Kā jau daudziem Latvijā dzīvojošajiem, arī man Īrijas vārds kļuva labi zināms tautiešu laimes meklējumu kontekstā. Bet nu jau vairāk kā divus gadus šis konteksts ir kļuvis daudz plašāks. Un lai gan šobrīd dzīvoju un strādāju Latvijā, zinu, ka tikpat labi varētu dzīvot un strādāt arī Īrijā.
Līdz 2005.gada decembrim man Īrija nozīmēja vien Eiropas Savienības dalībvalsti, kas atrodas vistālāk uz Rietumiem un vietu, kur daudzi latvieši brauc novākt šampinjonu ražu. Bet šis priekšstats izmainījās, kad devos uz Dublinu, lai tur gadu piedalītos jauniešu apmaiņas programmā un iemēģinātu savus spēkus sociālajā darbā ar sievietēm, kas iznākušas no cietuma un kurām nereti ir arī atkarības problēmas.
Pirmajā mēnesī man likās, ka Īrija ir paradoksu zeme, kurā ļoti labi kopā sader kontrasti „melns” un „balts”. Bet pamazām, lasot atbilstošu literatūru un iepazīstoties ar vietējiem, mans viedoklis par Īriju un īriem no kategoriska kļuva par demokrātisku. Un šobrīd varu teikt, ka Īrijas vēsturi zinu tikpat labi kā Latvijas vēsturi, tas ir, diskusijās par specifiskiem jautājumiem piedalīties nevarētu, bet nozīmīgos faktos un notikumos orientējos.
Un pirmais, kas ienāk prātā, salīdzinot Latviju un Īriju vēsturiskā kontekstā ir tas, ka abu valstu iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzīgas traģēdijas, kuru ietekmē nācies pārcelties īslaicīgi vai pavisam uz dzīvi ārpus dzimtenes vai pat zaudēt dzīvību. Latvijas kontekstā tās ir Sibīrijas gaitas, bet Īrijas kontekstā tas ir bads un ļoti liela nabadzība. Tiesa gan, abi minētie notikumi risinājušies turpat ar gadsimta starpību, bet lietas būtību tas nemaina.
Nākamā paralēle šo abu valstu kontekstā ir iestāšanās Eiropas Savienībā. Īrijā tā notika 1974.gadā, Latvijā 30 gadus vēlāk. Bet neskatoties uz būšanu ES sastāvā, līdz 20.gs.90.to gadu vidum daudzi īri devās labākas dzīves meklējumos uz Lielbritāniju, ASV un citām pārtikušākām valstīm, gluži tāpat kā kopš neatkarības atgūšanas to dara dauzi Latvijas iedzīvotāji.
Kā redzams, gan Latvijas, gan Īrijas iedzīvotājiem ir klājies grūti, bet īri šo rūgto pagātnes pieredzi ir spējuši atstāt pagātnei. Viņi, protams, izturas ar cieņu pret pagātnes notikumiem, bet tos lieki nepiemin, dzīvi tver viegli, izbauda to. Savukārt latviešiem ir tendence šo cietēju lomu neatstāt pagātnē, līdz ar to uzkraujot sev smagumu un rūgtumu, neļaujot būt dzīvespriecīgiem, visu laiku būt paaugstinātā trauksmes stāvoklī un gaidīt no kura stūra uzglūnēs nākamās briesmas, uz visu un visiem lūkoties ar aizdomām.
Īri ļoti daudzām lietām pieiet ar humoru, tai skaitā nebaidās arī pasmieties par sevi. Viņi ir pārāk pašpārliecināti, lai baidītos nokļūt muļķa lomā un tapt pavilktiem uz zoba, tāpēc arī humora izjūta ir viņu stiprā puse. Latvieši turpretī ir pārāk nopietni un piesardzīgi, viņiem nepieciešams ilgāks laiks cilvēku iepazīšanai, lai ļautu sev atraisīties un būt jautriem.
Nākamā paralēle starp Īriju un Latviju ir „lielā kaimiņa” ietekme. Īrijai šis kaimiņš ir Lielbritānija, Latvijai Krievija. Un kā zināms, attiecības ar „lielo brāli” mēdz būt arī konfliktējošas un ne visai patīkamas. Tādas tās bijušas abām valstīm. Tomēr arī šajā gadījumā īri nenes sevī rūgtumu par tiem brīžiem, kad attiecības nav bijušas tās labākās, bet gan akceptē to kā notikušu faktu, ko izmainīt nav iespējams, pielāgojas esošajai situācijai un izmanto to sev par labu, cik nu tas iespējams, nezaudējot savu pašcieņu un identitāti. Savukārt Latvijā vairākuma un mazākuma kopienas bieži vien ir kā divas atsevišķas pasaules, kas pastāv līdzās, bet nelabprāt satiekas. To var vērot gan sadzīvē, gan masu medijos un valstiskā līmenī.
Un pēdējā būtiskā atšķirība starp Īrijā un Latvijā mītošajiem cilvēkiem ir emocionālais komforts. Īrijā cilvēki kopumā ir daudz relaksētāki, laipnāki, pretimnākošāki, dzīvespriecīgāki. Protams, materiālā labklājība viņiem ļauj tādiem justies. No otras puses, milzīgā agresija, kas valda Latvijā, nav attaisnojama ar sociālo, ekonomisko un politisko stāvokli valstī. Viens piemērs ir agresīvā auto vadīšana Latvijā. Reti gadās, kad braucot ar maksimālo atļauto ātrumu agrāk vai vēlāk tevi neapdzen visas aiz tevis braucošās mašīnas. Īrijā ko tādu gada laikā neizdevās manīt. Tas pats attiecas uz gājēju kultūru. Cik reižu nav gadījies Latvijā dzirdēt tādas frāzes kā, „skaties, kur ej!”, „tev acu pierē nav?”, „uzmanīgāk!” u.c., ko papildina dusmās saviebta seja. Īrijā turpretī ierastākā reakcija ir „sorry” un smaids. Sīkums, bet patīkami.
Ar iepriekš minēto es nebūt nevēlos pavēstīt, ka Latvijā viss ir „galīgi garām” un Īrijā viss ir „baigi labi”. Es tikai gribu akcentēt tās pozitīvās lietas, kas ir Īrijā un kuras iespējams pārņemt arī Latvijā. Cilvēcība, iecietība, laipnība, dzīvesprieks, pozitīva domāšana – tās ir īpašības, kuras var sevī attīstīt neatkarīgi no ekonomiskā, sociālā un politiskā stāvokļa valstī. Un tās ir īpašības, kuras nepieciešams demonstrēt ikdienā ne tikai ap Ziemassvētkiem, Lieldienām un citām kalendārā ar sarkanu krāsu atzīmētām dienām.
Nobeigumā dažas rekomendācijas par to, ko vērts redzēt, dzirdēt, izlasīt un kur pabūt, lai iegūtu labākus priekšstatus un izpratni par zaļo salu – Īriju.
„Angela`s Ashes” – tā ir filma, kas tapusi pēc Frank McCourt grāmatas ar tādu pat nosaukumu. Rekomendēju gan filmu, gan grāmatu tiem, kas labāk vēlas izprast reliģijas un sociālās piederības ietekmi uz ģimenes dzīvi 20.gs.30.gados.
Ir vērts iepazīties ar tradicionālajiem krodziņiem (pubs) kā ierastu īru socializēšanās vietu. It īpaši vakaros, kad skan dzīvā mūzika. Ja nav iespēja vai vēlēšanās doties uz krogu, iesaku paklausīties „The Dubliners” daiļradi.
Protams, krogi nav vienīgā vieta, ko vērts apmeklēt esot Īrijā. Viena no maģiskākajām vietām ar senatnes elpu un mieru (it īpaši ārpus tūrisma sezonas) ir trīs Aranu salas (Aran Islands). Pati esmu bijusi tikai lielākajā no tām – Inishmor, bet zinātāji saka, ka Inishmaan un Inisheer arī ir apskates vērtas.
Ja ir vēlēšanās izprast nemieru būtību Ziemeļīrijā, tad Belfāstas apmeklējums ir tas, kas nepieciešams. Pirms tam gan iesaku iepazīties ar nemieru vēsturisko pusi kādā grāmatā vai internetā, jo tikai tad ieraudzītie sienu gleznojumi tā sauktajos katoļu un protestantu rajonos spēs atstāt iespaidu ar visu to būtību ne tikai ar izmēru un māksliniecisko noformējumu.
Atgriežoties pie izklaides, ja ir iespēja, noteikti iesaku noskatīties kādu stepa deju grupas „Riverdance” vai „Lord of the Dance” šovu. Vislabāk dzīvajā, bet, ja nesanāk, tad DVD formātā.
Savukārt tradicionālās rok un pop mūzikas cienītājiem noteikti rekomendēju ievērtēt „U2”, „Snow Patrol” un „The Corrs” ierakstus.