Japāna – salu valsts. Tās ģeogrāfiskais stāvoklis arī noteica ierasto valsts apzīmējumu – Uzlēcošās Saules Valsts.
Japāna sastāv no 3′000 salām, no tām vislielākās – Hokkaido, Honsju, Sikoku un Kjusju, kuras paši japāņi nesauc par salām, bet par kopējo zemi, kopējo teritoriju, jo uz tām balstās 98% visas valsts. Kopējā Japānas salu platība ir ap 378 tūkst. km². Hokkaido un Honsju sala savā starpā ir savienota ar pasaulē visgarāko transporta tuneli – Seikan, kurš stiepjas zem Sangāras līča. Esot salu valstij, Japānai ir 28 tūkstoši km gara krasta līnija. Japānas krasti ir ļoti izroboti. Piemēram, vienā kvadrātkilometrā Japānas teritorijā krasta līnija ir divas reizes garāka nekā tas ir Anglijā.
Galvenā Japānas arhipelāgu īpašība – kalni. Tie aizņem 71% no visas Japānas sauszemes. Lielākā daļa Japānas augstāko kalnu atrodas uz Honsju salas. Vispopulārākā Japānas kalnu grēda saucas par Japānas Alpiem un tie sastāv no trijām paralēlām kalnu grēdām. Pats populārākais Japānas kalns – Fuji (Fuji-san). Tā augstums sasniedz 3776m, kas to padara par pašu augstāko punktu Japānā. Ik gadu šajā kalnā uzkāpj vairāk kā pusmiljions cilvēku.
Lēš, ka Japānā ir ap 200 vulkāniem, no kuriem 60 ir “dzīvi” (aktīvi vai guļoši). Īpaši aktīvi vulkāni ir Asama, Mihorajama, Asosan un Sakurajima. Aktīvais vulkāns Asosan atrodas Kjusju salas vidusdaļā. Šis ugunskalns ir plaši pazīstams ne tikai pašā Japānā, bet arī ārpus tās. Pēc izvirduma skaita, Asosan starp pasaules vulkāniem aizņem vienu no pirmajām vietām (ir reģistrēti vairāk kā 70 izvirdumi), tā krāteris – pasaulē viens no lielākajiem.
Japānas augstākais kalns – Fuji arī skaitās vulkāns. Lai arī tas tagad ir neaktīvs, bet tas ir nosacīti ģeogrāfiski jauns vulkāns, tāpēc tā pamošanās ir ļoti ticama.
Japānas salas ir seismatiski aktīvas. Gadā notiek vairāki tūkstoši zemestrīču, mēdz būt līdz pat 20 pazemes grūdieniem dienā. Japānā vislielākā zemestrice notika 1923.gada 1.septembrī. Rezultātā Tokija, Jokohama un vēl 9 ne mazāk lielas pilsētas tika pilnībā iznīcinātas. Kopā gāja bojā vai pazuda bez vēsts 143 tūkstoši cilvēki.
Ja zemestrīces epicentrs atrodas kaut kur jūrā, tad pastāv ļoti liela iespēja, ka var izveidoties cunami, kurš nes līdzi lielu postīšanas spēku.
Klimats Japānā, izņemot Hokkaido salu, ir vienmērīgs ar 4 ļoti atšķirīgiem gadalaikiem un diviem lietus periodiem – pavasari un rudeni.
Zīemā gaisa temperatūra parasti ir par pāris grādiem zemāka, nekā citās, tās pašas joslas valstīs. Vidējā gaisa temperatūra janvārī – mīnus 8,5°C.
Krasta rajonos, kurus apskalo Klusais okeāns, gaisa temp. ziemā parasti nenokrīt zem 0°C. Japānas ziemeļdaļā ziemā uzkrīt sniegs un temperatūra noslīd zem 0°C, bet stipri aukstumi nemēdz būt.
Centrālā Japāna atšķiras ar maigu un saulainu ziemu, un sniegs, ja arī uzkrīt, tad ātri vien nokūst. Ziemas mēnešus Dienvidjapānā grūti nosaukt par ziemu, tā kā gaisa temperatūra te vienmēr ir virs nulles un sniega nekad nav.
Pavasaris – pats jaukākais laiks Japānā, jo gaisa temperatūra dienā sasniedz jau 10°C, spīd saule. Marta beigās sākas ziedošo sakuru laiks. Aprīlī viss jau ir noziedējis. Maijā iestājas īsta vasara – gaisa temperatūra dienā sasniedz 30°C.
Visā Japānā, izņemot Hokkaido salu, iesājas lietus periods. Lietus sezona sākas maija vidū Okinavas dienviddaļā un jūnija vidū – Tohoku rajonā Honsju salas ziemeļdaļā, un attiecīgi beidzas jūnija un jūlija vidū.
Vasarā Japānā paliek tik mitrs un karsts gaiss kā tropos. Pati augstākā gaisa temperatūra reģistrēta Tokijā – 38,7°C, maksimālā gaisa temperatūra Japānā līdzinājās 40,8°C. Lielais gaisa mitrums un augstā gaisa temperatūra reti kam patīk, tāpēc šis periods skaitās pats nelabvēlīgākais laiks, lai apmeklētu Japānu.
Rudenis visā Āzijā, ieskaitot Japānu, skaitās tūrisma sezona, jo šajā laikā ir ļoti silts un sauss laiks, tieši piemērots ceļojumiem. Palielinās starpība starp dienas un nakts gaisa temperatūrām. Piemēram, dienā gaisa temperatūra var sasniegt 30°C, bet naktī tā jau nokrīt līdz 10 grādiem.
Japāna ieņem vienu no pirmajām vietām pēc nokrišņu daudzuma gadā. Pazemes ūdeņi, saturoši maz minerālsāļu, var tikt lietoti kā dzeramais ūdens bez īpašas apstrādes.
Upes Japānā ir salīdzinoši īsas. Pati garākā upe Sinano ir tikai 367km gara. Bet lietus sezonas laikā, ūdens upēs ieplūst tik daudz, ka, piemēram, upe Tone, var līdzināties Nīlai.
Dzīvnieku valsts Japānā ir ļoti bagāta, bet tomēr nabadzīgāka par augu valsti. Salu arhipelāgā ziemo daudzi gājputni, kuri atlido no Sibīrijas, Ķīnas un citām kaimiņvalstīm. Starp gājputniem visvairāk atlido – zosis un dzērves.
Centrālajās salās mitinās vilki, lapsas, aļņi, zaķi, vāveres. Honsju salā dzīvo japānas makakas, japānas melnie lāči un līdz pat 1,2m garas salamandras.
Rjukju dienvidu salas izceļas ar savu tropu faunu, kurā mitinās daudz pērtiķu – makakas un giboni, lapsas un sikspārņi.
Ļoti bagāta dzīvnieku valsts ir jūrās, kas apskalo Japānu – daudzveidīgi asaru, lašu, siļķu veidi, kā arī tuncis, saira un daudzas citas zivis, ka visas nav iespējams uzskaitīt.
No saldūdens zivīm ļoti izplatītas ir karpas un karūsas. Ūdenstiplnēs mitinās bruņurupuči, krabji un vēži.
Derīgo izrakteņu rezerves Japānā ir ļoti ierobežotas. Pat ja resursi tiek atrasti, pēc to apjoma parasti nekas arī netiek uzsākts.
Zināms, ka Japāna vienmēr ir bijusi uzmanības centrā ar kultūras jautājumiem un reljefa estētiku, dekoratīvajiem dārziem, parku un rezervātu izveidošanu. Bet par to – kādā no nākamajām reizēm