Jānis Veselis
(1896-1962)
Dzīves gaita šaisaulē viņam nebija gara — tikai 66 gadi. Mūžs iesākās Dienvidsusējas plūdu ūdeņu apšalktā vietā 1896. gadā Berets pagasta Āriņos. Pēc toreizējā laika rēķina vēl bija marts, bet mūsdienu kalendārā jau aprīlis. 1910. gads. Āriņu rentnieka dēls Jānis, tāds četrpadsmitgadīgs pusaudzis, brauca ciemoties pie mātesmāsas uz Pleskavu. Viss bija pirmoreiz. Ceļojums zirga pajūgā cauri četriem pagastiem no Neretas uz Jakobštati. Pilsēta. Skats uz Daugavu un velkamu prāmi pāri celšanās. Iekāpšana vilcienā Zīlānu stacijā. Gan turp, gan atpakaļ braucot, apmešanās pie radiem Daugavmalas mājiņā, kur pie amatnieka Doriņa bija ieprecējusies Jāņa māsīca Minna. 1911. — 1913. Tā vairs nav īslaicīga tikšanās ar Jēkabmiestu, bet dzīvošana te divas ziemas diendienā. Jānis Veselis mācījies Neretas Andreja skolā un Jēkabpils pilsētas skolā. Skološanās laikā viņs ir attēlojis grāmatu “Teiksma par manu mūžu”. Ceļš no Neretas pagasta Āriņiem uz Doriņu māju Jēkabpilī šajos gados zirga pajūgā mērots vismaz piecpadsmit reizes. Skološanās iznāca pārāk dārga, tāpēc Jānis atgriezās mājās, mācības nepabeidzis. Kā daudzi tā laika jaunieši — plašas zināšanas apguva paša spēkiem. Aizrāvies ar patstāvīgām literatūras studijām.
1915. gads. Dun pasaules karš. Pēteris Veselis atkal veda savu dēlu uz Jēkabmiestu — šoreiz nodošanai cara armijā. Doriņu mājā viņi nodzīvoja vairākas dienas, jo garas bija iesaucamo rindas pieņemšanas komisijā. Viņs bija iesaukt krievijas cara armijā, un pēc tam nonācis latviešu strelnieku pulkos, piedalījies cīņā pret bermontiešiem.
1918. gada pavasaris. Izkarojies, ievainots un atvaļināts Jānis Veselis mitinās pie vecākiem Degumnieku sādžā netālu no Lubānas ezera. Āriņu ļaudis tur nokļuvuši bēgļu gaitās. Kad krievu armija atkāpjas un vācieši ieņem Latgali, bēgļiem ļauj atgriezties mājās — Kurzemē. Martā pa ledu šķērso Daugavu, pārnakšņo Doriņu mājā, un tad Jānis ar tēvu vēl ragavu ceļā brauc uz Neretu — izlūkot, kas noticis ar Āriņiem. Pa ceļam redz piefrontes ainavu — nomelnējušās pļavas, kas divus gadus gulējušas zem ūdens appludinātas.
1919. gada sākumā — pieci mēneši padomju varas laiks. Kā paskolots jauneklis Jānis Veselis tiek iesaistīts rīcības komitejā. Raksta zemniekiem zemes iznomāšanas līgumus un tiek norīkots komandējumā uz Jēkabpili. Vēstures dokumentu krātuvēs atrodam maz ziņu par to laiku — padomju varu Jēkabpilī. Šo tukšumu aizpildot, varam pāršķirstīt Jāņa Veseļa stāstu “Dievu gulta” — tur aculiecinieka skatījums. Daudz pazīstamu vietu. Braukšana no Neretas vairs nav ar zirgu, bet līdz Siliņu stacijai (stāstā nosaukums — Tāšu stacija) pukšķina mazais bānītis pa vāciešu uzbūvētajām sliedēm. Padomju varas iestādes darbojas Miertiesas namā
1920. gada sākumā Jānis Veselis nokļuva Rīgā un kopš tā laika retu reizi iznāca būt Jēkabpilī un Doriņu mājā
1944. gads, kad viena okupācija nomaina otra, devies uz Rietumiem – kādu laiku pavadījis Vācijā bēgļu nometnēs. 1950. gadā pārcelies un ASV, kur sākumā strādājis dažādus darbus. Dzīvei nokārtojoties, atkal rakstījis, aktīvi piedalījies svešatnes latviešu sabiedriskajā dzīvē.
Veselis kļuva par vienu no talantīgākajiem prozostiem ar savdabīgu pasaules skatījumu un īpašu stilu – reālais tiek savīts ar teiksmaino, tēlota zeme un zemniekadarbs, tiek meklēts mūžīgas sakarības ar vērtībām Ļoti produktīvi strādā literatūras kritikā. Paliekoša nozīme ir viņa darbiem par J. Poruku, Apīšu Jēkabu.
Miris latviešu dziesmu svētku laikā Milovkā (ASV), apbedīts Kalmzas Riversaidas kapos. Tikai Atmodas laikam sākoties, mēs Latvijā, skatoties filmu “Šķērsiela”, kaut ko uzzinājām par Jāņa Veseļa ģimeni.
Stāsti un stāstu krājumi:
• „Pasaules dārdos” (1921)
• „Liesma uz ūdeņiem” (1922)
• „Rēgi un cilvēki” ( 1924)
• „Vilkači” ( 1925)
• „Neticīgā Toma mīlestība” (1928)
Romāni:
• „Saules kapsēta” (1921)
• „Dieva gulta” (1923)
• „Enģelis Ufirs” (1924)
• „Tirumu Laudis” (1927)
• „Trīs laimes” (1929)
• „Dienas krusts” ( 1931)
• „Velgas mīlestība” (1942)
• „Divas māsas: (1943)
• „Viesturs varapoga” (1952)
• „Blāzmas staigatāji” (1962)
Triloģija:
• „Tērauda dvēsele”
Dzeja:
• „Dzīves vainagi” (1943)
• „Laimas mirdzumā” (1954)
Lugas:
• „Jumis” (teātrī 1931)
• „Kur tad nu biji āzīti manu?” (teātrī 1934)
Raksti par literatūru:
• „Pārdomu gramata” (1936)
• „Rakstnieku sejas” (1938)