Kalni

Zemes dzimšana un kontinentu veidošanas.
Zeme ir radusies apmēram pirms kādiem 4600 miljoniem gadu (aptuveni 10 500 miljonus gadu pēc tam, kad milzu eksplozijā, sauktā par „Lielo Sprādzienu”, radās visums). Mazāk nekā trešā daļa no Zemes virsmas ir sauszeme. Pārējo klāj ūdens, pārsvarā pasaules lielie okeāni. Sauszeme ir koncentrēta lielos masīvos, kurus sauc par kontinentiem. To pavisam ir septiņi: Eiropa, Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Āfrika, Āzija, Austrālija un Antarktīda (apkārt Dienvidpolam). Arktika apkārt Ziemeļpolam nav cietzeme. Tas ir kā liels sasaluša jūras ledus plosts. Kontinenti ir Zemes garozas virsējā slāņa redzamā daļa. Kontinentos garoza ir biezāka un stiprāka nekā zem okeāniem.

Kā veidojas kalni.
Vairākumu kalnu ir veidojuši tie paši spēki, kuri izraisa zemestrīces un vulkānu izvirdums. Šis process sākas, kad magma (pazemē izkusuši ieži) spiežas pa plaisām starp divām okeāniskajām plātnēm (Zemes garozas bloki zem okeāna). Magmas spiediena spēks atvirza okeāniskās plātnes citu no citas, tuvāk kontinentālajām plātnēm (plātnēs, kurās atrodas sauszeme). Okeāniskās plātnes ir plānākas nekā kontinentālās. Tāpēc, kad plānākā okeāniskā plātne saduras ar biezāko kontinentālo plātni, okeāniskās plātnes mala tiek paspiesta zem kontinentālās un nokļūst magmā. Daļa no plātnes malas tiek sakrokota augstos kalnos. Kalniem, kas radušies šādā veidā, sākotnēji ir izteikti robotas kores. Taču miljoniem gadu laikā vējš un ūdens tās noārda, padarot kalnus zemākus un noapaļojot to aprises. Andu kalni Dienvidamerikā ir jauni kalni ar osām smailēm, un mazāk roboti.
Kalnu veidošanās turpinās.
Katru gadu pasaules augstākā kalnu grēda paaugas apmēram par vienu centimetru. Tos varenos spēkus Zemes garozā, kuru ietekmē veidojas kalni, rada milzu plātņu kustība. Šo plātņu virspusē atrodas kontinenti un okeāni. Himalaji sāka veidoties apmēram pirms 50 miljoniem gadu, kad Indija, kas tolaik bija milzu sala, tika stumta uz ziemeļiem un tās plātne iespiedās Āzijas plātne. Abu plātņu sadursmē iežu slāņi izliecās un tika uzspiesti augšup – Himalaji bija piedzimuši. Tā kā Indija joprojām turpina spiesties Āzijā ar ātrumu 5 cm gadā, kalni paaugstinās. Arī citi kalni ir radušies plātņu pārvietošanās dēļ. Plātņu sadursme var izraisīt lavas (izkusušu iežu) izkļūšanu virszemē no dziļākiem Zemes slāņiem. Tā veidojas vulkāniskie kalni.

Pasaules kalni.
Katrā no Zemes kontinentiem paceļas kalni, kas ir vienas no gleznainākajām reljefa formām. Kalni aizņem apmēram divdesmito daļu no sauszemes plātības. Dažviet kalni slejas virs apkārtnes kā vientulīgas smailes, taču parasti tie veido kilometriem garas grēdas un grēdu grupas, spāņu valodā sauktas par kordiljerām. Arī augstuma un lieluma ziņā kalni ir savstarpēji nesalīdzināmi. Piemēram, nedaudz vairāk nekā 1000 m augstā Velsas virsotne Snoudons būtu vien zema priekškalne Himalajos. Himalajos un Karakorumā 14 virsotņu augstums pārsniedz 8000 m. Lai nu paliek augstums, kalni jau īpaši par sevi ir iespaidīga ainavas sastāvdaļa. Kalnos valda īpašs klimats, tie ir mājvieta savdabīgiem augiem un dzīvniekiem, un tie stipri ietekmē to ļaužu dzīvi, kuri mīt kalnu nogāzēs vai piekājē.
Kalni.
Kontinenti saduras un „berzējas” cits gar citu, bet Zemes dziļākajos slāņos „burbuļo” karsti, izkusuši ieži. To milzīgais spēks veido kalnus, kas sasniedz pat 8 km augstumu. Daudz kalnu joprojām veidojas, turpretī tie, kas radušies tālā senatnē, lēnām sadrūp. Daži kalni aprimušie vulkāni, kurus veido sacietējusi lava, kas sakrājusies izvirduma laikā. Kalni ir arī okeānu dibenā un arī uz citām planētām. Visaugstākais zināmais kalns atrodas uz Marsa, tas ir trīs reizes augstāks par Džomolungmu. Uz zemes ir divas milzīgas kalnu grēdas: Klinšu kalni un Andi stiepjas caur Ziemeļameriku un Dienvidameriku, bet varenie Himalaji, Alpi un Atlasa kalni šķērso Āziju, Eiropu un Ziemeļāfriku. Šie kalni ir „jauni”, jo veidojušies pēdējo 50 miljonu gadu laikā. Citas kalnu grēdas, piemēram, Urāli Krievijā, ir daudz vecākas un zemākas. Urāli sāka veidoties vairāk nekā pirms 200 miljoniem gadu, un erozija tos ir nodeldējusi.

Andi.
Andi ir visagrākā kalnu sistēma pasaulē, un tie stiepjas visā Dienvidamerikas kontinenta garumā. Šie kalni atrodas septiņu valstu – Venecuēlas, Kolumbijas, Ekvadoras, Peru, Bolīvijas, Argentīnas un Čīles – teritorijā.
Kontrastainā zeme.
Andi sastāv no daudzām kalnu grēdām. Visaugstākā Andu virsotne ir Akonkagva. Tā atrodas Argentīnas teritorijā un slejas 6960 metru augstumā. Visā garajā Andu apgabalā ir sastopama visai daudzveidīga augsne, tāpēc zeme tiek dažādi izmantota. Tur ir gan biezi meži, gan auglīgas lauksaimniecības zemes, gan neapdzīvoti augstkalnu līdzenumi. Šajā apvidū ir uzceltas gan lielas mūsdienīgas pilsētas, gan arī mazi ciematiņi, kuros cilvēki ir saglabājuši gadsimtiem senu dzīvesveidu.
Fakti
GARUMS 7200 km
AUGSTĀKAIS PUNKTS Akonkagva, Argentīna, 6960 m
ATRAŠANĀS VIETA Dienvidamerikas rietumdaļa

Klinšu kalni.
Klinšu kalni stiepjas Ziemeļamerikas rietumdaļā. Šī varenā grēda ir gandrīz 5000 kilometru gara un aizņem lielu teritoriju no Kanādas ziemeļrietumiem līdz Amerikas Savienoto Valstu dienvidrietumiem. Šī otra garākā kalnu grēda uz zemeslodes ir kādas vēl lielākas kalnu sistēmas – Rietumkordiljeru – daļa.
Šļūdoņi un ledāji.
Klinšu kalnu ziemeļu gals aizsākas Kanādā, Jukonas teritorijā. Tālāk uz dienvidiem šie kalni stiepjas pa robežu starp divām Kanādas provincēm – Britu Kolumbiju un Albertu. Tur lejup pa augstkalnu ielejām pārvietojas šļūdoņi un izkusuša ledus upes. Kolumbijas kalnu ieskauj plašs ledājs. No tā kūstošajiem ūdeņiem rodas ledusauksti ezeri un veidojas upes, kas ietek trijos dažādos okeānos – Ziemeļu ledus okeāna, Klusajā okeānā un Atlantijas okeānā.
Fakti
GARUMS 4800 km
AUGSTAKAIS PUNKTS Elberta kalns, Kolorādo, ASV,
4399 m
ATRAŠANĀS VIETA Ziemeļamerikas, Kanādas un ASV
rietumdaļa

Himalaji.
Himalaji ir pati augstākā kalnu grēda pasaulē. Tā stiepjas platā izliektā joslā abpus robežai starp Indiju un Tibetu, tad cauri Butānai un Nepālai līdz Pakistānas ziemeļu daļai. Tālāk šie kalni virzās uz rietumiem, kur tos dēvē par Karakorumu un par Hindukušu – šie kalni iestiepjas arī Afganistānā. Šī lielā kalnu sistēma veido tikai nedaudz vairāk par pusi no Andu kopējā garuma.
Pasaules virsotnē.
Desmit augstākās kalnu virsotnes pasaulē atrodas Himalajos. To skaitā ir arī pati augstākā virsotne pasaulē – Everests, kas atrodas uz robežas starp Nepālu un Tibetu. Tibetieši šo kalnu dēvē par Džomolungmu, kas tulkojuma nozīmē „pasaules dievu māte”.
Pirmo reizi alpīnisti mēģināja uzkāpt Everestā 1920. gadā, taču tikai 1953. gadā kāpējiem izdevās sasniegt pašu virsotni. Nesenajos no satelīta veiktajos mērījumus tika noteikts, ka Everesta augstums ir 8863 metri.
Himalaju karalistes.
Senindiešu valodā – sanskritā vārds „Himalaji” nozīmē „sniega mājoklis”. Visas šo kalnu virsotnes atrodas virs sniega līnijas, kas sākas apmēram 4500 metru augstumā, tas ir, 1000 metrus virs koku līnijas.
Himalajos ir izveidojušās divas mazas karalistes – Nepāla un Butāna. Abās šajās valstiņās kalnu zemākajās nogāzēs ir silts un mitrs, tāpēc tās var izmantot lauksaimniecībā. Augstāk kalnos šerpi – Nepālā un drukpas – Butānā audzē rīsu, miežus un citas kultūras. Lielākā daļa šo abu karalistu iedzīvotāju ir budisti.
Fakti
GARUMS 3800 km
AUGSTAKAIS PUNKTS Everests, Nepālā/Tibetā, 8863 m
ATRAŠANĀS VIETA Centrālās Āzijas dienvidu daļa.

Lielā Ūdensšķirtnes grēda.
Austrālijā ir tikai viens garš kalnu masīvs – tā ir Lielā Ūdensšķirtnes grēda, kas stiepjas gar piekrasti no Austrālijas ziemeļiem līdz pat kontinenta pašiem dienvidiem. Lai gan tikai nedaudzas šo kalnu virsotnes paceļas augstāk par 1500 metriem, šī grēda tomēr ir ceturtā garāka kalnu grēda pasaulē.
Kalnu grēda – šķirtne.
Šī kalnu grēda tādu nosaukumu ieguvusi tāpēc, ka tā nošķir Austrālijas austrumu piekrastes reģionu no visa pārējā kontinenta. Attālums no šīs grēdas līdz Klusā okeāna krastam svārstās no 30 līdz pat vairāk nekā 300 kilometriem. Ieceļotāji no Eiropas apmētas uz dzīvi Klusā okeāna krastā, jo tur bija auglīga augsne un patīkams klimats. Ieceļotāji Lielo Ūdensšķirtnes grēdu uzskatīja par barjeru starp savu mājvietu un teritorijām, kur plešas krūmāji un tuksneši. Grēdas ziemeļu galā – Karnarvonas nacionālajā parkā – uz klintīm un alās ir atrodami aborigēnu zīmējumi. Iespējams, ka aborigēni – Austrālijas pirmiedzīvotāji – ir mājojuši šajos kalnos jau pirms 19 000 gadu.
Sniega kalni.
Austrālijas dienvidos, kur ir aukstāks klimats, dažas no Lielas Ūdensšķirtnes grēdas virsotnēm klāj sniegs. Sniega kalnos netālu no grēdas augstākās smailes – Kostjuško kalna – izveidoti slēpošanas kūrorti. Šajā reģionā ierīkoti vairāki nacionālie parki, kā arī nozīmīgs hidroenerģētiskais komplekss. Uz Snoviriveras ir uzcelti aizsprosti, un ūdens pa milzīgiem tuneļiem no kalniem plūst uz tuvējām lauksaimniecības platībām. Ūdens, krītot no vairāku simtu metru augstuma, darbina ģeneratorus, kas ražo elektrību Austrālijas galvaspilsētai Kanberai.
Zilie kalni.
Zilo kalnu pakāje sākas tieši 65 kilometru attālumā no Sidnejas, Austrālijas lielākās pilsētas, virzienā uz zemes vidieni. Šie kalni augstumā slejas tikai nedaudz virs 1000 metriem, taču tajos ir sastopamas dziļas ielejas un kanjoni, kas ir iecienīta vieta tūristiem un alpīnistiem.
No tālienes raugoties, kalnus nereti tin zila dūmaka, tāpēc arī radies šāds nosaukums. Šo parādību rada smalka, eļļaina migliņa, kas paceļas no šajā apvidū augošajiem eikaliptiem.
Fakti
GARUMS 3600 km
AUGSTĀKAIS PUNKTS Kostjuško kalns, 2230 m
ATRAŠANAS VIETA Austrālijas austrumdaļa, šķērso
Kvīnslendas, Jaundienvidvelsas un
Viktorijas štatus
Transantarktīdas kalni.
Antarktīdu – visaukstāko kontinentu uz zemeslodes – klāj bieza ledus sega. Šis stindzinoši aukstais reģions atrodas ap Dienvidpolu, un 3500 kilometrus gara kalnu grēda sadala šo zemi divās daļās. Antarktīda ir arī visaugstākais kontinents pasaulē, jo puse no tā teritorijas atrodas vairāk nekā 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa.
Auksts un mežonīgs.
Antarktīdā ir ļoti auksts un ārkārtīgi vējains klimats. Dažās vietās gada vidējā temperatūra ir pat -58°C. Vēja ātrums var sasniegt 320 kilometrus stundā, un tas ir trīsreiz lielāks nekā stipras vētras ātrums citās pasaulēs daļās. Vietām ledus sega ir gandrīz 5 kilometrus bieza.
Transantarktīdas kalnu dažu augstāko virsotņu klinšu sienas paceļas virs ledus slāņa. Tas šķiet neparasti, jo lielākajā daļa kalnu grēdu pasaulē tieši augstākās virsotnes klāj sniegs.
Šļūdoņi un aisbergi.
Transantarktīdas kalnos ir daudz masīvu šļūdoņu. Garākais no tiem – Bīrdmora šļūdonis – apgādā ar ledu milzīgu ledus jūru, kas izveidojusies kalnu pakājē. To sauc par Rosa šelfa ledāju. Milzīgi ledus gabali atlūst no ledāja malas un aizpeld uz jūru, kļūdami par aisbergiem.

Fakti
GARUMS 3500 km
AUGSTĀKAIS PUNKTS Kērkpatrikas kalns, 4528 m
ATRAŠANĀS VIETA Antarktīda, no Viktorijas
Zemes līdz Vedela jūrai

Brazīlijas piekrastes grēda.
Brazīlijas piekrastes grēda stiepjas 3000 kilometru garumā gar Atlantijas okeānu krastu Brazīlijā. Tas augstākā virsotne ir Bandeira, kas slejas 2890 metru augstumā. Šis kalns atrodas Brazīlijas dienvidos netālu no Riodežaneiro.
Senie ieži.
Piekrastes grēda veido Brazīlijas plakankalnes vienu malu, un šī plakankalne iestiepjas Brazīlijas vidienē. Šajā apvidū atrodami vieni no pašiem vecākajiem iežiem uz Zemeslodes. Zinātnieki ir atklājuši, ka daži no tiem šeit atrodas jau no tiem laikiem, kad Zemeslode vēl tikai veidojas, – tas ir vismaz pirms 4,6 miljardiem gadu. Kopš tiem laikiem šos kalnus ir drupinājis lietus un vējš. Šā procesa rezultātā kalni ir kļuvuši lēzenāki, un to sauc par dēdēšanu, tā ka šejienes ainavu veido galvenokārt zemi pakalni un līdzenumi.
Fakti
GARUMS 3000 km
AUGSTAKAIS PUNKTS Bandeira, 2890 m
ATRAŠANAS VIETA Brazīlijas austrumdaļa, netālu no
Atlantijas okeāna krasta

Sumtaras – Javas grēda.
Divu tropu salu – Sumatras un Javas visā garumā stiepjas aktīvu vulkāni virkne. Šīs abas salas, kuras vienu no otras atdala šaurums, atrodas Indijas okeānā, un tās pieder Indonēzijai.
Zunda šelfs.
Sumatras – un Javas salas īstenībā ir kalnu virsotnes. Tās atrodas Eirāzijas plātnes dienvidu malā. Šo teritoriju dēvē par Zunda šelfu. Tieši uz dienvidiem no šīm salām, tur, kur Zunda šelfs sastopas ar Austrālijas plātni, ir izveidojusies Zunda (jeb Javas) dziļvaga. Šajā vietā okeāna gultne ir pazeminājusies līdz 7725 metriem zem jūras līmeņa. Šo abu plātņu pārbīdes ir radījušas vulkānu rindu, kas stiepjas šajās salās.
Fakti
GARUMS 2900 km
AUGSTAKAIS PUNKTS Kerinči, Sumātra, 3806 m
ATRAŠANAS VIETA Sumatra un Java, Indonēzija,
Indijas okeānā

Aleutu grēda.
Astotā garāka kalnu grēda pasaulē stiepjas pussalas veidā un tālāk turpinās kā salu virkne Ziemeļamerikas ziemeļrietumu galā. Aleutu grēda ir Amerikas Savienoto valstu lielākā štata Aļaskas daļa. Aleutu salas, kas ietilpst šajā grēdā, atdala Kluso okeānu no Beringa jūras.
Aļaskas pussala.
Aļaskā kalnu grēdu rinda veido milzīgu ieloku gar Klusā okeāna krastu. Sākumā šajā ielokā ietilpst Piekrastes grēda, tad Aļaskas grēda, un visbeidzot tai seko vairāk nekā 1100 kilometrus garā Aleutu grēda. Pussalas pati ievērojamāka virsotne ir Katmajs – tas ir vulkāns, kam 1912. gadā bija ļoti spēcīgs izvirdums. Šā izvirduma rezultātā radās Desmit Tūkstoš Dūmu ielejā, no kuras pēc tām daudzus gadus gaisā plūda tvaiks un vulkāniskās gāzes.
Fakti
GARUMS 2600 km
AUGSTAKAIS PUNKTS Šišaldins, Unimāka, 2861 m
ATRAŠANAS VIETA Aļaskas pussala un
Aleutu salas starp Klusa okeāna
ziemeļrietumu daļu un Beringa jūru

Tjanšans.
Tjanšans ir kalnu grēda, kas atrodas Centrālajā Āzijā un veido robežu starp Kirgizstānu un tās kaimiņvalsti Ķīnu. Kirgizstāna bija kādreizējās Padomju Savienības daļa, bet 1991. gada tā kļuva par neatkarīgu valsti.
Tālu no jūras.
Grēdas austrumu galā Tjanšans iestiepjas Siņdzjanā – tā ir lielākā province Ķīnā. Šīs provinces galvaspilsēta Urumči uzcelta 2500 kilometru attālumā no jūras krasta. Tā ir pasaulē visattālākā vieta no jūras. Tieši uz dienvidiem no Tjanšanas plešas Takla Makana tuksnesis. Šo tuksnesi ieskauj kalni, un tas atrodas tik tālu zemes vidienē, ka te gandrīz nekad nelīst lietus.
Debess kalni.
Tjanšans ir ļoti skaists apgabals, un tulkojumā no ķīniešu valodas tā nosaukums nozīmē Debess kalni. Tur ir dziļas aizas, straujas upes, alpīnās pļavas, šļūdoņi un sniegiem klātas virsotnes. Kalnu kazas un aitas ganās augstkalnu ganībās, bet laiku pa laikam tām uzbrūk reti sastopamais sniega leopards. Zemākajās nogāzes daudzviet aug savvaļas augļukoki, rozes un tulpes.
Fakti
GARUMS 2200 km
AUGSTAKAIS PUNKTS Uzvaras smaile, Kirgizstānā, 7439 m
ATRASANAS VIETA Centrālā Āzija, Kirgizstāna un
Siņdzjanas province Ķīnā

Centrālie kalni (Jaungvineja)
Desmitā garākā kalnu grēda pasaulē gareniski šķērso Jaungvineju – kalnainu salu, kas atrodas Klusajā okeānā, un sadala šo salu divās daļas. Rietumdaļu sauc par Iriāndžaju, un tā pieder Indonēzijai, savukārt salas austrumdaļa ir atsevišķa valsts, un sauc par Papua-Jaungvineju.
Plātnes malā.
Tāpat kā visas vulkānisko kalnu grēdas, arī Centrālie kalni Jaungvinejā atrodas vienas plātnes malā, un šādas plātnes veido zemeslodes garozu. Jaungvineja izvietojusies Austrālijas plātnes ziemeļu galā – netālu no robežas, kur tā sastopas ar Klusa okeāna plātni. Salā ir tikai daži aktīvi vulkāni, bet 1951. gadā Lamingtona kalna pakājē kvēlojošs gāzu, tvaika un izkusušu iežu mākonis nogalināja 2000 cilvēku.
Vara plisēta.
Džaja ir augstākais kalns, kas atrodas teritorijā starp Himalajiem un Andiem. Tās sasniedz 5030 metrus, un tā ir pati augstākā virsotne Centrālajos kalnos. Šajā apvidū ir grūti nokļūt arī tāpēc, ka zemākās nogāzes klāj biezi tropu lietus meži.
Neraugoties uz to, 1936. gadā holandiešu pētnieki šajos kalnos atklāja varu. Lai uzbūvētu ceļu, šurp tika attransportēti buldozeri, un 20. gadsimta septiņdesmitajos gados te jau bija izveidotas milzīgas raktuves, kurās ieguva vairākus tūkstošus tonnu vara. Ap raktuvēm izauga vesela pilsēta. To nosauca par Tembagapūru jeb Vara pilsētu. Šā projekta īstenošana radīja daudzas problēmas, piemēram, paātrināja mežu izciršanu un dabas piesārņošanu.
Fakti
GARUMS 2000 km
AUGSTAKAIS PUNKTS Džaja, Iriāndžaja, Indonēzija,
5030 m
ATRASANAS VIETA Jaungvineja Klusajā okeānā

Kalnu grēdas pasaulē.
Piecas garākās kalnu grēdas pasaulē skaitāmas piecos dažādos kontinentos – Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā, Āzijā, Austrālija un Antarktīdā. Taču lielas kalnu grēdas ir sastopamas arī Eiropā un Āfrikā.
Alpi.
Alpi ir pati augstākā kalnu grēda Eiropā, lai gan Skandināvijas kalni, kas stiepjas cauri Norvēģijai un Zviedrijai, kā arī Apenīni, kas atrodas Itālijā, ir garākas kalnu grēdas. Alpu garums ir nedaudz lielāks par 1000 kilometriem, un tie stiepjas no Francijas dienvidaustrumiem šķērsām pāri Itālijai, Šveicei, Vācijai un Austrijai līdz Ungārijas zemienēm. Eiropā pats augstākais kalns – Monblāns – slejas uz robežas starp Franciju un Itāliju. Tā virsotne sasniedz 4807 metru augstumu, un šajā kalnā ir vairāk 20 šļūdoņu. No šiem šļūdoņiem sākas daudzas upes un strauti, kas traucas lejup uz ielejām. Cauri Monblānam ir izbūvēts tunelis – autoceļš, kas savieno Franciju un Itāliju.

Urāli.
Urālu grēdas ziemeļu gals Krievijas ziemeļos sniedzas aiz Ziemeļu polārā loka. Šī 2000 kilometru garā grēda stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem un veido robežu starp Eiropu un Āziju. Augstākā virsotne ir Narodnaja, kas sasniedz 1894 metrus. Urāli ir bagāti ar dzelzs, niķeli, varu un zeltu. Kalnu dienviddaļā zemākajās nogāzēs ganās lopi. Upes Urālas garums ir 2535 kilometri, tā aizsākas kalnos un ietek Kaspijas jūrā.
Atlass.
Atlass jeb Atlasa kalni ir kalnu sistēma, kuru veido vairākas savā starpā savienotas kalnu grēdas. Šī kalnu sistēma ir 1900 kilometru gara. Tā stiepjas no Atlantijas okeāna krasta Marokā, pārī Alžīrijas ziemeļdaļai līdz Tunisijai un tālāk līdz Vidusjūrai. Daudzās vietās Atlasa kalni veido pasaulē lielākā tuksneša – Sahāras ziemeļu malu. Neraugoties uz zemākajās vietās valdošo karstumu, daudzas augstas Atlasu kalnu virsotnes gandrīz visu gadu klāj sniegs, to skaitā arī augstāko virsotni Tubkalu, kas sasniedz 4165 metru augstumu.

Apalači.
Šie mežiem apaugušie pakalni – Grīnmauntinsi, kas atrodas Vermontā, Amerikas Savienotajās Valstīs, ir Apalaču daļa. Šī lielā kalnu grēda stiepjas gar austrumu piekrasti gandrīz 2000 kilometru garumā – no Menas štata ziemeļos līdz Alabamai dienvidos. Augstākā virsotne ir Mičels, kas slejas Ziemeļkarolīnā un ir 2037 metrus augsts. Tomēr tolaik, kad šie kalni veidojās, proti, apmēram pirms 300 miljoniem gadu, tie bija daudz augstāki. Šīs kalnu grēdas teritorijā ir daudz nacionālo parku.