Šķīrējtiesas izveidošana.

VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI.

Šķīrējtiesas izveidošana.

• Šķīrējtiesu var izveidot konkrēta strīda izšķiršanai. Šķīrējtiesa var darboties arī pastāvīgi.

• Pastāvīgā šķīrējtiesa darbojas uz statūtu vai nolikumu pamata, bet šķīrējtiesa konkrēta strīda izšķiršanai tiek izveidota likumā noteiktajā kārtībā.

• Pastāvīgu šķīrējtiesu var izveidot juridiskās personas, kas par tās izveidošanu paziņo tieslietu ministrijai.

• Strīdu izšķiršana šķīrējtiesā nav uzņēmējdarbība.

Šķīrējtiesu loma un to darbības tiesiskā regulēšana.

Civiltiesiskos strīdus izšķir ne tikai likumā “Par tiesu varu” norādītās valsts tiesu iestādes, bet arī šķīrējtiesas. Šķīrējtiesneša vai šķīrējtiesas nolēmums kā strīda noregulējuma paņēmiens vēsturiski uzskatāms par senāku ne

e
ekā valsts tiesu institūciju nolēmumi.

Modernajā sabiedrībā šķīrējtiesas (arbitrāžas, arbitrāžas tiesas) ir plaši atzīts un izmantots mantisko strīdu noregulēšanas veids ne tikai valstu iekšējās nacionālajās civilajās un komerciālajās attiecībās, bet arī starptautiskajā tirdzniecībā.

Šķīrējtiesas jēdziens un veidi Latvijā.

Šķīrējtiesa ir nevalstiska jurisdikcijas institūcija, kas izskata un izspriež tai pakļautās civillietas. Ir juridisks pamats divu veidu šķīrējtiesu veidošanai. Šķīrējtiesa, pirmkārt, var tikt izveidota viena konkrēta strīda izšķiršanai (ad hoc šķīrējtiesa). Otrkārt, var būt izveidotas pastāvīgi darbojošās šķīrējtiesas (pastāvīgās šķīrējtiesas).

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā izveidotas va

a
airākas pastāvīgi darbojošās šķīrējtiesas. Redzamākās no tām ir: Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesa (izveidota 1991. gadā), Latvijas Komercbanku asociācijas šķīrējtiesa (izveidota 1993. gadā), Rīgas Starptautiskā jūras arbitrāža (izveidota 1995. gadā), Rīgas Starptautiskā šķīrējtiesa (izveidota 1996. gadā), Latvijas Starptautiskā šķīrējtiesa (izveidota 1996. gadā).

Pastāvīgo šķīrējtiesu izveidošanas kā

ā
ārtība.

Pastāvīgu šķīrējtiesu var izveidot viena vai vairākas juridiskas personas, taču pati šķīrējtiesa uzskatāma par relatīvi autonomu veidojumu, kurš darbojas pēc saviem statūtiem vai nolikuma. Pastāvīgai šķīrējtiesai ir savas vadības institūcijas (padome, valde u.tml.), zīmogs, nošķirtas darbības funkcijas.

Juridiskajām personām, kuras izveidojušas šķīrējtiesu, par to jāpaziņo Tieslietu ministrijai.

Kaut arī šķīrējtiesa par strīda izšķiršanu iekasē tiesvedības maksu un izmaksā šķīrējtiesnesim honorārus, tās darbība, kā likumā īpaši uzsvērts, nav uzņēmējdarbība. Pēc sava rakstura šķīrējtiesu darbība pielīdzināma zvērinātu advokātu un notāru darbībai.

Šķīrējtiesā izšķiramie strīdi.

Šķīrējtiesā var nodot izšķiršanai jebkuru civiltiesisku strīdu, izņemot strīdu:

1) kas saistīts ar grozījumiem civilstāvokļa aktu reģistrā;

2) kas saistīts ar aizbildnībā vai aizgādnībā esošu personu tiesībām vai ar likumu aizsargātām interesēm;

3) par lietu tiesību nodibināšanu, grozīšanu vai izbeigšanu attiecībā un nekustamu īpašumu, ja strīda da

a
alībnieku vidū ir persona, kurai ar likumu ir ierobežotas tiesības iegūt nekustamu lietu īpašumā, valdījumā vai lietošanā;

4) kura izspriešana varētu aizskart tādas personas tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, kura nav šķīrējtiesas līguma dalībniece;

5) kurā kaut viena puse ir valsts vai pašvaldības iestāde.

STARPTAUTISKĀ ŠĶĪRĒJTIESA JEB ARBITRĀŽA.

Pastāv divi galvenie alternatīvi strīdu izšķiršanas starptautiskās justīcijas veidi- starptautiskā arbitrāža jeb šķīrējtiesa (Latvijas likumdošanā parasti lieto terminu- šķīrējtiesa) un starptautiskā tiesa.

Šķīrējtiesas kā strīdu izšķiršanas metodi pielieto gan starptautisko publisko, gan SPT, gan iekšējo civiltiesisko strīdu iz

z
zšķiršanai vienas valsts ietvaros (izņemot ģimenes un mantošanas tiesību sfēru, kur strīdus izšķir tiesas).

Kā arbitrāžas, tā arī starptautiskās tiesas lēmumi pusēm ir vienādi saistoši. Starptautiskajās tiesībās arbitrāža ir līdztiesīgs starptautiskās justīcijas veids. Starpība ir vienīgi tā, ka arbitrāža vairākumā gadījumu nav pastāvīga institūcija. Tomēr pastāv arī pastāvīgās vai tā saucamās institucionālās arbitrāžas.

Arī Latvijas Civilprocesa kodeksā (LCPK) ir noteikts, ka šķīrējtiesu var izveidot konkrēta strīda izskatīšanai vai arī tā var darboties pastāvīgi. Visumā līdzīgi vispārpieņemtajai starptautiskajai praksei noteikts, ka “strīdu, kas radies no civiltiesiskajām attiecībām, Latvijas republikas likumos, starpvalstu vai starptautiskajos līgumos paredzētajos gadījumos, kā arī pusēm vienojoties, var nodot izspriešanai šķīrējtiesā”.

Arbitrāžas principiālā atšķirība no tiesas ir tā, ka arbitrāžas sastāvu, pielietojamās procesuālās un materiālās normas, nosaka pašas strīdā iesaistītās puses. Turpretim, starptautiskās tiesas process notiek pastāvīgā tiesas institūcijā, kurai ir pastāvīgs sastāvs un kura darbojas, balstoties uz savām pastāvīgām procesuālām normām, un pielieto materiālās starptautisko tiesību normas .

Starptautiskajam uzņēmējam arbitrāža sniedz šādas priekšrocības salīdzinājumā ar tiesas procesu:

1) kontrakta puses var uzticēt savu strīdu pēc pašu izvēles atlasītiem arbitriem;

2) tā kā puses dzīvo dažādās valstīs ar dažādām tiesību sistēmām un tradīcijām, tad tās var nevēlēties griezties nevienas puses nacionālajā tiesā, kaut arī vairumā no tām komerciālās tiesas darbojas labi un efektīvi izpilda savus spriedumus;

3) uzņēmēji dod priekšroku sprieduma galīgumam salīdzinājumā ar tiesu skrupulozo precizitāti, bet arbitrāžas spriedums parasti, vismaz formāli ir galīgs, turpretim tiesas spriedumu var vairākas reizes pārsūdzēt, kas ievilcina tiesvedību;

4) arbitrāžas sēde ir slēgta un nenotiek atklātā tiesā, bet “jūtīgās” lietās tā ir liela priekšrocība;

5) starptautiskās konvencijas garantē starptautisko arbitrāžu spriedumu izpildīšanu, kas dara to samērā vienkāršu.

Fakta un tiesību jautājumi. Arbitrs nosaka kā lietu faktisko pusi, tā arī tiesību jautājumus. Bet tajos nedaudzajos gadījumos, kad tiesai ir tiesības pārskatīt arbitrāžas spriedumus, saskaņā ar 1979. gada Arbitrāžas likumu (Anglija), tiesa apstiprinās faktus, kā tos noskaidrojis arbitrs, un aprobežosies tikai ar tiesību jautājumu pārskatīšanu.

Gadījumos, kad strīds skar tikai faktus, piemēram, preču kvalitāti, arbitrāžai ir milzīgas priekšrocības. Daudzas no šīm tā saucamajām “kvalitātes arbitrāžām”, īpaši tās, kuras organizē vairums lielo tirdzniecības asociāciju, notiek ātri, to izmaksas ir lētas, un tās reti tiek pārsūdzētas tiesās. Citos gadījumos, kad strīds skar tīri tiesību jautājumus, piemēram, dokumentu pareizību pēc formas, bieži lētāks un ātrāks ir tiesas process un pusēm ir izdevīgāk griezties komerciālajā tiesā.

Bieži strīds skar gan fakta, gan tiesību jautājumus. Šajās, tā saucamajās “jauktajās arbitrāžās” arbitru spriedumu tiesību jautājumos tiesa var pārskatīt, bet fakta jautājumus tiesa var pārskatīt tikai tad, ja spriedums ir acīm redzami aplams. Tipiski šādas jauktās arbitrāžas gadījumi ir ekonomiskās neveiksmes vai vilšanās gadījumi, kad likums dod tiesības lauzt kontraktu. Šādos precedentos apstākļi, kas noved līdz neveiksmei, ir fakta jautājumi, bet jautājums par to, vai šie fakti ir pietiekami, lai apmierinātu neveiksmes tiesisko testu, tādējādi dodot tiesības pārtraukt kontraktu, ir vienīgi tiesību jautājums. Lai izvairītos no lietas divkāršas izskatīšanas šādu iemeslu dēļ arbitrāžā un tiesā, Anglijā, ja puses to vēlas, tās par vienīgo arbitru un arbitrāžas tiesas priekšsēdētāju var iecelt Komerciālās tiesas tiesnesi.

Tikai pastāvīgajās arbitrāžās ir savas pastāvīgās procesuālās normas, kuras tomēr var pielietot arī ad hoc arbitrāžas. Pastāvīgās arbitrāžas darbojas uz savu statūtu vai nolikuma, kā arī pastāvīgo procesuālo normu vai reglamenta pamata. Tās var būt gan atklātas, gan slēgtas.

Atklāto, pastāvīgo arbitrāžu kompetences vai izšķiramo strīdu raksturs nav ierobežots, un šīm arbitrāžām piekrīt visi strīdi, kurus tām puses brīvprātīgi nodod saskaņā ar starptautiskajā līgumā vai kontraktā ievēroto arbitrāžas atrunu vai pēc citas vienošanās. Izņēmums ir vienīgi noteikta rakstura civiltiesiskie strīdi, kuri pēc attiecīgās valsts likumdošanas piekrīt vienīgi tiesām. Pie šādām arbitrāžām pieder Amerikas Arbitrāžu asociācija, Londonas Starptautiskā arbitrāža, Starptautiskā tirdzniecības palāta, Stokholmas Tirdzniecības palātas arbitrāža un vēl daudzas citas.

Pastāvīgo arbitrāžu priekšrocība ir augsts prestižs klientu vidū, labi zināms process, stabils arbitru sastāvs, augsta arbitru profesionalitāte, arbitru godīgums, visumā ātri, labi sagatavoti un novadīti procesi pat apjomīgās lietās.

Pastāvīgo arbitrāžu trūkumi ir lielāka dārdzība un mazāks procesa elastīgums nekā ad hoc arbitrāžām.

Pie starptautiski plaši pazīstamām atklātajām arbitrāžām pieder, piemēram, Tirdzniecības palātas arbitrāža Parīzē. Pie Latvijas šī tipa arbitrāžām var pieskaitīt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesu, Privatizācijas aģentūras starptautisko šķīrējtiesu un Rīgas Starptautisko šķīrējtiesu.

Pastāvīgās īpašās kompetences arbitrāžas parasti tiek dibinātas noteiktiem strīdu sastāviem un preču grupām, piemēram, Amerikas Arbitrāžas asociācijas celtniecības industrijas arbitrāža (AAA Construction Industry Arbitration).

Slēgtā tipa arbitrāžās ir ierobežots pušu loks, piemēram ASV- Irānas arbitrāža.

Delokalizētas jeb “denacionalizētas” arbitrāžas pretstatā pastāvīgajām šķīrējtiesām ir tādas, kuras nav tieši saistītas ne ar kādu konkrētu valsti, ne tiesību sistēmu, bet parasti tiek izveidotas saskaņā ar starptautiskā līguma vai SPT kontrakta arbitrāžas atrunu un kuru izveidošanas iespējas zūd līdz ar līguma notecēšanu jeb kontrakta izbeigšanos.

Ad hoc arbitrāžas ir tādas šķīrējtiesas, kuras izveido tikai viena noteikta strīda izšķiršanai.

ARBITRĀŽAS KĀ STARPTAUTISKO STRĪDU IZŠĶIRŠANAS METODES VĒSTURISKĀ ATTĪSTĪBA.

Arbitrāža ir viena no vecākajām pasaulē pielietojamām starptautisko strīdu izšķiršanas metodēm. Šī metode tika pielietota jau Senās Grieķijas pilsētvalstīs ne tikai attīstītas strīdu izšķiršanas sistēmas ietvaros, bet grieķi bija noslēguši arī daudz starpvalstu līgumu, kas paredzēja vai nu visu, vai noteikta veida strīdu nodošanu arbitrāžai.

Tāpat par vēsturisku un zināmā mērā arī par tiesību pieminekli uzskatāma skandināvu Njala sāga, kurā aprakstīts vikingu laikmets, daudzviet ļoti detalizēti aprakstīta vikingu šķīrējtiesa Islandē, tās terminoloģija, kura saglabājusies arī tagadējā Skandināvijas valstu likumdošanā, izveidošanas princips un process .

Viduslaikos arbitrāžas tika pielietotas neregulāri, galvenokārt pāvesta arbitrāžas veidā. Taču gandrīz visi viduslaiku starptautisko tiesību klasiķi, Grociju un Vatelu ieskaitot, atbalstīja arbitrāžas izmantošanu. Kaut arī arbitrāža pakāpeniski ieguva aizvien lielāku lomu kā civilprocesa veids strīdu izšķiršanā starp tirgotājiem, jaunajos laikos tā starptautiskajās attiecībās neieguva vispāratzītas strīdu izšķiršanas metodes lomu līdz 1974. gadam, kad t.s. Džeja līgums paredzēja arbitrāžu kā strīdu izšķiršanas formu starp ASV un Lielbritāniju. Tikai viens saskaņā ar šo līgumu notikušais arbitrāžas lēmums deva iespēju iegūt kompensāciju vairāk nekā 500 privātiem prasītājiem. Kopš šī līguma amerikāņu interese par arbitrāžu strauji pieauga un arbitrāžas atrunas tika ieslēgtas daudzos ASV starptautiskajos līgumos.

Jau 1875. gadā privātais Starptautisko tiesību institūts uzrakstīja Starptautiskās arbitrāžas procedūras noteikumus .

Plašāka vispasaules mēroga arbitrāžas kā metodes atzīšana notika tikai ar 1899. gada Hāgas miera konferenci. Tās rezultātā tika pieņemta 1899. gada Hāgas Konvencija par starptautisko strīdu mierīgu izšķiršanu. 1907. gadā šī Konvencija tika pārskatīta. Konvencija iedibināja Hāgas Starptautiskās šķīrējtiesas pastāvīgo palātu (Permanent Court of International Arbitration).

Patiesībā līgums ne klasiska tipa tiesu, ne arbitrāžu neiedibināja. Šķīrējtiesas sastāvs veidojās no Konvenciju parakstījušo četru valstu iesniegtajiem četru personu sarakstiem. Kad kādu strīdu nodeva izskatīšanai PCA, katra no pusēm no šī sastāva izvēlējās divus arbitrus, no kuriem tikai viens drīkstēja būt strīdā iesaistītās puses pavalstnieks. Visi četri arbitri kopā izvēlējās superarbitru (umpire). Katrā precedentā tika veidots jauns sastāvs. Lai iedarbinātu šo mehānismu, radās nepieciešamība noslēgt arī vairākus divpusējos līgumus.

Neskatoties uz samērā vienkāršo šķīrējtiesas sastāva veidošanos un lētāku nekā tiesas procedūru, PCA izskatīja visai nedaudz lietu- 14 precedentus no 1902. līdz 1914. gadam. Vislielāko skaitu precedentu- ap 70 000- ir izskatījušas 40 jauktās šķīrējtiesas pēc Pirmā pasaules kara, kurās tika izskatītas pretenzijas starp Antantes un Vācijas-Austrijas alianses valstu pavalstniekiem .

Senas arbitrāžas tradīcijas ir arī Vācijā, kas tika pielietotas jau pirms Pirmā pasaules kara kopējo arbitrāžas tribunālu izveidošanai starp Vācijas pavalstīm, Austroungāriju, Dāniju, Grieķiju un Nīderlandi

Latvijas, pirms Otrā pasaules kara noslēgtie starptautiskie līgumi, arī daudzos gadījumos paredzēja arbitrāžu.

Tā 1927. gada 10. oktobrī starp Latviju un PSRS tika noslēgta Konvencija par šķīrējtiesām tirdznieciskās un civillietās .

1930. gada 14. janvārī Rīgā tika noslēgts Šķīrējtiesas līgums starp Latviju un ASV . Līgums pamatā bija domāts publiskas dabas strīdu izšķiršanai, tomēr civilistiska rakstura strīdus tā teksts arī būtībā neizslēdza. No piekritības viedokļa interesants ir šā līguma II pants, kurā noteikts:

“Uz šā līguma noteikumiem nevar atsaukties attiecībā uz strīdiem, kuru priekšmets:

(a) ietilpst katras Augstās Līgumslēdzējas puses jurisdikcijas piekritībā,

(b) aizskar trešo valstu intereses,

(c) stāv sakarā vai aizskar ASV tradicionālo stāvokli visos Amerikas jautājumos, ko parasti nosauc par Monro doktrīnu,

(d) stāv sakarā ar Latvijas pienākumu ievērošanu saskaņā ar tautu Savienības Līgumu vai ietver sevī šo pienākumu ievērošanu.”

VALSTU PAMATNORMAS PAR ARBITRĀŽU- LATVIJĀ.

Latvijā pirms Otrā pasaules kara šķīrējtiesas darbību detalizēti no kompetences līdz lēmumu izpildei reglamentēja Civilprocesa likuma (CPL) nodaļas par samierināšanas kārtību īpaša apakšnodaļa.

Šķīrējtiesas jautājumus reglamentē arī LCL, tajā skaitā 1601. panta 3. daļā, pēc kura puse- ieguvējs zaudē tiesības celt prasību pret atsavinātāju, ja viņš nav laikā aicinājis to piedalīties prāvā, ielaidies izlīgumā vai nodod lietu izskatīt šķīrējtiesai. Šķīrējtiesa ir minēta arī LCL 1892. un 1902. pantā. Visumā šķīrējtiesa LCL pēc tās lēmumu spēka pielīdzināta tiesai.

Šķīrējtiesa kā strīdus izšķiršanas institūcija līdzvērtīgi tiesai ir minēta arī

• Likuma par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā 16. pantā;

• Likuma par darba koplīgumiem 16. pantā;

• Likumā par autortiesībām un blakustiesībām.

Pēc neatkarības atgūšanas šķīrējtiesai atbilstošas funkcijas Latvijā sākotnēji īstenoja Saimnieciskā tiesa. Saskaņā ar 1991. gada 27. novembra Likuma par Saimnieciskās tiesas procesu 1. pantu bija noteiktas tādas strīdu izskatīšanas institūcijas kā pastāvīgi funkcionējošas arbitrāžas vai pēc pušu iniciatīvas radītas šķīrējtiesas, kuras pašas noteica savus nolikumus un reglamentus.

Tā kā Saimnieciskās tiesas darbība nebija pārāk sekmīga, tad to 1995. gadā likvidēja un noteikumus par to izslēdza arī no 1992. gada 15. decembra Likuma par tiesu varu . Šī likuma 8. pants saimniecisko strīdu un strīdu starp juridiskām personām kompetenci nodeva tiesai, ja puses šajā lietā nebija griezušās šķīrējtiesā.

KONVENCIĀLO NORMU ATTĪSTĪBA PAR STARPTAUTISKAJĀM ARBITRĀŽĀM.

Pirmais daudzpusējais Tautu Savienības līgums par vispārējo arbitrāžu bija 1923. gada 24. oktobra Ženēvas protokols par arbitrāžas atrunām , kuru bija parakstījusi, bet nebija ratificējusi pirmskara Latvija un kurš pirmskara avotos minēts kā protokols par šķīrējtiesas noteikumiem. Šā dokumenta mērķis bija novērst nacionālo likumu kolīzijas arbitrāžas jautājumos. Pēc šā Protokola dalībvalstīm bija jāatzīst savu tiesību subjektu arbitrāžas atrunu likumība.

Protokols neietvēra definīciju, kas bija šie tiesību subjekti, un neatrisināja ne pienācīgā vai vadošā likuma, ne arī arbitrāžu lēmumu izpildes jautājumus, atstājot pēdējā garantijas lex fori valsts ziņā. Protokolā bija ietverti tādi arbitrāžas principi kā labā griba un balstīšanās uz lex fori likumu.

Tālākās starptautiskās kodifikācijas gaitā 1927. gadā tika pieņemta Ženēvas Konvencija par ārvalstu arbitrāžas lēmumu izpildi , kurā varēja piedalīties vienīgi valstis, kas bija ratificējušas Ženēvas protokolu. Šī iemesla dēļ Latvija Konvencijā nepiedalījās. Konvencijā piedalījās lielākā daļa Eiropas valstu, un tā atstāja lielu iespaidu uz šo valstu likumdošanas tālāko attīstību.

Pēc šīs Konvencijas arbitrāžas lēmumu izpildi garantē pēc arbitrāžas atrunas vadošā vai lex fori, vai arī lēmuma izpildes vietas likuma.

Galvenais Konvencijas trūkums bija tas, ka netika panākta vienošanās par arbitrāžas lēmumu neatkarību no lex fori likumiem.

1954. gada 1. marta Hāgas Konvencija par civilprocesu stājās spēkā 1957. gadā. Latvija pievienojās tai 1992. gada 15. decembrī. Latvijai tā stājās spēkā 1993. gada 12. septembrī.

1958. gadā ANO Starptautisko tiesību komisija sagatavoja un nodeva Ģenerālajai asamblejai Arbitrāžas procesa paraugnoteikumus . Latvija līdz 1997. gada 1. maijam tiem nebija pievienojusies.

1958. gada 10. jūnijā tika pieņemta Ņujorkas Konvencija par ārvalstu arbitrāžu lēmumu atzīšanu un izpildi , kas bija universāla rakstura dokuments, kurš pārsniedza Ženēvas konvenciju pēc sava regulējuma līmeņa. Latvija tajā piedalās no 1992. gada 11. marta. Latvijai tā spēkā no 1992. gada 13. jūlija .

Šī Konvencija dod jebkurai dalībvalstij tiesības paziņot, ka tā piemēros Konvencijas noteikumus, ja arbitrāžu spriedumi taisīti otras līgumslēdzējas valsts teritorijā. Puses apņemas arī atzīt arbitrāžas līgumus.

Puses apņemas atzīt arbitrāžas spriedumus, kas taisīti otras dalībvalsts teritorijā, kā obligātus un izpildīt tos atbilstoši savām procesuālajām normām, iekasējot ne augstākas nodevas kā izpildot nacionālo arbitrāžu spriedumus.

Šā sprieduma atzīšanu un izpildīšanu var atteikt pēc zaudējušās puses pieprasījuma un pierādījumu iesniegšanas par to, ka:

• kāda puse nav bijusi rīcības spējīga;

• arbitrāžas līgums nav bijis spēkā pēc tās valsts likumdošanas, kurai puses šo līgumu pakļāvušas, vai pēc tās valsts likuma, kur spriedums taisīts;

• zaudējusī puse nav noteiktā vaidā informēta par arbitru iecelšanu vai procesa laiku;

• spriedums taisīts par strīdu, kas nav paredzēts arbitrāžas izlemšanai vai ir pretrunā ar arbitrāžas līgumu;

• arbitrāžas sastāvs vai process neatbilst līgumam vai tās valsts likumdošanai, kur arbitrāža notikusi;

• spriedums nav galīgs vai nav atzīts, vai arī ir paturēts vai atcelts ar tās valsts kompetento iestāžu lēmumu, kur tas taisīts vai arī kuras likumdošana tikusi piemērota;

• tās valsts kompetenta iestāde, kur tiek pieprasīta atzīšana un izpildīšana, noskaidro, ka strīda objekts pēc šīs valsts likumdošanas nevar būt par arbitrāžas izskatīšanas priekšmetu vai ir pretrunā ar šīs valsts publisko kārtību.

1961. gadā Ženēvā noslēgta Eiropas Konvencija par starptautisko komerciālo arbitrāžu , kurā piedalās vairākums Eiropas valstu un kuru izstrādāja ANO Ekonomikas komisija Eiropai. Viens no šīs Konvencijas mērķiem bija novērst kolīzijas starp Rietumeiropas un sociālistisko Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes (SEPP) valstu likumdošanu, kā arī sekmēt Eiropas tirdzniecības attīstību . Latvija līdz 1997. gada maijam šajā Konvencijā nepiedalījās.

Konvencija atļauj dalībvalstīm nodot savstarpējos strīdus jebkurai ad hoc jeb pastāvīgajai arbitrāžai. Ja puses nevar vienoties par arbitrāžas sastāvu, tad pastāv Speciālā komiteja trīs locekļu sastāvā, no kuriem vienu ieceļ ICC, otru valstis, kur ICC nacionālās komitejas nepastāv, bet priekšsēdētājs ir šo grupu pārstāvis rotācijas kārtībā: tas nomainās ik pēc diviem gadiem. Speciālā komiteja ieceļ arbitrus un superarbitrus, kā arī izlemj procesuālus jautājumus, ja kontraktā par tiem noteikumu nav un puses par tiem nevar vienoties.

ANO Ekonomikas komisijas Eiropai Arbitrāžas noteikumus ir izveidojusi ANO Ekonomikas komisija Eiropai, un tie pieminēti 1966. gadā. Tos var pieņemt kontraktējošās puses. To mērķis ir palīdzēt pusēm izveidot arbitrāžas tribunālu, ja tās nevar savstarpēji par to vienoties. Šim nolūkam tās izvēlas noteiktas “ieceļošās institūcijas”, kas ir nacionālās tirdzniecības palātas. Ja arbitrāžas sastāvs noteiktā laikā nav izveidots, prasītājs var griezties pie noteiktas ieceļošās institūcijas, lai tā ieceltu arbitru vai superarbitru. Šī “kompetentā ieceļošā institūcija” tiek noteikta kontraktā. Ja tajā šīs atrunas nav, prasītājs var griezties pie Speciālās komitejas, kas izveidota saskaņā ar Eiropas 1961. gada Arbitrāžas konvenciju, lai tā ieceltu arbitrus un superarbitru. Lielbritānijā šī ieceļošā institūcija ir Britu tirdzniecības palātu asociācija .

Konvencija par investīciju strīdu izlemšanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem (Latvija līdz 1997. gada maijam nepiedalījās) tika noslēgta pēc Pasaules bankas iniciatīvas, lai garantētu investīciju piesaistīšanu jaunattīstības valstīm, 1965. gada 18. martā . Saskaņā ar Konvencijas 1. pantu izveidots Starptautiskais investīciju strīdu izlemšanas centrs (International Centre for Settlement of Investment Disputes (ICSID)), kas atrodas Pasaules bankā un darbojas ar samierinātāju un arbitru kamerām. Abas kategorijas četru cilvēku sastāvā katru ieceļ katra no dalībvalstīm. Pasaules bankas prezidents, būdams vienlaikus Centra administratīvās padomes priekšsēdētājs, var iecelt 10 papildu locekļus katrā no kamerām. Kameru locekļi strādā 6 gadus un ir atjaunojami savos amatos.

Saskaņā ar līgumu Centrs var uzņemties jurisdikciju jebkurā strīdā starp dalībvalsti un personu (plašā nozīmē), kurai ir citas valsts piederība, gadījumos, kad puses rakstiski “vienošanās formā” nodod strīdu Centram.

Puses ir tiesīgas izdarīt izvēli starp samierināšanās procedūru un arbitrāžu. Samierināšanās kameru veido samierinātājs un kameras locekļi nepāra skaitā pēc pušu vienošanās. Ja puses nevar vienoties par likuma izvēli, tad izvēlas vienas strīdā iesaistītās puses likumu gan kolīziju normām, gan tā materiālajām normām un nepieciešamās starptautisko tiesību normas. Arbitrāžas lēmumi ir saistoši, pusēm tie jāatzīst un precīzi jāpilda savā teritorijā līdzīgi nacionālās tiesas lēmumiem.

Vienā no pēdējiem lēmumiem Francijas Kasācijas tiesa, atceļot Parīzes apelācijas tiesas lēmumu, garantēja ICSID lēmuma atzīšanu, neskatoties uz tā zināmām pretrunām ar Francijas likumu. ICSID strīdu izšķiršanas procedūra patlaban kļuvusi par dominējošo, un tā iekļauta jau pāri par 300 investīcijas līgumu arbitrāžas noteikumos. ICSID noteikumus var ietvert arī nacionālā likumdošana, kā tas noteikts jau vairāk nekā 100 šīs Konvencijas dalībvalstīs. Latīņamerikas valstis Konvencijai nepievienojas .

Cits Eiropas Padomes mēģinājums risināt arbitrāžas jautājumus bija Eiropas Konvencija par vienveidīgu arbitrāžas likumu, kura tika atklāta parakstīšanai 1966. gada 20. janvārī .

Līgums par daudzpusējās investīciju garantijas aģentūras izveidošanu noslēgts 1981. gadā. Latvija līdz 1997. gada 1. maijam tajā nepiedalījās. Saskaņā ar šo Līgumu garantiju turētāju strīdi ar aģentūru notiek arbitrāžā. Strīdi starp dalībvalsti un aģentūru, pēc Konvencijas 57. panta un II Pielikuma, tiek izlemti sarunu, samierināšanas procedūrās un labas gribas garā. Pēdējā gadījumā samierināšanās procedūras dalībniekam savs viedoklis rakstiski jāizklāsta ziņojumā 180 dienu laikā. Pretējai strīdā iesaistītai pusei, kas saņem šādu ziņojumu, uz to jāatbild 60 dienu laikā. Puses nav tiesīgas atteikties no samierināšanas procedūras, ja minētās procesuālo darbību laika normas ir izturētas. Procesuālie izdevumi pusēm jānes solidāri.

Puses var izvēlēties arī arbitrāžu, piesūtot notu otrai pusei. Otra puse 30 dienu laikā paziņo par sava arbitra izvēli. 30 dienas no otrā arbitra izvēles pusēm jāvienojas par šķīrējtiesas prezidentu. Ja 60 dienu laikā puses nespēj vienoties par prezidenta kandidatūru, tad to ieceļ Starptautiskā investīciju strīdu izlemšanas centra prezidents. Ja arī viņam tas neizdodas, tad prezidentu ieceļ ANO Starptautiskās tiesas priekšsēdētājs.

Ja arbitri izvēlēti, no tiem atteikties nevar. Procesa laiku un vietu nosaka arbitrāžas prezidents. Arbitrāža pati nosaka savas procesuālās normas, bet vadās pēc arbitrāžas procesa, kas noteikts saskaņā ar šo Konvenciju.

Lemjot arbitrāža vadās pēc šīs Konvencijas, aģentūras papildnoteikumiem, pielietojamām starptautisko tiesību normām, dalībvalstu likumiem un investīciju kontrakta. Šķīrējtiesa var lietu izlemt pēc principa ex aequo bono (pēc taisnīguma un krietnuma, nevis saskaņā ar formālo likumu), ja aģentūra un attiecīgajā strīdā iesaistītā puse tam piekrīt. Arbitrāža nedrīkst pieņemt non liquet (atturēties no lēmuma pieņemšanas, atsaucoties uz pierādījumu vai faktu trūkumu) lēmumu, pateicoties normu trūkumam vai ierobežotajam raksturam dotajā jautājumā.

Šķīrējtiesai godīgi jāuzklausa abas puses. Visi lēmumi jāpieņem ar balsu vairākumu, tie ir jāpamato, jānoformē rakstiski, tie jāparaksta vismaz diviem arbitriem, nododot kopiju katrai pusei. Lēmums ir galīgs, saistošs un nav pārsūdzams, atceļams vai pārskatāms.

Ja starp pusēm izraisās diskusija par lēmuma jēgu, tad katra no pusēm 60 dienu laikā no tā pieņemšanas var no arbitrāžas prezidenta rakstiski pieprasīt izskaidrojumu. Prezidents 60 dienu laikā no jauna sasauc to pašu šķīrējtiesas sastāvu. Ja tas nav iespējams, iepriekšminētajā kārtībā izveido jaunu arbitrāžu, kas var lēmumu papildināt interpretācijas garā.

Arbitrāžas lēmums atzīstams un īstenojams piespiedu kārtā katras dalībvalsts teritorijā līdzīgi vietējās tiesas spriedumam, saskaņā ar vietējām procesuālajām normām.

Arbitriem honorārus maksā pēc ICSID likmēm, puses to sedz solidāri .

Šķīrējtiesa kā strīdu izšķiršanas institūcija noteikta arī daudzos speciālajos līgumos, kas tieši nereglamentē starptautisko juridisko procesu.

No universālajiem arbitrāžas dokumentiem var minēt 1975. gada Amerikas Konvenciju par starptautisko komerciālo arbitrāžu .

LATVIJAS ŠĶĪRĒJTIESAS.

Latvijas šķīrējtiesu tiesiskais regulējums noteikts CPK 3. pielikumā “Nolikums par šķīrējtiesu” ar tā 1996. gada grozījumiem . Pēc Nolikuma 2. panta šķīrējtiesa var tikt izveidota konkrēta strīda izskatīšanai vai darboties pastāvīgi.

Pēc neatkarības atjaunošanas pastāvīgi darbojošās šķīrējtiesas funkcijas Latvijā zināmā mērā pildīja Saimnieciskā tiesa, kas darbojās uz 1991. gada Likuma par Saimnieciskās tiesas procesu pamata. Šis likums kā strīdu izskatīšanas institūcijas paredzēja arī pastāvīgi darbojošās arbitrāžas un pēc pušu iniciatīvas izveidotas šķīrējtiesas.

Saimnieciskā tiesa savas darbības laikā izpelnījās diezgan lielu kritiku, tāpēc 1995. gadā ar pāreju uz trīspakāpju tiesu sistēmu tā tika likvidēta un tās darbību reglamentējošie likumi tika atcelti, līdz ar to šķīrējtiesu darbība palika ārpus likumdošanas regulējuma.

Latvijā darbojas četras pastāvīgās šķīrējtiesas, no tām divas darbojas pie nevalstiskām organizācijām: Latvijas Komercbanku asociācijas šķīrējtiesa (LKAŠ)- pie Latvijas Komercbanku asociācijas, bet Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesa (LTRKŠ)- Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesa izveidota 1991. gadā pēc LTRK Prezidija apstiprināta Nolikuma kā “pastāvīgā šķīrējtiesa.., pamatojoties uz starptautisko praksi un paražu tiesībām par šķīrējtiesu kā alternatīvu strīdu izšķiršanas veidu”. Tā “pieņem izskatīšanai saimnieciskos strīdus, kuri nav pakļauti tiesu ekskluzīvai jurisdikcijai”.

Šķīrējtiesnešus ieceļ un lietas izskata, pamatojoties uz UNCITRAL Šķīrējtiesas reglamentu, kas apstiprināts ar ANO ĢA 1976. gada 15. decembra rezolūciju.

UNCITRAL Šķīrējtiesas reglamentā Hāgas Šķīrējtiesas Ģenerālsekretāram uzticētās funkcijas izpilda LTRK šķīrējtiesas padome. Ja puses vienojušās par savstarpēju strīdu izskatīšanu LTRK, tad tiek prezumēts, ka tās ir vienojušās par LTRKŠ Nolikuma, UNCITRAL Šķīrējtiesas Reglamenta piemērošanu un par “LTRK šķīrējtiesas Padomi kā kompetento iestādi, ja pušu vienošanās par šķīrējtiesu neparedz citādi”.

LTRKŠ “darbu vada šķīrējtiesas padome, kura sastāv no trīs locekļiem”, tos uz diviem gadiem ieceļ LTRK Prezidijs. Padomes locekļi no sava vidus ievēlē priekšsēdētāju. “Šķīrējtiesas Padomes locekļiem jābūt praktizējošiem juristiem, kuri specializējas saimnieciskajās tiesībās”.

Šķīrējtiesnešus un šķīrējtiesas priekšsēdētājus ieceļ LTRKŠ Padome, izvērtējot kandidātu profesionalitāti un pieredzi saistībā ar konkrēto lietu un neņemot vērā UNCITRAL Šķīrējtiesas ‘saraksta procedūru’.

Lietu uzskata par uzsāktu, kad atbildētājs saņēmis paziņojumu par šķīrējtiesu saskaņā ar UNCITRAL Šķīrējtiesas reglamentu. “Lietas izskatīšana organizējama ar brīdi, kad prasītājs vai puses iemaksājušas šķīrējtiesas nodevu un šķīrējtiesnešu honorārus Nolikumā noteikto likmju apmērā” LTRKŠ norādītajā kontā.

Šķīrējtiesas atruna, kas iekļaujama līgumos, salīdzinājumā ar iepriekš minēto starptautisko arbitrāžu atrunām ir samērā vienkārša:

1. Jebkurš strīds, nesaskaņa vai prasība, kas izriet no šī līguma vai skar to vai tā pārkāpšanu, izbeigšanu vai spēkā neesamību, tiks izšķirts Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesā Rīgā saskaņā ar šīs šķīrējtiesas nolikumu un reglamentu.

2. Šķīrējtiesnešu skaits būs _____ (viens vai trīs).

3. Šķīrējtiesas izskatīšanas valoda(s) būs ______.

Lietu izskatīšanu organizē LTRKŠ sekretārs un viņa vietnieks, kurus ieceļ LTRK Prezidijs no TRK darbinieku vidus.

LTRK lietu izskatīšanā nodrošina šādus pakalpojumus:

• saraksti starp pusēm līdz šķīrējtiesas sastāva izveidošanai un līdz brīdim, kad tiesneši parakstījuši “deklarāciju par neatkarību”;

• telpas lietas izskatīšanai, protokolēšanu, tulkošanu u.c. pakalpojumus.

Šķīrējtiesas nodevas, tiesnešu honorārus un citus procesuālos izdevumus un maksāšanas kārtību aprēķina pēc LTRKŠ Nolikuma un UNCITRAL Šķīrējtiesas reglamentā noteiktajām likmēm.

Šķīrējtiesas nodevas ir samaksa par lietas izskatīšanas organizēšanu, izdevumiem saskaņā ar UNCITRAL Šķīrējtiesas reglamenta 38. panta (c) un (f) punktu un neietver tiesnešu honorārus. LTRKŠ nodevas un tiesnešu honorārus noteic latos atkarībā no prasības summas pēc LB kursa maksājumu dienā.

Nodeva ir no Ls 550 līdz 9400+0,05 no summas virs Ls 2 500 000. Tiesnešu honorāri ir no Ls 250 līdz 6000, ja summa ir virs Ls 2 500 000.

LTRKŠ adrese ir Brīvības bulv. 21, LV-1849.

No procesuālo normu viedokļa, “taisot spriedumu, šķīrējtiesnešiem jāvadās no UNCITRAL Šķīrējtiesas reglamenta 38.- 40. pantā noteiktajiem principiem un LTRKŠ reglamenta ar izmaiņām, par kurām puses var rakstiski vienoties.

Ja iepriekšminētie noteikumi ir pretrunā ar likuma (Latvijas) imperatīvajām normām, tad pielieto pēdējās”.

UNCITRAL Reglaments, kas jāpielieto LTRKŠ, procesu uzskata par uzsāktu no dienas, kad atbildētājs saņēmis prasītāja paziņojumu par arbitrāžu.

Paziņojumā jāietver:

(a) prasība par strīda nodošanu šķīrējtiesai;

(b) pušu nosaukumi un adreses;

(c) atsauce uz atbilstošo šķīrējtiesas atrunu;

(d) atsauce uz līgumu, no kura izriet strīds;

(e) strīda raksturojums un summas lielums;

(f) prasības saturs;

(g) arbitru skaits, ja par to nav iepriekšējas vienošanās.

Puses pašas izvēlas savus pārstāvjus, bet to vārdus un adreses paziņo otrais pusei.

Ja puses agrāk par to nav vienojušās un 15 dienu laikā nevar vienoties par vienu arbitru, tad tiek iecelti trīs arbitri. Vienpersonisko arbitru kandidatūras viena puse var ierosināt otrai. Ja trīsdesmit dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas puses par vienpersonisko arbitru nav vienojušās, to ieceļ “kompetentā institūcija”. Ja par šo institūciju puses nav vienojušās vai arī ieceļošā institūcija atsakās rīkoties vai neieceļ arbitru 60 dienu laikā, tad jebkura puse var pieprasīt Hāgas pastāvīgās arbitrāžas tiesas Ģenerālsekretāram iecelt kompetento institūciju, kas pēc jebkuras puses prasības pēc iespējas ātrāk ieceļ vienpersonisko arbitru pēc “sarakstu procedūras”.

Ja jāieceļ trīs arbitri, katra puse ieceļ pa vienam, bet tie ievēlē trešo arbitru.

Arbitra pienākums ir paziņot par jebkuriem apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa noraidījumam. Jebkuru arbitru var noraidīt, pamatojoties uz šaubām par viņa neieinteresētību vai neatkarību, 15 dienu laikā no viņa iecelšanas. Ja puses par noraidīšanu nevar vienoties, par to lemj kompetentā institūcija.

Arbitrāža ir tiesīga lemt par tās noraidīšanu, ieskaitot gadījumus, kad arbitrāžas atrunas vai atsevišķas vienošanās par to nav vai tā nav spēkā. Tā ir tiesīga arī noskaidrot kontrakta esamību, kura daļa ir arbitrāžas atruna, kas uzskatāma par kontrakta neatkarīgu daļu. Kontrakta spēkā neesamības konstatācija nav saistīta ar automātisku arbitrāžas atrunas atzīšanu par spēkā neesošu. Jautājumu par šķīrējtiesas noraidīšanu uz jurisdikcijas trūkuma pamata arbitrāža lemj tāpat kā iepriekšējo jautājumu.

Latvijas Komercbanku asociācijas šķīrējtiesa (LKAŠ) dibināta 1993. gadā. Tā darbojas uz statūtu, reglamenta un nolikuma par tās izdevumiem pamata. Tās vadošās institūcijas ir kopsapulce un padome, bet darbu organizē sekretariāts, kuru vada LKAŠ priekšsēdētājs, kas ir personīgi atbildīgs par visu šķīrējtiesas darbību, ieceļ un atceļ šķīrējtiesnešus (no viena līdz trim) un šķīrējtiesas sēdes priekšsēdētājs, kā arī pats var pildīt pēdējo funkcijas. Viņu uz trim gadiem ievēlē un atceļ LKA padome pēc LKA prezidenta ieteikuma. Tā pieņem izskatīšanai jebkurus strīdus, izņemot tos, kuri ir tikai tiesu kompetencē. Strīdus izskata stingri konfidenciāli. Iepazīties ar materiāliem var tikai procesa puses, šķīrējtiesnesis un sekretariāta darbinieki. Pat šķīrējtiesnesim lietas materiālus no sekretariāta telpām ir tiesības iznest tikai uz lietas noklausīšanās laiku.

Honorāri ir zemi un atkarīgi no prasības summas, proti, Ls 100- 200.

Rīgas Starptautiskās šķīrējtiesas (RSŠ) darbu pēc statūtiem un 1996. gada reglamenta arī organizē tās Prezidijs, kas sastāv no trim locekļiem. Tā galvenā funkcija ir šķīrējtiesnešu iecelšana, kad puses nav par tiem vienojušās. Strīdus izskata Prezidija locekļi un tiesneši saskaņā ar RSŠ Prezidija apstiprinātu sarakstu, tādējādi ierobežojot pusēm izvēli. Ja neviena no pusēm nav ierosinājusi izskatīt lietu trīs šķīrējtiesnešu sastāvā, tad to izskata vienpersoniski, bet šādā gadījumā pusēm par kandidatūru jāvienojas. Ja tās nevar vienoties, šķīrējtiesnesi ieceļ Prezidijs. Ja strīdu izskata trīs tiesneši, tad katra no pusēm ieceļ vienu tiesnesi un ti ievēlē trešo. Ja puses par trešo tiesnesi nevar vienoties, viņu ieceļ Prezidijs, kas ieceļ tiesnesi arī tad, ja puse nav izdarījusi izvēli. No 47 izskatītajām lietām 10 bijušas ar ārvalstu puses līdzdalību .

Privatizācijas aģentūras (PA) Starptautiskā šķīrējtiesa (PASŠ) 1996. gada 9. augustā reģistrēta Uzņēmumu reģistrā kā bezpeļņas SIA. Tā darbojas neatkarīgi no PA, kura kopā ar Latvijas Attīstības aģentūru ir PASŠ dibinātāja .

Šķīrējtiesas vadības struktūru veido tās pilnsapulce, kas ir augstākā PASŠ lēmēja un kontroles institūcija; pilnsapulces ievēlētais prezidijs ir vismaz četru cilvēku sastāvā (bez pilnvaru termiņa ierobežojumiem), kas vada un organizē PASŠ darbu; un pilnsapulces uz trīs gadiem no prezidija locekļu vidus ievēlēts prezidija priekšsēdētājs, kas organizē prezidija darbu un kam ir visas komercuzņēmuma vadītāja funkcijas.

Tiesnešu skaitam pēc reglamenta jābūt nepāra. Ja par vienu tienesi nevar vienoties, prezidijs ieceļ trīs šķīrējtiesnešus. Tiesnešus puses vai nu izvēlas pašas, vai arī tos ieceļ no PASŠ piedāvātā astoņu kandidatūru saraksta. No tiem lielākā daļa ir praktizējoši advokāti.

Viena šķīrējtiesneša honorārs var būt no Ls 40 līdz 3000.

Jūras arbitrāža izveidota starptautiskā fonda “Via Baltica” ietvaros. To dibinot, tika paredzēts, ka tā izskatīs strīdus, kas radušies kuģu sadursmju, avāriju, nogrimušu kuģu un mantas izcelšanas, apdrošināšanas, loču, ledlaužu pavadījumu, kuģu izmantošanas, zinātnisko pētījumu, derīgo izrakteņu ieguves, glābšanas darbu, kuģu fraktēšanas, kravu pārvadāšanas, kā arī starptautiskās jūras tirdzniecības komercdarījumu dēļ .

Ar LR starptautiskajām šķīrējtiesām būt apmierinātam ir vēl stipri pāragri. Tam par iemeslu ir nestabilā likumdošana, SPT un to precedentos kvalificētu juristu trūkums, viņu vājās svešvalodu zināšanas, kā arī hroniskās, ar nepietiekamu valsts finansējumu saistītās juristu sagatavošanas problēmas Latvijā.

ARBITRĀŽAS ATRUNAS.

Praksē izšķir vismaz trīs veidu arbitrāžas atrunas vai līgumus.

Pirmais ir divpusējā vai daudzpusējā līgumā ietvertā arbitrāžas atruna. Šajā gadījumā atrunas mērķis ir dot to strīdu izšķiršanas metodi, kura var rasties dotā līguma interpretācijas un pielietošanas laikā. Šāda atruna bieži ir ietverta, piemēram, starptautiskās tirdzniecības un citos līgumos.

Otrais arbitrāžas līgumu veids ir līgumi, kuru vienīgais uzdevums ir noteikt strīdu, kādi vien pušu starpā varētu rasties nākotnē, izšķiršanas metodi.

Trešā kategorija veidojas no arbitrāžas līgumiem, kas noslēgti, lai atrisinātu kādu pušu starpā jau eksistējošu, aktuālu strīdu, kuru nav izdevies atrisināt citiem līdzekļiem. Trešā tipa līgumos piekrišana arbitrāžai ietverta t.s. kompromisā.

Saskaņā ar Anglijas likumu arbitrāžas atruna kontraktā veido patstāvīgu līgumu, kas saistīts ar galveno līgumu, t.i. kontraktu, kura daļu tas veido .

Viens no starptautiskās arbitrāžas pamatnoteikumiem ir pušu pirms vai pēc strīda izteiktā piekrišana nodot strīdu arbitrāžai, bez kuras konflikta izšķiršana arbitrāžā nav iespējama. Kompromisa tipa arbitrāžas līgums ietver vienošanos par arbitrāžas sastāva izveidošanu, ja par to iepriekšēja vienošanās nav bijusi. Šajā līgumā noteikts, kādas problēmas tiek izlemtas, kādi ir procedūras noteikumi, un definēti pušu pasākumi arbitrāžas lēmuma atzīšanai un izpildei. Tā kā kompromiss ir saistošs starptautisks līgums, tad puses atteikšanās to izpildīt veido starptautisko tiesību īpašu pārkāpumu. Absolūtā vairākuma starptautisko arbitrāžu lēmumu puses izpilda brīvprātīgi.

ARBITRĀŽAS IZVEIDOŠANA.

Parasti šķīrējtiesu izveido trīs vai piecu cilvēku sastāvā. Katra no pusēm izvirza vienu vai divus savus pārstāvjus, bet trešo izvēlas pēc savstarpējas vienošanās. Ja šādu vienošanos nav iespējams panākt, tad superarbitru var uzticēt izvēlēties ANO Starptautiskās tiesas priekšsēdētājam vai arī kādai citai prominentai starptautiskai amatpersonai. Ja puses par superarbitru nekādi tomēr vienoties nevar, tad nekādas starptautiski akceptētas metodes, lai to izvēlētos nepastāv.

Tomēr arbitru skaits dažādās starptautiskajās šķīrējtiesās var būt dažāds.

Dažos gadījumos pielieto tā saucamās ad hoc šķīrējtiesas, kuras izveido tikai viena, konkrēta precedenta izskatīšanai. Taču dažas ad hoc arbitrāžas ir ieilgušas veselas desmitgades .

Citkārt arbitrāžas atruna paredz strīda nodošanu kādai pastāvīgas darbības arbitrāžai, kāda, piemēram, ir Stokholmas Starptautiskā arbitrāža, Londonas Starptautiskā arbitrāža vai Starptautiskās tirdzniecības palātas arbitrāža .

Anglijā jautājumu par to, kādai arbitrāžai lietu nodot, var izlemt Tirdzniecības palātas prezidenta vai kāda no profesionālajām asociācijām.

Tomēr pēdējā laikā parādījušās arī t.s. “delokalizētās, peldošās vai denacionalizētās arbitrāžas”. Saskaņā ar šo arbitrāžu principu arbitrāžu procesuālās tiesības autonomi izvēlas puses un tām nav jāsaskan ar arbitrāžas vietas valsts likumu (Anglijā šo principu neatzīst).

Arī ASV tiesībās pieprasa procesuālo normu izvēlē kaut kāda veida stingru saikni ar operāciju, kas var būt kontrakta izstrādāšanas vietas, biznesa vietas, pušu domicila vai inkorporācijas vietas likums. ASV Vispārējā komerciālajā kodeksā noteikts: ja operācija ir saistīta kā ar vienu, tā otru pusi, tad puses tiesīgas izvēlēties jebkuras puses likumu .

ARBITRĀŽAS LĒMUMS UN TĀ SPĒKS.

Ja arbitrāžas līgumā nav noteikts citādi, tad arbitrāžas lēmums pusēm ir saistošs, nav pārsūdzams un tas ir jāpilda. Dažas arbitrāžas atrunas pieļauj, ka saskaņā ar tām izveidoto šķīrējtiesu lēmumus var pārskatīt ANO Starptautiskā tiesa.

Dažos speciālos gadījumos arbitrāžas lēmumus var apstrīdēt. Četri šādi gadījumi noteikti ANO Arbitrāžas procesa paraugnoteikumos. Tā netiek atzīts tādas arbitrāžas lēmums, kas pieņemts:

• ārpus tās kompetences;

• krāpšanas vai kāda arbitra korupcijas rezultātā;

• bez pietiekama pamatojuma;

• ar nopietniem procesuālo normu pārkāpumiem, kā arī, kad nav spēkā pati arbitrāžas atruna vai kompromiss .

Izņemot šādus ārkārtējus gadījumus, arbitrāžas lēmumi jāatzīst un jāizpilda savas valsts teritorijā tā, it kā tie būtu nacionālās tiesas lēmumi. Taču paši arbitri var pārskatīt savu lēmumu un pat izmainīt to, ja vēlāk lietā atklājušies jauni apstākļi. Šajā sakarā tiek pielietoti 1970. gada 29. decembra Ņujorkas konvencijas par ārvalstu arbitrāžu lēmumu atzīšanu un izpildīšanu noteikumi.

ARBITRĀŽAS NOTEIKUMI

LATVIJAS STARPTAUTISKAJOS LĪGUMOS.

Arbitrāžu kā strīdu izšķiršanas metodi mūsdienās tomēr galvenokārt izmanto starptautisko ekonomisko vai starptautisko privāttiesību jomā. Arbitrāžas noteikumi parasti ir ietverti starptautisko aizdevumu un starptautisko investīciju aizsardzības līgumos.

Investīciju aizsardzības līguma ar Vāciju 10. pantā noteikta strīdu izskatīšanas kārtība starp dalībvalstīm, tajā skaitā starpvaldību sarunās un pušu izveidotā šķīrējtiesā. Ja puses nevar vienoties par tās trešo locekli, tad šķīrējtiesu veido ANO Starptautiskās tiesas priekšsēdētājs, tā vietnieks vai, ja tie ir pušu pilsoņi, tad viens no tiesas locekļiem.

Ja abas puses ir 1965. gada 18. martā Vašingtonā parakstītās Konvencijas par ieguldījumu strīdu izskatīšanu starp valsti un citas valsts pilsoni dalībnieces, tad strīdu var izskatīt Konvencijas 27. pantā noteiktajā kārtībā.

Līguma ar Šveici 9. pants nosaka strīdu izskatīšanas kārtību starp līgumslēdzēju pusi un ieguldītāju konsultācijās un arbitrāžā. Ja puses nevar vienoties par arbitrāžas priekšsēdētāju, tad tās var uzaicināt Parīzes Starptautiskās tirdzniecības palātas arbitrāžas tiesas prezidentu “iecelt attiecīgos arbitrus”. Var piemērot arī 1965. gada Vašingtonas konvencijas noteikumus. Arbitrāža pati nosaka savu procedūru. Puses līgumā atsakās arbitrāžas laikā atteikties no šīs procedūras un pāriet pie strīda izskatīšanas diplomātiskā ceļā.

Līguma ar Šveici 10. pants nosaka izskatīt strīdus starp līgumslēdzējām pusēm un arī par līguma tulkošanu diplomātiskā ceļā vai “arbitrāžas tiesā”, kuras priekšsēdētāju, ja puses nevar vienoties, ieceļ ANO Starptautiskās tiesas priekšsēdētājs pēc jebkuras puses lūguma. Arbitrāžas lēmumi ir galīgi un nav pārsūdzami.

Līdzīga strīda izskatīšanas kārtība kā līgumā ar Šveici noteikta arī līgumā ar Izraēlu. Abos pēdējos un arī līgumā ar Vāciju noteikts, ka līgumslēdzēja valsts, kura ir viena no strīdā iesaistītajām pusēm, nevar arbitrāžas vai sprieduma izpildes laikā aizbildināties ar to, ka ieguldītājs saskaņā ar apdrošināšanas līgumu ir saņēmis kompensāciju, kas sedz visu nodarīto kaitējumu vai tā daļu .

Par strīda starp Latviju un Nordic Investment Bank izskatīšanas institūciju, attiecībā uz līguma interpretāciju vai pielietošanu, noteikta arbitrāža pēc līdzīgiem komplektācijas noteikumiem kā iepriekš minētajā līgumā ar Vāciju. Arbitrāžas vietai jābūt Parīzē, ja puses nevienojas par citu vietu. Līgumā noteikts, ka “trešajam arbitram ir absolūtas tiesības izlemt visus jautājumus, kad abas puses ir nesaskaņā”.

Pusēm jāpielieto ICSID Vašingtonas noteikumi .

Šie LR noslēgtie investīciju aizsardzības līgumi nosaka strīdu izskatīšanas kārtību starp ieguldītāju un dalībvalsti, kā arī starp dalībvalstīm. Tā līgumos ar Skandināvijas valstīm par pirmo minēto strīdu izskatīšanas institūciju ir noteikts Starptautiskais ieguldījumu strīdu izskatīšanas centrs, kas darbojas saskaņā ar 1965. gada 18. martā Vašingtonā parakstīto Konvenciju par ieguldījumu strīdu izskatīšanu starp valsti un citas valsts pilsoni, vai ad hoc arbitrāžas tiesa, kas izveidota saskaņā ar ANO Starptautiskās tirdzniecības tiesību komisijas arbitrāžas noteikumiem.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA:

• “Civilprocesa likuma komentāri”- sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna un M. Dudeļa vispārīgā zinātniskā redakcijā (šķīrējtiesa-J. Rozenbergs);

• Juris Bojārs “Starptautiskās Tiesības”-1998, 2., labotais un papildinātais izdevums, apgāds “Zvaigzne ABC”;

• Juris Bojārs “Starptautiskās Privāttiesības”-1998, apgāds “Zvaigzne ABC”.

Leave a Comment