Jaunlatvieši

Jaunlatvieši

Jaunlatvieši ir jēdziens, ko attiecina uz pirmās latviešu tautas atmodas intelektuāļiem, kas darbojās 19. gadsimta 50. – 80. gados.19. gadsimta vidū, pateicoties ekonomiskajām pārmaiņām un dzimtbūšanas atcelšanai, notika straujāka izglītības un kultūras attīstība. Tika atvērtas vairākas pagastskolas un arī draudzes skolas. Jaunlatviešu kustība radās un pastāvēja 19. gadsimta 50. – 60. gados. Tā bija latviešu progresīvās inteliģences kustība, kura galvenokārt cīnījās par latviešu nacionālās identitātes apzināšanu un saglabāšanu.

1856. gadā, vienīgajā Baltijas guberņas augstskolā Tērbatā, mācījās deviņi latviešu studenti, tajā skaitā – Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un Juris Alunāns. Tieši ap vi

i
iņiem veidojās šī kustība, kas deva lielu ieguldījumu latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā. Jaunlatvieši rūpējās par tautas izglītību, kultūru un latviešu valodas attīstību.

Reālajā dzīvē jaunlatvieši centās atrisināt galveno visas tautas kopējo problēmu – atbrīvoties no vācu virskundzības. Lai to paveiktu, bija jāveic trīs galvenie uzdevumi: jāizveido sava kultūra, kas būtu brīva no vācu muižnieku un garīdznieku ietekmes, saimnieciski jākļūst neatkarīgiem un jāiegūst juridiskā līdztiesība. Jaunlatvieši uzsvēra, ka latviešiem ir jāmācās. Saistībā ar izglītību jāatzīmē K. Valdemāra nopelns, dibinot Ainažu jūras skolu.

Būtiskākais jaunlatviešu ieguldījums bi
i
ija kultūras jomā – literatūrā valodniecībā, teātra un tēlotāja mākslā, folkloristikā un mūzikā. Jaunlatviešu idejas tautā nestas ar tā laika preses izdevumiem – “Mājas Viesis”, “Sētu, Dabu, Pasauli” un ar laikraksta “Pēterburgas Avīzes” starpniecību.

Nosaukumu “jaunlatvieši ” pirmo reizi lietoja vācu mācītājs G. Braše, ku
u
urš, izlasot J. Alunāna dzejoļu krājumu “Dziesmiņas”, saskatīja tā antifeodālo raksturu. Viņš autoram piedēvēja jaunlatvieša vārdu, ar to domājot nemiernieku, dumpinieku. Sākotnēji šis jēdziens tika lietots nievājošā, ironiskā nozīmē, taču ko notācija mainījās, pašiem jaunlatviešiem to pieņemot un lietojot. Jaunlatvieši deva lielu ieguldījumu latviešu nacionālās kultūras attīstībā, literārās valodas izkopšanā, folkloras vākšanā, nacionālās literatūras veidošanā u.c.

Krišjānis Valdemārs (dzimis 1825. gada 2. decembrī Ārlavas pagastā, miris 1891. gada 7. decembrī Maskavā)

Dzimis zemnieku ģimenē. Pēc Lubezeres skolas beigšanas (1840) strādāja Sasmakā (tagadējā Valdemārpils) par skolotāju, pēc tam Rundālē par pagasta skrīvera palīgu, vēlāk Lielberstālē un Ēdolē par skrīveri. Beidzis Liepājas ģimnāziju (1854), studēja valststiesības un tautsaimniecību Tērbatas universitātē. Publicētajos rakstos uzstājās pret vācu muižnieku privilēģijām un feodālo iekārtu, tādējādi objektīvi sekmējot kapitālisma attīstību Latvijā par līdzekli tam uzskatot va

a
aldības reformas. Aicinājies latviešus un igauņus pievērsties jūrniecībai un celt nacionālo pašapziņu un kultūru. Pēc universitātes beigšanas (1858), strādāja Pēterburgā par Finanšu ministrijas ierēdni, vienlaikus būdams Krievijas ziemeļaustrumu laikraksta „St. Petersburg Zeitung” līdzstrādnieks. 1862 – 1865 Viņš bija „Pēterburgas avīžu” izdevējs (sākumā cenzors un faktiski arī galvenais redaktors). 1864. gadā K. Valdemārs nodibināja pirmo latviešu jūrskolu Ainažos. No 1867. g. Maskavā nodarbojās ar publicistiku; rakstīja arī krievu un vācu valodā. 1873.g. pēc Valdemāra ierosinājuma Krievijā tika nodibināta pirmā jūrnieku biedrība. Ļoti daudz darba veicis jūrniecības popularizēšanai un
n
n tās nozīmes apzināšanai. Sastādījis pirmo Krievijas tirdzniecības flotes kuģu sarakstu, panācis vairāku praktisku, jūrnieku vajadzībām piemērotu vārdnīcu izdošanu. Krišjānis Valdemārs bija viens no latviešu nacionālās literatūras un publicistikas veidotājiem. Viņš bija pirmsācējs Jaunlatviešu kustībai. Savācis neskaitāmas tautasdziesmas, kopā ar saviem sekotājiem (Krišjāni Baronu, Frici Brīvzemnieku) izveidojis latviešu dainu skapi.

Krišjānis Barons (dzimis 1835. gada 31. oktobrī Strutelē, miris 1923. gada 8. martā Rīgā) – latviešu folklorists, rakstnieks, publicists.

1855. gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju, 1856. – 1860. gg. studējis matemātiku un astronomiju Tērbatas universitātē, 1862. – 1865. gg., bijis „Pēterburgas avīžu” līdzstrādnieks.1880. – 1893. g. strādājis par skolotāju Marijas sieviešu ģimnāzijā Maskavā. 1893. gadā atgriezies Rīgā, kur līdz mūža beigām kārtoja izdošanai latviešu tautas dziesmas. Darbojies darvinisma un dabaszinātņu pētīšanā. 1878. gadā stājās pie latviešu tautas dziesmu kārtošanas un būtībā turpināja Krišjāņa Valdemāra darbu. Krišjāņa Barona mūža darbs folkloristikā – akadēmiskais tautas dziesmu krājums „Latvju Dainas” (1915. g.), ko Jānis Endzelīns nosaucis par latviešu filoloģijas stūrakmeni. Barons vēl ir sastādījis „Latvju dainu izlasi” un pētījis tautas dziesmu metriku („Latvju dainu izlase skolai un Jaunatnei” 1931. g.).

Juris Alunāns (* 1832. gada 13. maijā Jaunkalsnavā, † 1864. gada 18. aprīlī Jostenes pagastā) bija viens no jaunlatviešu kustības dalībniekiem. Jurim Alunānam ir liela nozīme latviešu laicīgās dzejas un literārās valodas attīstībā. Viņš ir latviešu “teātra tēva” Ādolfa Alunāna tēvabrālis.

1854. gadā Juris Alunāns beidzis Jelgavas ģimnāziju. Jau skolas laikā apguvis krievu, vācu, grieķu, latīņu, franču, lietuviešu valodu. Pētīja latviešu valodu, atdzejojis lielāko daļu vēlāk publicēto dzejoļu. No 1856 g. studēja tautsaimniecību Tērbatas (Tartu) universitātē, kur uzsāka aktīvu publicistiku un literāru darbu. 1856. gadā izdevis dzejoļu krājumu “Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas” (gandrīz visi dzejoļi atdzejoti un lokalizēti no vācu, krievu u.c. valodas). Alunāns gribēja paradīt latviešu valodas skaistumu un līdzvērtību starp citām valodām. Tas bija pirmais mākslinieciski nozīmīgais dzejas apkopojums latviešu valodā. 1862. gadā Juris Alunāns piedalījās Krišjāņa Valdemāra izveidotājā pirmajā progresīvā laikraksta “Pēterburgas avīzes” tapšanā.

Juris Alunāns ir pirmais nozīmīgais latviešu literārās valodas veidotājs, viņš izveidojis aptuveni piecsimt jaunvārdsjaunvārdu, no kuriem vairums ātri ieviesās ikdienas valodā.

Atis Kronvalds, biežāk pazīstams kā Kronvaldu Atis (dzimis 15.04.1837, miris 17.02.1875) – latviešu publicists, valodnieks, pedagogs.

Dzimis Krotes Lejasmiķos drēbnieka ģimenē. Mācījies Mazlāņu pagastskolā. Viņu pieņēmis audzināšanā Durbes mācītājs H. Ē. Katerfelds, kurš rūpējies par zēna turpmāko izglītošanu. Kronvalds mācījies Durbē privātskolā un Liepājas augstākajā apriņķa skolā.

Ieguvis skolotāja tiesības, strādājis par mājskolotāju.

1860. gadā iestājies Berlīnes Universitātes Medicīnas fakultātē, bet pēc pusgada līdzekļu trūkuma dēļ studijas pārtraucis un strādājis par mājskolotāju Durbē.

Iepazinies ar laikrakstu Pēterburgas Avīzes un nostājies jaunlatviešu pozīcijās, vēlāk kļuvis par dedzīgāko latviešu tautas tiesību, valodas un kultūras aizstāvi.

1865. gadā devies uz Tērbatu un iestājies Tērbatas Universitātes pedagoģiskajos kursos.

No 1868. gada strādājis par Tērbatas Skolotāju semināra pedagogu, rosīgi darbojies latviešu inteliģences pulciņā, rakstījis mācību grāmatas, publicējis rakstus par valodniecību un pedagoģiju, izdevis savu slaveno brošūru Nationale Bestrebungen (Tautiskie centieni). Tā bija atbilde vācu ideologiem, kas pauda uzskatu, ka latviešiem nevar būt ne savas kultūras, ne izglītotu cilvēku, jo izglītots latvietis esot neiedomājams.

Kronvalds parāda spožu polemista talantu. Publicējies laikrakstā Baltijas Vēstnesis. 1873. gadā pārcēlies uz Vecpiebalgu, strādājis Vecpiebalgas draudzes skolā. Šajā pašā gadā piedalījies 1. vispārējos dziesmu svētkos, kuros uzstājies ar divām spožām runām, atkal aizstāvot tautas kultūru, tautasdziesmas, valodu. Atis Kronvalds bijs spožs orators.

Viņa devums tautas pašapziņas celšanā un valodas izkopšanā ir nepārvērtējams.

Miris Vecpiebalgā, apbedīts Vecpiebalgas Vidus kapos, kur 1893. gadā uzstādīts kapa piemineklis.

Leave a Comment