Es vēlos redzēt Latviju, kā lielvalsti, nebaidoties šī vārda. Es vēlos redzēt Latviju kā ekotūrisma lielvalsti, es vēlos redzēt Latviju, kā ekoloģisku produktu lielvalsti, es vēlos redzēt Latviju, kā labas dzīves lielvalsti, un visbeidzot es vēlos redzēt Latviju, kā spēcīgu sportistu un lielisku mākslinieku lielvalsti.
Latvija, kā ekotūrisma lielvalsts:
Es lepojos ar savu valsti ne tikai dēļ tā, ka esmu šeit dzimis, audzis un ar Latviju saistu savu nākotni, bet arī ar to, ka Latvija ir viena no retajām pasaules valstīm, kurā vēl pagaidām ir skaista un neskarta daba, taču, ja viss ritēs pašreizējo gaitu, tad šo, manuprāt, lielāko Latvijas bagātību mēs varam arī zaudēt.
Latvija aizvien vairāk saskaras ar problēmu, kad Rīgu un Latviju kopumā uzskata par lētu un vulgāru izklaidu zemi un šāds tēls pamazām noved pie tā, ka mūsu valsti aizvien vairāk apmeklē nekulturāli, rupji, iedomīgi un neinteliģenti ārzemju tūristi, kas pēc sevis atstāj atkritumu kalnus un kuri apkauno mūsu kultūru (Britu tūristu „tradīcija” ar Brīvības pieminekļa apgānīšanu) Tāpēc es ierosinu vairāk domāt par to, par ko arī citur pasaulē sāk domāt arvien vairāk. Pasaulē aizvien lielāku popularitāti iegūst jēdziens, ekoloģiska dzīvošana kā, skaitā attīstoties globalizācijas procesam, kas savukārt attīsta lētu un mobilu ceļošanu, aug tāda nozare, kā ekotūrisms. Ekotūristi vēlas izprast vidi, kultūru un dabu, rūpēties, lai neizmainītu šo dabisko ekosistēmu integritāti un veicinātu ekonomiskās iespējas, kas savukārt, aizsargājot dabas resursus, dotu reālu labumu vietējiem iedzīvotājiem.
Latvija jau izsenis lepojas ar savu neskarto dabu un senajām tradīcijām, tad kādēļ gan mēs ar to nevarētu pelnīt un uzlabot mūsu pašu dzīves? Latvijas valdība uz doto brīdi īsti nav definējusi savu nostāju pret ekotūrismu (Šobrīd Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā tiek gatavota ekotūrisma attīstības stratēģija, ir izdoti atsevišķi materiāli vairākās svešvalodās – «Latvijas Zaļās pērles» un «Ekotūrisms Latvijā».), taču, manuprāt, būtu pēdējais brīdis sākt attīstīt šo nozari, kamēr kaimiņvalstis neaizsteidzas mums priekšā. Ekotūrisma lielākais mīnuss ir tas, ka tas prasa lielas investīcijas un tālākā uzturēšana, šinī nozarē nav no tām lētākajām, taču pareizas šīs politikas izstrāde ilgākā laika periodā atmaksāsies ar uzviju, kas tādejādi ļautu attīstīties Latvijas nelielajai ekonomikai. Jau pašlaik daudzas pašvaldības nopietni apsvērušas savas iespējas un nākotnes plānus ekotūrisma laiciņā. Īpaši Renda, sava pagasta ilgtspējīgas attīstības ietvaros un bāzējoties uz savām bioloģiskās lauksaimniecības, vides izglītības iestrādēm un dabas resursiem pievērš pastiprinātu uzmanību videi draudzīgam tūrismam. Sēlijā Rites un Saukas tautas augstskolās jau šobrīd ir laba bāze ilgtspējīga tūrisma mācībām un realizācijai, ko papildina Gārsenes pagasta iestrādes un saikne ar Pilskalnes pagastu Daugavpils pusē un akadēmiskās darbības apvīto dabas izpētes centru Ilgu muižā. Tālāk ar ekotūrisma perspektīvām saistītais apjomīgais projekts „Daugavas tilti” ekotūrisma infrastruktūras projektus īsteno arī Ķemeru nacionālajā parkā, Gaujas Nacionālajā parkā (GNP), dabas parka “Embūtes pauguraine” teritorijā un Kuldīgā un daudz citi, cieņu un interesi izraisošie projekti dod stabilu pārliecību par šī tūrisma perspektīvām mūsu valstī. Šie piemēri uzskatāmi parāda, ka pašvaldības ir sapratušas, kā celt savu ekonomiku, Taču liela daļa šie projekti tiek veidoti pateicoties ES līdzekļiem, protams, ir labi izmantot ES sniegtās iespējas, izmantot šo naudu, taču ar laiku Latvijai augot un ES izplešoties šie līdzekļi kļūs mazāki, tādēļ tagad ir īstais brīdis, kad iesaistīties Latvijas valstij, šinī brīdī procesā tai būtu jāiesaistās ar maksimālu atbalstu, lai veicinātu šo procesu. Lai gan nepietiks tikai ar investīcijām tūrismā, jo līdz ar tūristiem nāks lielas problēmas ar Latvijas nesakārtoto infrastruktūru, kā arī ekotūrisms paredz tūristu ierobežošanu, lai tie ar savu klātbūtni nenoplicinātu dabu, tādēļ būtu jāpieņem dažādi likumi, kas savā veidā kontrolētu šo cilvēku plūsmu, jādomā par prasmīgu vides pārvaldību, citu valstu pieredzes apgūšanu un mācīšanos no citu kļūdām, lai pēc neilga laika Latvijas ekotūrisms veiksmīgi sācies, pēkšņi neizbeigtos un neatstātu Latviju „izmīdītu”.
Valdībai būtu, jāorganizē Latvijas tūrismu firmu un pašvaldību forumi, kuros šīs ieinteresētās puses varētu atklāti vienoties, par stratēģijas izveidi, ekotūrisma attīstībai, kā arī par investīciju un peļņas sadalīšanas procesiem, jo tikai sadarbojoties visām iestādēm ir iespējams panākt efektīvu rezultātu. Ja nenotiks šāda kopēja sadarbība pastāv iespēja, ka Latvijā varētu ienākt, kāds ārzemju uzņēmums ar savām investīcijām, tādejādi atņemot valstij lielisku iespēju nopelnīt un celt savu atpazīstamību pasaulē.
Latvija, kā ekoloģisku produktu lielvalsts:
Latvija nenoliedzami ir maza valsts uz citu rietumvalstu fona, gan ekonomiski, gan pēc platības un iedzīvotāju daudzuma. Tādēļ Latvijā ir grūti attīstīt, dažādas milzīgas ražotnes, jo Latvija nevar lepoties ar tik lētu darbaspēku, kā lielākā daļu Āzijas valstu. Tāpēc, manuprāt, Latvijai būtu jāražo nevis daudz, bet laba un ekskluzīva pārtika un preces, ar kurām, tad arī būtu iespējams ieņemt savu vietu Eiropas un pasaules tirgū.
Kā jau minēju pirmajā paragrāfā par ekotūrismu, tad pasaulē aizvien lielāku popularitāti iekaro zaļa dzīvošana un uzskati. Aizvien lielākus panākumus, it īpaši Eiropā, gūst ekoloģiska pārtika. Pašlaik Latvijā nopērkamā ekoloģiskā pārtika ir daudz dārgāka par parasto lielveikalu pārtiku, piemēram, veikalā vistas broileris maksā līdz Ls 3, bet ekoloģiski audzēta un humāni nokauta vista ekoveikalā maksā pat līdz Ls 20. tādēļ ir tikai normāli, ka lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa to nevar un negrib atļauties.
Nu jau gadus 10 – 15 Eiropas valstu iedzīvotāju blīvums ir strauji audzis un netaisās apstāties, kā rezultātā šo valstu pārtikas tirgus ir kļuvis par konveijeru, kurā no ekoloģijas nav ne miņas un ekoloģiska pārtika ir kļuvusi par luksusa preci. Tādā gadījumā kāpēc šāda pārtika nevarētu kļūt par Latvijas vizītkarti? Pats dzīvoju laukos, taču mans brālis un māsa dzīvo Rīgā un vienmēr, kad viņi no laukiem atgriežas Rīgā viņi līdzi ņem tik daudz cik vien var panest, jo Rīgas pārtika esot nebaudāma. Un arī tajās reizēs, kad esmu saskāries ar ārzemniekiem, viņi ir atdzinuši, ka Latvijā ir ļoti garšīga un savdabīga pārtika, piemēram, rupjmaize, kas citur rietumu pasaulē ir retums.
Vēl jo labāk ir tas, ka ekoloģiskās pārtikas biznesu var lieliski savienot ar ekotūrismu. Pašlaik valsts neizrāda interesi ekoloģiskas pārtikas audzētāju atbalstīšanai, jo ,iespējams, neredz šīs nozares nākotni, taču pašlaik, kad tik aktuāla ir ģenētiski modificētas pārtikas ienākšana vai neienākšana Latvijā, manuprāt, būtu jānosliecas par labu vietējiem zemniekiem. Jāpalīdz tiem un, iespējams, jāveicina mazo zemnieku apvienošanās, kas tādejādi vēl labāk varētu konkurēt Eiropas tirgū. Tādējādi Latvija varētu pasaules valstu acīs kļūt par ekoloģisku zemi un, vēl jo vairāk augot bažām par globālajām izmaiņām Latvija būs aizsteigusies tālu priekšā citām valstīm.
Latvija, kā labas dzīves lielvalsts:
Pašlaik dzīvi Latvijā būtu grūti nosaukt par vieglu un dzīves līmeni par augstu. Valsts nemākulīgā apsaimniekošana ir novedusi pie tā, ka liela daļa jauniešu savu nākotni nesaista ar Latviju. Kā mēs visi zinām jaunatnē slēpjas nākotne un, ja valsts nedomās par to kā uzlabot dzīves apstākļus un pār visām varītēm noturēt jauniešus, tad nekas cits neatliks, kā atvērt savu darba tirgu ārzemju viesstrādniekiem. Taču kā lieliski var novērot no citu valstu pieredzes, tad strauja un apjomīga viesstrādnieku iepludināšana ne pie kā laba nevar novest. Par piemēru var ņemt, Īriju, kur aizvien plašumā vēršas protesti pret viesstrādniekiem, vai vēl radikālāks piemērs ir Francija, kur šāda politika tika piekopta pirms vairākiem gadu desmitiem, kā rezultātā pašlaik Francijā ir ļoti daudz citu rasu jaunieši, kuri ir dzimuši Francijā un vēlas saņemt pret sevi tādu pašu attieksmi kā pret vietējiem, kā rezultātā pēdējā laikā Francija ir piedzīvojusi neskaitāmas demonstrācijas un masu nekārtības. Un šādu lietu attīstību es nevēlētos pieredzēt Latvijā. Tādēļ valdībai vajadzētu vairāk domāt par to kā celt pensijas, nevis par pieciem latiem pusgadā, bet par ievērojamāku summu. Kā uzlabot Latvijas infrastruktūru, jo pašlaik bieži ir novērojami gadījumu, ka pirms pieciem gadiem atjaunots ceļš pašlaik, jau atkal ir jālabo, vai arī tik elementāras lietas, kā tas, ka ne visur ir pieejams internets, šādu problēmu risināšanai vajadzētu pievērst daudz lielāku uzmanību un rūpību.
Iespējams vajadzētu atteikties no kāda ambiciozāka projekta un novirzīt šo naudu valsts iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanai, pašlaik kā ne to primārāko naudas ieguldīšanas vietu varu minēt, piemēram, krastmalas koncertzāles celšanu, jo jau pašlaik milzīgi līdzekļi tiek ieguldīti Dienvidu tiltā un Nacionālajā bibliotēkā. Protams, šie projekti ir vajadzīgi, bet pašlaik mūsu ekonomika tam vēl nav gatava. Vai arī Latvijas armijas milzīgās izmaksas, kāpēc tik mazai valstij būtu jāiegulda tik lieli līdzekļi armijā? Kāpēc tik aktīvi jāpiedalās visās NATO miera misijās, ja raugās uz kaimiņvalstīm tās šos līdzekļus iegulda citur, un rūpīgi izvēlas kurās kara zonās iesaistīties, iespējams mums vajadzētu pārņemt viņu pieredzi.
Visvairāk vajadzētu mācīties no citu valstu pieredzes, kuras jau ir izgājušas caur šādiem attīstības posmiem, iespējams vajadzētu ieviest progresīvos nodokļus, kas ir sevi pierādījuši citās zemēs.
Latvija kā spēcīgu sportistu un lielisku mākslinieku lielvalsti.
Katru pavasari Latviju pārņem „hokeja drudzis” un pēkšņi paceļas runas par to cik labi sports ceļ patriotisma līmeni un atpazīstamību pasaulē, vai arī nesenais Francijas pavasaris – brīnišķīgais mākslas festivāls, kuram bija arī lieliskais atgriezeniskais projekts Francijā „runājošie akmeņi” lūk, manuprāt, labākais veids kā panākt savu atpazīstamību ārvalstīs ir sports un kultūra. Atceros, ka pirms pāris gadiem lasīju interviju ar Artūru Irbi, kurš stāstīja, ka brīdī, kad viņš esot nonācis NHL viņš neesot pratis angļu valodu, bet kādi vietējie līdzjutēji, kuri bija pat izveidojuši viņa fanu klubu, paši saviem spēkiem bija šo to uzzinājuši par Latviju un pat iemācījušie pāris frāzes Latviski, lai varētu nodibināt kādu kontaktu ar Artūru. Lūk, cik daudz var izdarīt viens cilvēks, bet ko varētu panākt, ja no Latvijas katru gadu, kāds sportists nonāktu spēcīgākajos pasaules klubos? Bet nē! Latvijā ir izveidojusies tik paradoksāla attieksme pret sportu, ka tiek atbalstīti tikai tie, kas kaut ko jau sasnieguši, bet tie, kas ir jauni un talantīgi, bet, iespējams, ne tik turīgi tiek pamesti novārtā.
Nesen bija gadījums, kad Latvijas handbola izlase teju vai atteicās no dalības pasaules čempionātā tikai tāpēc, ka daļai komandas bija jāstrādā un viņi nevarēja segt visus izdevumus no savas kabatas, jebkurā citā rietumu valstī tas tikti uzskatīts par pagodinājumu, ja valsts izlase var piedalīties pasaules čempionātā un šī komanda tiktu atbalstīta pilnā mērā. Tāpēc vajadzētu ieguldīt lielākus līdzekļus reģionālo sporta kompleksu izveidē un jauno sportistu atbalstam, kas pēc kāda laika varētu pārstāvēt Latviju un nest tās vārdu pasaulē.
Latvija – Dziedātāju tauta, protams, lielisks sauklis, taču cik ilgi mēs varēsim iztikt ar šo vienu pasākumu, kas pietam atkārtojas tikai reizi četros gados, kā Latvijas kultūras atpazīstamības zīmi? Tādi projekti kā „Francijas pavasaris” un Ginta Gabrāna izstāde Venēcijā – paraspoguļi lieliski nesa Latvijas vārdu pasaulē, taču ar šādiem, vienreizējiem pasākumiem, ir grūti panākt ilglaicīgu efektu, tāpēc vajadzētu ieguldīt un attīstīt dažādus mākslas festivālus, kā Mākslas dienas Cēsīs, kas sevī apvienoja dažādus kultūras pasākumus un radīja interesi ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs.
Kas ļoti apsveicami, ka Latvijā pēdējo gadu laikā aizvien biežāk koncertē pasaulslaveni dziedātāji un grupas, kā, piemēram, Placebo, Muse, Korn, kas atdzina, ka Latvijā esot bijusi vislabākā publika visā koncertturnejā, vai vasarā gaidāmais Bjōrkas koncerts, kurus apmeklē daudzi mūsu kaimiņvalstu iedzīvotāji. Kā arī šogad Salacgrīvā jau otro gadu notiks rokmūzikas festivāls „Positivus AB”, kas jau otrajā savas pastāvēšanas gadā piesaista tādus māksliniekus kā Fat Boy Slim, kas festivālam ar divu gadu stāžu ir liels solis un šis festivāls solās piesaistīt publiku arī no tuvākajām ārvalstīm. Šādu aģentūru darbu vajadzētu atbalstīt, jo, manuprāt, šādi koncerti Latvijas vārdu pasaulē nes daudz skaļāk nekā nesenā atpazīstamības kampaņa ar zilajām govīm un runājošajām Alberta ielas mājām, kurai netika žēloti līdzekļi taču nekādus redzamus augļus tā nenesa, tikai apsmiešanu pašmāju mēdijos un iedzīvotāju vidū
Secinot es gribu teikt, ka 2030, gadā es vēlos redzēt Latviju, kā valsti uz kuru raugās kā uz mazu, bet zaļi domājošu un zaļi dzīvojošu valstiņu Austrumeiropā. Valsti, kuras ceļus un dzīves līmeni varētu salīdzināt ar Norvēģiju vai Vāciju. Valsti no kuras sportistiem baidās Amerikas, Ķīnas un citu lielo valstu sportisti, taču uz kuru no visām pasaules malām brauc baudīt kultūru un mūsu neskarto, bet sakārtoto dabu. Valsti, kuras produktus pazīst visā Eiropā, to kvalitātes un ekoloģiskās izcelsmes dēļ.
Es vēlos redzēt mazu valstiņu ar lielvalsts pašapziņu un ego!