1. Tējas ceremonija
1.1. Tējas vēsture
Ķīnieši ne tikai dāvāja pasaulei tējas nosaukumu un iemācīja lietot tējas dzērienu, bet arī atklāja tējas augu – tējas krūmu, pirmoreiz pieminot to gandrīz 4700 gadus atpakaļ.
Japāņu leģenda vēsta par budistu mūku Dharma, kurš atklāja tēju. Kādu reizi, kad viņš bija aizbraucis uz Ķīnu, viņš sev bija apsolījis, ka negulēs tik ilgi, kamēr nebūs sakārtojis savas domas. Viņš palika nomodā vairākas nedēļas, līdz beidzot neizturēja un aizmiga kāda ceļa malā. Kad mūks pamodās, viņš bija tik izmisis, ka noplēsa savus plakstiņus un apraka tos turpat ceļa malā, lai vairs nekad nevarētu aizmigt. Mūks devās tālāk savā ceļā, bet kad viņš pēc vairākām nedēļām devās pa šo pašu ceļu atpakaļ, Dharma atrada ceļmalā augam koku, kur bija apracis savus plakstiņus. Paņēmis pāris lapas no šī koka un pagaršojis tās, mūks atklāja, ka pēc to apēšanas viņam vairs tik ļoti nenāk miegs. Mūks paņēma sēklas no šī koka un pārveda mājās Japānā. Tā mūks Dharma iepazīstināja savus tautiešus ar tēju.
1.2.. Tējas ceremonijas rašanās senajā Japānā
Lai arī tējas vēsture nav īsti skaidra, skaidri zināms ir tas fakts, ka tējas dzeršanas paražas Japānā ieveda mūki no Ķīnas, kuri atveda arī tējas koka sēklas. Mūsdienās tējas dzeršana Japānā ir ļoti ierasta un parasta lieta, bet tējas dzeršanas vēsture sniedzas apmēram 1200 gadu tālā pagātnē. Tāpat, ka dažas citas lietas, arī tējas bau¬dīšanas mākslu japāņi pārņēmuši no saviem kaimiņiem ķiniešiem. No Ķīnas importētā tēja pirmo reizi Japānā pieminēta Nara (709-784) valdīšanas laikā. Pirmie, kas lie¬toja šo dzērienu nereti arī ārstnieciskos nolūkos, bija Budas priesteri. Japāņu laji uz tē¬jas dzeršanu pārgāja tikai Heija (784 – 1185) laikos. Imperatora nama vajadzībām tika uzsākta tējas augu audzēšana. Taču pavisam labi šī nozare sāka attīstīties tikai tad, kad pie varas nāca Kamakura (pēc 1192. g.). Šajā laikā budisma priesteris no Ķīnas uz Japānu atveda jaunas augu sēklas. Vēlāk Ašikaga vai Muromahi (1338-1565) laikā izveidojās tējas kults (chado).
Pirmās zināmas tējas kultūras saknes aizved pie Saiho – Tendai reliģijas dibinātāja. 805. gadā viņš sāka audzēt no Ķīnas līdz¬paņemtos tējas augus Sakamoto – netālu no Kioto. Nākamajos gados par šiem augiem ļaužu interese strauji samazinājās. Tā atkal parādījās tikai tad, kad priesteris Eisai, dzen¬budisma dibinātājs Japānā, 1168. gadā dažādās vietās netālu no Fukuokas Kjusju salā sāka audzēt šo augu kultūru. Uji vēl mūsdienās atrodami to laiku stādījumi no Eisai līdzpaņemtajām sēklām. Par tējas ceremonijas ieviešanu var pateik¬ties budistu priesterim Muso Kokuši. Viņš pārveda vienu no Ķīnas nākušā Daisu tējas kulta instrumentu komplektu. Muso izman¬toja Daisu pie tējas pagatavošanas, un līdz ar to šis pasākums tika izsludināts par likumu.
1564. gadā to klasiskā formā nostiprināja slavenais tējas meistars Sen No Soeki, kas vēlāk bija pazīstams ar vārdu Rikyu. Viņš uzrakstīja noteikumus uz Higašiamas (pie Kioto) pirmā tējas namiņa uzgaidāmās zāles sienas. Tajos bija rakstīts: „Viesiem ierodoties un uzgaidāmajā telpā savācoties kopā visiem dalībniekiem, to pa¬ziņo, uzsitot pa koka galdiņu. Tikai atbilstoši noskaņoties un pie ūdens trauka attīroties, var pareizi izprast mācības patieso būtību.”
Tējas ceremonijas pamatā ir četri nosacījumi:
1. WA – harmonija,
2. KEI – cieņa,
3. SEI – šķīstība,
4. JAKU – klusums.
1.3. Tējas namiņi
Ķīnieši un japāņi tēju dzer tējas namiņos. Ķīnā un Japānā ir atsevišķas tējas istabas- sukiyas, kas tulkojumā nozīmē “vieta fantāzijām”.
Jau 15. gs. tējas lietpratējs Jovo raksturoja tējas telpas. Istabai jābūt tik lielai, lai tajā varētu ievietot 4,5 grīdas pīteņus (tatami). Namatēva un viesu ieejai jābūt šķirtai. Ciemiņiem paredzētā ieeja ir tik zema, ka telpā var iekļūt, tikai stipri pieliecoties. Telpas vidū jāatrodas pavardam, uz kura novietots apklāts ūdens katls. Instrumenti izvietoti pavarda tuvumā – namatēva noteik¬tā vietā uz pīteņa. Speciāls alkovs sienā (tokonoma) noder attēlu, rakstītu plakātu, kādu plastikas figūru vai arī vāzes ar puķēm novietošanai. Tējas dārzs, kurā pirms dzēriena baudīšanas sapulcējas ciemiņi, simbolizē kalnu ainavu. Tajā aug nelieli koki un krūmi, iekārtoti līku¬maini, akmeņiem bruģēti celiņi, izveidots vienkāršas formas izdobta akmens ūdens trauks, kurā attīrīt seju un rokas. Pie dārza vārtiem bieži atrodas neliela telpa, kurā viesi var sapulcēties un nobaudīt tasi viegla dzēriena. Otra uzgaidāmā vieta dārzā ir segta lapene, kurā saimnieks apsveicinās ar saviem viesiem, kas, domās iegrimuši, pastaigājas atsevišķi. Pirms došanās uz tējas telpu, viņi ir veikuši attīrīšanās rituālu pie ūdens trauka. Tiek uzskatīts, ka tādējādi cilvēks attīrās un atbilstoši noskaņojas, turklāt šis rituāls liek aizmirst iespējamo sociālo nevienlīdzību tējas baudītāju starpā.
1.4. Tēja japāņu gaumē.
Japānā dzer zaļo, dažkārt dzelteno tēju. Dzeltenās tējas vāra pēc klasiskās ķīniešu metodes- tieši haivanā, ar ekspozīcijas laiku no 1,5 – 2 minūtēm. Bet kas attiecas uz zaļajām tējām, tad vairumā gadījumu japāņi pirms apliešanas tās speciālās porcelāna piestiņās saberž pulverītī un pēc tam aplej ar verdošu ūdeni, iepriekš sakarsētās, lodveida porcelāna tējkannās ar 0,5- 1l tilpumu.
Šo, pēc izskata samērā zemas krāsas intensitātes, blāvi zaļo šķidrumu lej mazās 30- 50 g tilpuma tasītēs un dzer bez cukura vai kādiem citiem piemaisījumiem maz mazītiņiem malciņiem un ļoti lēni. Vairākas tasītes izdzer pirms ēdienreizes (brokastīm, pusdienām, vakariņām) kā sava veida aperatīvu un vairākas tasītes pēc ēšanas. Parasti tēju uzdzer rīsiem, un tie ir kā neiztrūkstoša katras maltītes sastāvdaļa, it īpaši pusdienu. Bez tam, Japānā arī mūsdienās notiek tējas dzeršanas ceremonijas- svinīgos gadījumos vai reliģisku rituālu laikā, neatkarīgi no barības uzņemšanas.
Gatavošanās tējas dzeršanai un pats svinīgais tējas dzeršanas process ir visai ilgstoša ceremonija, kas norit tējas dzeršanas dalībnieku acu priekšā. Tā ir ne tikai tējas dzeršana, bet arī visai krāšņa pantonīmas tipa izrāde. Tās sākumā sievietes saberž zaļo lapu tēju (sencha) smalkā pūderī, pavadot šo darbu skaistām, plastiskām ķermeņa kustībām un žestiem. Pēc tam pūderi nelielām porcijām ieber speciālās, elipsveidīgās tējkannās, kur pa pēdām katrai iebērtajai porcijai tādās pašās pilienveida devās seko karsts ūdens. Katru jaunu tējas pūdera porciju iekuļ ūdens devā ar speciālām rīsu slotiņām, iegūstot krēmveidīgu masu, un tā turpina atkal un atkal, kamēr trauks piepildīts. Tādā veidā iegūta tēja pēc konsistences atgādina šķidru krējumu vai mērci, bet pēc krāsas- spinātu mērci. Garšas ziņā ceremoniju tēja ir ļoti stipra, bet tai pašā laikā arī ļoti aromātiska.
1.5. Tējas šķirnes
Japāņiem ir dažādas tējas, bet šeit ir dotas vispopulārākās, kuras dzer Japānā:
• Sencha – tā ir tipiska japāņu zaļā tēja, kuru gatavo no žāvētām tējas koka lapām. Tai ir trīs kvalitātes līmeņi – Gyokuro, Regular, Bancha.
• Houjicha – tipiska zaļā tēja, kuru gatavo no grauzdētām tējas koka lapām.
• Matcha – šī tēja ir mazliet rūgta un to gatavo no tējas koka saberzta lapu pulvera. Tieši šo tēju izmanto tējas ceremonijā.
• Ķīniešu tēja
• Kocha – tā ir angļu tēja.
Sencha tēja
Sencha tējai ir gaiši dzeltena nokrāsa un labi sabalansēta garša starp saldu un patīkami skābenu. Šī ir visizplatītākā tēja Japānā.
Gyokuro tēja
Gyokuro tēja ir visstiprākā no visām tējām gan garšas ziņā, gan aromāta ziņā. Tai ir dzeltenīgi zaļa nokrāsa un tās garša uz mēles ir patīkama, nedaudz skābena.
Hojicha tēja
Hojicha tējai ir skaidra, gaiša, sarkanīgi brūna nokrāsa, un tai ir spēcīga garša. Šai tējai lapas vispirms apgrauzdē līdz tās kļūst brūnas. Grauzdētās lapas piedod tējai dūmakainu aromātu un garšu.
1.6. Tējas piederumi
Lai pagatavotu japāņu tēju ir nepieciešami dažādi instrumenti. Tējas pulveri ieber traukā, kuru sauc par natsumi ar karotīti, kura ir pagatavota no bambusa. Šo karotīti sauc chashaku. Tējas krūzīti sauc par chawan. Uz tējas pulvera tiek uzliets karsts ūdens un to sajauc ar tēju ar speciālu birstīti – chasen.
Attēlā pa kreisi redzams tējas pulveris, ceremonijas karotīte – chashaku, trauks, kurā ūdeni sajauc ar tēju, kā arī birstīte – chasen.
Attēlā pa labi redzama krūzīte ar tēju, kāda tā izskatās pasniegšanas brīdī, bet līdz tam ir jānoiet diezgan sarežģīts ceļš.
1.7. Ikebana
Ikebana – ziedu kārtošanas māksla, radusies 15. gs. kā tējas dzeršanas sastāvdaļa. Ikebanu veido no dabas materiāliem- koka zariem, ziediem, lapām. Cilvēka uzdevums ir “palīdzēt ziediem izteikt sevi”. Kompozīciju pamatā ir doma par trim elementiem – debesīm, zemi un cilvēku, kas, saplūstot vienā trīsstūrī, simbolizē dabas harmoniju un līdzsvaru. Ikebanas māksla ir ar īpašu estētismu, simbolismu, tehniku un filosofiju, kas māca redzēt un saprast skaistumu. Ikebana ir sievietes obligāta audzināšanas un skološanas sastāvdaļa. Senatnē ikebanas mākslu uzskatīja par obligātu tikumu, kas katrai meitenei jāapgūst vēl pirms precībām.
2.. Meditāciju dārzi
Japāņu dārzi ir savdabīgs un sarežģīts mākslas veids, kur dabas daudzveidība tiek atveidota miniatūrā veidā. Japāņu dārza būtība sakņojas filozofiskā uztverē. Dārzu veidolā atklājas japāņu tautas savdabīgais filozofiskais pasaules skatījums. Ainavu dārzi ir izmeklēti vienkārši, kas ietver sevī Visuma modeli. Dārzos veido sausās ainavas, kuru iekārtošanā izmanto netradicionālus materiālus: akmeņus, oļus, smiltis, šķembas, sūnas. Neatņemama šo dārzu sastāvdaļa ir klusums, un tos sauc arī par meditāciju dārziem. Kalni tiek uzskatīti par dabas pamatu jeb „skeletu”, bet ūdeņi par „asinīm”.
Izšķir trīs meditāciju dārza tipus:
1. Sausā ainava (akmeņu, smilšu, krūmu un koku kompozīcijas)
2. Plakanais dārzs (sastāv tikai no smiltīm un akmeņiem, arī šķembām un sūnām)
3. Tējas dārza tips – radies 16.gs. vidū (nelieli koki, krūmāji, zālāji, sūnas un akmeņi tējas paviljona ieejas tuvumā)
Viens no dzen šedevriem ir dārzs – koāns Rjoandzi japāņu pilsētā Kioto. Neliels sakopts smilšu laukumiņš (31 x 15 m) simbolizē pasaules okeānu, mūžību. Piecpadsmit akmeņi – apdzīvotās pasaules, sūnas – augu un dzīvnieku valsti, dzīvību. Akmeņi izvietoti tā, lai, raugoties no jebkura skatu punkta, tie visi 15 nekad nebūtu redzami – viens no tiem vienmēr būs aizsegts. Šāds izkārtojums norāda uz neesošo, ko aizsedz esošais.