Kā būtu attīstījusies vēsture, ja Romas senāts būtu aizliedzis verdzību?

II gs. p.m.ē. Apenīnu pussalā valdošo stāvokli ieņēma attīstītā jeb klasiskā verdzība. Atšķirībā no patriarhālās verdzības sistēmas, attīstītās verdzības apstākļos saimniekošanas mērķis jau bija virsprodukta iegūšana. Saimniecībās (lauku muižās vai amatnieku darbnīcās) arvien vairāk specializējās konkrētu preču ražošanā. Pirms tam izolētās saimniecības, kas līdz šim apkalpoja sevi vai tuvāko apkaimi, tagad nodibināja vairāk vai mazāk ciešus sakarus ar pilsētu tirgu. Valsts ekonomiskā attīstība radīja aizvien lielāku pieprasījumu pēc vergiem, un to apmierināja dažādi vergu ieguves avoti. Iepriekšējos gadsimtos darbaspēks Romā komplektējās no plebejiem, atkarīgajiem klientiem un parādniekiem. Taču parādu verdzība Romas pilsoņu vidū bija atcelta jau 326. g. p.m.ē., klientu ekonomiskā atkarība vājinājās, daudzi plebeji un klienti saņēma savā īpašumā nelielus zemez gabalus un piespiest tos strādāt cita labā bija grūti. Risinājums bija viens: par papildu darbaspēku varēja kļūt tikai visas tiesības un jebkuru īpašumu zaudējis vergs no ārienes.
Attiecīgi, II gs. p.m.ē. vidū Vidusjūras baseina zemēs strauji attīstījās vergu tirdzniecība. Vergu tirgi pastāvēja katrā pilsētā, kur ikviens brīvais varēja pirkt vai pārdot vergus. Līdztekus lokālajiem tirgiem pastāvēja lielāki reģionālie tirgi, piemēram, Dēlas salā (Grieķija), Akvilejā (Itālija) un Tanaīdā (Donavas grīva).
Vergu un kara laupījumu pieplūdums no ārienes veicināja saimniecības attīstību. Strauji pieauga vergu skaits un to īpatsvars valstī. Verdzība strauji izplatījās vadošajās saimniecības nozarēs: lauksaimniecībā, kalnrūpniecībā, metalurģijā, celtniecībā. Vergu izmantošanas morālie ierobežojumi, kas pastāvēja patriarhālās verdzības laikā, tika pakāpeniski atmesti – vergs tika pielīdzināts lietai un nonāca saimnieka pilnīgā rīcībā.
Attīstītās verdzības sistēmas apstākļos notika pāreja no sīkražošanas (zemkopībā un amatniecībā) uz lielāku, centralizētu saimniecību, kur izmantoja vienkāršo un daļēji sarežģīto kooperāciju. Ja patriarhālās verdzības apstākļos dominējošais saimniecības tips bija neliela saimniecība vai darbnīca, kur strādāja 2-5 cilvēki, tad jau II gs. p.m.ē. otrajā pusē to nomainīja muižas ar 100-300 jugeriem zemes un 15-30 strādnieku skaitu. Vienam īpašniekam piederošie vergi bija viņa saime. Bija arī īpašnieki, kam piederēja tūkstošiem vergu, taču šādi latifundisti magnāti bija retums.
Ar tirgu saistītā vergturu saimniecība, kurā izvērsās intensīva un racionāla ražošana, kļuva par dominējošo saimniecības tipu. Vienas un tās pašas muižas ietvaros pastāvēja preču ražošanas saimniecība un tajā pašā laikā naturālā saimniecība. Preču ražošanas muižas struktūras izpēte rāda, ka tajā pastāvēja visas lauksaimniecības nozares. Latifundija nodrošināja sevi ar visiem lauksaimniecības produktiem, tā nepirka un nepārdeva šos produktus. Tomēr šo daudzo blakus nozaru vidū dominēja kāda viena nozare, piemēram, vīnkopība, olīvkopība vai augļkopība utt., kuras produkcija tika piegādāta tirgū. Īpaši šīs nozares attīstībai tika iepirkti vergi speciālisti.
II-I gs.p.m.ē. mijā Apenīnu pussalā sākās strauja amatniecības attīstība. Vergu darba, it īpaši hellēnisko zemju augsti kvalificēto amatnieku darba plaša ieviešana, rosīgi tirgus sakari starp pilsētu un laukiem, pilsētu augšana un iedzīvotāju skaita palielināšanās pilsētās stimulēja amatnieciskās ražošanas attīstību. Atšķirībā no lauksaimniecības, amatniecībā lielāka nozīme bija brīvajiem amatniekiem, kaut gan bieži sastopamas amatnieku darbnīcās ar 10-20 strādniekiem, kur visi vai puse bija vergi. Pārsvarā tomēr bija brīvo amatnieku darbnīcas, kur vergu darbu izmantoja maz. Visai lielu lomu amatniecībā ieguva brīvlaisto vergu darbs, kuriem pašiem bija sīkas darbnīcas vai arī viņi strādāja algotu darbu. Pieauga amatnieku specializācija, piemēram, vieni gatavoja jostas, citi sprādzes, vēl citi acis skulptūrām utt.
Attīstoties visas sabiedrības kultūrai un inteleģences līmenim, palielinājās arī pieprasījums pēc intelektuāla darba un ekskluzīvām precēm. No vergu pamatmasas, kas strādāja vergturu villās un amatnieku darbnīcās izdalījās un turpmāk tikai pieņēmās spēkā tādu vergu grupa, kas veica inteliģentu darbu: skolotāji, arhitekti, aktieri, dzejnieki, kā arī augsti kvalificēti amatnieki un mākslinieki, kuriem īpašnieks ļāva strādāt zināmā mērā patstāvīgi. Daudziem no viņiem bija materiālie līdzekļi un pašiem piederēja vergi (vikāriji).
Vergu skaita nekontrolēta palielināšanās, it īpaši pēc jaunu teritoriju iekarošanas, vienlaikus radīja arī lielu spriedzi. Vergi, kuri tika sagūstīti jau būdami pieauguši un brīvi karavīri, nebija īpaši paklausīgi zemes apstrādātāji. Tādos gadījumos bieži bija individuālā terora, vergu bēgšanas un darbarīku bojāšanas gadījumi, kā arī tad, ja radās izdevīgi apstākļi, atklāts dumpis ar ieročiem rokās. Atsevišķi vergu sacelšanās gadījumi notika diezgan regulāri un lielākās sacelšanās (piemēram, Spartaka gladiatoru, Sicīlijas vergu dumpji) dažkārt pat apdraudēja pašas Romas valsts pastāvēšanu.
Romiešu sabiedrībā sāka kļūt populārs viedoklis, ka brīvība ir cilvēka dabiskais stāvoklis, un vergs ir zaudējis brīvu apstākļu sagadīšanās pēc, – tātad vergs ir tāds pats cilvēks kā viņa īpašnieks. Tas viss liecināja par tuvojošos krīzi.

Ja Romas senāts būtu aizliedzis verdzību, tad:
 Saimniekošanas mērķis nebūtu bijis virsprodukta iegūšana.
 Saimniecībās (lauku muižās vai amatnieku darbnīcās) nespecializētos konkrētu preču ražošanā. Tā arī paliktu izolētās saimniecības, kas apkalpotu tikai sevi vai tuvāko apkaimi, un nenodibinātu ciešus sakarus ar pilsētas tirgu.
 Nerastos nepieciešamība pēc papildus darbaspēka – pēc vergiem, kas zaudējuši visas tiesības un jebkuru īpašumu, no ārienes.
 Vergu tirdzniecība II gs. p.m.ē. vidū Vidusjūras baseina zemēs neattīstītos. Pilsētās nebūtu vergu tirgi un ikviens nevarētu pirkt un pārdot cilvēkus.
 Nenotiktu pāreja no sīkražošanas (zemkopībā un amatniecībā) uz lielāku, centralizētu saimniecību.
 Netiktu izmantota vienkāršā un daļēji sarežģītā kooperācija.
 Dominējošais saimniecību tips paliktu nelielas saimniecības vai darbnīcas, kur strādātu 2-5 cilvēki, un to nenomainītu muižas ar 100-300 jugeriem zemes un 15-30 strādnieku skaitu.
 Nebūtu arī latifundisti magnāti, kam piederēja tūkstošiem vergu.
 Vienas un tās pašas muižas ietvaros nepastāvētu preču ražošanas saimniecība un tajā pašā laikā naturālā saimniecība.
 Preču ražošanas muižas struktūrā nepastāvētu visas lauksaimniecības nozares. Neražotu katrā muižā visu, kas tai nepieciešams un netiktu attīstīta, kāda viena nozare, kuras produkcija tiktu piegādāta tirgū.
 II-I gs.p.m.ē. mijā Apenīnu pussalā nesāktos strauja amatniecības attīstība.
 Amatnieku darbnīcās pilnīgi visi strādnieki būtu brīvie amatnieki jeb paši Romas iedzīvotāji.
 Nerastos tāda darbinieku grupa (vergu), kas veica inteliģentu darbu: skolotāji, arhitekti, aktieri, dzejnieki, kā arī augsti kvalificēti amatnieki un mākslinieki, kuriem īpašnieks ļāva strādāt zināmā mērā patstāvīgi.
 Netiktu apdraudēja pašas Romas valsts pastāvēšana.

Secinājumi ir tādi, ja Romas senāts būtu aizliedzis verdzību, tad:
1. Roma nemaz nebūtu ļoti attīstīta valsts. Saimniecība un amatniecība nebūtu strauji attīstījusies. Nebūtu ļoti attīstījies visas sabiedrības kultūras un inteliģences līmenis. Nebūtu spējīgi izveidot Romas impēriju, jo trūktu cilvēku, ko iesaukt karapulkos, lai iegūtu jaunas zemes un nosargāt vecās teritorijas, jo daudziem romiešiem pašiem būtu daudz jāstrādā, lai apgādātu ar pārtiku un visu nepieciešamo visu tautu un galvenokārt karapulkus.
2. Romas impērija būtu ļoti attīstīta valsts, kur visus amatus un darbus darītu paši romieši. Iespējams, Romas impērija nemaz nesadalītos un nesabruktu, jo romieši būtu pieraduši pie darba, nebūtu degradējušies.

Izmantotā literatūra:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Verdz%C4%ABba_Romas_imp%C4%93rij%C4%81

Scroll to Top