iztēle

kas ir iztēle?
Pēc vienas no definīcijām iztēle ir spēja prātā reproducēt iepriekšējo uztveres pieredzi, kad objekti nav sajūtām pieejami, kā arī spēja kombinēt sajūtās esošos tēlus jaunās formās.
Tēls ir iztēles radītais produkts; tādejādi tēls ir atmiņā atsauktā sajūtu pieredze bez sākotnējā stimula. Iztēle izmanto sajūtas un uztveri, informāciju, kas tajos nonākusi caur sajūtu orgāniem.
Vienkārši skaidrojot – iztēle ir uztvere, kam nav ārējā stimula. Šāds stimuls ir varējis būt kaut kad pagātnē, bet tas neeksistē tagad. Iztēle var parādīties jebkurā no pieciem sensorās modalitātes veidiem: to var uztvert vizuāli, ar dzirdi, kustībām, smaržu vai garšu. Vairumam cilvēku spēcīgākā ir redzes uztvere, tāpēc visbiežāk iztēle parādās vizuāli.
Līdzās uztverei, atmiņai un domāšanai iztēle (nereti tiek dēvēta arī par fantāziju) ieņem svarīgu un īpatnēju vietu cilvēka pasaules izzināšanas un pārveidošanas procesā.
A.Vorobjovs iztēli definē šādi: iztēle ir psihisks izziņas process, kurā uz veco tēlu pārstrādes pamata veidojas jauns tēls.
Iztēles process raksturīgs tikai cilvēkam un ir tā darbības nepieciešams nosacījums, jo, iekams cilvēks sāk darboties, tas vispirms priekšstata, kas un kā jādara. A.Vorobjovs uzskata, ka „ priekšmeta tēls tiek veidots jau iepriekš, līdz ar to iztēlei ir svarīga loma galamērķa priekšstatīšanā. Spēja paredzēt savas darbības galarezultātu jauna tēla veidā, t.i., nospraust mērķi, kvalitatīvi atšķir cilvēka darbību no pat visattīstītākā dzīvnieka uzvedības. Neviens dzīvnieks iepriekš neparedz galarezultātu un jaunā tēla veidošanas procesu.”
I.Puškarevs, aplūkojot smadzeņu funkcionālās asimetrijas veidošanās īpatnības, norāda uz iztēles atbilstību zemapziņas jeb labās puslodes funkcijām. Viņš izceļ iztēles lomu radošas personības veidošanās procesā, atzīmējot, ka skola tradicionāli vairāk attīsta kreiso puslodi, daudz mazāk – labo. Tāpēc pirmsskolas un sākumskolas vecumā (līdz 10 gadu vecumam) ir sevišķi svarīgi līdztekus prātam attīstīt bērnu iztēli un radošās spējas.
V.Hibnere iztēli definē kā radošu un kaut kā neredzēta izdomu, uzsverot, ka „ iztēle ir viens no bērna radošās darbības visnepieciešamākajiem izziņas procesiem.”

Iztēles Veidi
Iztēle ir atmiņā vai iedomās izveidoto atsevišķo tēlu sērijas. Parasti iztēle apvieno gan atmiņu, gan iedomas, sakārtojot atsevišķus elementus jaunā veidā. Vislabāk ir pazīstama iztēle, ar kuru vairums cilvēku sastopas miegā.

Sapņi ir domāšanas veids, kas parādās attēlos. Sapnī koncepcijas atgriežas sensoru domu uztveres līmenī.

Murgi ir biedējoša iztēle, kas arī rodas miegā. Parasti murgi ir ļoti spilgti un tie saistās ar bailēm un nespēka izjūtu.

Fantāzijas ir attēlu sērijas, kas turpinās dienas sapņos. Parasti fantāzijas ir patīkamas.

Eidētiskā iztēle ir attēlu sakopojums, parasti vizuāls, kas ir tik skaidrs, ka līdzinās fotouzņēmumam. Šādus attēlus biežāk spēj veidot bērni nevis pieaugušie.

Halucinācijas ir iztēle, kas satur intensīvu informāciju, kam ir liela nozīme tā cilvēka dzīvē, kurš šīs halucinācijas redz.

Ilūzijas ir kāda ārējā vai iekšējā stimula kļūdaina informācijas izpratne.

Pastāv vēl divi iztēles veidi, kas gan ir retāk pieminēti profesionālajā literatūrā un tā ir iztēle, kas rodas spontāni tieši pirms iemigšanas vai tieši pirms pamošanās. Pirmo sauc par hipnogoģisko, bet otro – par hipnopomisko iztēli .

Bērnu Iztēle
Kādēļ mums ir vajadzīga iztēle?

Psiholoģijas funkcijas ietver sevī:
*domāšanu
*uzmanību
*uztveri
*atmiņu
*iemaņas/spējas, un protams, IZTĒLI vai fantāziju.

Parasti ikdienā ar iztēli vai fantāziju ne vienmēr saprot to pašu, ko ar šiem jēdzieniem apzīmē zinātnē. Sadzīvē par iztēli un fantāziju sauc visu to, kas it nereāls, kas neatbilst īstenībai un kam tātad nav nekādas nopietnas praktiskais nozīmes. Taču īstenībā iztēle, kā jebkuras radošas darbības pamats, izpaužas pilnīgi visās kultūras dzīves jomās, darot iespējamu māksliniecisko, zinātnisko uz tehnisko jaunradi. Šādā nozīmē viss, kas ir ap mums, kas ir cilvēka roku radīts, visa kultūras pasaule, atšķirībā no dabas pasaules – tas viss ir cilvēka iztēles un uz iztēles balstītas jaunrades auglis.
Jebkurai psiholoģiskai funkcijai ir divas formas: iedzimtas / naturālas un iegūtas / kultūras. Pirmā ir bioloģiski determinēta, bet otrā ir vēsturiski nosacīta.
Ar iztēles palīdzību cilvēks var iziet tālu aiz robežām, apgūstot svešu vēsturisko un sociālo pieredzi. Cilvēks var iztēloties to, ko nav redzējis var gūt priekšstatu pēc sveša stāstījuma vai apraksta par to, kas paša tiešajā pieredzē nav bijis, to neierobežo paša pieredzes šaurais loks. Iztēle ir svarīga funkcija cilvēka uzvedībā un attīstībā, tā kļūst par līdzekli cilvēka pieredzes paplašināšanai, jo viņš var iztēloties ļoti daudz.
Vēl joprojām pastāv uzskats, ka bērnam iztēle ir bagātāka, nekā pieaugušam cilvēkam. Bērnība tiek uzskaitīta par laiku, kad fantāzija ir vislabāk attīstīta un, saskaņa ar šo uzskatu, bērnam attīstoties, viņa iztēle un fantāzijas spēja iet mazumā. Bērni no visa var radīt visu, sacījis Gēte, un šo bērnu fantāzijas pieticību, tādu augstu prasību trūkumu, kas ierobežo pieaugušo fantāzijas brīvību un bagātību. Bērna fantāzijas izteikti nesaderas ar pieauguša cilvēka pieredzi, un no tā arī secināts, ka bērns vairāk dzīvo fantāzijas nevis reālajā pasaulē.
Bērna pieredze ir daudzkārt nabadzīgāka par pieauguša cilvēka pieredzi. Tāpat mēs zinām arī, ka bērna intereses ir vienkāršākas, elementārākas, nabadzīgākās; visbeidzot, viņa attiecībām ar vidi nav tās sarežģītības, smalkuma un daudzveidības, kas raksturīgi pieauguša cilvēka uzvedībai, bet tie visi ir svarīgi iztēles darbības noteicoši faktori. Jau no tā vien ir skaidrs, ka bērna iztēle nav bagātāka, bet ir nabadzīgāka par pieauguša cilvēka iztēli; bērna attīstības procesā attīstās arī iztēle, sasniedzot savu briedumu tikai pieaugušā cilvēkā.
Bērns var iztēloties daudzkārt mazāk kā pieaugušais cilvēks, bet viņš vairāk paļaujas uz savas iztēles augļiem un mazāk tos kontrolē, un tāpēc iztēle šī vārda sadzīviskā, vulgārā nozīmē (t.i. kaut kas tāds, kas nav reāls, bet izdomāts) bērnam, protams, piemīt vairāk nekā pieaugušajam. Taču ne tikai materiāls, no kura iztēle rada, bērnam ir nabadzīgāks nekā pieaugušajām, arī pielietojamo kombināciju raksturs, to kvalitāte un daudzveidība būtiski atpaliek no pieaugušā kombinācijām.
Pirmo un svarīgo likumu, kam pakļauta iztēle, var formulēt tā: iztēles radošā darbība ir tieši atkarīga no cilvēka iepriekšējās pieredzes bagātīguma un daudzveidības, jo šī pieredze dod materiālu, no kura tiek radīti fantāzijas veidojumi. Jo bagātāka cilvēka pieredze, jo plašāks materiāls ir iztēles rīcībā.
Bērns uzkrāj materiālu, ko vēlāk izmantos viņa fantāzija.
Reālie iespaidi mainās, palielinot vai samazinot savus dabiskos izmērus. Bērnu un pieaugušo tieksmei pārspīlēt ir dziļš iekšējs pamatojums. Mēs pārspīlējam tāpēc, ka gribam lietas redzēt pārspīlētā veidā, jo tas atbilst mūsu iekšējam stāvoklim, mūsu nepieciešamībai. Bērnu tieksme pārspīlēt lieliski iemiesojas pasaku tēlos.

Radošais darbs
Iztēle ir cieši saistīta ar radošo domāšanu. Tās gaitā notiek jaunu tēlu radīšana apziņā. Tāpat, kā domāšana, iztēle darbojas situācijās, kad nepieciešams rast jaunu risinājumu. Radošā iztēle ir viens no mākslinieciskās daiļrades visnepieciešamākajiem izziņas procesiem. Ar iztēles palīdzību notiek jaunu tēlu radīšana apziņā, pamatojoties uz iepriekš gūto informāciju, kas ieguldīta atmiņā, pārveidota ar radošās domāšanas palīdzību.
Radošai iztēlei ir liela nozīme visos cilvēka radošas darbības veidos; tā piedalās rakstnieka, gleznotāja, tēlnieka, komponista, zinātnieka un izgudrotāja darbā. Bērni vēl nevar savas zināšanas lietot sociāli nozīmīgiem mērķiem: atklāt kaut ko jaunu zinātnē, konstruēt raķeti utt. Ar iztēles palīdzību viņi padziļināti un emocionāli izzina objektīvo īstenību.
Rādoša iztēle manāmi sekmē bērna mākslinieciskās darbības attīstību. Vienlaicīgi tā kavē reproduktīvās darbības attīstību, stereo tipisku un trafaretu attēlu veidošanā, apliecināšanā un zīmēšanā.
Ļoti izplatīts arī ir uzskats, ka jaunrade ir tikai izredzēto daļa un ka tikai tam, kam piešķirts īpašs talants, tā jāattīsta un tikai tas var nodarboties ar jaunradi. Šis uzskats nav pareizs.
Ja jaunradi saprot tās īstajā, psiholoģiskajā nozīmē, kā jaunā radīšanu, viegli nonāk pie secinājuma, ka jaunrade vai mazāka mērā ir visu daļa, tā ir normāla un pastāvīga attīstības pavadone. Labi zināms, ka agrīnā vecumā visi bērni iziet dažas zīmēšanas stadijas. Zīmēšana arī ir tipiska agrīnā, bērns zīmē labprāt.
Novērojumi parādījuši, ka zīmē visi bērni un stadijas, kuras iziet viņu zīmēšana, ir vairāk vai mazāk kopējas viena vecuma bērniem. Sākoties skolas vecumam, bērnu patika un intereses par zīmēšanu atslābst. daudziem, pat vairākumam mūsu bērnu kaut cik patstāvīga tieksme zīmēt pazūd pavisam. Pieķeršanās zīmēšanai saglabājas tikai vienpatņiem, vairāk apdāvinātiem šai ziņā un vēl bērnu grupām, kur audzināšana mājās vai skolā stimulē nodarbošanos ar zīmēšanu un šo spēju attīstīšanu. Acīmredzot pastāv kāda iekšēja saistība starp bērna personību šai vecumā un viņa patiku zīmēt. Acīmredzot bērna radošie spēki uz zīmēšanu nav koncentrējušies nejauši, bet tāpēc, ka tieši zīmēšana šī vecuma bērnam dod iespēju viegli izteikt to, kas viņus pārņēmis. Pārejot citā attīstības fāzē, bērns izmainās, un līdz ar to mainās arī viņa jaunrades raksturs.
Zīmēšana paliek kā noiets etaps un tās vietu sāk ieņemt literārā jaunrade, jo īpāši pusaudža dzimumbrieduma periodā.
Bērna zināšanas mūsdienās lielā mērā bagātina arī radio, televīzijas un video informācija. Taču te izvirzās nopietna problēma: nepieļaut tiešo dabas uztveršanas samazināšanos. Tā, piemēram, rīts televīzijas pārraidē ir bez smaržas, bez spilgtā vēsuma, un tādēļ tas nespēj rosināt bērnos izjūtas, kuras var gūt dabā.
Ir būtiski, lai bērns atmiņā saglabātu gan ziedošas pļavas, viļņojošas rudzu druvas, gan mirdzošas jūras tēlu. Bērnam vajadzētu novērot darba un sadzīves ainas, cilvēku sejas un darba pozas. Daiļliteratūra, mākslas darbu aplūkošana, teātris, kino, televīzija un video var iespaidus padziļināt, bagātināt, bet nevis aizstāt tos.

Iztēles attīstība
O. Djacēnko paradīja, ka bērnu iztēle savā attīstīšanā ir saistīta ar tiem pašiem likumiem, kuriem seko līdzi citi psihiskie procesi. Tieši tā, kā uztvere, atmiņa un iztēle no pasīva kļūst par aktīvu.
Iztēles attīstība pirmsskolas vecumā manāmi sekmējama.
Iztēles attīstības sākumposms sākas no 2,5 līdz 3 gadiem. Bērns mācās kontrolēt, mainīt, noskaidrot un uzlabot savas tēlus, nu tas nozīmē – regulēt savu iztēli. Bērni kombinē savus zīmējumus ar dažādiem atmiņas tēliem, izmaina redzēto priekšmetu proporcijas u.c. Piemēram, sevi attēlo pārspīlēti lielu salīdzinājumā ar automašīnu, kurā brauc, vai māju, kurā dzīvo.
Īpaši aktīvo bērnu zīmējumu saturs dažkārt manāmi pārspēj objekti redzēto: attēli ir spilgti, emocionāli bagāti. Taču bērni ir gan ļoti aktīvi savā darbībā, taču viņu dzīves pieredze ir stipri mazāka nekā pieaugušajiem, līdz ar to arī apziņā ir mazāk vielas iztēlei. Tomēr bērna iztēlei viņa personības attīstības līmenī ir ļoti liela nozīme.
4 – 5 gadu vecumā iztēles attīstīšanai ir cita loģika. Visas bērna pārdzīvojuma negatīvas emocijas simboliski izpaužas pasaku varoņos. Pēc tam, bērns pats sāk būvēt tēlainas situācijas, kur viņš ir viens no varoņiem.
6 – 7 gadu vecumā iztēles attīstīšana nonāk tādā līmenī, kad bērns ir spējīgs dzīvot tēlainajā pasaulē. Tad tā strauji attīstās, un mūsdienās tā 12 – 14 gadu vecumā sasniedz maksimumu (franču psihologs Teodils Ribo). Ja bērnu pārslogām ar plašu informācijas daudzumu, tad iztēle tiek traucēta. Rodas paradokss: jo straujāk palielinās zināšanu apjoms, jo ātrāk samazinās iztēle. (T. Ribo).
Bērni, kam ir labi attīstīta iztēle, parasti zīmē, veido un aplicē ļoti daudz un radoši, nekopējot paraugus, – tā ir viņu dabiska reakcija uz jauniegūto informāciju.
Jau pirmsskolas vecumā radošai iztēlei bērnu zīmējumos un veidojumos ir individuālas īpatnības, kas izpaužas atšķirīgos attēlojumos, izraudzītājās krāsās, tehnikā. Šajā posmā zēnu un meiteņu darbos parādās t.s. tematiskā specializācija.

Hiperbola un Metafora
Radošo iztēli bagātina hiperboliski un metaforiski risinājumi. Modulēti formu un proporciju pārspīlējumi kopumā sekmē tēlainās domāšanas un radošās iztēles saskaņotu attīstību.
Metafora ir tēlains izteiciens plašākā nozīmē; alegorija – jaunu jēdzienu un radošo ideju tēlains skaidrojums, vārdiska izteiksme, tēlu, piemēram, dabas tēlu personificēšana ilustratīvos darbos. Ar atbilstošu balss intonācijas maiņu stāstījumā izraisām bērna ļoti aktīvā iztēlē, emocionālā attieksmē pret atveidojamo tēlu un tai sekojošu vizuālu izteiksmi radošā darba risinājumā. Tā ir jau pieminētā atveidojošā iztēle, kad, klausoties vai lasot kādu aprakstu, bērns it kā redz kādus atveidojamos tēlus (formas, situācijas), domās papildina, pārveido un pilnveido šos tēlus ar iepriekš gūto detalizētu vārdisko informāciju.
Hiperbola ir tēlains pārspīlējums. Piemēram, bērniem objektīvas grūtības sagādā portreta kaut shematiska attēlošana. Lai viņi vismaz izprastu cilvēka sejas uzbūvi un mācītos ievērot individuālās atšķirības, ļoti interesantas ir cilvēka sejas formu modulācijas:
1. vispirms uzzīmējami atšķirīgi sejas apveidi pretskata: vertikāli un horizontāli ļoti stiepti ovāli, blakus tieši apaļa forma.
2. tad šajos laukumos iezīmē jaunas atšķirīgas formas acis un abu acu pārus dažādā augstumā. Tādi shematiski attēli līdz smieklīgumam galēji atšķirīgi maina savu tēlaino izteiksmi. Rezultātā bērni iecietīgāk un rūpīgāk novēro cilvēka – draugu, māmiņas – sejas dažādās īpatnības. Sekojoša ir karikatūras uzdevumu sērija skolēniem Greizo spoguļu valstībā.

Rotaļa
Sekmīgai pirmsskolas vecuma un sākumskolas bērna rodošās iztēles attīstīšanai ir derīgi rosināt rotaļa lietot paša gatavotus līdzekļus, piemēram, ar papīra sloksnēm, plakaniem, gludiem koka skaliņiem (špāteles jeb sliepnes), mozaīkas tipa konstruktora formām, dabas materiāliem, attēlot – sastādīt plaknē un modelēt dažādu objektu atveidus, arī cilvēka un dzīvnieka atšķirīgas kustības un stāvokļus.
Apjomīguma izpratne un telpiskuma iztēle attīstāma rotaļā “Hameleoniskas pārvērtības”. Te derīgi apjomīgu formu (pat paša gatavotu no kokzāģētavas atgriezumiem) – dažāda lieluma kuba un citu ģeometrisko formu klucīšu komplekti. Tos dažādās telpiskās attiecības mainot, konstruējamas celtnes, tilti, vārti u.c. arhitektoniskas būves. Lietojami arī dārgi saliekami plastmasas LEGO konstruktori un citu citā ieliekamas rotaļlietas.
Ieteicamas ir literatūrā galda spēles. Attēlos redzamas šo spēļu kopformas. Pa laukumos iezīmētājām līnijām tās sagriežamas sīkākās formās un ar kombinatoriskas paņēmieniem jāpārvieto sīkdaļas. (sk. iztēles galvenie veidi). Parasti sākumā spēles apgūst attēlo dzīvu fantastisku būtņu siluetus u.c. attēlus.
Radošas iztēles aktivizācijas lauks manāmi paplašināmas, rotaļās lietojot divus figūrkomplektus.
Ļoti aktīvi bērni rosināmi patstāvīgi sastādīt līdzīgus spēļu komplektus un tos lietot radošās iztēles attīstībai.
Dizaina darbība ar papīru un plānu kartonu palīdz bērnam radoši iztēloties, ka, lokot papīra lapu vai lenti, var izdarīt pārsteidzošas, interesantas pat apjomīgas dekoratīvas pārvērtības. Labu saskaņotības, harmonijas izpratni dizaina darbībā bērni gūst, darinot dažādu darbu komplektus svētkiem u.c. gadījumiem.
Radošas iztēles attīstībā sava vieta ir arī dažāda veida rotaļu teātrim ģimenes apstākļos un bērnu iestādēs te nosacīti iekārtojama vide, atbilstoši iztēlotiem personāžiem – maskas: kā plakanu medaljonu uzkar kaklā, kā medaļu piesprauž pie kabatiņas; piestiprinātu pie kartona gredzena, liek ap galvu; rokā uzvelk papīra tūtiņu vai novalkātas zeķītes daļu, nepāra dūrainīti vai pirkstainīti; un pirkstiem uzvelk novalkāta pirkstaiņa cimdiņa atsevišķus nogrieztus “pirkstiņus”. Šādas maskas var būt aplicētas, zīmētas ar flomāsteriem vai citiem moderniem nedziestošiem: un ūdenī nešķīstošiem, izturīgiem materiāliem (aplīmētas ar dažādiem materiāliem, piemēram, ar papīru, audumu, pakulām, vati u.c.).

Spēles
1.
Dotos vārdus sadaliet trīspadsmit grupās pa trim vārdiem katrā, turklāt ikvienā grupā (triādē) jābūt kaut kam vienojošam, piemēram (dīķis, ezers, jūra.)var iekļaut vienā triādē, tāpat arī, piemēram ( līksmība, atpūta, svētdiena.).
Vārdus nevajag pārrakstīt, uzrakstiet tikai vārdu kārtas numuru triādēs, Piemēram 1-7-22.

1.sarkans 14.pīle 27. skaistums
2.dziesma 15.notis 28.zoss
3.platīns 16.citrons 29.televīzija
4.radio 17.avīzes 30.sudrabs
5.mēness 18.makšķeraukla 31.mandarīns
6.jaunība 19.rats 32.ģitāra
7.balts 20.pavadonis 33.karote
8.adāmadata 21.ābols 34.veselība
9.nazis 22.zaļš 35.tvaiks
10.svariņš 23.ledus 36.zelts
11.ūdens 24.apelsīns 37.velosipēds
12.plūmes 25.dakšiņa 38.vista
13.āķis 26.saule 39.bumbieris

2.
Kurš ir atslēdznieks?
Rūpnīcā strādā Virpa, Atslēga, Kalvis un Ēvele pēc profesijas ir virpotājs, atslēdznieks, kalējs un galdnieks. Taču nevienam no viņiem profesija neatbilst uzvārdam.
Es gribētu uzzināt, kāda profesija ir katram no viņiem, un man rūpnīcā pateica: Virpa strādā par galdnieku, Atslēga ir virpotājs, kalvis nav galdnieks, bet ēvele nav kalējs. Šī informācija man nelikās visai precīza, jo kalvis pēc specialitātes nav kalējs. Aprunājies ar pašiem strādniekiem, es noskaidroju, ka trīs no četrām ziņām neatbilst īstenībai. Kāds atslēdznieka uzvārds?

Uz lapas 2-3 minūšu laikā uzzīmēt kādu lietu, bet ne tādu, kas atrodas klases telpā. Pēc tam grupa izveido oriģinālu jaunu objektu no visiem zīmējumiem, bet tādu, ko var funkcionāli izmantot. Vēlāk grupai jākomentē savu radošo meklējumu process un rezultāts…
3.
Izlasīt tekstu…

Ivars ar Lieni nolēma svētdien aizbraukt uz Gaiziņu paslēpot. Nopirkuši slaloma slēpes un zābakus viņi devās uz savu mašīnu. Iebraukuši tūristu nometnē, viņi vispirms devās pusdienās.

UZRAKSTĪT….
 visus svarīgākos priekšstatus, kas nepieciešami šiem cilvēkiem, lai viņi varētu tā uzvesties un realizēt savus mērķus.
 Kādās situācijās šeit darbojas iztēle.

Piemēram: Lai nebūtu Jānāk atpakaļ no kalna paēst viņi paēdīs vispirms.

4.
 No grupas izvēlas vienu cilvēku un viņš apsēžas ar muguru pret viņiem.
 Šis cilvēks dod norādījumus kāds viņš izskatīsies vecumdienās un grupai viņš uz papīra lapas jāuzzīmē
Literatūras saraksts

1. Hibnere V. Bērna vizuālā darbība; I daļa. – R.: RaKa, 1998.
2. Hibnere V. Bērnu tēlotājdarbības psiholoģija. – R.: Zvaigzne, 1977.
3. Meikšāne Dz. Psiholoģija mums pašiem. – R.: RaKa, 1998.
4. Nucho A.O., Vidnere M. Iztēles psiholoģija. – R.: Izdevniecība AGB, 2000.
5. Puškarevs I. Attīstības psiholoģija. – R.: RaKa, 2001.
6. Vorobjovs A. Psiholoģijas pamati. – R.: Mācību Apgāds, 1996.
7. Developmental Psychology. A Study of the Human Life Spiral. – NY: The Bruce Publishing Company, 1969.