Kas mani saista Annas Sakses darbā “Pasakas par ziediem.”

Kas mani saista Annas Sakses darbā
“Pasakas par ziediem.”

Annas Sakses pasakas ieved dažādu ziedu pasaulē. Šeit cilvēki atklāj puķu īpašības un raksturus, jo lielākoties puķes rodas no cilvēkiem, kuri varonīgi iet bojā. Citas puķes savus raksturus iegūst notikumu gaitā, kur vienmēr ir arī cilvēks. Cilvēku likteņi ir nežēlīgi, un šo likteņu rezultātā rodas ziedi, kas saglabā šo cilvēku raksturus un ir piemiņa. Ļoti daudz pasaku atbilst šodienas dzīves īstenībai, jo notikumi ir ļoti līdzīgi tiem, kuri notiek tagad pie mums. Tādēļ arī man tie liekas saistoši, jo man nav vienaldzīgs latviešu tautas liktenis, jo es esmu tās sastāvdaļa. “Pasakās par ziediem” atklājas dzīves reālā aina. Viss, par ko stāstīts šajās pasakās, atbilst vistīrākajai patiesībai. Protams, ka viss jau nav jāsaprot tik tieši, kā tas ir pasakā.
Mūsu tautā ir skauģi un atriebēji(Ziemeļvēji), jo tiem nepatīk, ja kādam kaut kas ir skaistāks. Tie visu cenšas iznīcināt. Bet ir jau arī cilvēki(zīlītes), kas nav ļauni un palīdz nosargāt citiem skaistumu, jo skaistums dara cilvēkus labākus un saticīgākus. Daudz mūsu vidū ir tādu pakalpīgu pļāpu(vārnas), kas, paši nevarēdami nekādu ļaunumu nodarīt, cenšas pakalpot tiem, kam ir spēks un vara (Ziemeļvējiem). Bet tādu nav ļoti daudz, jo tad jau vairs nebūtu nekā skaista, ar ko varētu pamielot dvēseli. Labi, ka vēl ir šis skaistums un labestīgums. Ar to arī visvairāk mūsu tauta ir izdzīvojusi visus šos gadus, kaut ir smakusi Hamida tumšajās istabās un darījusi to visu, kas tika likts, jo izvēles jau nebija tāpat kā Forsteriānai, jo visi logi bija cieši aizslēģoti un zem logiem sakaisīti sadauzīti stikli (stingrās robežas un visvarenie ieroči). Un šajā ieslodzījumā bija ne tikai Forsteriāna (Latvija), bet arī citas skaistules (Lietuva, Igaunija u.c.), ko bija sagūstījis Hamids (PSRS). Arī šīs pēdējās dabūja smakt šajās tumšajās istabās, no kurām nevarēja redzēt sauli. Arī putnu dziesmas šeit nevarēja dzirdēt, jo mūri bija biezi (nevarēja sazināties ar citām pasaules valstīm un neko nevarēja uzzināt par notikumiem ārpus PSRS, jo tas, ko stāstīja centrs, bija vistīrākie meli.)Tā Forsteriāna dabūja smakt veselu gadu (Latvija – piecdesmit), līdz nāca māsas atbrīvot to. Arī Forsteriānas un pārējo meiteņu gribasspēks bija izšķirošākais, jo viņas bez vaidiem pacieta sāpes. Arī Latvija “izlēca pa logu un pat neiekliedzās (kaut citi bļāva skaļāk par skaļu), kaut gan sāpīgi sagrieza kājas.“ Jā, tā bija, jo “brīvību nevar iegūt par velti, tā jāpērk ar asinīm.” Un Latvija arī to pirka ar asinīm. To apliecina tūkstoš deviņi simti deviņdesmit pirmā gada janvāris, kad bojā aizgāja vairāki cilvēki, kas bija cēlušies aizstāvēt Latviju, lai tauta varētu mierīgi un saticīgi dzīvot savā zemē, nebaidoties no ļaunajiem spēkiem (Pūķiem), kas vēl centās nepalaist tautu brīvībā. Šie varoņi, kas aizstāvēja Latviju, bija Persiji, kas nežēloja savu dzīvību, lai glābtu savu māti Latviju.
Pašlaik Latvija pārdzīvo smagu politisko un ekonomisko krīzi. Latvija ir kā ķirsis pelēkos svārciņos, kam apkārt ir sals un sniegs. Mēs cenšamies turēties pretim šim salam un ceram, ka mēs izdzīvosim. Mēs izdzīvosim, jo mums ir vairāk asiņu nekā Forsteriānai. Pašlaik arī Krievija cenšas kā mākslinieks pastumt mūs malā no starptautiskām organizācijām, bet to, kas tur jau ir bijis vienmēr, malā pastumt nevar. Tagad Krievija kā mākslinieks liek mums visādi pakļauties viņu gribai, piedraudot ar derīgajiem izrakteņiem (dzelteno krāsu) un citiem mums nepieciešamiem līdzekļiem. Tomēr draudi nekā nevar līdzēt, jo Latvijas atbilde Krievijai ir stingra: ”Es neliekšos, bet drīzāk lūzīšu.”Tad Krievija mūs cenšas visādi apvainot (iemest krāsu brizgas acīs), lai padarītu mūs pasaules acīs par sliktākiem. Bet mēs esam stingri savos mērķos. Mēs cenšamies būt pēc iespējas godīgāki, lai mums nav jākaunas.
Tā ”Pasakas par ziediem” mani ieveda dzīves īstenībā. Tikai pašam vajag šīs pasakas izprast un sasaistīt. Mani tās tūdaļ sasaistīja ar šodienu, ar to, kas notiek ar manu tautu. Tā es arī iemācījos lasīt zemtekstus, ko varbūt nemaz Anna Sakse nebija tā domājusi kā es. Bet laiki mainās, un viņas pasakas ir piemērotas visiem laikiem. Tikai cilvēku attiecības un raksturi paliks tādi paši, jo cilvēki paliek cilvēki, kaut gan mainās laiki, gadsimti. Mēs vienmēr būsim un paliksim cilvēki, kaut arī citi labāki un citi “drusciņ” ļaunāki, jo bez ļaunā nevar pastāvēt arī labais.

Scroll to Top