Jozefs Haidns
(1732 – 1809)
Jozefs Haidns dzimis Roravas ciemā, viņa vecāki ļoti mīlēja mūziku, viņiem bija arī muzikālas dotības, tā kā Jozefs jau no bērnības bija cieša saskare ar mūziku. Zēns arī bija apdāvināts un viņam bija ļoti laba balss. Vīnes komponists un kapelmeistars Georgs Reiters, ievērojis Jozefa Haidna neparasti skaisto soprānu un izteikto muzikalitāti, aizveda zēnu sev līdzi uz Vīni, kur viņš sāka dziedāt Sv. Stefana katedrāles korī. Koris prasīja daudz laika un pūļu, mācībām Haidnam atlika maz laika. Haidns jau tajā laikā izjuta velmi komponēt, bet kora vadītājs Reiters zēna pirmajiem kompozīcijas mēģinājumiem neveltīja gandrīz nekādu uzmanību. Deviņu gadu laikā Jozefs Haidns saņēma divas kompozīcijas teorijas stundas. Kad kora zēni sasniedza vecumu, kurā iestājas balss lūzums, viņus no kora atlaida. Priekš Haidna tas bija smags pārbaudījums, bet viņš cīnījās par spīti, ka viņam bija grūti atrast darbu , tā nu viņš bija spiests atgriezties Vīne un tur pasniegts privātstundas par niecīgu samaksu. Viņa Vēlme apgūt kompozīcijas mākslu nedeva mieru un, tā kā Jozefam nebija naudas studijām, viņš iestājās itāliešu komponista, dziedātāja un pedagoga Nikolo Porporas dienestā, kur izpildīja ne tikai pavadītāja pienākumus, bet arī kalpoja sulaiņa vietā. Pirmie Haidna darbi bija apmēram 20 kvarteti – viņa pirmie darbi instrumentālās kamermūzikas žanrā. Pirmā kapela, kas atradās Haidna pakļautībā, sastāvēja no 12 cilvēkiem. Bet tai pat laikā kalpošana despotiskajam Nikolajam E. bija daudz smagāka, brīžiem pat pazemojoša, kur nu vēl laulības dzīvē veicās, tā arī neatrada sev dzīves biedreni.
18.gs. 70-ajos gados sacerētajā mūzikā bieži atspoguļojas komponista dvēseles pārdzīvojumi, tos caurauž skumjas, pat traģiskas noskaņas. Tad arī Haidns iepazina Mocartu un tā arī sākās viņu draudzība. 18.gs. 90-ajos gados sākās Haidna koncertceļojumi uz Angliju. Atceļā no pirmā ceļojuma, kas bija ildzis pusotru gadu, Haidns Bonnā sastapās ar jauno Ludvigu van Bēthovenu. Pēc šīs tikšanās Bēthovens nolēma doties uz Vīni, lai kļūtu par Haidna skolnieku, tomēr Haidns nevarēja pilnībā apmierināt Bēthovena vēlmi, jo gatavojās otrajam ceļojumam uz Angliju. Arī šis ceļojums ilga pusotru gadu. Šo ceļojumu rezultāts bija Haidna profesionālā un morālā izaugsme, popularitātes paaugstināšanās un simfoniju sērija, kas sastāvēja no 12 simfonijām un saucās “Londonas simfonijas”.
Pēdējo septiņu savas dzīves gadu laikā Haidns nekomponēja neko. Iespējams, ka tam par iemeslu bija apstāklis, ka Haidns bija tipisks 18. gadsimta pārstāvis, viņš nespēja izprast franču revolūciju un tautu atbrīvošanās kustību, ko bija izraisījuši Napoleona kari. Haidns šos notikumus uztvēra kā bojā eju, tie viņu biedēja. 1809. gada 31. maijā komponists mira. Komponists lepojās. Ka jaunībā ir bijis drosmīgs un neatlaidību meklējumu pilns.