kultura

Eiropai ir ļoti gara kultūras un ekonomisko sasniegumu vēsture, kas ilgst nepārtraukti jau vairākus gadu tūkstošus. Par mūsdienu Eiropas kultūras pirmssākumu uzskata Seno Grieķiju un tai sekojošo Seno Romu. Pēc Romas impērijas sabrukuma sekoja pagrimuma periods, ko renesanses laikā dēvēja par “drūmajiem viduslaikiem”, bet apgaismības laikmeta un mūsdienu vēsturnieki – vienkārši par viduslaikiem. XII – XIII gadsimtā no Itālijas Eiropā sākās renesanses periods, kas veicināja jaunu Eiropas atdzimšanu. XV gadsimtā Portugāle aizsāka Lielo ģeogrāfisko atklājumu periodu, drīz tai sekoja Spānija un p[ēc ta

a
am – Francija, Nīderlande un Apvienotā Karaliste. Rezultātā Eiropas civilizācija ap XV – XVIII gadsimtu kļuva par pirmo globālo civilizāciju, kas lielākā vai mazākā mērā pakļāva vai vismaz ietekmēja pārējās pasaules kultūras.

XVIII – XIX Eiropas sabiedrība pakāpeniski attīstīja modernās demokrātijas ideju un sabiedrisko sistēmu.

Saskaņā ar vienu no sengrieķu mītiem, Eiropa – feniķiešu valdnieka Agenora meita un Tēbu valdnieka Kadmisa māsa – kādu rītu netālu no jūras savā nodabā lasījusi puķes. To nejauši ievērojis Zevs un iemīlējies Eiropā. Viņš pieņēmis balta vērša izskatu, pierunājis Eiropu uzkāpt vē
ē
ērsim mugurā, un kālīdz Eiropa tā izdarījusi, viņš ar jauno meiteni aizjoņojis pāri jūrai uz Krētas salu.

Leģendai par Eiropas nolaupīšanu ir arī simboliska nozīme. Eiropas nolaupīšana atspoguļo vēsturisko saikni starp Eiropu un Āziju. Feniķija leģendā aprakstīto notikumu laikā atradās stiprā Ēģ
ģ
ģiptes politiskā un saimnieciskā ietekmē. Nolaupot Eiropu, Zevs paņēma no vecākas Austrumu civilizācijas tās mantojumu un pārnesa uz Egeju, kur tā nākamo gadsimtu laikā tika attīstīta un izplatīta arvien tālāk citur Eiropā.

Atklāšanas vēsture un nosaukums.

Eiropu atklāja Galileo Galilejs 1610 gadā ar pasaulē pirmo teleskopu. Uz pavadoņa pirmatklājēja statusu pretendēja arī vācu astronoms Simons Mariuss, kurš novēroja pavadoni 1609. gadā, taču pētījumu rezultātus nebija publicējis. Eiropa nosaukta sengrieķu mitoloģiskas personas vārdā. Tā bija meitene, kuru nolaupīja Zevs (romiešu mitoloģijā – Jupiters). Nosaukumu „Eiropa” deva tieši Mariuss Simons 1614. gadā, taču ilgu laiku tas netika lietots. Galilejs četrus atklātos pavadoņus nosauca par „Mediči planētām” un deva tiem kārtas numurus. Eiropa skaitījās kā „otrais Jupitera pavadonis”. Tikai 20. gs. vidū nosaukums „Eiropa” guva vispārēju atzīšanu.

Ainavas un kultūras saikne

Eiropa na

a
aktī – nakts apgaismojuma spožums aptuveni atbilst apdzīvotības blīvumam un ekonomiskās attīstības līmenim

Neskatoties uz samērā nelielajiem izmēriem Eiropā ir ļoti daudzveidīga ainava un daba, kas daudzviet ir bijusi ļoti labvēlīga saimniecības attīstībai. Eiropas subkontinentam raksturīga ļoti saposmota krasta līnija, liels skaits lielu un mazu iekšēju un daļēji iekšēju ūdenstilpņu un upju. Pirmajiem ieceļotājiem, kas Eiropā nonāca caur Mazāziju, šis faktors, iespējams, palīdzēja ātri izplatīties visā Dienvideiropā, bet klimatam kļūstot siltākam – arvien vairāk uz ziemeļiem.

Eiropā nav tādu upju kā, piemēram, Nīla: ar mi
i
ilzīgu ūdens baseinu, treknu upes ielejas augsni, siltu klimatu. Tomēr Eiropai ir savas priekšrocības. Eiropu visos virzienos šķērso dabīgie ūdensceļi – upes, kas sekmēja cilvēku pārvietošanos pa šo pasaules daļu. Tā kā Eiropai piemīt lielas pussalas raksturs, tās ūdensteces sistēma pārsvarā vērsta no centrālās daļas uz perifēriju. Garākā Eiropas upe – Volga – plūst no Valdaja augstienes uz dienvidiem, ietekot Kaspijas jūrā. Otra garākā upe – Donava – plūst no rietumiem (Bādenes-Virtembergas zemes Vācijā) uz austrumiem, ietekot Melnajā jūrā. Centrālās un Rietumeiropas upes pārsvarā ietek Vidusjūrā (Rona, Po u.c.), Atlantijas okeānā vai Ziemeļjūrā (Luāra, Sēna, Reina, Elba u.c.). Savukārt, Daugava, Ņeva, Visla, Nemuna u.c. nes ūdeņus no austrumiem uz Eiropas iekšējo jūru – Baltijas jūru.

Klimats un tā izmaiņu ietekme uz Eiropas vēsturi

Eiropas klimats, tāpat kā klimats jebkurā citā vietā, ir pastāvīgi mainījies. Kopš pēdējā ledus laikmeta beigām notiek pakāpeniska vidējās temperatūras paaugstināšanās. Civilizācijas attīstībai vispiemērotākais ir mērens, maigs klimats, kāds vairākus tūkstošus gadus atpakaļ bija ģeogrāfiskā platuma joslā, kur mūsdienās vērojams samērā karsts un tveicīgs laiks – Eiropas dienvidos – Grieķijā, Spānijas un Itālijas dienvidos.

Klimata izmaiņas Eiropā un tuvējos reģionos nav bijušas vienmērīgas. Eiropas dienvidos un tuvējos Āzijas reģionos klimats kļuva kontinentālāks un sausāks, samazinot ražas apjomus un spiežot plašo līdzenumu tautas meklēt citas izdzīvošanai piemērotas vietas. Dzīvei labvēlīgāku reģionu tās atrada rietumos, tuvāk Atlantijas okeānam, kur klimats bija maigāks.

Tomēr arī šeit klimats mainījās. Atsevišķos laika periodos vairākus gadsimtus ilga vēsāki periodi. Piemēram, aptuveni no 200. līdz 700. gadam Eiropā bija kļuvis vēsāks. Iespējams, vēsākais klimats un ar to saistītās nabadzīgās ražas bija viens no faktoriem, kas veicināja Romas impērijas novājināšanos un vēlāko sabrukumu. Visdrīzāk, šī paša iemesla dēļ vairāku nākamo gadsimtu laikā Eiropas iedzīvotāju skaits, kas bija stipri sarucis vairākkārtēju mēra epidēmiju rezultātā, pieauga ļoti lēnām. Tikai no VIII līdz pat XI gadsimtam ražas, klimatam kļūstot siltākam, pieauga un cilvēku dzīves apstākļi visā Eiropā pakāpeniski uzlabojās.

Mūsdienās nokrišņu daudzums Eiropas rietumos ir daudz lielāks, nekā austrumos. Atlantijas piekrastes joslā nokrišņu daudzums gada laikā sasniedz 3000 mm, bet Polijas vidienē vai Donavas baseinā – tikai ap 500 mm, vēl vairāk samazinoties austrumu virzienā. Klimata atšķirības dažādos Eiropas reģionos ir visai krasas. Uz austrumiem no centrālās Eiropas – Polijas – Baltijas reģionā un tālāk ziemeļaustrumos, klimats ir bargāks. Izteikti kontinentāls klimats Eiropā vērojams uz austrumiem no Volgas un Donas baseiniem. Vissausākais reģions Eiropā ir pašos tās dienvidaustrumos – Kaspijas jūras piekrastē – šeit nokrišņu daudzums gadā ir tikai vidēji ap 250 mm, kamēr vienā no vismitrākajiem Eiropas reģioniem – Norvēģijas rietumu daļā vidējais gada nokrišņu daudzums ir ap 3500 mm.

Monblāna kalns – augstākā virsotne Eiropā

Nav nejaušība, ka šī klimatiskā robežlīnija, kas nošķir Eiropas atlantiskā klimata daļu no kontinentālās daļas, vienlaicīgi nošķir Eiropas iedzīvotājus arī pēc to pamata saimniecības veida, bet līdz ar to arī citu saimniecības un kultūras aspektu ziņā. Atlantiskajā klimata joslā, tātad, galvenokārt, uz rietumiem no Donas upes, cilvēki, līdzko kļuva pieejami metāla darbarīki, pārgāja uz pastāvīgu dzīves veidu, piekopjot laukkopību un lopkopību. Turpretī austrumu virzienā no šīs robežšķirtnes par noteicošo kļuva nomadu dzīves veids, kura pamatā bija klejojošā lopkopība. To veicināja ne tikai klimata, bet arī augsnes īpatnības. Eiropas attālāko austrumu daļu veido plašās Volgas un Ukrainas stepes. Eiropas vidienē stepe nemanāmi pāriet plašajās Dobrudžas (Valahijas) zemienē Rumānijā un Ungārijas līdzenumā, kur saimniekošanas un dzīves apstākļi jau ir atšķirīgi.

Derīgie izrakteņi

Eiropas subkontinents ir bagāts ar derīgajiem izrakteņiem, kas ir kalpojis par būtisku Eiropas civilizāciju attīstību veicinošu faktoru. Ilgstošajā derīgo izrakteņu ieguves vēsturē daudzviet to resursi ir izsmelti. Vācijā, Francijā un Lielbritānijā atrodas lieli akmeņogļu krājumi. Salīdzinoši nesen uzsākta lielo naftas un dabasgāzes krājumu apguve šelfā starp Lielbritāniju, Norvēģiju, Nīderlandi. Skandināvijas un Lielbritānijas ziemeļu daļā ir bagātīgas rūdu atradnes – šeit var iegūt dzelzi, varu, svinu, cinku, alvu. Arī Alpu kalnu perifērajā daļā ir ievērojami alumīnija, hroma, vara, svina, cinka, sudraba u.c. metālu rūdu iegulas. Savukārt Baltijas reģionā minēto dabas resursu nav vispār, ja neskaita salīdzinoši nelielas naftas iegulas Baltijas jūrā, kuru apguve uzsākta tikai vietām.

Resursu nevienmērīgā izplatība Eiropā veicināja starpreģionālās darba dalīšanas procesu un tirdzniecību. Pirmie tirdzniecības ceļi, kravu šķirošanas un pārkraušanas centri veidojās tieši dabas resursu, piemēram, sāls, krama, dzintara un dažādu metālu vienmērīgai izplatīšanai visā Eiropā.

Rietumeiropas “apdzīvotības” sākums

Līdz pat vēlīnajam bronzas laikmetam (apmēram 8. gs. p.m.ē.) Rietumeiropā, sakarā ar tās zemo apdzīvotības līmeni, nepastāvēja neviena kaut cik ievērojama valsts vai tās priekštecis. Tikai laikaposmā starp 800. un 600.g. p.m.ē., agrīnajā dzelzs laikmetā, sākās intensīva lielāku ciematu un pilskalnu būvniecība plašā reģionā uz ziemeļiem no Alpiem saistībā ar ķeltu, ģermāņu, gotu un citu tautu pakāpenisku izplatību pāri Alpiem. Līdz pat franku valsts izveidošanai ciltis un tautas atradās gandrīz nepārtrauktā kustībā – tās klejoja praktiski pa visu Eiropas teritoriju.

Galvenie tautu pārvietošanās virzieni bija no ziemeļiem uz dienvidiem un no austrumiem uz rietumiem, vairumā gadījumu savstarpēji sajaucoties ar jau uz vietas esošajām tautām. Piemēram, daļa ģermāņu cilšu grupai piederīgo gotu pēc ilgiem klejojumiem apmetās Gallijas ziemeļu daļā. Samērā īsā laikā tā sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem – dažādām ķeltu ciltīm, gala rezultātā veidojot daļu no vēlākās franku valsts.

Savukārt lombardi iespiedās Itālijas ziemeļu daļā, bet cita gotu daļa atrada savas pastāvīgās mājas Ibērijas pussalā – visai tālu no savas sākotnējās izcelšanās vietas – Skandināvijas.

Bijušās Romas impērijas centrālās un it īpaši austrumu provincēs ienāca huņņi, bet vēlāk – avāri. Pilnīga etniska pārstrukturizācija notika Balkānos, kur lielā skaitā ieradās slāvu, bulgāru un gotu imigranti. Slāvu ciltis VII- IX gadsimtā uzsāka plašu ofensīvu rietumu virzienā un nokļuva līdz pat Elbas upei, asimilējot praktiski visus šeit sastaptos dažādas etniskas izcelsmes iedzīvotājus.

Mainīgs bija ne tikai Eiropas iedzīvotāju etniskais sastāvs, bet arī skaits. Precīzu ziņu par iedzīvotāju skaitu Eiropā pirmajos gadsimtos pēc Romas impērijas sabrukuma nav.

Piemēram, Anglijas iedzīvotāju skaits ap 500.g. pārsniedza vienu miljonu cilvēku. Šis skaits līdz apmēram XIV gs. vidum četrkāršojās, bet tad visā Eiropā iedzīvotāju skaits stipri saruka atkārtotas mēra epidēmijas dēļ. Rezultātā Eiropas subkontinents kļuva par visai reti apdzīvotu pasaules reģionu – lielas, agrāk apsaimniekotas platības pārņēma meži, purvi un krūmāji, starp kuriem, galvenokārt upju ielejās bija izkaisīti reti ciemati.

Fiziskais raksturojums.

Eiropas iekšējā uzbūve

Eiropa ir lielāko Saules sistēmas pavadoņu skaitā un izmēru ziņā ir līdzīga Mēnesim. Tā pret Jupiteru visu laiku ir pagriezta ar vienu pusi. Jo, Eiropa un Ganimēds atrodas orbitālajā rezonansē – to orbitālo periodu attiecība ir 1:2:4.

Eiropa vairāk līdzinās Zemes grupas planētām, nekā citiem „ledus pavadoņiem”, jo lielā mērā sastāv no iežiem. Tā pilnībā ir pārklāta ar ūdens slāni apmēram 100 km biezumā (daļēji 10-30 km. biezas ledus kārtas veidā; daļēji, domājams, šķidra okeāna veidā). Vēl dziļāk ieguļ iežu slānis, bet centrā, iespējams, atrodas neliels metālisks kodols.

Virsma.

Apgabals ar “iesalušiem ledus gabaliem”, liecina par pagātnē iespējamo pilnīgo atkušanu.

Eiropas virsma ir ļoti līdzena, un izceļas tikai nedaudzi dažu simtu metru augsti pakalniem līdzīgi veidojumi. Pavadoņa augstais albedo liecina, ledus virskārta ir samērā tīra, tātad „jauna” (ir viedoklis, ka, jo tīrāks ledus uz „ledus pavadoņiem”, jo tas ir jaunāks). Krāteru skaits ir neliels, un ir tikai trīs krāteri ir ar diametru virs 5 km., kas arī liecina par samērā jauno pavadoņa virsmu. Tās vecums tiek lēsts ne vecāks par 30 mlj. gadu, un var secināt, ka uz Eiropas ir augsta ģeoloģiskā aktivitāte. Tajā pat laikā, salīdzinot no zondēm „Voyager” un „Galileo” ar 20 gadu intervālu sūtītās fotogrāfijas, netika atrastas nekādas izmaiņas.

Virsmas temperatūra ir no -150 °C līdz -190 °C. Uz pavadoņa virsmas ir iespējama augsta radiācija, jo Eiropa šķērso spēcīgo Jupitera radiācijas zonu.

Visu Eiropas virsmu klāj savstarpēji krustojošas līnijas. Tie ir ledus slāņa lūzumi un plaisas. Dažas līnijas pilnībā apjož pavadoni. Plaisu tīklojums dažās vietās ir līdzīgs Zemes Ziemeļpola rajona ledus slāņa plaisām.

26 km. platais Pvill krāteris

Ir uzskats, ka Eiropas virsma pastāvīgi mainās, t.i. veidojas jauni lūzumi. Dažu plaisu malas var pārvietoties viena pret otru, pie tam zemledus šķidrums reizēm var izspiesties pa plaisām uz augšu. Uz Eiropas ir novērojamas samērā garas dubultgrēdas; iespējams tās veidojas uzaugot ledum uz plaisu malām, tām atveroties un aizveroties.

Dažu apgabalu virsmas reljefs dod pamatu domāt, ka šajos apgabalos virsma bija pilnīgi izkususi, un ūdenī pat peldēja aizbergi un ledus gabali. Pie tam redzams, ka ledus gabali, kas tagad ir iesaluši, agrāk veidoja vienotu struktūru, bet pēc tam sadalījās un sagriezās.

Uz virsmas vēl var redzēt Pvill krāteri, kura centrā ir paugurs, kas ir augstāks par krātera malām. Tas varētu liecināt par mīkstā ledus vai ūdens izplūdumu caur meteorīta izsisto caurumu.

Eiropas virsma klasificējas šādos pamattipos:

• Līdzenumu apgabali. Gludi līdzenumi var veidoties kriovulkānu aktivitātes rezultātā, kuru izvirdumi apklāj ar ūdeni lielas platības.

• Haotiskie apgabali, kas atgādina haotiski izsvaidītas dāžādas ģeometriskas formas atlūzas.

• Apgabali ar dažādu līniju un joslu koncentrāciju.

• Grēdas, pārsvarā dubultgrēdas.

• Krāteri

Okeāns.

Augstāk minētais Eiropas virsmas raksturojums liecina par šķidra okeāna eksistenci zem biezās ledus kārtas. Okeāna iespējamais dziļums līdz 90 km.; tā kopējais tilpums pārsniedz pasaules okeāna tilpumu uz Zemes. Siltums, kurš nepieciešams lai uzturētu ūdeni šķidrā stāvoklī, domājams, veidojas uz paisumu mijiedarbības rēķina (paisumi paceļ pavadoņa virsmu līdz 30 metru augstumam). Tajā pat laikā ir arī cita teorija, kas izskaidro virsmas raksturu nevis ar šķidra ūdens, bet ar mīksta ledus esmību zem pavadoņa virsmas.

Zemledus okeāna eksistenci apstiprina Eiropas magnētiskā lauka mainīgais raksturs. Ja magnētiskais lauks veidotos ferromagnētiskā kodola iespaidā, tad tas būtu daudz stabilāks un vājāks. Magnētiskie poli atrodas netālu no ekvatora un pastāvīgi pārvietojas. Magnētiskā lauka intensitātes un orientācijas izmaiņas korelē ar Jupitera magnētiskā lauka šķērsošanu pavadoņa kustībā pa orbītu. To var izskaidrot tikai ar elektrovadoša šķidruma eksistenci zem ledus virskārtas: Jupitera spēcīgais magnētiskais lauks inducē sāļajā okeānā elektriskās strāvas, kuras, savukārt, veido pavadoņa īpatnējo magnētisko lauku.

Virsmas tumšo līniju un plankumu spektrālanalīze atklāja sāļu klātbūtni (magnija sulfāts). Sarkanīgā nokrāsa liek domāt arī par sēra un dzelzs savienojumu klātbūtni. Acīmredzams šie sāļi ietilpst Eiropas okeāna sastāvā. Turklāt ir atklātas ūdeņraža pārskābes un spēcīgu skābju pēdas.

Tiek uzskatīts, ka Eiropas zemledus okeāns pēc saviem parametriem ir tuvs Zemes okeānu apgabaliem ģeotermālo avotu tuvumā, kā arī Antarktīdas zemledus ezeriem. Tādās ūdenskrātuvēs būtu iespējama arī dzīvība. Tajā pat laikā daži zinātnieki uzskata, ka Eiropas okeāns varētu saturēt samērā indīgu substanci, kas nebūtu piemērota dzīvo organismu eksistencei.

Bez Eiropas okeāni teorētiski ir iespējami uz Ganimēda un Kallisto (spriežot pēc magnētiskā lauka struktūras). Bet aprēķini rāda, ka šķidrais slānis uz šiem pavadoņiem sākas dziļāk un tā temperatūra ir daudz zemāka par nulli (pie tam ūdens paliek šķidrā stāvoklī pateicoties augstajam spiedienam).

Šķidra okeāna atklāšanai būtu būtiska nozīme ārpuszemes dzīvības meklējumiem. Tā kā okeāna siltuma uzturēšana notiek nevis ar saules izstaroto gaismu, bet gan ar paisuma izdalīto siltumu, tad tas mazina nepieciešamību planētai atrasties tuvu zvaigznei, lai uz tās būtu šķidrs ūdens, kas savukārt nepieciešams uz olbaltumu bāzētas dzīvības pastāvēšanai. Tad teorētiski dzīvība varētu būt arī planetāro sistēmu perifērijas apgabalos, blakus pundurzvaigznēm, un pat tālu no zvaigznēm.

Atmosfēra.

Kosmiskā zonde „Galileo” atklāja uz Eiropas jonosfēru, kas norāda uz šī pavadoņa atmosfēras esamību. Vēlāk ar orbitālā „Habbla” teleskopa palīdzību tiešām tika atklātas ļoti retinātas atmosfēras pēdas, kuras spiediens nepārsniedz 1 μPa. Atmosfēra sastāv no skābekļa, kas radies saules radiācijas iespaidā ledum sadaloties ūdeņradī un skābeklī (ūdeņradi pavadoņa vājais gravitācijas lauks nespēj noturēt).

Eiropas pētījumi ar kosmiskajām zondēm

Pirmās Eiropas kosmiskās fotogrāfijas veica zonde „Pioneer-10”, nolidojot garām pavadonim 1973. gada decembrī. Šo attēlu kvalitāte bija labāka, nekā bija iespējamas ar tā laika teleskopiem.

1979. gada martā 732 tūkst. km attālumā garām Eiropai nolidoja „Voyager-1”, bet jūlijā – „Voyager-2” nolidoja 190 tūkst. km attālumā. Zondes nosūtīja kvalitatīvus pavadoņa attēlus (piemēram, sk.), kā arī veica dažādus mērījumus. Hipotēze par šķidra ūdens okeāna klātbūtni uz pavadoņa radās pateicoties „Voyager” datiem.

No 1995. gada decembra līdz 2003. gada septembrim Jupitera sistēmu pētīja kosmiskā zonde „Galileo”. No 35 aplidojumiem ap Jupiteru, 11 tika izplānoti, lai pētītu Eiropu (minimālais attālums – 201 km.). „Galileo” veica samērā detālu pavadoņa izpēti; tika iegūti jauni pierādījumi par labu okeāna eksistencei. 2003 gadā „Galileo” tika iznīcināts Jupitera atmosfērā, lai nākotnē nevadāmā zonde neuzkristu uz Eiropu un neinficētu pavadoni ar Zemes mikroorganismiem.

Leave a Comment