Rēzeknes Augstskola
Inženieru fakultāte
Datorzinātņu un matemātikas katedra
KRIPTOGRĀFIJA
Intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesiskie aspekti Internetā
Referāts
************
RA Inženieru fakultātes
2. līmeņa profesionālās augstākās
izglītības bakalaura studiju programmas
“Programmēšanas inženieris”
pilna laika studiju 4.kursa studente
************
…………………………………………
(paraksts)
Docētājs
Docents Dr.sc.ing. ______________ ****************
Rēzekne
2007
Saturs
Ievads 3
I nodaļa. Intelektuālais īpašums Internetā 4
1. Interneta vienības – mājas lapas jēdziena saturs 5
1) Mājas lapas izveidošana 5
2) Mājas lapas autortiesību aizsardzība 6
2. Mājas lapas īpašnieka interešu tiesiskā nodrošinājuma koncepcija 7
1) Domēna vārds 8
2) literāro un mākslas darbu aizsardzība 8
3) mūzikas ierakstu autortiesību aizsardzība 8
II. Interneta darbības starptautiskais aspekts 10
1. Amerikas Savienoto Valstu pieredze Interneta darbības regulēšanā 10
2. Ierobežojumi 10
1) Tehnisko aizsardzības līdzekļu neapiešanas prasība 10
2) Līdzsvarota pieeja 11
3) Reproducēšanas nosacījumi 11
3. Neatļautas autortiesību darbu izmantošanas novēršana 12
III. Eiropas Savienības pamatnostādnes intelektuālā īpašuma aizsardzības nodrošināšanā 14
Izmantotā literatūra 17
Ievads
Ieejot jaunā tūkstošgadē, Latvija kā pasaules daļa saskaras ar globalizācijas problēmu, kuru nes sev līdzi ne tikai investīcijas, brīva darbaspēka pārvietošanās, bet arī tāda šauri tehnoloģiska, no pirmā acu uzmetiena, joma kā Internets. Tajā tiek uzglabāts milzīgs informācijas daudzums, kas ļauj miljoniem cilvēku jebkurā vietā un laikā, lietojot to, apmainīties ar šo informāciju.
Intelektuālā īpašuma tiesības ir ideālistiskas un utilitāras uztveres rezultāts. Tādēļ jānodibina tāds tiesību aizsardzības režīms, ar kuru var aizsargāt intelektuālā īpašuma darbu autoru personiskās tiesības un koriģēt lielāko daļu gadījumu, kas rodas piesavinoties šīs netaustāmās vērtības.
Zināmie un izprotamie autortiesību jautājumi arī Latvijā jau ir guvuši plašu atspoguļojumu tiesību normās un praksē, saskaņoti ar starptautisko konvenciju un Eiropas Savienības direktīvu prasībām, vēl sagādā grūtības piemērošanā digitālā vidē – Internetā – gan aizsargājamu darbu īpašniekiem, gan Interneta lietotājiem.
I nodaļa. Intelektuālais īpašums Internetā
Interneta populārākais pielietojums ir WWW (angļu val. – World Wide Web – Vispasaules tīkls, turpmāk tekstā – WWW), balstīts uz Eiropā izstrādātu protokolu, kas ir atbilstošs elektroniskās komercijas un informācijas publicēšanas standarts.
Pašlaik piekļuvi tīklam nodrošina Interneta servisa firmas (angļu val. – On-line Service Providers, turpmāk tekstā – OSP). Intelektuālā īpašuma tiesības pamatos ir destabilizējuši šie tehnoloģiskie sasniegumi.
Ja aizsākumos autortiesības bija drīzāk vēlīna atbilde uz drukāto vārdu, pēc tam tika attiecinātas uz izpildījumu (izrādi un mūziku), fotogrāfiju, skaņu ierakstiem, translāciju un tad tagad arī uz digitāliem ierakstiem un pārraidēm.
Latvijā 2000.gadā tika pieņemti un 17.februārī izsludināti divi Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (World Intelectual Property Organization – angļu val., turpmāk tekstā – WIPO) līgumi, kuri tika apstiprināti diplomātiskajā konferencē Ženēvā 1996.gada 20.decembrī: Līgums par autortiesībām un Līgums par izpildījumu un fonogrammām.
Šie abi WIPO līgumi arī attiecībā uz Internetu ir piemērojami kā bāzes līgumi, uz kuru normu pamata tālāk risināt intelektuālā īpašuma aizsardzības problēmas.
To preambulās ir atzīts, ka jauno digitālo tehnoloģiju sasniegumi rada nepieciešamību meklēt risinājumu intelektuālā īpašuma aizsardzības problēmām, kurās ar Bernes konvenciju par literāro un mākslas darbu aizsardzību (turpmāk tekstā – Bernes konvencija) bija panākts līdzsvara stāvoklis starp darba īpašnieku un lietotāju. Tomēr situācija aizsargātu darbu izmantošanā digitālā vidē bija izveidojusies tāda, ka daudzos gadījumos tika pārkāptas intelektuālā īapšuma autoru tiesības. Paradoksāli, ka daudzām modernajām tiesību sistēmām ir vairāk problēmas jauno elektronisko mēdiju adaptācijā salīdzinot ar to novecojušajiem līdziniekiem. Tradicionāli veco mēdiju tiesības un ierobežojumi ir definēti platformās neatkarīgos veidos, tā piemērojot ne tikai tradicionālo druku un citus analogos mēdijus, bet arī daudzus elektroniskos mēdiju pašlaik un nākotnē.
Tādēļ WIPO Līguma par autortiesībām preambulā deklarēts, ka tā darbība ir vērsta sekojošos virzienos:
* autoru aizsardzība efektīvā veidā;
* jaunu starptautisko noteikumu pieņemšanas nepieciešamība un spēkā esošo interpretācija, lai nodrošinātu autoru tiesību aizsardzību;
* valstis atzīst informācijas un komunikācijas tehnoloģijas attīstības un savstarpējās tuvināšanās lielo ietekmi uz literāro un mākslas darbu radīšanu un izmantošanu;
* uzsvērts jaunrades moments;
* līdzsvara saglabāšana starp autoru tiesībām un plašākām sabiedrības interesēm.
1. Interneta vienības – mājas lapas jēdziena saturs
Ar dažādu datorprogrammu palīdzību Internetā tiek veidotas mājas lapas (angļu val. – World Wide Web page- turpmāk tekstā – mājas lapas), kas ir pamata informācijas vienības.
WIPO Līguma par autortiesībām (Latvijas Republikas Saeima 2000.gada 27.aprīlī pieņēma Autortiesību likumu (turpmāk tekstā – Autortiesību likums), kurā ievērotas šo divu WIPO līgumu prasības, bet tikai daļēji tiek skaidrotas autoru darbu aizsardzības iespējas digitālā vidē) 4.pantā noteikts, ka “datorprogrammas tiek aizsargātas kā literārie darbi, …, lai kāds būtu to izpausmes veids vai forma”.
Autortiesību likums gan aizsargā datorprogrammas kā literārus darbus, neatkarīgi no izpausmes formas un veida, tomēr precīzi nav iespējams noteikt, kas ir datorprogramma, ja darbs ar to notiek digitālā vidē – Internetā, kādas pielietojuma iespējas, autoru tiesības savu darbu aizsardzībai un atbildības pakāpe par autora tiesību pārkāpumu.
No Autortiesību likuma kopumā var secināt, ka ar datorprogrammu ir domātas datorprogrammas plašākā nozīmē, ne tikai tradicionālajā izpratnē, kā programmas, kuras nopērkamas kompaktdiskos veikalā, piemēram, CorelDraw, Microsoft Windows u.tml. – jo atļauts darbu izmantot bez autora piekrišanas un atlīdzības.
1) Mājas lapas izveidošana
Mājas lapa ir oriģināli radīts līdzeklis kā padarīt apskatāmus dokumentus tā sauktajā “hiperteksta” formātā (ar kustīgām saiknēm no vārdiem vai frāzēm teksta vienā daļā uz paskaidrojošu vai sekojošu tekstu citā daļā).
Latvijas Autortiesību likumā nav dots skaidrojums jēdzienam “datorprogramma”, jo nav vienkārši dot visaptverošu definīciju datorprogrammai kā intelektuālajam īpašumam. Datorprogrammas objekts ir plašs, saskaņā ar Datorprogrammu direktīvu, ir ietverti arī “programmas sagatavošanas dizaina materiāli”. Tas nozīmē, ka jēdziens “datorprogramma” var saturēt zīmējumus, aprēķinus, tehniskus priekšrakstus u.c., nosakot, ka šāds fenomens ir tieši attiecināms uz dizainu programmā, tās objektu un uzdevumu.
Mājas lapas atklāj visu veidu autortiesību problēmas, ja jānoskaidro, kam pieder mājas lapa, un vai tā ir datubāze. Iespējams, ka viss materiāls lapā ir autortiesības, lai tā lietošanas gaitā tas tiktu saglabāts, strādātu nevainojami, it kā tas būtu papīra formā.
2) Mājas lapas autortiesību aizsardzība
Analizējot mājas lapas saturu, var secināt, ka autors izveidojot vienkāršu mājas lapu jau var iegūt autortiesības uz šo darbu “neatkarīgi no darba uzdevuma un vērtības, izpausmes formas un veida” (LR Autortiesību likuma 2.(2) p.).
Secinājums: mājas lapa ar vai bez dizaina elementiem, kuri iegūti izmantojot citas datorprogrammas, nevar tikt uzskaitīta par aizsargātu darbu. Tomēr arī šis apgalvojums nav pilnībā pareizs, jo mājas lapas elementi ir patstāvīgi uzskatāmi par aizsargājamu darbu, piemēram, tradicionālā izpildījumā – uz papīra.
Praksē ne vienmēr ir sastopams, ka digitālā vidē veidotus un ievietotus attēlus aizsargā saskaņā ar autortiesību principiem. Ja, piemēram, kāda juridiska persona vēlas izveidot savu mājas lapu un pasūta tās izveidošanu māksliniekam, tad izveidotā mājas lapa vērtējama kā firmas reklāma Internetā, nevis mākslinieka darbs, kuru iespējams aizsargāt balstoties uz autortiesību normām un autortiesību pāreja notiek pēc vispārējiem preces pirkuma principiem, nevis kā aizsargāta autortiesību objekta pāreja no autora pircējam. Tomēr tas rada problēmas, jo faktiski notiek aizsargāta darba atsavināšana, jo ar autortiesību atsavināšanas “līgumu autors atsavina (uzdāvina, pārdod) savas mantiskās tiesības citai personai. Šādi līgumi pēc savām juridiskajām sekām neatšķiras no citiem mantas atsavināšanas līgumiem, sākot ar līgumā noteikto brīdi, autoram vairs nav mantisko tiesību uz darbu … šādi līgumi neatšķiras no citiem līdzīgiem līgumiem, ar kuriem tiek pirkta (atsavināta) automašīna, māja vai kāds cits priekšmets…”
“Autortiesību atsavināšana, kas līgumā izteikta, piemēram, ar frāzi “nodod (pārdod u.tml.) visas tiesības uz darbu”, nozīmē, ka autors autortiesību pārņēmējam nodod visas savas mantiskās tiesības, arī to, ka autoram nav tiesību radīt no sava darba atvasinātus darbus.” Šāds komentārs liek izdarīt secinājumu, ka mantiskās tiesības uz datorprogrammām kā digitālās vides elementam nevar tikt pārdotas pilnā apjomā. Strādājot digitālā vidē, izmantojot jau iepriekš aprakstītās darba formas un principus, autoram var rasties problēmas šādi atsavinātu darbu sakarā, – ņemot vērā samērā augsto mājas lapu kā datorprogrammu augsto standartizācijas pakāpi.
2. Mājas lapas īpašnieka interešu tiesiskā nodrošinājuma koncepcija
Digitālā vide maina paradigmas tradicionālajā autortiesību industrijā.
Autortiesības ir tiesības, kas dotas, lai cīnītos pret noteiktu kultūras, informācijas un izpildījuma produkcijas veidu kopēšanu. Autortiesības pamatā balstās uz priekšmeta subjektīvām īpašībām – lietisko dabu. Tā ir daļēja izteiksme, kas padara darbu aizsargājamu vairāk nekā ideju, kas bija pamatā tā realizēšanai. Autortiesībām jāsniedz izpratni un proporcijas sajūtu uz bieži slīdošo, bezveidīgo atšķirību starp “izteiksmi” un “ideju”. Tas ir sarežģīti un kļūst aktuāli, kad autortiesības izplešas uz utilitāriem vieliskiem priekšmetiem un tagad vēl vairāk, kad arī datorprogrammas tiek iekļautas aizsargājamo darbu klāstā kā literārs darbs. Bez dažām šīm īpatnībām tiesības varētu būt neierobežots plašums, un būtu grūti noteikt uz ko tās attiecas.
Situācija ir vienkārša, kamēr mājas lapā netiek ievietots citas personas aizsargājams darbs. Kā jau iepriekš minēts, ja mājas lapā netiek norādīts tās autors, bet ievietots cita autora aizsargāts darbs, autortiesības var tikt pārkāptas kā šī autora 1) personiskās tiesības, jo neatsavināmās tiesības var netikt aizskartas (Autortiesību likuma 14.pants), autora personiskās tiesības var tikt aizskartas, ja ievietojot aizsargātu darbu, netiek norādīts autora vārds, bet, ja mājas lapai ir komerciāls nolūks, un tad vēl ir aizskartas arī autora mantiskās tiesības (Autortiesību likuma 15.pants).
Bet tajā pašā laikā autori nereti nerealizē personiskās tiesības attiecībā uz mājas lapām, kas noteiktas Autortiesību likuma 14.pantā – nenorāda autora vārdu, nevar realizēt šī panta 5) punktu – darba neaizskaramību, kas nav realizējams tehniski – katra Interneta pārlūkprogramma patstāvīgi interpretē HTML formatēšanas zīmes, tādēļ var gadīties, ka viena dokumenta izskats uz dažādu datoru ekrāna atšķiras, ja tiek lietotas atšķirīgas pārlūkprogrammas, vai arī, ja tās tiek dažādi konfigurētas.
Tātad mājas lapas saturs nepārprotami var būt aizsargājams darbs, izejot no pieņēmuma, ka 1) mājas lapa ir datorprogramma, un, 2) tā var saturēt aizsargātus darbus.
Rezultātā var secināt: mājas lapā tiek ievietots aizsargājams saturs un ņemot vērā tīkla darbības principus – publisko pieejamību – autora darbs tiek padarīts publiski pieejams un LR Autortiesību likums atļauj to izmantot bez autora piekrišanas un atlīdzības (19.pants) – autortiesības nav uzskatāmas par pārkāptām, ja bez autora piekrišanas un atlīdzības šajā likumā noteiktajā kārtībā… datorprogrammas tiek izmantotas reproducēšanai, translēšanai un citādai pārveidošanai saskaņā ar šā likuma 29.pantu.
Jebkurā gadījumā mājas lapa ir kādas konkrētas personas īpašumā ar izrietošajām sekām, tā ir definējama kā bezķermeniska lieta (Civillikuma 841.p.) un vai nu pati par sevi ir vērtējama kā intelektuālais īpašums, vai tās saturs ir intelektuālais īpašums.
1) Domēna vārds
Ne tikai autortiesību darbu izmantošana rada strīdīgas situācijas, ne mazāk aktuāla un vēl joprojām arī Latvijā neatrisināta problēma ir ar tādu intelektuālā īpašuma veida līdzinieka aizsardzību kā Interneta adresēm – domēnu vārdiem, kuru aizsardzība notiek saskaņā ar preču zīmju aizsardzības normām.
2) literāro un mākslas darbu aizsardzība
Kaut arī Latvijā vēl nav atrisināts jautājums par pilnīgu Internetā ievietotu darbu aizsardzību, tendences pasaulē rāda, ka personu iniciatīva gūst pārsvaru pār tradicionālām darbu izplatīšanas metodēm.
Internets parāda, ka tradicionālie dalībnieki komunicēšanās procesos (informācijas producenti, izplatītāji, izdevēji, starpnieki un lietotāji) ir jaunu iespēju priekšā. Interneta struktūra ir “atvērtās platformas modelis”, kā pretstats līdz šim jau zināmo masu mēdiju “pārraides modelim”. Internetā autori var brīvi izplatīt savus darbus bez tradicionālo izdevēju iesaistīšanas: autori paši kļūst izdevēji. Vēl vairāk, digitālā tehnoloģija dod iespēju lietotājiem aktīvāk meklēt un izmantot informāciju, kas pieejama tīklā: lietotāji var kļūt autori.
3) mūzikas ierakstu autortiesību aizsardzība
Ir vismaz divi svarīgi faktori, kādēļ Internets varētu būt labs līdzeklis mūzikas ierakstu izplatībā. Pirmkārt – spēcīga autortiesību aizsardzība, ko šodien nodrošina autortiesību principi, aizsargā mūzikas autorus, dodot tiem tiesības kontrolēt tās lietošanu un gūt kompensāciju gadījumos, kad tā tiek atskaņota vai lejupielādēta.
Tomēr, autortiesību aizsardzība pati par sevi nav pietiekama. Tehnoloģijas, kas ļauj lietotājiem, kuriem ir atļauja darba izmantošanai, viegli iegūt mūziku, var tikt lietas arī neatļautai kopiju izdarīšanai pirātiskās lapās.
Ar autora tiesībām nevar pietiekami kontrolēt, kā mūzika tiek izmantota, jābūt vēl efektīviem tehnoloģiskiem līdzekļiem, lai realizētu šo kontroli.
Pieņemot tiesību normas par WIPO Līguma par autortiesībām 11.panta izpildei, kas prasa tehnisku iekārtu pielietošanu darbu aizsardzībā, arī OSP šādas aizsardzības nodrošināšanā tiks iesaistīti. To var uztvert tā, ka viņi tiek padarīti par Interneta policiju, ka no viņiem tiek prasīts pārbaudīt caur viņu tīkliem pārraidīto datu katru no bitu, meklēt nelikumīgi izgatavotās kopijas. Tomēr no OSP būtu pienākums rīkoties, kad viņi atklāj pārkāpumu savā īpašumā, jo ir vairāki parametri, pēc kuriem var noteikt pārkāpuma darbības, piemēram, kādai tīkla lapai saimnieks nav saistīts ar mūzikas industriju, bet parasti aizņem neparasti daudz servera vietas (jo mūzikas faili ir ļoti apjomīgi), vai zināmi faili lapā ir ar paplašinājumiem, kādi ir mūzikas failiem – WAV, AU vai MP3 – atrodas uz šī servera, OSP būtu jādara tas zināms autoriem, lai varētu veikt pārbaudi par lapā atrodamo ierakstu atļautu izmantošanu.
Izmantojot iepriekš iegūtos apstiprinājumus, ka Latvijas Autortiesību likums dod iespējas darbu autoriem aizsargāt savas tiesības strādājot digitālā vidē – Internetā, tomēr jāveic vēl pasākumi, lai aizsardzības sistēmu pilnveidotu.
Jebkurai autortiesību sistēmas revīzijai nākotnē jāietver saziņas procesa specifiskā daba digitālajā vidē, tāpat kā īpatnēja ekonomika izplatot un lietojot informāciju tīklā. Vēl vairāk, jaunām tiesībām jābūt “multimēdiju izturīgām” cik vien iespējams. Multimēdiju vide ir mainīga tehnoloģija kā no iekšpuses tā arī no ārpuses, bet tai ir karkass – intelektuālais īpašums. Kā dažādas darbu kategorijas specifiski saplūst vienā homogēnā multimēdiju vidē, pastāvošās atšķirības starp specifiskām darbu kategorijām mēdijos un tehnoloģijās būs grūti saglabāt.
Visbeidzot jaunajām tiesībām jāievēro lietotāju fundamentālās tiesības un brīvības.
II. Interneta darbības starptautiskais aspekts
Tā ASV tika saskaņota OSP atbildība par pārkāpumiem tīklā un par autortiesību pārkāpumiem OSP tika ierobežota atbildība Digitālās Tūkstošgades Autortiesību likumā (turpmāk tekstā – DMCA).
Kamēr netiks panākta OSP atbildības precīza noteikšana (pat bezpeļņas institūciju), nāksies saskarties ar lielu skaitu ar autortiesībām saistītu zaudējumu prasību. Tas uzliek par pienākumu bibliotēkām un mācību institūcijām, kas ir izvēlējušās darboties kā OSP, saprast šos noteikumus, izveidot iekšējos mehānismus šo aktivitāšu ievērošanai un atspoguļošanai.
Vairākas organizācijas, tādas kā American Online, Microsoft, Cisco, MCI, UUNET, Netscape, InterNIC, Internet Society, World Wide Web Consortium u.c. pārrauga Interneta vienošanās izpildi un tīkla darbu. Tomēr tā īsti Internetu “nevada” neviens. Lielākā atbildības daļa gulstas uz atsevišķo tīklu sastāvdaļu pārraugu pleciem.
1. Amerikas Savienoto Valstu pieredze Interneta darbības regulēšanā
ASV jau 1998.gadā stājās spēkā Digitālās tūkstošgades autortiesību likums (angļu val. – The Digital Millenium Copyright act). Tajā ietvertas arī abu iepriekšminēto WIPO līgumu normas un bez tam tas regulē virkni nozīmīgu ar autortiesībām saistītus jautājumus. Interesanta ir WIPO līgumu realizācijas prakse ASV.
2. Ierobežojumi
1) Tehnisko aizsardzības līdzekļu neapiešanas prasība
WIPO Līguma par autortiesībām 11. un 18.panta saturs ir plašs un vispārināts un ļauj valstīm formulēt un elastīgi saskaņot aizliegumus, tādēļ dažādās valstīs šos noteikumus var ieviest ar atšķirīgām metodēm. Pārbaudes punkts līguma saskaņošanā jebkurā no tām būs, kā tiks izvēlēti “pienācīgi tiesiskās aizsardzības un efektīvi juridiskie mehānismi”.
Autortiesību nodrošinātie nosacījumi par tehnisko aizsardzības līdzekļu apiešanas nepieļaušanu un autortiesību administrēšanas informāciju ir atbalstāmi, jo ir ietverti četri nepieciešamie elementi:
* autortiesību aizsargājamo darbu apiešanas tehnisko līdzekļu un administrēšanas informācijas konfiskācija, ja tie ir iegūti nelikumīgi,
* ir noteikti gan civiltiesiskie, gan krimināltiesiskie aizsardzības līdzekļi, lai novērstu un sodītu pārkāpumus;
* tiesību normas tiek piemērotas vienīgi tad, ja tehnoloģijas ir bijušas lietotas, lai aizsargātu tādas tiesības, ko autoram piešķīris ASV Autortiesību likums;
* tiesību normas nosaka, ka aizsardzības līdzekļu apiešanas tehnoloģijas var tikt lietotas nelikumīgiem mērķiem, pat ja tās nav radītas un pārdotas šādam mērķim, garantiju izveidošana ataino līdzekļu klasi, kas ir atveidotas nelegāli.
Efektīvie tehniskie līdzekļi ir tādas tehnoloģijas, kuras pielietojot aizsargātam darbam, tas tiek pasniegts tādā formā, kas ir nepieņemama patērētājam. Tehnoloģijas, kuras var tikt viegli vai pat nejauši apietas, nevar tikt iekļautas likuma darbības laukā.
Neapiešanas jautājums ir sarežģītākais, kas rodas saistībā ar WIPO līgumu ieviešanu. Diskutējams jautājums, kā saskaņot darbu tehniskās aizsardzības ierīču lietošanas atļauju un atļauju patērētajiem lietot jaunākās tehnoloģijas, ko varētu izmantot strādājot ar aizsargātiem autortiesību darbiem un plaši pieejamiem materiāliem.
2) Līdzsvarota pieeja
Autortiesības ir radītas, lai aizsargātu autoru intereses, sabalansētu tās ar patērētāju un lietotāju vajadzībām.
3) Reproducēšanas nosacījumi
Virtuālā vide rada pirātisma draudus. Darbi digitālā formā var tikt reproducēti bez piepūles vai maksas. Rezultātā reprodukcija ir ideāla un praktiski nav atšķirama no oriģināla. Tāpat darbi ir viegli pārvietojami tīklā no vienas atrašanās vietas uz citu. Interneta serveri viegli var pārveidot pirātiskās lapās informāciju, kas ir būtībā aizsargāti darbi un to var iegūt ikviens bez atlīdzības samaksas īpašniekam. Aizsargāti darbi var tikt viegli pārveidoti un lietoti bez robežām, par to neatstājot nekādas ziņas. Autortiesības nodrošina darbu autoriem galveno pamudinājumu radīt jaunus darbus esot pārliecinātiem, ka viņu tiesības tiks ievērotas pat, ja viņi savus darbus ievieto digitālā vidē – Internetā.
Būtiski svarīga jauna iezīme no WIPO līguma ir noteikums par tehnoloģiskās aizsardzības līdzekļiem. Tas rada divus faktus: programmatūra un citi darbi, kas pieejami elektroniski fiksētā digitālā formā ir ārkārtīgi viegli sabojājami neatļautu darbību laikā, tādu kā reproducēšana vai izplatīšana, un, no autortiesību viedokļa – autori vēl plašāk varēs pielietot tehniskās aizsardzības līdzekļus, tādus kā šifrēšana, translēšana/pārtveršana un paroles, lai kontrolētu savu darbu nesankcionētu lietošanu.
Tas nosaka, ka tehnoloģijas mainās laikā un ka autori varēs izmantot daudzus paņēmienus, lai aizsargātu sevi pret pirātismu. Bez tam, tie nevarēs izmantot jebkuru līdzekli, lai aizsargātu darbu, bet tikai tādus paņēmienus, kuri ir “efektīvi”, tādā nozīmē, ka pielietojot tādus tehniskos aizsardzības līdzekļus darba reprodukcijai, autors padara šo reprodukciju nelietojamu patērētājam, bet arī patērētājs varēs iegūt atļauju dešifrēšani, retranslēšani un citus līdzekļus, kuru pielietošana šai reproducēšanai ir nepieciešama, lai pārvērstu darbu pielietojamā formā.
3. Neatļautas autortiesību darbu izmantošanas novēršana
Programmatūras izstrādātāji un citi autori jau lieto lielu tehnoloģisko sistēmu skaitu, lai novērstu nelikumīgu savu darbu reproducēšanu, bet ne visas īslaicīgās uzglabāšanas formas var tikt iztirzātas autortiesību ietvaros. Īslaicīgo kopiju darbības kā tehnoloģiskās komunikācijas plakusprocess, tādu kā “uzglabā un nosūti” Internetā un citos digitālajos tīklos lietots mehānisms, netiek kvalificēts ka reproducēšanas darbība. Līdzīgu argumentu var izdarīt aplūkojot ekrāna attēlu. Gan ASV Baltā Grāmata, gan ES Zaļā Grāmata pieņem šos secinājumus, kā lietas būtību. ASV Baltā Grāmata nosaka, ka “ASV likumdošanā ir viennozīmīgi skaidrs, ka autortiesību darbu novietošana datora atmiņā ir materiāla reprodukcija, jo darbs atmiņā var tikt, izsakoties likuma vārdiem, “uztverts, reproducēts, vai darīts zināms … ar mašīnas vai iekārtas palīdzību””.
ASV Autortiesību likumā jau ir ietvertas tiesību normas, kas nosaka, ka darbi, kas fiksēti un pārdoti digitālā formā, ir aizsargājami tāpat kā autortiesību likumā noteikts par darbiem, kas fiksēti uz papīra vai vinila. 1980.gadā Kongress izdarīja labojumus Autortiesību likumā, lai aizsargātu datorprogrammas – darbus, kas radīti, pārdoti un lietoti vienīgi digitālā formā. To darot Kongress uzskatīja par vajadzīgu pieņemt speciālus ierobežojumus autoru tiesībām programmatūrā; noteikt, ka autortiesības neanalizē aizsardzību, balstītu uz fiksācijas vai izplatīšanas veidu, bet drīzāk vai darbs ir oriģināls savā garā, vai tas ir paša autora jaunrades produkts. Autortiesības digitālā vidē piemērojamas tādā pašā veidā kā tradicionālajiem darbu veidiem.
Kopumā ir skaidrs, ka reproducēšanas tiesības ir tikušas paplašinātas.
Tātad ir starpība starp tradicionāla autortiesību darba gala lietotāja izdarītu reproducēšanu un reproducēšanu digitālā vidē. Mājas ierakstus un reprogrāfisko reproducēšanu ir iespējams regulēt ar attiecīgas licences piešķiršanu, kamēr WWW vēl ir jāmeklē iespējas šādai licencēšanai. Dokumenti var saturēt kodus, kas identificē to īpašnieku, tikpat viegli kā darbu, kas var tikt izmantots licencēšanas gadījumā. Autors neatbalsta tādu sistēmu, kur katra aktīvajā pieslēgumā izdarītā kopija automātiski ziņo par to tiesību īpašniekam, bet uzskata, ka ir potenciāls šādas sistēmas izveidošanai.
Otrs secinājums: tradicionālas reprodukcijas no grāmatām u.c. materiālā formā ietvertiem nesējiem var tikt lietotas atkārtoti bez atkārtotas samaksas autoram. Ja tiesību īpašnieks vēlas izveidot tīklā licencēšanu, iespējams, ka viņi nebūs pārāk “jūtīgi” par katru atsevišķu kopiju, kas tiks izdarīta. Ja lietotāji zaudēs ievērojamu brīvības daudzumu un izdos par to pārāk daudz naudas, piekāpšanās var nest ne mazāk problēmu nekā ar tradicionālo gala lietotāju kopijām. Tādēļ nepieciešams ieviest, piemēram, teritoriālās licences, kuras ļaus noteiktai lietotāju grupai lietot datubāzes, tā vietā, lai liktu lietotājam maksāt par dokumentu, ko tas patiešām izmanto. Skatoties no vēsturiskās attīstības gaitas, pašreizējā reproducēšanas tiesību lietošana elektroniskajā tīklā neizskatās nepamatota vai pārmērīgi elastīga. Tīkls var pieļaut efektīvu gala lietotāju reprodukciju licencēšanu un nav nepieciešama speciāla likumdošana kas attiektos uz reproducēšanu elektroniskajā tīklā.
III. Eiropas Savienības pamatnostādnes intelektuālā īpašuma aizsardzības nodrošināšanā
Kopš 1995.gada, kad Latvija parakstīja Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, Latvija orientējās uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas uzliek pienākumu arī tiesību attīstības jomā: … perspektīvā Latvijas tiesību sistēma jāatver supranacionālajām Eiropas Savienības tiesībām, kuras tad Latvijā darbosies tieši.
Personas vai organizācijas, kuras gatavo informāciju pieejamu Internetā, var uzskatīt, ka brīvprātīgi atklāj to visai pasaulei.
1996. gada 24. aprīlī Boloņā Telekomunikāciju Padomes sanāksmē Eiropas Telekomunikāciju un Kultūras ministri izvirzīja aktuālu jautājumu par Internetā ievietoto materiālu prettiesisku un ļaunprātīgu saturu.
Dalībvalstis ir pieņēmušas jauno Internetā sniegto pakalpojumu regulējumu, kas domāts, lai aizsargātu publiskās intereses, bet tas var arī radīt konkurences deformācijas risku (piemēram, ar plašu iespējamo OSP atbildību), kavēt šo pakalpojumu brīvu apriti, un novest pie Interneta tirgus saskaldīšanās.
Digitālā reproducēšana un adaptācija Saskaņā ar Bernes konvencijas 9(1) pantu, nozīmē ka tā arī ietver uzglabāšanu elektroniskā digitālā formā; ielāde un lejupielāde uz vai no īpašnieka datora vai servera, kuru rezultāts ir kopiju izgatavošana. Pie parastiem apstākļiem, darbu pārveidošanas digitālā formā iegūtais rezultātā nav vērtējams kā adaptācija vai citāda pārveidošana. Pārveidošanas process nepiedāvā mainīt kompozīciju vai darba izteiksmes formu; pārveidotais fails ir reprodukcija, bet nevis adaptācija, translācija vai transformācija. Pamatoti, tas pats ir attiecināms uz jebkādu salīdzināmu datu kompresiju, dekompresiju, kodēšanu vai atkodēšanu.
Atšķirība ir, ja darbs tiek digitāli pārstrādāts vai pārveidots; tādi darbi ir vērtējami kā neatļauta darba adaptācija.
Pagaidu uzglabāšana notiek, kad aizsargāts darbs tiek lejupielādēts vai aplūkots monitorā. Viedokļi atšķiras, vai pagaidu uzglabāšana kvalificējama kā reproducēšanas darbība. Datorprogrammu direktīvas 4(a) pants un Eiropas datubāzu direktīvas 5(a) un 7(2)(a) pants attiecas uz “pagaidu reproducēšanu”. Datorprogrammu direktīva piedāvā sevišķi izvērstu viedokli par reproducēšanas tiesībām: “…pastāvīga vai pagaidu datorprogrammu reproducēšana ar jebkuriem līdzekļiem un jebkurā formā, daļēji vai pilnībā. Datorprogrammas lādēšana, parādīšana, demonstrēšana, pārraide vai uzglabāšana padara par nepieciešamu šādu reprodukciju, šādas darbības ir tiesību īpašnieka atļaujas objekts.”
Šādas atļaujas saņemšana nav nepieciešama darbībām, to nosaka Datorprogrammu direktīvas 5(1) pants “kad tās nepieciešamas, lai likumīgi iegūtu datorprogrammu lietotu saskaņā ar tās mērķiem…”.
Pēc rūpīgas 4(a) panta pārbaudes, Direktīva negarantē aizsargātu datorprogrammu lādēšanas, parādīšana, demonstrēšanas ekskluzīvas tiesības; šīm darbībām jāpadara par nepieciešamu šādu reproducēšanu. Pašlaik daudzās valstīs ar īslaicīgo uzglabāšanu saistāmo autortiesību statuss vēl nav skaidrs. Izņēmums ir Apvienotā Karaliste, tās Autortiesību, dizaina un Patentu likuma 17(6) iedaļā teikts “kopēšana attiecībā uz jebkādu darba raksturojumu/aprakstu ietver kopiju izgatavošanu, kuras ir īslaicīgas vai gadījuma rakstura/pastāvīgas jebkādai darba lietošanai”. Pretstatā tam ASV Autortiesību § 101 saskata atšķirības starp “īslaicīgu uzglabāšanu” un noturīgāku vai stabilāku reprodukcijas formu. Tas izriet no jēdziena “fiksēts” definīcijas: darbs ir “fiksēts materiālā izteiksmē, kad tas iemiesots kopijā vai skaņu ierakstā, saskaņā ar autora atļauju, ir pietiekami ilgstošs vai noturīgs, lai ļautu to uztvert, reproducēt vai citādā veidā darīt zināmu laika periodā, kas ir ilgāks nekā īslaicīgs.
Atsevišķas dalībvalstīs likumdošana jau ir pielāgota vai iecerēts definēt OSP juridisko atbildību tādā veidā, ka viņi ir atbildīgi vienīgi par satura jautājumiem, kas atrodas uz viņu servera. Daži noteikumi ir gājuši vēl tālāk un prasa OSP ierobežot pieeju šādiem saitiem ar nelikumīgu saturu. Daudzās valstīs OSP jau ir izveidojuši pašregulējošās sistēmas. Kooperējoties un veidojot šādas plašākas sadarbības sistēmas, tām jau ir jārod plašāks starptautisks līmenis.
Vēl nav pilnīgi skaidrs ja saturs ir novērtēts kā prettiesisks, cik tālu tehniski ir iespējama bloķēšana piekļuvei šim prettiesiskajam saturam.
Zviedrijas tiesību doktrīnā nediskutējams princips, ka autortiesības aizsargā literāru vai māksliniecisku formu, nevis idejas, faktus, principus vai slēdzienus. Tādā veidā autortiesību aizsardzība datorprogrammām ir atsauksme tikai uz formu, kādā autors to ir izteicis. Bet Eiropas Savienības tiesību normas sniedz aizsardzību vienīgi pamata priekšnoteikumiem eksistencei izteiksmei jebkurā formā, tā neizsargājot “idejas, un principus, kas ir pamatā jebkuram datorprogrammas elementam”. No otras puses, šis datorprogrammas jēdziens nozīmē to, ka tikai patiešām būtiski elementi jaunā programmā iekļūst autortiesību aizsardzības sfērā.
Tādā veidā var izdarīt secinājumu, ka LR 2000.gada aprīlī pieņemtais Autortiesību likums jau izstrādes gaitā ir veidots balstoties uz Eiropas Savienības autortiesību aizsardzības normām, un ņemot vērā Interneta specifisko dabu – globālo raksturu, īpaša darbu aizsardzība digitālā vidē būs iespējama tikai starptutiskas sadarbības ietvaros.
Izmantotā literatūra
1. Autortiesības. IZDEVNIECĪBA AGB®, R., 1997, 287.lpp.
3. A.Kenedijs. Interneta rokasgrāmata. Nordik. Rīga. 1998., 347 lpp.
4. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rakstu krājums. Prof.E.Meļķiša redakcijā. R., Tiesu namu aģentūra, 1999., 145.lpp.
5. J.Rozenfelds. Lietu tiesības. Rīga, b.i., 1994., 106.lpp.
11. Jan Rosen, Swedish Software Law. Stockholm, b.i., 1995, 118.p.
12. Normunds Avotiņš. MP3 – nākotnes formāts. 2000.g. 29.janvāris laikraksta “Diena” pielikums “Sestdiena”,
14. Ieva Platpere. Ar jauno likumu – par skaidrām autortiesību normām. “Latvijas Vēstnesis”, “Jurista vārds”, nr. 18 (171), 2000.gada 4.maijs
Normatīvie akti
1. Par Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) līgumu par autortiesībām : LR likums // Latvijas Vēstnesis, 2000.g. 17.februāris, 2.lpp.
2. Par Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) līgumu par izpildījumu un fonogrammām: LR likums // Latvijas Vēstnesis, 2000.g. 17.februāris, 3.-4.lpp.
3. Autortiesību likums : LR likums // Latvijas Vēstnesis, 2000.g. 27.aprīlis, 2.-3.lpp.
4. Bernes konvencija par literāro un mākslas darbu aizsardzību. – Autortiesības. IZDEVNIECĪBA AGB®, R., 1997, 287.lpp.