. Patlaban firma var atļauties maksāt santīmu par piecām piegādātām pudelēm. Pluss ir tas, ka pudeles pirms tam nav jātīra, jo tehnoloģija pieļauj līdz 25 procentiem dažādu piemaisījumu – papīra, korķu u.c.4.2. Darba netrūkst
Iepakošanas un etiķešu ražošanas pakalpojumu uzņēmuma SIA PakMarkas valdes loceklisViktors Grigogjevs informē, ka uzņēmumam aizvadītais gads bija veiksmīgs, jo tā apgrozījums pieauga par aptuveni 40% – ni 1 milj. Ls 2003.gadā līdz 1.4 milj. Latu pērn. “Pārtikas uzņēmumi bija spiesti reorganzēt savas ražotnes, lai varētu turpnāt savu darbību pēc Latvijas iestāšanās ES. Veiksmīgi konkurēt apvienotajā tirgū var tad, ja ražotāji kardināli maina iepakojuma veidu un dizainu. Tāpēc 2004, gads reizē bija arī ļoti sarežģits gan mums, gan mūsu klientiem”, skaidro V. Grigorjevs. PakMarkas jau laikus sagatavojās jaunajam ES tirgus situācijai, piedāvājot saviem klientiemiepakojumamateriālusun iekārtas, kas atbilst ES prasībām.
Arī vienam no kartona iepakojuma ražošanas līderiem SIA Austra Pak aizvadītais gads bijis itin ražīgs, jo uzņēmuma apgrozījums pieaudziz par 22%. Kā vienu no labākajiem rādītājiemAustra Pak valdes loceklis A. Jāvalds min uzņēmuma eksporta apjoma uz Baltijas valstīm pieaugumu. 2003.gadā tas sasniedza 34 tūkst. Ls, bet pērn tas izaudzis jau līdz 88 tūkst. Ls. Vietējā tirgū parādījušies jauni – gan mazi, gan arī jau vidēji lieli tirgotāji, kuriem nepieciešams kvalitātīvs un pat jau sarežģītākas konstrukcijas iepakojums, tostarp arī dažādi kartona stendi preču izvietošanai.
Austra Pak pārstāvis uzskata, ka jaunajos ES apstakļos uzņēmumam ir arī jūtami ieguvumi – vieglāk kļuvis iegādāties un arī transportēt izejmateriālus, ko Austra Pak galvenokārt iepērk ES valstīs. Tomer pēdējā laikā iepakojuma ražotājs izjutis izejmateriālu cenu pieaugumu, kā arī uzņēmumu neapiet arī pieaugošās degvielasizmaksas, kas var likt pārskatīt saražotā iepakojuma cenas. “Kopš 1995. gada esam nemitīgi auguši, taču pēdējā laikā katru latu nopelnīt kļūst arvien grūtāk. Ir daudz vairāk jāpiepūlas, lai varētu domāt par tālāko izaugsmi”, secina A. Jāvalds.4.3. Videi draudzīgāks iepakojums
Videi draudzīgums jāvērtē iepakojuma pilnā dzīves ciklā – no tā, kā iepakojums rodas, līdz – kā tas tiek pārstrādāts vai otrreiz izmantots. No pārstrādes un otrreizējās izmantošanas viedokļa arī stikls ir draudzīgs videi – to viegli izmantot atkārtoti, bet stikla mīnuss – ir janodrošina tā atpakaļ savakšana. Latvijā gadā patērē ap 60 tūkst. Tonnu stikla, atpakaļ savāc 20 tūkst. tonnu. Diezgan videi draudzīgs iepakojumsir arī PET pudeles, jo tās ir ļoti viegli pārstrādāt. Mazāk “draudzīgi” ir dažādi polimēru iepakojumi un kompozītmateriāli.
Ja uzņēmumā patērētā iepakojuma svars pārsniedz 300 kg gadā, tad uzņēmumam jāreģistrējas Reģionālajā vides pārvaldē un jānodrošina iepakojuma apsaimniekošana, noslēdzot līgumu ar ražotāju atbildības organizācijām, t.i. Zaļo punktu vai Zaļo jostu, vai arī apsaimniekojot pats. Jebkurā gadījumā – jo mzāk un jo videi draudzīgāks iepakojums, jo uzņēmumam mazāk jāmaksā. Līdz ar to katrs varētu būt ieinteresēts atrast metodes, kā aizstāt dārgāku, smagāku iepakojuma materiālu ar vieglāku un lētāku. Tomēr ir valstis, kur lielu uzmanību pievērš materiālietilpības samazināšanai. Piem., Spānijā ir programma, kas prasa ik gadu samazināt produktu iepakojumu uz vienu saražotā produkta vienību.
I. Purmalis (Ekoloģisko sistēmu institūta (ESI) projektu vadītājs) domā, ka izlietotā iepakojuma apsaimniekošana būtu godpratīga, ja dabas resursa nodokļa likme būtu lielāka,, ņemot vērā, ka sods par iepakojuma neapsaimniekošanu ir trīskārtīgs dabas resursu nodoklis. SECINĀJUMI
1. Izlietotā iepakojuma apsaimniekošana ir izlietotā iepakojuma savākšana, šķirošana, pārvadāšana, uzglabāšana, reģenerācija (pārstrāde vai enerģijas iegūšana) vai apglabāšana, kā arī minēto darbību plānošana un organizēšana.
2. Lai izvirzītu prasības atkrtuma apsamniekošanai ir jāzina atkritumu iedalijumu. Iedalījums arī ir nepieciešams, lai reglamentētu atkritumu savākšanas, apglabāšanas vai pārstrādes prasības.
3. Iepakotājus, kuru radītais izlietotā iepakojuma apjoms kalendāra gadā ir lielāks par 300 kilogramiem un kuri nav noslēguši līgumus ar iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), ir pienākums reģistrēties reģionālās vides pārvaldēs.
4. Nereģistrētā iepakojuma proporcija Latvijas tirgū 2003. gadā bija 39%. Līdz 2015. gadam Latvijā kopējai izlietotā iepakojuma reģenerācijai jāsasniedz 60%, kāpinot šīs jaudas par 10% gadā.
5. Latvijas Zaļa punkta mērķis ir iesaistīt Latvijas iepakojuma ražotājus, kā arī lietotājus tā dēvētajā Zaļā punkta ķēdē, kas nodrošina izlietotā iepakojuma savākšanu, šķirošanu un otrreizēju pārstrādi.
6. Salaspilī jau vairāk nekā gadu firma “Partneris L.V.” nodarbojas ar bruģakmens ražošanu no polietilēnteraftalāta (PET) pudeļu un smilts maisījuma. “Partneris L.V.” ir saņēmusi ES Leonardo da Vinči projekta atbalstu – ir radīta un patentēta tehnoloģija.
7. Iepakošanas un etiķešu ražošanas pakalpojumu uzņēmuma SIA PakMarkas apgrozījums pieauga par aptuveni 40% – ni 1 milj. Ls 2003.gadā līdz 1.4 milj. Latu pērn.
8. Vienam no kartona iepakojuma ražošanas līderiem SIA Austra Pak aizvadītais gads bijis itin ražīgs, jo uzņēmuma apgrozījums pieaudziz par 22%.
9. No pārstrādes un otrreizējās izmantošanas viedokļa arī stikls ir draudzīgs videi – to viegli izmantot atkārtoti, bet stikla mīnuss – ir janodrošina tā atpakaļ savakšana. Latvijā gadā patērē ap 60 tūkst. Tonnu stikla, atpakaļ savāc 20 tūkst. tonnu.
10. Izlietotā iepakojuma apsaimniekošana būtu godpratīga, ja dabas resursa nodokļa likme būtu lielāka,, ņemot vērā, ka sods par iepakojuma neapsaimniekošanu ir trīskārtīgs dabas resursu nodoklis.IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. Iepakojums// Dienas Bizness, pielikums. – 19. apr. Nr. 75 (2581), (2005)
2. Zemgales Ziņas Nenosliksim savos atkritumos// http://www.zz.lv/arhivs – 16. okt. Nr. 1936.
3. TV Net Zaļa Zeme// http://www.tvnet.lv/zalazeme/trash/article
4. Jelgavas reģionālā vides pārvalde// http://www.jervp.gov.lv