Līgums un līguma veidi

Ievads
Ekonomikas attīstība Latvijā ir cieši un neatraujami saistīta ar uzņēmējdarbības attīstību. Savukārt uzņēmējdarbība var attīstīties tikai uz tiesisku darījumu pamata.
Īsajā laika posmā pēc Civillikuma sākotnējās spēkā stāšanās (1938. – 1940. g.) nebija izdoti plašāka apjoma apcerējumi un komentāri Latvijas Civillikumam. Atjaunotā un ar 1992. g. 1. martu spēkā stājušos 1937. g. Civillikuma vienu no galvenajām daļām veido normas par tiesisku darījumu, par līgumu kā tādu, par pušu līgumiskajām tiesībām un pienākumiem dažādu tiesisku darījumu slēgšanas gadījumā, kā arī līgumu noslēgšanas kārtību un izpildi, atbildību tiesību pārkāpumu gadījumos. Latvijas Republikas Civillikuma Saistību tiesības ir galvenais likums, kas regulē šīs attiecības starp pusēm, kuras vēlas vai jau ir noslēgušas kādu darījumu. Tomēr jāņem vērā, ka pastāv vairāku saistību tiesību daļā izteikto normu traktējuma neatbilstība mūsdienu apstākļiem. Saistību tiesību normu piemērošana praksē vispilnīgāk izgaismo šīs nepilnības, norāda uz to (konstatēto nepilnību) kompensācijas veidiem, kā arī ļauj veikt plašāku iztulkošanu un komentāru izdošanu esošajām normām.
Līgums ir viens no visvairāk izplatītajiem civilo tiesību un pienākumu rašanās pamatiem. Tas ir līgumslēdzēju personu gribas izpausmju kopsalikums, kā to rāda arī līguma latīniskais apzīmējums – Contractus (lat. Contrahere – savilkt kopā, noslēgt, nokārtot.).
Ņemot vērā iepriekšminēto, par diplomdarba izvēlējos tematu “Līguma jēdziens un to veidi”, kurā veicu Civillikuma saistību tiesību daļas teorijas piemērošanas praktisko aspektu aplūkošanu. Darbā tiks veikta patreiz esošajā likumdošanā pastāvošo problēmu analīze, tai skaitā saistību tiesību normu atbilstība praktiskajiem apstākļiem.
I. nodaļa. Līguma jēdziens

“Līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Līgums šaurākā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kuru mērķis ir nodibināt saistību tiesību.”
Nodibinot savā starpā šīs saistību tiesības, vienai personai – dalībniekam rodas pienākums izdarīt par labu otrai personai zināmu darbību, kam ir mantiska vērtība. Citā gadījumā arī otrai pusei rodas pienākums – samaksas izdarīšana vai kādas citas darbības izpildīšana. Saistību tiesības ir pamats pušu tiesību un pienākumu – konkrētu nolīgtu darbību – pildīšanai. Saistītās puses līgumā tiek sauktas par parādnieku un kreditoru, atkarībā no viņu izpildāmās darbības rakstura. Vai tā ir atlīdzība par jau izdarītu darbu, pakalpojumu, nodotu vai nododamu mantu, vai tā ir darbība – līgumā jau paredzēta, nolīgta, par kuru šī atlīdzība tiks saņemta. Vārds “saistība” jau norāda uz to, ka zināmas personas uz norunas pamata tiek savā starpā saistītas ar zināmiem, norunātiem noteikumiem vai ar kādu apsolījumu.
Atkarībā no tā, vai vienojoties par kāda darījuma noslēgšanu, pušu apsolījums un tā pieņemšana ir abpusēja, līgumus iedala vienpusējos, divpusējos un daudzpusējos. To atšķirība ir vienas puses apsolījums un tā pieņemšana no otras puses, kas veido vienpusēju līgumu, jeb gadījumi, kad tiesības ir tikai vienai pusei, bet pienākumi – tikai otrai. Tas, protams, nenozīmē, ka šādā līgumā var būt tikai divi partneri. Tie var būt trīs un vairāk, taču tos nesaista savstarpējs pienākums. Piemēram, vienai pusei pret pārējām trim būs tikai pienākums nodot dāvinājuma līguma objektu, bet pārējām pusēm būs tiesība prasīt to nodot. Protams, dāvanas saņēmējam ir pienākums pret dāvinātāju būt pateicīgam, kas pretējā gadījumā var izraisīt līguma atsaukšanu no devēja puses, kā arī, ja tas līgumā norādīts, dāvana jāizmanto norādītajam mērķim. Bet tās jau ir līguma sekas un tāda līguma noslēgšanai savstarpēji pienākumi un tiesības nav vajadzīgi.
Savukārt, savstarpējs visu pušu apsolījums un tā pieņemšana no abām pusēm ir divpusējs vai daudzpusējs līgums. Piemēram, vienai pusei ir pienākums nodot lietu un saņemt par to samaksu, kas ir viņa tiesība, otrai pusei ir pienākums samaksāt cenu un tiesība prasīt lietas nodošanu (pirkuma, piegādes līgumi). Abām pusēm ir gan tiesības, gan pienākums.
Tā kā līgumu noslēgšanu un pildīšanu regulē ne tikai speciālās normas par līgumiem, bet arī noteikumi par civiltiesiskiem darījumiem vispār, tad jāatšķir divpusējie un daudzpusējie līgumi no tā pat sauktajiem darījumiem. Visi divpusēji un vairākpusēji darījumi ir līgumi. Savukārt, darījumi ir vienpusēji, ja tikai viena puse ir izpaudusi, izpildījusi savu gribu, bet tās pieņemšanai otras puses piekrišana nemaz nav vajadzīga.
Taču divpusējos un daudzpusējos darījumos nepieciešams šī darījuma dalībnieku saskanīgs gribas izpaudums. Vienpusējs darījums var būt testamenta sastādīšana, mantojuma pieņemšana, pilnvaras izdošana (kā viena puse var uzstāties arī vairākas personas).
Divpusējos un daudzpusējos darījumos, kas parasti ir līgumi, vienā vai abās pusēs var uzstāties kā viena, tā arī vairākas personas un to noslēgšanai nepieciešama visu šo pušu savstarpēja, saskanīga vienošanas, darbība.
Bez tam jāatšķir likumīgās pušu attiecības saistību tiesībās no attiecībām lietu tiesībās, kur tiesiskas attiecības pastāv starp īpašnieku kā tādu un visiem pārējiem neīpašniekiem. Galvenais saistību tiesību kritērijs īpašnieka attiecība ar konkrētu vienu vai vairākiem neīpašniekiem, kur arī to skaits ir konkrēts vai konkrēti nosakāms – tie var būt vismaz divi vai vairāk.
Lietu tiesiskajās attiecībās, realizējot subjektīvās tiesības uz lietu, nav nepieciešama pārējo dalībnieku aktīva līdzdalība. Saistību tiesību attiecībās savas subjektīvās tiesības var realizēt tikai tad, ja pārējie dalībnieki izdara noteiktas aktīvas darbības vai arī atturas no tādām.
Ar līguma slēgšanu tiek veikta ekonomiska rakstura vajadzību apmierināšana – preču apmaiņa, pakalpojumu izpildīšana, mantas nodošana u.c. darbības, līdz ar to notiek valdījuma, īpašuma tiesību maiņa, pāreja. Piemēram, īpašuma tiesības pāriet citai personai – ieguvējam, noslēdzot pirkuma, maiņas, dāvinājuma u.c. līgumus, bet nododot citam kādu lietu tikai kādai noteiktai lietošanai (patapinājuma līgums), tās saņēmējs kļūst tikai par šīs mantas turētāju un īpašuma tiesību maiņa nenotiek. Tā arī glabājuma līgumā, turklāt vēl bez nodotās mantas lietošanas tiesībām.
Noslēdzot līgumu, katrai pusei rodas tiesība prasīt no pārējiem dalībniekiem to pienākumu – nolīgtā izpildi.
1.1. Līguma dalībnieki
Kā civiltiesisko attiecību subjekts līgumā var uzstāties fiziskas un juridiskas personas.
Attiecības var dibināt kā fiziskas personas savā starpā, tā juridiskas personas savā starpā, vai savstarpēji fiziskas un juridiskas personas.
Latvijas Civillikuma 1405.pants nosaka – “Lai darījumam būtu tiesīgs spēks, ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesību spēja un rīcības spēja: darījumi, ko taisījušas tiesību un rīcības nespējīgas personas, nav spēkā.”
Tā kā līgums ir civiltiesisks darījums, jāievēro šis apstāklis, dibinot tāda veida attiecības – līgumus. Lai fiziska persona stātos civiltiesiskās attiecībās, tai jābūt spējīgai būt par civilo tiesību nesēju, t.i. – tiesībspējīgai, kas ir īpaša personiska tiesība un kas fiziskai personai rodas ar dzimšanas brīdi un izbeidzas ar nāves brīdi. Atsevišķos, likumā noteiktos gadījumos, tiesībspēja var rasties vēl nedzimušam. Civillikuma 386. pants nosaka, ka fiziska persona spēj mantot, ja mantojuma atklāšanas laikā viņa ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi. “Lai pastāvētu fiziskas personas mantotspēja, nav svarīgi, vai tā ir pilngadīga vai nepilngadīga, rīcības spējīga vai rīcības nespējīga (garā slima). Arī tāda fiziska persona, kas mantojuma atklāšanas laikā ir ieņemta, bet vēl nav dzimusi, ir mantot spējīga un nav svarīgi, vai mantošana notiek saskaņā ar mantošanas līgumu, testamentu vai likumu. Tikai noteikts, ka bērns nevar piedzimt ilgāk kā pēc 306 dienām, skaitot no mantojuma atstājēja nāves dienas.”
Otrā gadījumā jāsasniedz zināms gribas briedums – spēja ar savām darbībām iegūt tiesības un uzņemties pienākumus, ko sauc par rīcībspēju.
Noteikts gribas briedums, kas ļauj piedalīties civiltiesiskās attiecībās, rodas ar noteikta vecuma sasniegšanu, jo LR Civillikuma 1408. pants nosaka – “rīcības spējas trūkst nepilngadīgajiem”, bez tam noteiktā veselības stāvoklī, jo “rīcības spējas trūkst garā slimiem”. Pēdējais galvenais noteikums ir personas saprātīga izturēšanās, jo LR Civillikums atzīst par rīcības nespējīgiem “personas, kas atrodas aizgādnībā izklaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ”, kā arī darījumi nav spēkā, ja tos “taisījušas rīcības spējīgas personas nesamaņas vai gara darbības traucējuma stāvoklī”, t.i., ja persona nav apzinājusies savas darbības jēgu un nozīmi, un nav varējusi to apzināties.
LR Civillikuma Saistību tiesību daļā nav konkrētas norādes, ar kāda vecuma sasniegšanu iestājas pilngadība. LR Civillikuma Ģimenes tiesību daļas 219. pants nosaka – “Nepilngadība abu dzimumu personām turpinās tik ilgi, kamēr tās sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu.” Paredzēti arī izņēmumi. “Izņēmuma gadījumos un aiz sevišķi svarīgiem iemesliem, kad nepilngadīgā aizbildņi un tuvākie radinieki apliecina, ka viņš uzvedas nevainojami un spēj patstāvīgi aizsargāt un aizstāvēt savas tiesības un izpildīt savus pienākumus, nepilngadīgo var izsludināt par pilngadīgu arī pirms astoņpadsmit gadu vecuma, bet ne agrāk, kamēr viņš nav sasniedzis pilnus sešpadsmit gadus”, ko izdara attiecīgā bāriņtiesa.
LR Civillikumam ir zināma atšķirība no iepriekš pastāvējušām LR Civilkodeksa normām, kur detalizētāk tika iedalītas personas tiesības, sasniedzot noteiktu vecumu. Piemēram, rīcībspēja pilnā apjomā iestājās ar 18 gadu sasniegšanu, ierobežota rīcībspēja pastāvēja no 15 – 18 gadu vecumam, kad darījumus slēdza ar vecāku vai aizgādņu piekrišanu, bet patstāvīgi šajā vecumā jaunieši varēja rīkoties tikai ar savu darba algu, stipendiju, varēja slēgt sīkus sadzīves darījumus: līdz 15 gadu vecuma sasniegšanai viņu vārdā tika ar likumu noteikts darījumus slēgt viņu vecākiem vai aizbildņiem. LR Civilkodeksa 16. pants paredzēja arī rīcībspējas ierobežošanu pilsoņiem, kas pārmērīgi lieto alkoholiskos dzērienus vai narkotiskās vielas, nodibinot tiem aizgādnību.
Pēc patreizējās likumdošanas nepilngadīgai personai piederošas mantas atsavināšanas vai iegūšanas gadījumā, ja tā ir nekustama manta vai citādi reåistrējama, vajadzīga arī bāriņtiesas atļauja. Kā zināms, šīs institūcijas uzsāka savu darbību tikai ar 1996. gada 1. martu, un pilnībā jāizveido līdz 1996. gada 31. decembrim, un tās funkcijas līdz šim bija pašvaldību konkrētu pilnvarotu amatpersonu kompetencē.
Bez tam ar bāriņtiesas piekrišanu pietiek gadījumā, ja darījumu summa (iegūstamās vai pārdodamās mantas) nav lielāka par 1000 Ls. Ja vērtība ir lielāka, atļauju darījumam pēc bāriņtiesas iesnieguma dod tiesa. Tāda piekrišana ir vajadzīga nevis, lai ierobežotu nepilngadīgas personas tiesības, bet lai kontrolētu, kā vecāki vai aizbildņi rīkojas ar savu bērnu mantu, vai tā netiek izšķērdēta.
Par juridiskām personām LR Civillikuma 1407. pants nosaka valsti, pašvaldības, personu apvienības, nodibinājumus, iestādes un lietu kopības, kurām piešķirta juridiska personība.
Juridiskas personas galvenās pazīmes:
1) mantiskā nošķirtība;
2) organizātoriskā vienotība;
3) pārvaldes institūcijas, kas pauž šīs personas gribu. Bez tam nepieciešams, lai tiktu izteikta visas juridiskās personas kopējā griba un intereses. No tā secināms, ka juridiska persona nevar būt, piemēram, personu apvienība, kurā katrs tās biedrs atbild personīgi, manta nav apvienota;
4) dibināšanas dokumentos jānorāda, ka tā ir juridiska persona;
5) jāizdara organizācijas vai apvienības reåistrācija.
Taču konkrētas juridiskas personas pazīmes LR Civillikumā, atšķirībā no LR Civilkodeksa, nav noteiktas. LR Civillikuma 1407. pantā dots tikai uzskaitījums un praktiski jāvadās no prakses, loåiskiem secinājumiem, kādā strupceļā var nokļūt, slēdzot, piemēram, līgumu ar domājamu juridisku personu, kurai tomēr trūkst kāda no iepriekšminētajiem kritērijiem. Viens apstāklis, kas kādam dalībniekam var būt pašsaprotams noteikums, citam tā neizdevīguma un nenoregulētības dēļ neievērots var izraisīt būtiskas domstarpības. LR Civilkodeksa 23.pants noteica, ka par “juridisku personu atzīstamas organizācijas, kam ir atsevišķa manta, kas var savā vārdā iegūt mantiskas un personiskas nemantiskas tiesības un uzņemties pienākumus, kas var būt prasītājas un atbildētājas tiesā, arbitrāžā vai šķīrējtiesā”. “Juridiskās personas tiesībspēja rodas ar tās statūtu (nolikuma) apstiprināšanas brīdi.” Agrākajā likumdošanā šie noteikumi tika reglamentēti konkrētāk. Civillikums nav tik sarežåīts, noteikumi ir vienkāršāki, bet tieši tādēļ varētu rasties pārpratumi, atšķirīgi tulkojot un skaidrojot likuma prasības.
Šodienas apstākļos arvien vairāk tiek slēgti līgumi ar ārvalstīm, to juridiskām personām. Tiesiskās attiecības dažādu valstu starpā regulē starptautiskas konvencijas, noteikumi. Taču šāda veida noteikumi izmantojami arī valsts iekšienē, cik tie nav pretrunā ar pastāvošo likumdošanu.
Neskaidrības un dažādu izpratni varētu radīt atsevišķas LR Civillikumā nosauktās juridiskās personas, kas LR Civilkodeksā nebija paredzētas. Tās ir nodibinājumi un lietu kopības. Uz šīm juridiskām personām pilnībā nevar attiecināt iepriekš apskatītās juridiskās personas pazīmes. To pārvaldīšanai netiek veidota pārvaldes institūcija un arī mantas nošķirtību nevarētu uzskatīt par tās raksturojošu pazīmi, noteikumu, jo pati par sevi lietu kopība vai nodibinājums ir manta vai naudas summa konkrētam mērķim.
Ko darīt tiesību un rīcības nespējīgām fiziskām personām un kādā veidā savu gribu izteikt juridiskai personai?
Šādos gadījumos, kā arī fiziskas rīcībspējīgas personas savās interesēs tiesiskus darījumus slēdz ar vietnieku palīdzību. Vietnieki nav šī slēgtā darījuma dalībnieki, viņi ar savu darbību rada tiesības un pienākumus tiem, kurus aizvieto. Starp vietnieku un viņa aizvietojamo pastāv tiesiskas attiecības, kas balstās uz likumu, līgumu vai administratīvu aktu. Personas, kam trūkst rīcības spējas tiesiskos darījumos, pārstāv viņu vecāki, aizbildņi vai aizgādņi.
Juridiskas personas taisa tiesiskos darījumus caur saviem likumīgiem pārstāvjiem, kam arī jābūt fiziskai personai ar rīcībspēju, tiesībspēju, gribas briedumu.
Rīcībspējīgas fiziskas personas lietu kārtošanai var pilnvarot citu personu. Pārzināt visas lietas un veikt visas iespējamās darbības – pirkt, pārdot, citādi atsavināt īpašumu, kārtot kredītu operācijas ir tiesības personai uz universālpilnvaras pamata tās izdevēja vārdā. Pēc agrākās likumdošanas tādas bija åenerālpilnvaras. Pilnvaru var izdot un atsaukt vienpersonīgi tās devējs, kā arī pilnvarnieks – lietu kārtotājs – no tās var atteikties, ja nav slēgts pilnvarojuma līgums. Ar pilnvaras izdošanu tiek noslēgts vienpusīgs darījums. Pilnvarnieks pēc tās neko nedrīkst darīt savā labā. Likumā nav teikts, ka pilnvara būtu pie notāra jāapstiprina, taču praktiski tādu pilnvaru bez apliecinājuma amatpersonas var nepieņemt.
Lai noslēgtu tiesisku darījumu – līgumu, kas iegūst juridisku spēku, – bez rīcībspējas svarīgs priekšnoteikums ir līgumā izteiktās gribas īstums. Līgums nevar stāties spēkā un darboties, kamēr pušu griba vispār vēl nav izteikta. LR Civillikuma 1427.pants nosaka – “kamēr griba nav vēl izteikta, tai nav nekāda tiesiska spēka”. Taču negatīvas sekas var izraisīt arī attiecīgas formas neievērošana. Veidi, kā izteikt priekšlikumu un to pieņemt ir:
1) klusējot, kad no darbības droši un nepārprotami secināma partnera vēlēšanās;
2) noteikti – t.i. ar vārdiem mutiski, rakstiski vai ar zīmēm, kam ir vārdu nozīme.
Izteiktajai gribai jābūt īstai, kas radusies brīvi bez maldināšanas, viltus vai spaidiem. Tas nozīmē, ka nav spēkā līgums, kuru slēdzot:
1) kaut vienai no pusēm bijušas nepietiekošas ziņas par kādiem faktiskiem lietas apstākļiem vai tiesiskām normām attiecībā uz konkrētu lietu, vai vispār nav bijušas šādas ziņas;
2) ja kāda no personām tikusi prettiesīgi maldināta, lai ar to panāktu konkrēta līguma noslēgšanu, kas būtībā ir pretēji maldinātās puses interesēm;
3) ar fizisku varu vai draudiem, kas izraisījušas pamatotas bailes, panākta līguma noslēgšana.
Maldība pēc līguma noslēgšanas var radīt dažādas sekas. Tā var būt par pamatu līguma atzīšanai par spēkā neesošu vispār vai atkarībā no svarīguma, smaguma pakāpes, aizsargāt maldījušos no zaudējumiem. LR Civillikuma 1445.pants nosaka – “svarīga maldība iznīcina visu darījuma spēku, jo jāpiņem, ka tas, kas tā maldījies, nav nemaz devis darījumam savu piekrišanu un darījums tātad nemaz nav noticis”. Nesvarīgas maldības gadījumā “pats darījums paliek spēkā, bet tam, kas maldījies, ir tiesība tikai prasīt atvietojumu vai samērīgu atlīdzību par zaudējumiem”.
Pēc 1963.g. Civilkodeksa bez maldības, viltus, vardarbības un draudiem bija paredzētas sekas darījumiem, kas slēgti galīga trūkuma ietekmē. Civilkodeksa 59.pants noteica: “darījumu … , ko pilsonis bija spiests slēgt ar viņam sevišķi neizdevīgiem noteikumiem sakarā ar grūtu apstākļu sagadīšanos pēc cietušā vai arī valsts, kooperatīvās vai citas sabiedriskās organizācijas prasības var atzīt par spēkā neesošu”.
Bez tam, saskaņā ar LR Civillikumu, attiecīgas tiesiskas sekas rada līgumi (citi darījumi), kuros griba izteikta nenopietni, pa jokam vai izskata pēc. Piemēram, simulatīvi darījumi un tādi, kas slēgti izskata pēc, t.i., šķietami un fiktīvi, nezaudē juridisko spēku pavisam, izņemot gadījumus, ja bijis apzināts nolūks radīt nelikumīgu rezultātu vai apzināti maldināt kādu trešo personu. Viltus vai spaidi paši par sevi neizraisa juridiska spēka zaudēšanu, bet cietusī persona to var prasīt.
1.2. Līguma priekšmets
Lai slēgtu līgumu un vispār būtu jēga šādam tiesiskam darījumam, vajadzīgs kāds objekts – līguma priekљmets, sakarā ar kuru var radīt tiesiskas sekas, kāds iegūt labumu, kāds izdarīt nepieciešamu pakalpojumu vai citu darbību. Varētu teikt, ka līguma priekšmets ir tā centrs, pamats, kuru tieši izraugot (jo kādam tieši tas ir nepieciešams), pēc tam vienojas par citiem noteikumiem, kas īsteno šī priekšmeta virzīšanos, izpildīšanu, nodošanu. Pēc LR Civillikuma saprotams, ka priekšmets nav lieta, pakalpojums, bet gan darbība, šīs lietas nodošana, pakalpojuma izdarīšana, atlīdzības nodošana u.c..
Par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tiklab darbība, kuras mērķis ir nodibināt vai atdot lietu tiesību, kā arī (tiesība) darbība ar kādu citu mērķi.
Par tiesiska darījuma priekšmetu var būt:
1) tikai kas iespējams;
2) tikai tas, kas nav izņemts no privāttiesiskas apgrozības;
3) tam jābūt pilnīgi noteiktam.
Priekšmeta neatbilstība likumā paredzētajiem noteikumiem rada attiecīgas sekas – šāds darījums nav spēkā. LR Civillikums paredz vēl detalizētāku priekšmeta ierobežošanu. Par līguma priekšmetu, saskaņā ar LR Civillikuma 1415.pantu, nevar būt neatļauta un nepieklājīga darbība, vai arī, ja tā mērķis ir pretējs reliåijai, likumiem vai labiem tikumiem. Priekšmets ir viens no darījuma slēgšanas priekšnoteikumiem, tomēr nav vajadzīgs, lai tas pastāvētu jau tā taisīšanas (līguma slēgšanas) laikā: darījums var attiekties arī uz nākamām lietām. piemēram, noslēgt piegādes līgumu vai arī par preču piegādi, kas vēl nav saražotas, bet nākotnē paredzētas. Tā ir galvenā iezīme – vienošanās par vēl neesošu mantu, – kas to atšķir no pirkšanas līguma.
1.3. Līguma sastāvdaļas
LR Civillikuma 1533. pants nosaka, ka līgums uzskatāms par galīgi noslēgtu tikai tad, kad starp pusēm notikusi pilnīga vienošanās par darījuma būtiskākajām sastāvdaļām. Taču arī abpusēji piekrītot un vienojoties par līguma būtiskākajām sastāvdaļām, līgums galīgi var netikt noslēgts, ja puses abpusēji nolēmušas vēl paredzēt kādus blakus noteikumus līgumā un apspriest tos. Bez tam iespējams pusēm vienoties par kāda līguma noslēgšanu nākotnē, t.i. – noslēgt priekšlīgumu par kāda darījuma būtisko noteikumu pieņemšanu. Tāds priekšlīgums rada pusei tiesības prasīt no otra dalībnieka pildīt savu solījumu – slēgt līgumu. Līguma būtiskās sastāvdaļas ir noteikumi, kas izsaka darījuma būtību un jēgu, bez kura darījums kā tāds nav saprotams, t.i. neskaidrs un nekonkrēts.
Puses vadās pēc likumā noteiktajiem galvenajiem līguma noteikumiem, kā arī tādus var paredzēt pašas.
Piemēram, pirkuma līguma noslēgšanai likums paredz būtiskus noteikumus, par ko puses vienojas – pirkuma priekšmets un maksa par to; vai īres un nomas līgums, kurā pusēm jāvienojas (pēc likuma) par priekšmetu – kādu konkrētu ķermenisku lietu vai tiesību – un maksu, lai līgums tiktu uzskatīts par noslēgtu.
Būtiskas darījuma sastāvdaļas, arī pusēm vienojoties, nevar pārgrozīt. Tas noteikts likumā un arī loåiski saprotams no katra konkrēta līguma veida. Nevar vienoties par kādu pirkumu, nenosakot objektu, kas jau pastāv vai radīsies nākotnē. Tādam darījumam nav jēgas. Taču ne visos gadījumos likumā ir konkrēti paredzētas šīs galvenās sastāvdaļas. Atšķirībā no Civilkodeksa, kura 163.pants noteica, ka “būtiski ir tie līguma punkti, par kuriem pēc vienas puses pieteikuma jāpanāk vienošanās”. Pēc LR Civillikuma pusēm ir iespēja paredzēt pašām būtiskos noteikumus, t.i. noteikumus, par kuriem panākama vienošanās, par tām (pusēm) būtisko.
Galvenie noteikumi parasti tiek papildināti ar precizējošiem, papildinošiem noteikumiem – blakus noteikumiem. Tie ir nosacījumi un termiņi, ko paredz puses. “Nosacījums ir tāds blakus noteikums, ar kuru līguma spēks darīts atkarīgs no kāda nākoša un zināma vai vismaz par tādu domājama notikuma”. Termiņi var paredzēt tiesību rašanās sākumu vai izbeigšanos, vai pienākuma izpildes momentu.
LR Civillikums nosacījumus un termiņus sauc par nejaušām darījuma sastāvdaļām, t.i. darījuma tiešo seku paplašinājumiem vai aprobežojumiem. Neskaidra un pārprotama darījuma nejaušo sastāvdaļu izteikšana noved pie tā, ka ar pilnīgi pareizu būtiskās sastāvdaļās noslēgtu līgumu darījuma dalībnieks nemaz nesasniedz to rezultātu, ko tas ar līguma noslēgšanu gribējis panākt un ko arī būtu panācis, ja darījuma nejaušās sastāvdaļas tiktu pietiekoši noteikti izteiktas, kāpēc arī pie šo sastacvdaļu ietveršanas līgumos, tāpat kā pie būtisko ievešanas un dabisko pārgrozīšanas vai atcelšanas jāpieiet ar vienādu uzmanību un nopietnību. Gadījumā, ja likumā nav paredzēta vienošanās kādā jautājumā, kas tomēr loåiski ir saprotams, taču nav radījis darījuma spēka zaudēšanu, izpildot līgumu jāvadās no dabiskiem, saprotamiem apstākļiem. Tās ir dabiskās darījuma sastāvdaļas, kuras pie vienošanās par būtiskajām sastāvdaļām kļūst pēc likuma par šīs vienošanās papildinājumiem, dabiskām sekām, kas saprotamas pašas par sevi. Piemēram, ja ir noslēgts līgums par piegādi vai pirkumu, bet tajā nav konkrēti paredzēta cena (kas tomēr pēc likuma ir būtiska sastāvdaļa), pats par sevi saprotams, ka par saņemtu preci jāizdara samaksa, kā arī saprotams, ka ar tādu līgumu rodas pienākums preci nodot. Taču puses līgumā šos saprotamos noteikumus var papildināt.
Tādā veidā iespējams slēgt viena veida līgumus ar tik dažādiem un atšķirīgiem, konkrētā gadījumā pusēm izdevīgiem noteikumiem. Puses var aprobežoties, vienojoties tikai par dažiem svarīgiem noteikumiem, t.i. būtiskajiem, kas jau radīs savstarpējas tiesiskas attiecības – tiesības un pienākumus – to izpildes pienākumu, izpildes prasības tiesību, līdz ar to mantas, tiesību pāreju, maiņu. Taču, lai nerastos domstarpības, lai sekmētu nepārprotamu, raitu nolīgtā izpildi, pusēm dota iespēja paredzēt līgumā kā arī vienoties par visa veida svarīgākiem un mazāk svarīgiem, vienkāršākiem un sarežåītākiem noteikumiem, tādējādi prognozējot, kas var notikt, paredzēt tiesiskos līdzekļus pret jebkādu iespējamību un pasargāt līgumslēdzēju pusi no neizdevīgām sekām, izmantojot atbilstošus tiesiskās aizsardzības līdzekļus.
1.4. Līguma forma
Praktiski iespējamas darījumu formas ir sekojošas:
1) mutiski – tādu darījumu var noslēgt tiešā sarunā vai pa telefonu u.c. gadījumos;
2) klusējot – tikai gadījumos, kas paredzēti likumā – piemēram, atteikšanās no mantojuma;
3) ar konkludentām (noslēgt, secināt) darbībām – no personas izturēšanās redzama un skaidri saprotama viņas griba slēgt darījumu, piemēram, preču iegāde pašapkalpošanās veikalā;
4) rakstiski – sastādot un parakstot dokumentu vai apmainoties vēstulēm, telegrammām.
Praktiskā forma var būt vienkārša, kad sastādīto līgumu parakstījušās puses vai notariāli apliecināta, kas atkarīgs no darījuma objekta un summas. Formu, kādā noslēgt līgumu, visos gadījumos var paredzēt un izvēlēties tā slēdzēji – puses, izņemot gadījumus, kad tas tieši noteikts likumā. “Darījuma formas neievērošana tajos gadījumos, kad formu prasa likums, vai kad līdzēji darījuši no tās atkarīgu sava darījuma spēku, padara pašu darījumu par spēkā neesošu. Iepriekšējām norunām, kas tādos gadījumos notiek starp līdzējiem, nav nekāda saistoša spēka un līdz to ietērpšanai attiecīgā formā katram līdzējam ir tiesība no tām vienpusēji atkāpties.”
Likumā paredzētas darījumu slēgšanas formas:
1. mutiski vai ar konkludentām darbībām;
2. rakstiski;
3. pie notāra, pagasttiesas vai citas amatpersonas, kas to apstiprina (pulka komandieris, kara kuåa komandieris, konsuls – ārvalstīs dzīvojošo personu aktus pēc konsulārā reglamenta noteikumiem);
4. nostiprināt ar reåistrāciju Zemesgrāmatā (koroborēt) – visos gadījumos, kad uz kāda darījuma pamata iegūst lietu tiesības uz nekustamu īpašumu;
5. privāti vai publiski (notariāla un tai pielīdzinātā kaзtībā);
6. liecinieku klātbūtnē vai bez tiem.
Līguma rakstiska forma var būt noteikta obligāti ar likumu un to var paredzēt puses. Ar rakstisku formu līgumam var tikt piešķirts juridisks spēks vai nodrošināti pierādījumi. Ja puses pašas noteikušas rakstveida formu, jāizšķir tā nolūks – kā līdzeklis pierādījumam vai ar to paredzēts līgumam iegūt juridisku spēku. No tā atkarīga līguma spēkā stāšanās kārtība. Pirmajā gadījumā tas stājas spēkā jau pirms akta taisīšanas, bet ja darījuma rakstveida forma ir likumā noteikta kā būtiska sastāvdaļa vai puses pašas par to tā vienojušās, tad tiesiskas sekas rodas tikai ar akta sastādīšanu.
Pēc LR Civillikuma pastāv atšķirība starp vienkārši rakstiski slēgtu līgumu un tādu, kas vēl notariāli apliecināms vai koroborējams. Ja paredzēts līgumu noslēgt rakstiskā formā, tad, kamēr tas vēl nav izdarīts, bet jau panākta vienošanās par būtiskajiem noteikumiem, līgums vēl nav spēkā, bet katram tā dalībniekam ir tiesības prasīt no otra sastādīt rakstisku aktu.
Koroborācijas gadījumā, pusēm tāpat kā iepriekš ir tikai tiesība celt prasību pret atsavinātāju – koroborēt. Taču darījumi, kas apliecināmi pie notāra, tikai pēc pušu vienošanās par būtiskajiem noteikumiem nerada pat tiesības prasīt slēgt šo līgumu.
Likums nosaka obligātu darījuma rakstisku formu:
1) ja līgums tiek slēgts pie notāra, pagasttiesā vai pie konsula (vai to apstiprina pielīdzinātas amatpersonas);
2) kad tas jāieraksta Zemesgrāmatā (jākoroborē) jeb darījumi, kas slēgti par jebkādu nekustamu īpašumu;
3) darījumi, kuriem rakstiska forma paredzēta kā būtiska sastāvdaļa.
Bez pēdējā nosacījuma strīda gadījumā nevar celt prasību tiesā un atsaukties uz liecinieku liecībām. Līgumu, kam paredzēta rakstiska forma, puses var sastādīt pēc sava ieskata, noteikta forma vai paraugs nav paredzēts. Obligāts noteikums ir līguma dalībnieku vai viņu vietnieku paraksti. Tomēr biežāk slēdzamiem līgumiem rakstiskā forma var būt arī izstrādāta pēc viena parauga, kas nav ar likumu noteikts, bet kas atvieglo līguma noslēgšanas tehnisko pusi un zināmā mērā var būt arī lietderīgs palīgs nelietpratējam un neprofesionālim.
LR Civillikumā nav noteikts obligāts notariāls apliecinājums, bet LR Likums “Par LR 1937.gada Notāru likuma spēka atjaunošanu un grozījumiem un papildinājumiem tajā” piedāvā darījuma drošības momentu, ja tas ir notariāli apliecināts. Lai gan notārs ir brīvās profesijas pārstāvis, likumā ir teikts: “amata darbībā zvērināti notāri ir pielīdzināti valsts dienesta amatpersonām” un “zvērināta notāra amats darbībā pakļauts vienīgi likumam un pilda savus pienākumus kā neatkarīgs, neitrāls fizisko un juridisko personu civilo tiesību un likumīgo interešu nodrošinātājs”. Ja līgums būs izpildīts rakstveidā, bet tas nebūs apstiprināts pie notāra, tas uzskatāms kā privāts un savā būtībā ir nepilnīgs.
Kā paraugu šeit varētu minēt Latvijas banku praksē plaši izmantotos ķīlas un galvojuma līgumus. Tā piemēram, 1995.gada 21.februārī Latvijas komercbankā A/S “Sakaru banka” fiziskā persona Z.Kusenko, saņemot kredītu, kā saistību tiesību pastiprinājumu iesniedza ķīlas saistību, kurā saskaņā ar Civillikumu deva bankai tiesības kredīta neatdošanas gadījumā nekavējoši realizēt ieķīlāto lietu- sev piederošo nekustamo īpašumu-dzīvojamo māju. 1996.gadā kredīts termiņā netika atdots, taču sakarā ar to, ka ķīlas saistība nebija notariāli apstiprināta (t.i., ķīlas saistībai nebija publiska dokumenta rakstura), īpašuma realizēšanai papildus radās nepieciešamība pēc tiesas sprieduma.
Pie notāra līgumu var noformēt dažādos veidos:
1) var apstiprināt parakstus uz līguma, kas apliecina, ka līgumu ir parakstījušas tieši tās personas, kas līgumā minētas;
2) var apliecināt līgumus uzrādījuma kārtībā, ar to notārs apliecina konkrēta darījuma parakstītāju identitāti, parakstu īstumu, rīcībspēju, apliecina faktu, ka līgumā tiešām ir domāts konkrēts darījums – pirkums, dāvinājums, maiņa vai cits;
3) notārs piedāvā notariālu aktu, t.i. juridisku dokumentu, kam faktiski ir visaugstākais pierādījuma spēks. Taisot tādu aktu, notārs apliecina darījumu arī pēc satura. Tas garantē pierādījumus, ka tiešām šis darījums ir noticis, tiek pārbaudīta šī darījuma atbilstība visiem LR spēkā esošajiem likumiem.
Līgumi, kas slēgti par nekustamu īpašumu, neatkarīgi no tā, kādā veidā tas apliecināts – vai tas sastādīts privātā kārtā, vai apliecināts pie notāra vai pagasttiesā, pirms tā ierakstīšanas Zemesgrāmatā, obligāti pie notāra vai pagasttiesā jāapliecina nostiprinājuma lūgums, ko prasa likums par Zemesgrāmatām. Jāsastāda dokuments – apstiprinājuma lūgums, ko apliecina notārs uzrādījuma kārtībā. Ar to apstiprina parakstus, personas identitāti, rīcībspēju, juridiskas personas tiesībspēju. Lūgumā tiek ierakstīts, sakarā ar kādu darījumu mainās īpašnieks (ar pirkumu, dāvinājumu vai kādu citu).
1.5. Līguma noslēgšana
Līguma priekšnoteikums, lai notiktu kaut kāda vienošanās, ir izteikt kādam savu priekšlikumu, piedāvājumu. Par pušu vienošanos, apspriežot līguma noteikumus, būtiskās sastāvdaļas, apskatīts jau iepriekš, runājot par līguma sastāvdaļām. Taču slēdzot līgumus starp klātneesošiem, kas ir daudzos, īpaši tirdznieciska rakstura, darījumos, kārtība ir nedaudz savādāka. LR Civillikuma 1537.pants nosaka: “ja līgumu slēdz starp klātneesošiem, tad tas uzskatāms par galīgi noslēgtu no tā brīža, kad tas, kam piedāvāts priekšlikums, paziņo priekšlikuma piedāvātājam par tā pieņemšanu, kaut arī priekšlikuma piedāvātājs vēl nebūtu paziņojumu saņēmis”.
Ar ofertes, t.i. priekšlikuma, ar visiem līguma būtiskajiem noteikumiem, nosūtīšanu vai izsludināšanu, jo par tādu uzskatāmi arī oficiāli sludinājumi, vienai pusei jau rodas zināms tiesisks pienākums. Oferents, kamēr nav saņēmis atbildi, nevar no sava priekšlikuma atkāpties. Šāda rakstura līgumu slēgšanas galvenie kritēriji ir oferte un akcepts uz to. Par akceptu (piekrišanu) piedāvājumam uzskatāma tikai bezierunu piekrišana, kur otra puse piekrīt visiem izvirzītajiem noteikumiem. Ja ir vēlēšanās kaut ko grozīt vai papildināt, no kaut kā atteikties, tāda veida atbilde nav uzskatāma par akceptu, tā ir pretoferte, būtībā ar jauniem priekšlikumiem apspriest konkrētus jautājumus. Ar to līgums vēl nebūs noslēgts, un, ja sarunu laikā nenotiks pilnīga vienošanās par kādiem apstākļiem, tad iespējams, līgums vispār netiks noslēgts. Nosūtot oferti, tajā iespējams paredzēt un noteikt zināmu termiņu atbildes nosūtīšanai. Tādā gadījumā oferents šajā laikā pats nevar atkāpties no piedāvājuma vai piedāvāt to kādam citam. Ja termiņš norādīts nav, tad LR Civillikuma 1538.pants nosaka, ka oferentam ir tiesība ņemt atpakaļ savu priekšlikumu, kad otra puse vilcinās ar paziņojumu par tā pieņemšanu. Jautājumu par to, vai otra puse vilcinājusies, izšķir tiesa. Par vilcinājumu atzīstams katrs gadījums, kad paziņojums nav noticis iespējami īsā laikā. Ja bijusi publiska oferte – publicēts sludinājums, – to var atsaukt tikai tādā pašā veidā – publicējot atsaukumu.
Ja vienai pusei, kura grib slēgt līgumu, nav īstas skaidrības par to, vai tāda konkrēta līguma noslēgšana būs iespējama, tai ir iespēja ierosināt uzsākt sarunas par līguma noslēgšanu nākotnē. Tas ir priekšlīgums un ar LR Civillikuma 1541.pantu priekšlīgumam tiek dots juridisks spēks. Ja abas puses vienojušās nākotnē tādu līgumu noslēgt, ar to rodas tiesības prasīt tāda līguma slēgšanu. Strīdu gadījumos katra puse var griezties tiesā.
II. nodaļa. Līgumu veidi
Līgumi iedalāmi pēc tiesību pārejas veida, sakarā ar to noslēgšanu. Vai konkrēta tiesība uz lietu pāriet uz laiku, vai pavisam, vai uz jauno lietas ieguvēju pāriet īpašuma tiesība, vai tikai lietošanas, turējuma. Piemēram, dāvinājuma, pirkuma-pārdevuma, maiņas, uztura, piegādes līgumus slēdzot, noteiktā brīdī, izpildot noteiktas, paredzētas konkrētā gadījumā zināmas darbības, uz mantas vai lietas ieguvēju pāriet īpašuma tiesības. Slēdzot iespējamos gadījumos līgumu par nekustamu mantu, īpašuma tiesības nostiprina, izdarot īpašuma ierakstīšanu Zemesgrāmatā.
Arī uz aizdevuma līguma pamata noteikta manta vai nauda pāriet citas personas īpašumā. Tomēr tas ir atdošanas līgums un pēc zināma laika šai personai tāds pats daudzums naudā vai tādas pat šķiras vai labuma lietas jāatdod aizdevējam. Slēdzot patapinājuma vai glabājuma līgumu, manta pāriet tikai turējumā, turklāt patapinājumā – vēl ar lietošanas tiesībām, bet katrā ziņā ne īpašumā, jo šī manta abos gadījumos jāatdod īpašniekam tieši tā pati, bez bojājuma, nolietojuma.
LR Civillikumā paredzēti līgumi var būt mantiska un nemantiska rakstura, kas atkarīgs no līguma priekšmeta. Par līguma priekšmetu var būt kā lieta, tā pakalpojums, tiesība. Ar līgumu var nodot mantu, apmainīties ar tām, aizdot, uzdāvināt, bet iespējams slēgt darījumus, ar kuriem tiek izdarīts kāds pakalpojums vai, pamatojoties uz kuru, iespējams realizēt nemantiska rakstura darījumus.
Piemēram, pilnvarojuma līgums, ar kuru kādai citai personai tiek nodotas tiesības pārzināt cita lietas un viņa vārdā kārtot tās, vai sabiedrības līgums, ko slēdz tādu pasākumu veikšanai, kur vienas personas spēki ir par vājiem, lai sasniegtu mērķi.
Pēc noslēgšanas veida līgumi iedalāmi konsensuālos un reālos.
Kosnesnsuālais līgums ir darījums, kas skaitās noslēgts ar vienošanās brīdi, neatkarīgi no tā, vai abas puses izpilda šo darījumu noslēgšanas brīdī vai vēlāk. Piemēram, pirkuma, dāvinājuma līgumi. Noslēdzot vienošanos par tāda darījuma izpildi, pusēm rodas tiesības prasīt, lai konkrēta manta tiktu nodota. Bez tam, pirkuma līgumā tā priekšmetu var nenodot, kamēr nav samaksāta nolīgtā cena, bet līgums ir noslēgts.
Reāls ir darījums, kas skaitās noslēgts, ja viena vai abas puses šo darījumu izpilda tā noslēgšanas brīdī. Pārsvarā tiem ir bezatlīdzības raksturs. Piemēram, aizdevums, patapinājums, glabājums. Tāda līguma noslēgšanai nepietiek ar vienošanos: kamēr līguma priekšmets nav nodots, nav arī paša līguma. Puses var vienoties, piemēram, par lietas patapināšanu vai tās aizdošanu, un šis apsolījums saista, pusēm ir tiesība no otra prasīt tāda līguma slēgšanu, ar to ir nodibināts priekšlīgums.
Bet tāds var būt arī atlīdzības līgums, piemēram, pārvadājuma. Arī tas ir reāllīgums. LR Civillikuma 2230.pantā par pārvadājumu ir teikts – “ar pārvadājuma līgumu pārvadātājs uzņemas nosūtītāja nodotās lietas pārvest par norunātu maksu no vienas vietas uz otru norādītu vietu un tās tur nodot adresātam”.
Līgumi var būt atlīdzības un bezatlīdzības.
Atlīdzības ir darījumi, kur pusei, kas saņem īpašumā, pārvaldīšanā, lietošanā mantu, vai kas saņem pakalpojumus, par to parasti ir jāatlīdzina naudas formā. Parasti līgumi ir atlīdzības un atlīdzība izpaužas naudā. Piemēram, pirkuma līgumā, kas ir atlīdzības, ja cena par saņemto preci tiek atlīdzināta nevis naudā, bet ar citu materiālu vērtību, tas būs maiņas līgums. Atlīdzības forma arī ir galvenā atšķirība starp pirkuma un maiņas līgumiem. Atlīdzības ir arī piegādes ,glabājuma, nomas un īres, darba u.c. līgumi. Arī maiņas līgums uzskatāms par atlīdzības. Te tā izpaužas nevis naudā, bet viena priekšmeta nodošanā pret citu.
Bezatlīdzības ir visi darījumi, kuros atlīdzība nenotiek. Tie ir dāvinājuma, aizdevuma, patapinājuma līgumi.
Darījumi var būt arī gan kā atlīdzības, gan bezatlīdzības. Tāds ir dāvinājuma līgums. “Ar dāvinājumiem atlīdzības nozīmē jāsaprot tādi, kas piešķirti kā atlīdzība par izdarītiem pakalpojumiem.”
Visi līgumi pēc to pamata ir kauzāli darījumi, jo noslēgšanas pamats ir redzams no darījuma satura, spēkā esamība atkarīga no darījuma noslēgšanas pamata. Ja atkrīt darījuma pamats, arī darījums izbeidzas, bet ja tas ir pretlikumīgs – darījums nerada tiesiskas sekas.
LR Civillikums līgumus iedala kā prasījumus no atdošanas līgumiem, prasījumus no darba attiecībām, prasījumus no svešu lietu pārziņas, laimes līgumos, prasījumus no atsavinājuma līgumiem, atsevišķi izdalot dāvinājuma līgumu, nomas un īres līgumu un sabiedrības līgumu, kaut gan dāvinājums praktiski tiek pieskaitīts pie atsavināšanas līgumiem.
2.1. PRASĪJUMI NO ATDOŠANAS LĪGUMIEM
Atdošanas līgumi – aizdevums, patapinājums, glabājums – ir līgumi, kuru mērķis ir nodot kādu konkrētu mantu citai personai tikai uz noteiktu laiku, lai pēc tam to vai citu tādu pašu (aizdevuma līgums) saņemtu atpakaļ.
Saskaņā ar LR Civillikumu, patapinājuma līgums, ar kuru kādam nodod lietu bez atlīdzības, bet noteiktai lietošanai. Obligāts šī līguma nosacījums ir atdot to pašu lietu. Ar patapinājumu lietas īpašnieks nezaudē īpašuma tiesības uz šo lietu. Patapinājuma ņēmējs uzskatāms par lietas turētāju, kuram lieta jālieto saskaņā ar līgumu, bet ja līgumā konkrētas norunas nav, tad lieto saskaņā ar lietas raksturu un apstākļiem. Patapinājumu kā tādu vēl varētu salīdzināt ar lietošanas aizdevumu.
Par patapinājuma līguma priekšmetu var būt kā kustamas, tā arī nekustamas lietas. Piem., mēbeles, grāmatas un arī mājas, zeme.
Patapinājumam ir jābūt lietas bezatlīdzības līgumam, ko bieži slēdz sadzīvē. Taču, ja tiek ņemta par šo nodoto lietu un tās izmantošanu kāda atlīdzība, tas nebūs patapinājuma līgums, bet gan īres vai nomas.
Patapinājuma līgums rodas tikai ar lietošanas nodošanu citas personas turējumā, jo tas ir reāllīgums. Lietu nododot, tās īpašniekam īpašuma tiesības uz to paliek. Īpašnieks saglabā arī valdījuma tiesības uz šo lietu. Patapinājuma ņēmējs nedrīkst vēl tālāk šo lietu nodot trešajai personai, izņemot gadījumu, ja lietas īpašnieks ir to atļāvis. Ar termiņa izbeigšanos patapinājuma ņēmējam jāatdod tā pati lieta tās īpašniekam labā stāvoklī.
Līdzīgs patapinājumam ir aizdevuma līgums, tomēr tiem ir būtiskas atšķirības. Līdzīgi tie liekas virspusēji un nezinātāji tos praktiski varētu sadzīvē jaukt un nesaprast, kāpēc vajadzīgi divi tādi līgumi.
Ar aizdevumu tiek nodotas īpašumā otrai personai zināma daudzuma atvietojamas lietas. Aizdevuma saņēmējam ir tiesības saņemto lietu izmantot un izlietot savām vajadzībām, kas līgumā konkrēti nav paredzēts, bet pēc noteikta termiņa viņam aizdevējam jāatdod tādas pašas šķiras un tāda paša labuma lietas tādā pašā daudzumā, kā saņēmis.
Aizdevuma līguma priekšmets var būt arī nauda, kā arī aizdodamo lietu vietā, ja tas bijis paredzēts, aizdevuma ņēmējs var atdot naudu pēc cenām, kas pastāvējušas aizdevuma došanas laikā. Tā pat kā slēdzot patapinājumu, ari dodot aizdevumu, līguma noslēgšanai nepietiek ar vienošanos, tā var radīt tikai priekšlīgumu, no kura patvaļīgi atteikties nevar, bet pašā līguma noslēgšanas obligāta sastāvdaļa ir lietas vai naudas nodoљana.
Arī aizdevums ir bezatlīdzības līgums, tomēr puses kā nejaušu līguma sastāvdaļu var paredzēt procentus – aizdevums ar procentiem. LR Civillikuma 1946.pants nosaka – “procenti par aizdevumiem dodami tikai tad, ja tie bijuši tieši norunāti vai, ja parādnieks pielaidis nokavējumu.”
Tieši bankās viena no vislielākajām vērībām tiek pievērsta aizdevuma līgumu uzbūvei, to izstrādāšanai, dažādu iespējamo gadījumu un sankciju paredzēšanai. Praksē šos bankās izmantojamos aizdevuma līgumus vairāk pazīst kā kredītlīgumus.
Kredītlīguma raksturīgākās pazīmes ir aizdevuma summa, aizdevuma lietošanas procenti un termiņš, uz kādu izsniegts konkrētais aizdevums.
Šajos aizdevuma līgumos īpaši liela vērība tiek pievērsta procentu aprēķinam un iespējamo zaudējumu kompensācijas mehānismam. Vecā parauga banku kredītlīgumos nokavējuma un soda naudas apmērs arī tika izteikts procentuālā izteiksmē no kopējā parāda summas, tādējādi tiesa lietas izskatīja sekojoši.
1994. gada 14. jūlijā starp Latvijas komercbanku A/S “Sakaru banka” un individuālo uzņēmumu “Peter&Paul” V. Tanaščuka personā tika noslēgts kredīta līgums Nr. 256 par summu Ls 25000 un procentu likmi 60% gadā, un dzēšanas termiņu līdz 1994. gada 14. oktobrim. Kredītlīguma punkts Nr. 3.2. paredzēja, ka kredīta dzēšanas termiņa pārkāpuma gadījumā tiek noteikta nokavējuma nauda 1% apmērā no kredīta summas par katru nokavēto dienu. Savukārt kredītlīguma punkts Nr. 3.3. noteica, ka gadījumā, ja bankai savlaicīgi netiek pārskaitīti procenti par kredīta izmantošanu, tad no Aizņēmēja tiek aprēķināta soda nauda 1% apmērā par katru dienu no neapmaksāto procentu summas. Norādītajā termiņā minētais uzņēmums savas saistības neizpildīja, kā rezultātā aizņēmējam tika izsūtīta pretenzija ar prasību par parāda un zaudējumu apmaksu. Kad savstarpējās pārrunas rezultātus nedeva, lieta tika nodota izskatīšanai Latvijas saimnieciskajā tiesā.
Savā prasības pieteikumā prasītājs – Latvijas Komercbanka A/S “Sakaru banka” lūdza piedzīt no atbildētāja neatmaksāto kredītu Ls 17 500 apmērā, Ls 5 916,67 procentus par kredīta izmantošanu un līgumsodu summas Ls 7 1126,33 apmērā, kopā Ls 94 543.
Novērtējot lietā Nr. 2586/3 iesniegtos pierādījumus kopumā, Saimnieciskā tiesa atzina, ka prasība ir apmierināma daļā, piedzenot par labu prasītajam pamatparādu – neatmaksāto aizdevumu Ls 17 500, un pamatojoties uz Civillikuma saistību tiesību 1763. p., procentus pamatparāda apmērā, jo kredītlīguma 3.3. punktā noteiktā sodanauda ir izteikta un tātad vērtējama kā nokavējuma procenti, bet procentu summa nedrīkst kļūt lielāka par pamatparāda summu. Rezultātā tiesa nosprieda piedzīt no individuālā uzņēmuma “Peter&Paul” par labu LKB A/S “Sakaru banka” Ls 35 000 (aizdevums + procenti), kā arī valsts nodevu, bet pārējā daļā prasību noraidīt.
Kā redzams no dotā piemēra, nepareizi sastādīta kredītlīguma punkta dēļ bankai radās ievērojami zaudējumi, kas būtu varējuši arī nebūt, ja sodanauda tiktu izteikta nevis procentuāla, bet konkrētā naudas izteiksmē.
Bez šaubām jaunajos kredītlīgumos šī nepilnība tika ņemta vērā un piemēram, LKB A/S “Sakaru banka” prasības lietā Nr.3189/4 pret SIA “Bonus-Trust” Latvijas saimnieciskā tiesa 1995.gada 02.oktobrī nosprieda piedzīt par labu bankai Ls149279,96 parādu, procentus Ls29307,04, un līgumsodu summas Ls164220 apmērā.
Apsprieћot aizdevuma līgumu jautājumu, ir noteikti jāaplūko arī prasījuma tiesības cesija, ar kuru prasījumi no agrākā kreditora pāriet uz citu. Arī cesija ietver sevī dažādu tiesisku attiecību sastāvdaļu elementus kā, piemēram, pilnvarojumu, aizdevumu un pat reizēm ieskaitu. Taču ir jākonstatē arī zināma nepilnība, jo civillikums neparedz cesijas līguma izbeigšanas kārtību gadījumos, ja cedents netiek apmierināts.
Vēl īpašs, banku darbam raksturīgs līgumu veids ir glabājuma līgums. Glabājuma līgums veidojas, kad “glabātājs uzņemas uzglabāt kustamu lietu, ko viņam nodevis glabājuma devējs.”
Glabājuma priekšmets var būt kustama atvietojama lieta, nauda, ko glabātājam nav tiesības lietot. Lieta viņam tiek nodota tikai turējumā un līguma mērķis ir mantas pasargāšana no zudumiem vai bojājumiem, uzticot to citai personai. Īpašuma tiesības uz glabājumā nodoto lietu paliek tā devējam. Glabātāja pienākums ir pasargāt lietu no ļaunprātības, par ko tam jāatbild un glabājuma devējam lieta jāatdod nebojāta un pēc pirmā pieprasījuma.
Glabājuma līgums ir reāllīgums, jo uzskatāms par noslēgtu ar lietas nodošanas brīdi. Tas ir atlīdzības līgums, bet pieļauta ir glabāšana arī bez maksas un tādā gadījumā glabātāja atlīdzība ir samazināta. Tam nav jāatbild par gadījumu un vieglu neuzmanību. Visbiežāk tiek slēgti glabājuma līgumi par dažādu vērtību kā arī vērtspapīru glabājumu. Tajos īpaša vērība tiek piegriezta vērtību nodošanas un pieņemšanas momentam, respektīvi, brīdim, kad pāriet atbildība par glabājumā nododamo lietu no vienas līgumslēdzējas puses uz otru.
Procenti paredzēti tikai gadījumos, ja glabātājs ir nokavējis atdošanu vai iztērējis glabājamo nodoto naudu. Lietas glabājuma pienākums pāriet arī uz glabātāja mantiniekiem.
LR Civillikums paredz arī viesnīcnieka glabājumu. “Viesnīcnieki, kas pēc savas nodarbošanās uzņem pie sevis ceļotājus, atbild tiem par to ienesto lietu nodošanu.” Tāds viesnīcnieka pienākums rodas pats no sevis, arī bez sevišķas norunas, bez īpaša līguma noformēšanas. Viesnīcnieks ir domāts un jāsaprot kā juridiska persona – iestāde, un ne tikai kā tās nosaukums. Glabājums uzskatāms par viesnīcnieka un viesa līguma papildlīgumu. Viesnīcnieka pienākums rodas ar to, ka viesnīcā ar viņa ziņu klients ienes savas mantas, un sludinājums, ka viesnīca neatbild par viesu mantām, nav spēkā.
Atsevišķu vietu varētu piešķirt patreizējā banku praksē ieviestajiem trasta (uzticības) līgumiem, kas zināmā mērā ietver sevī glabājuma, patapinājuma un aizdevuma pazīmes, taču to īpašās specifikas dēļ pie tiem šoreiz nepakavēšos.
Visiem apskatītajiem līgumiem ir zināmas atšķirības, kuru dēļ tos varētu pieskaitīt pie citas grupas līgumiem. Patapinājumu no īres un nomas atšķir bezatlīdzības raksturs un tiklīdz par patapinājumā nodotu lietu tiks ņemta maksa, tas uzskatāms par īri vai nomu.
Glabājuma līgums var pārvērsties aizdevuma līgumā (kas būtībā pēc sava mērķa ir stipri atšķirīgi). Ja glabātājam jau nodotu lietu vēlāk devējs atļauj izlietot savām vajadzībām, vai ja jau nodošanas brīdī paredzēts, ka pēc glabātāja vēlēšanās viņam atļauts to vēlāk izmantot, glabājums iegūst aizdevuma līguma raksturu.
Glabājuma un patapinājuma kopīga iezīme ir tā, ka ar lietas nodošanu nepāriet īpašuma tiesības uz to, lieta nonāk tikai šīs personas turējumā: patapinājumā ar lietošanas tiesībām. Patapinājums var tuvināties glabājumam, ja tas noslēgts par labu abām pusēm vai pat tā, ka labums paredzams tikai lietas devējam. Patapinātāja galvenā interese var būt lietas saglabāšana.
Līdzīgi pēc sava mērķa un vajadzības ir patapinājuma un aizdevuma līgumi. Tiek nodota lieta, kuru otra persona var izmantot vai konkrētai noteiktai vajadzībai (patapinājums), vai izlietot pēc sava ieskata (aizdevums). Atšķirība – īpašuma tiesību pāreja aizdevuma gadījumā un tās pašas konkrētas lietas atdošana patapinājuma gadījumā.
Aizdevuma līgums ir līdzīgs ar pirkumu un to varētu pieskaitīt pie atsavinājuma līgumu grupas. Aizdodot lietu, tā tiek dota īpašumā, tā pat kā lietu īpašumā saņem pircējs. Lieta tik atsavināta aizņēmējam ar pilnām valdījuma, lietojuma un rīcības tiesībām. Atšķirība tā, ka par aizdoto lietu nav paredzēta maksa, kā pirkuma līgumā, bet tādas pašas šķiras lieta.
Visu apskatīto līgumu – aizdevuma, patapinājuma un glabājuma kopīga iezīme ir tā, ka citas personas kapitāls atbilstošā termiņā jāatdod. Aizdevums un patapinājums dod iespēju izmantot svešu kapitālu.
2.2. PRASĪJUMI NO ATSAVINĀJUMA LĪGUMIEM
Ar visu veidu atsavinājumu līgumu noslēgšanu īpašuma tiesības – pilnīga varas tiesība par lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tā visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību – uz mantu pāriet atsavinātājam.
Viens no visizplatītākajiem atsavinājuma līgumiem ir pirkuma līgums, “ar ko viena puse apsola otrai par norunātas naudas summas samaksu atdot zināmu lietu vai tiesību.”
Par pirkuma līguma priekšmetu var būt visas lietas, ko atļauts un iespējams atsavināt, gan ķermeniskas lietas, gan lietu un saistību tiesības. Bez tam priekšmetam jābūt konkrētam, patiesi pastāvošam. Ja priekšmeta rašanās (piemēram, izgatavošana) paredzēta tikai nākotnē un pārdevējs nemaz vēl nav vēlamās lietas īpašnieks, slēdzams nevis pirkuma, bet piegādes līgums. Izņēmums ir pirkuma līgums, kuru iespējams tomēr noslēgt ar nosacījumu. Ja tāds nosacījums tomēr neiestājas, tad arī līgumā paredzētā saistība nav jāpilda.
Pirkuma līguma būtiskās sastāvdaļas ir līguma priekšmets un cena par to. Vienojoties par tiem, līgums uzskatāms par noslēgtu, lai arī līguma priekšmets nav vēl nodots. Pirkuma līgums ir konsensuāls līgums.
Par pērkamo mantu pircējam ir jāmaksā nauda, jo, gadījumā ja kā atlīdzinājums būs paredzēta cita mantiska vērtība, tas būs uzskatāms par maiņas līgumu. Pircējs vēl blakus atlīdzībai – naudai – var uzņemties vēl citas mantiskas saistības, bet tikai ar papildraksturu un tām ir jābūt mazākā vērtībā kā maksājamā nauda.
Pirms pircējs nav samaksājis par pērkamo lietu, pārdevējs to var nenodod, bet līgumā var paredzēt arī savādāk – samaksāt cenu pa daļām vai arī noteiktos termiņos. Taču īpašuma tiesības uz lietu ieguvējam pāriet tikai, kad par to samaksāts pilnībā.
Izņēmums, ja paredzēta samaksa pa daļām un lieta tiek nodota pircējam pirms galīgas samaksas. Īpašuma tiesības pircējam tad rodas ar lietas nodošanas brīdi. Likumā ir paredzēts arī nomaksas pirkums. Tā princips ir tāds, ka pārdevējs paliek īpašnieks līdz pirkuma galīgai samaksai. Bet pusēm ir iespēja nolīgt arī savādāk – lietu nodod un īpašuma tiesības pāriet ar nodošanas brīdi, bet samaksa notiek paredzētajos termiņos. Tas nozīmē, ka pirkuma līguma noslēgšana, kā tāda, īpašuma tiesības nerada, bet tikai prasījuma tiesības.
Maksa pirkuma līgumā paredzēta kā būtiska sastāvdaļa, tomēr cena var arī nebūt konkrēti noteikta. Tās noteikšanai tad vajadzīgi kādi zināmi kritēriji vai persona, kas tiesīga cenu noteikt kā lietpratējs, vai arī iespējama vienošanās par tirgus cenu.
Attiecībā uz pirkuma līguma formu, LR Civillikums īpašas prasības nav izvirzījis. Pirkuma līgumu iespējams noslēgt vienkāršā veidā. Arī mutiski noslēgts līgums rada juridiskas sekas. Tomēr ar pirkums līguma noslēgšanu var rasties daudz sarežåījumu, īpaši, ja tas tiek slēgts par vērtīgām lietām vai nekustamu īpašumu. Lai noslēgtu šādu līgumu, jāpārliecinās par daudziem apstākļiem. Pārdevējs nes atbildību par to, ka uz pārdodamo lietu nav nekādu pretenziju citām personām, kuru dēļ lieta varētu no pircēja tikt attiesātam, kā arī par to, ka lietai nav nekādu apslēptu trūkumu. Tomēr uz to paļauties nevar.
Pirmkārt, jāpārliecinās, kam īpašums, kuru pircējs vēlas iegādāties, pieder. Vai objekts, kas tiek pārdots, tiešām pieder personai, kas to vēlas pārdot. Jāpārliecinās, vai īpašums pieder vienai personai, kas pārdod, vai vairākiem. Katram līdzīpašniekam ir pirmpirkuma tiesības uz pārdodamo daļu, kuras viņam pieder divus mēnešus. Vispirms tiek noslēgts pirkuma-pārdevuma līgums un tā noraksts nosūtāms līdzīpašniekam. Par kustamām lietām atbilde sniedzama nekavējoties, bet par nekustamām – divu mēnešu laikā. Ja līdzīpašnieks dod piekrišanu pirkt, līgumā notiek vienas līgumslēdzējas puses – pircēja maiņa. Pirmā persona, kas bija domāta par pircēju, izstājas no līguma. Ja līdzīpašnieks rakstiski apstiprinājis, ka viņš atsakās no pirmpirkuma tiesībām, neiebilst īpašuma daļas pārdošanai par konkrētu summu, līgumu var slēgt uzreiz, divi mēneši nav jāgaida.
Ja īpašums pieder vairākām personām reālās daļās – nodalīts reāls īpašums – piekrišana nav vajadzīga. Reālās daļas īpašnieks savu daļu var pārdot bez pārējo līdzīpašnieku piekrišanas.
Īpašumtiesību dokumentā jābūt norādītam, vai tā ir domāta daļa vai reāla daļa.
Nekustamu īpašumu pārdošanas gadījumā tie jāpiedāvā tai pašvaldībai, kuras teritorijā īpašums atrodas. Pircējam jānoskaidro, vai šis piedāvājums ir noticis.
Piemēram., saskaņā ar 1991.gada 30.oktobra likuma “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republika” 19.pantu denacionalizētas mājas (namīpašuma) atsavināšanas gadījumā pirmpirkuma tiesība uz to ir valstij un pašvaldībai, kur tā atrodas.
Tātad, vispirms īpašumu piedāvā līdzīpašniekam, ja tā nav, vai tas atsakās no savām pirmpirkuma tiesībām, piedāvā pašvaldībai. Bez tam, zemes īpašniekam ir pirmpirkuma tiesības uz māju, kas atrodas uz viņa zemes. Tāpēc laukos nekustama īpašuma pārdošanas process ir vēl garāks – vispirms piedāvā līdzīpašniekam, pēc tam zemes īpašniekam, uz kura zemes atrodas nekustams īpašums un pēc tam vietējai pašvaldībai.
Tiesa jebkurā gadījumā līgumu var atcelt, ja tas noslēgts, neievērojot atbilstošus noteikumus. Bez tam labticīga pirmpirkuma tiesību pārkāpšana dod iespēju prasīt tikai zaudējumu atlīdzību, taču no ļaunprātīga ieguvēja var atprasīt arī lietu. Labticīgs ir ieguvējs, kas nav zinājis un viņam nebija jāzin par citas personas pirkuma tiesībām.
Ja īpašums iegādāts laulības kopdzīves laikā, to pārdodot, jābūt otrā laulātā piekrišanai, ja nav ticis slēgts laulības līgums un konkrētā manta nav viena laulātā īpašumā.
Pārbaudot, jāpārbauda arī pilsonība, jo ne katru īpašumu drīkst iegūt jebkura persona. Piemēram, zemi drīkst iegūt īpašumā LR pilsonis, vai juridiska persona, kuras pamatkapitāla lielākā daļa pieder LR pilsoņiem .
Likumā paredzēts, ka nekustama īpašuma pirkuma pārdevuma līgumam jābūt noformētam rakstveida formā un īpašuma tiesību maiņa jāreåistrē Zemesgrāmatā. LR Civillikuma 993.pants paredz, ka “nodošana vien vēl nenodibina nekustama īpašuma ieguvējam īpašumtiesību: to iegūst tikai uz iegūšanas tiesiskā pamata un par to izgatavotā akta ierakstu Zemesgrāmatā. Zemesgrāmatā jāieraksta ne vien katrs nekustamā īpašuma atsavinājums, bet vispār katra tā īpašnieka maiņa.” Un tam seko 994.pants – “par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts Zemesgrāmatā.”
Nedrīkst jaukt personas pirmpirkuma tiesības ar izpirkuma tiesībām, kas ir lietu tiesības un ar ko var iegūt cita atsavinātu nekustamu īpašumu, atstumjot ieguvēju, sakarā ar priekšrocību pret viņu un iestājoties viņa tiesībās. Izpirkuma tiesībām, atšķirībā no pirmpirkuma, ir absolūts raksturs, tās parasti nav savienotas ar ieguvēja pienākumu piedāvāt lietu izpircējam, izņemot, ja tā ir savienota ar pirmpirkuma tiesību.
Slēdzot pirkuma līgumu, jāpārliecinās arī, vai īpašums ir brīvs no jebkādām saistībām. Vai nav ieķīlāta māja, vai nav bankas aizņēmums, jo visas šīs saistības līdz ar īpašumu pāriet uz pircēju.
Paredzēts arī pirkums izsoles veidā. Tas ir neparasts veids. Izsolītāja priekšlikumam seko vairāki akcepti, bet saistīts ar savu solījumu ir vairāksolītājs. Tomēr šajā gadījumā izšķirošais saistības rašanās elements ir izsoles āmuriņa piesitums, kas pielīdzināts paziņojumam par solījuma pieņemšanu. Likums paredz arī piespiedu izsoles rīkošanu tiesas ceļā par piedziņas vēršanu uz mantu. Tomēr interesanti ir tas, ka, ja ķīlas līgumā ķīlas devējs ir devis kreditoram tiesības pārdot ieķīlāto lietu par brīvu cenu, tad izsoles rīkošana nav nepieciešama.
Pie pirkuma līguma noslēgšanas ir jābūt pilnīgi noskaidrotām tiesiskajām attiecībām līgumslēdzēju pušu starpā. Tā piemēram, Latvijā praksē pieņemts abām pusēm līgumā paredzēt prasījuma tiesības uz līguma izpildīšanu un zaudējumu atlīdzību, turpretī vispārējā tiesību skolā pirkuma līgums dod tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību, un tikai atsevišķos gadījumos prasīt līguma izpildi. Īpaši jāatzīmē, ka saskaņā ar Latvijas Civillikuma 2039.pantu vienpusēja atkāpšanas no pirkuma līguma nav pielaižama pat tad, ja otra puse nepilda savas saistības.
1.Pielikumā pievienotais pirkuma-pārdevuma līgums, kuru sastādīju 1996. gada janvārī, ietver tādu papildus noteikumu kā atliktais maksājums un paredz atkāpšanos no pirkuma līguma pirkuma summas nesamaksas dēļ. Konkrētajā gadījumā pircējs pats ar nerakstītu vienošanos apņēmās nokārtot attiecības ar vietējā pagasta pašvaldību tās pirmpirkuma tiesību jautājumā.
Pirkuma līgumam pamatā ir līdzīgs maiņas līgums. Tā būtiskā atšķirība, kas abus atšķir ir tas, ka maiņas līgumu veido abpusējs apsolījums dot vienu priekšmetu pret otru, izņemot naudu. Pārējie noteikumi piemērojami tādi paši kā pirkuma līguma noslēgšanai.
Par maiņas priekšmetu var būt ķermeniskas lietas, kā arī prasījumi un citas lietas.
Maiņas līgumam, tomēr salīdzinājumā ar pirkumu, ir zināmas priekšrocības:
1) maiņas darījumā nevar izlietot pirmpirkuma un izpirkuma tiesības;
2) īpašuma tiesības uz lietas saņēmēju pāriet ar tās nodošanas brīdi, neatkarīgi no tā, vai otra puse savu pienākumu ir vai nav izpildījusi.
Līdzīgs pirkumam ir arī piegādes līgums, ar ko viena puse – piegādātājs – uzņemas piegādāt otrai pusei – pasūtītājam – noteiktu lietu par zināmu cenu. Atšķirība starp šiem līgumiem ir tā, ka piegādes līguma piegādātājam līguma slēgšanas brīdī var vēl nemaz nebūt īpašuma tiesību uz piegādājamām lietām. Bez tam starp līguma noslēgšanu un piegādes izpildīšanu paiet lielāks laika sprīdis, kas pie pirkuma parasti nenotiek.
Ar piegādi iespējams noslēgt līgumu par vēl neesošas, nākotnē saražojamas lietas atsavināšanu.
Arī piegādes līguma būtiskas sastāvdaļas ir priekšmets un cena. Tomēr tas ir pietiekoši sarežåīts darījums, lai iekļautu līgumā arī citus papildinošus un precizējošus noteikumus.
Kad piegādātājs pieprasīto lietu ir piegādājis, vai arī līguma priekšmets ir zināma darbība, kas izpildīta, būtībā piemērojami pirkuma līguma noteikumi. Bez tam uz šiem līgumiem attiecināmi arī likumi par valsts darbiem un piegādēm, kā arī starptautiskie noteikumi ārējās tirdzniecības pirkšanas – pārdošanas līgumos. Tos ir izstrādājusi Starptautiskā tirdzniecības palāta 1936.g., lai samazinātu atšķirības preču piegādes noteikumu tulkošanā dažādas valstīs. Ja šie preču piegādes noteikumi “INKOTERMS” pie vienošanās tiek izmantoti, nepieciešams to norādīt līgumā. Tie ir zināmā sistēmā kvalificēti, noteikti, precīzi noteikumi par piegādātāja un pārdevēja pienākumiem. Piemēram, noteikumi EXW, kas nozīmē, ka ir izpildījis savas piegādes saistības, kad tas savās telpās – rūpnīcā, noliktavā vai citur ir nodrošinājis preču pieejamību pircējam. Pārdevējs neatbild par preces iekraušanu pircēja sagādātā transporta līdzeklī. Tālāk seko pārdevēja un pircēja pienākuma uzskaitījums, kas visos gadījumos ir ļoti detalizēts un konkrēts. “INKOTERMA” noteikumi nav obligāti, tomēr ir praktiski un ērti, vienkāršo līgumu un kontraktu sastādīšanu, kā arī tos pielietojot, strīdu izskatīšana katrā atsevišķā gadījumā.
Cita rakstura, bet arī mantas atsavinājuma līgumi ir uztura līgums, dāvinājums, mantojuma līgums un te varētu pieskaitīt arī laulības līgumu, kas pēc agrākās likumdošanas vispār nebija paredzēts.
Vispirms par laulības līgumu.
Viena laulātā rīcībai ar laulātā kopīgo mantu nepieciešama otra laulātā piekrišanu, jo abu laulāto kopīgo mantu, t.i., kas iegūta laulības laikā, laulātie pārvalda un ar to rīkojas kopīgi, bet abiem vienojoties, to var pārvaldīt arī viens no viņiem. Praktiska vienošanās, ko var noslēgt kā pirms došanās laulībā, tā laulības laikā – par laulāto mantiskām tiesībām, par rīcību ar mantu, ir laulības līgums. Salīdzinot laulības līgumus ar līgumiem vispār, jāsecina, ka savā laulības līgumi savā būtībā atšķiras no Civillikumā noteiktajiem cita veida līgumiem. Laulības līguma līgumslēdzēju pusēm jābūt ne tikai tiesībspējīgām un rīcībspējīgām, bet tām jāatrodas arī īpašās savstarpējās attiecībās. Šos līgumus var slēgt tikai personas, kuras atrodas viena ar otru laulībā vai arī vēlas to nodibināt. Tas nozīmē, ka līgumslēdzējas puses var būt tikai dažāda dzimuma fiziskas personas. Šī līguma objekts ir laulāto manta un tas regulē laulāto mantiskās attiecības.
Noslēdzot tāda veida līgumu, laulātie var vienoties, ka visa manta ir nedalīts kopīpašums, tā ir laulāto mantas kopība. Tādā gadījumā, ja vēlāk rodas nepieciešamība mantu pārdot vai dāvināt, vai citādi ar to rīkoties, vajadzīga otra laulātā piekrišana.
Iespējams ar līgumu vienoties, ka kāda konkrēta manta tiek nodota viena laulātā rīcībā, vienīgi viņa īpašumā, bet savukārt, citas konkrētas mantas – otram laulātajam. Ja īpašumtiesības un mantām tiek nodalītas, tad katrs laulātais ar savu mantu var rīkoties autonomi, brīvi, neizprasot otra laulātā piekrišanu.
Ja vienam no laulātajiem ir dāvināta, mantota manta, abi līgumā var vienoties, ka šī manta ir vai nu abu laulāto nedalītā kopīpašumā, mantas kopībā, vai noteikt pat tā, ka šī manta tiek nodota otra laulātā rīcībā – īpašumā. Ja kāds no laulātajiem dibina uzņēmumu, laulātie līgumā paredz, vienojas, ka šis kapitāls, kas ieguldīts, ir tikai viena īpašums – manta tiek nodalīta un līdz ar to visa peļņa, kas iegūta no šī kapitāla, paliek viena laulātā rīcībā un īpašumā.
Laulības līgumam ir obligāta notariāla forma, ko nedrīkst slēgt pēc pilnvaras, t.i., ar pārstāvja starpniecību. To slēdz personīgi vienlaicīgi klāt esot abiem laulātajiem, bet ja viņi ir nepilngadīgi, arī viņu likumiskajiem pārstāvjiem.
Par mantu var taisīt gan notariālu aktu, gan notariālu līgumu uzrādījuma kārtībā. Laulības līgums jāreåistrē speciālā laulāto mantisko attiecību reåistrā, kuru ved dzimtsarakstu nodaļas, pamatojoties uz LR Likumu “Par atjaunotās LR 1937.g. Civillikuma Ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 9.pantu.
Uztura līgums ir līdzīgs LR Civilkodeksā agrāk pastāvējušajam līgumam – mājas atsavināšana ar noteikumu visu mūžu uzturēt.
Ar noteikuma līgumu viena puse nodod naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otra tai dod uzturu. Ar uzturu saprot gan apåērbu, gan uzturēšanu un nodrošināšanu ar mitekli, ārstēšanu, kopēšanu un citas vajadzīgas lietas. Atlīdzība ir nekustama īpašuma vai kādas citas mantas nodošana uzturētājam īpašumā.
Gan viena, gan otra puse vienpusēji var atteikties no līguma, tomēr atteikšanās iemeslus var konstatēt tikai tiesa. Tādu līgumu nevar lauzt lielu zaudējumu dēļ. Uztura līgumu var noslēgt uz laiku, bet parasti to noslēdz uz laiku, kamēr uztura ņēmējs dzīvos.
Tas ir atlīdzības līgums, taču atlīdzība nav konkrēti noteikta, uztura apjoms galarezultātā var neatbilst atsavinātās mantas vai citas mantas vērtībai, nav arī paredzēts salīdzināt izdevumus un ieguvumus.
Ja uztura dēvējam nodod nekustamu īpašumu, tad Zemesgrāmatā uztura ņēmēja labā ierakstāma uztura vērtība.
Uztura līgumam ir priekšrocības salīdzinājumā ar mantojumu – uz uztura līguma priekšmetu nevar pretendēt neatvairāmie mantinieki, viņi nevar mantot daļu īpašumā, ja uztura ņēmējs ir miris.
Mantojums ir mantas atstāšanas veids, kāda persona dod rīkojumu par savas mantas likteni savas nāves gadījumam. Tas ir vienpusējs darījums, bet pēc LR Civillikuma paredzēts arī slēgt mantojuma līgumu, kas agrāk nebija noteikts, mantot varēja tikai pēc likuma vai testamenta. Tagad var mantot arī vēl pēc līguma.
Mantojumu līgumā var piedalīties divas vai vairākas puses – tā persona, kas vēlas atstāt mantojumu no vienas puses un tās personas, kuras tiks ieceltas par mantiniekiem no otras puses, un šīs puses līgumā izsaka savu piekrišanu būt par mantiniekiem. Līguma, tāpat kā testamentā nevar izslēgt neatraidāmos mantiniekus, t.i., laulāto un lejupējos, bet ja tādu nav, tad tuvākās pakāpes augšupējos. Arī līguma var uzlikt rīkojumus, kas vēl papildus jāizpilda, tos var noteikt brīvi. Piemēram, uzlikt pienākumu uzturēt kādu personu, izmaksāt kādu naudas summu labdarības mērķiem vai iemācīties valodu.
Kāda ir testamenta un mantojuma līguma atšķirība?
Testamentu testators var atcelt, kad viņš vēlas, tas nav jāsaskaņo ar mantiniekiem, bet no mantojuma līguma vienpersoniski atteikties nevar ne mantojuma atstājējs, ne arī, kas piekritis būt par mantinieku. Vienīgais izņēmums – mantinieks var atteikties, ja līgumā tas bijis paredzēts. Tādā ziņā, vismaz mantiniekiem, līgums ir izdevīgāks.
Mantojuma līgums pēc savas juridiskās nozīmes ir stiprāks un noturīgāks kā testaments, tas ir obligāti notariāli jāapliecina. Ja tas noslēgts par nekustamu īpašumu, jāveic nostiprināšana Zemesgrāmatās. Ja mantojuma atstājējs būs nodomājis nekustamo īpāšumu atsavināt (pārdot), viņam jāprasa piekrišana no personām, kas ieceltas par mantiniekiem. Arī mantojuma līgumā nav atļauta atstumšana no mantojuma, taču jau pie līguma noslēgšanas neatraidāmie mantinieki var atteikties no savām neatņemamajām daļām.
Tomēr, noslēdzot mantojuma līgumu, noteikti jārēķinās ar iespēju, ka ja arī visi neatraidāmie mantinieki atteiksies no savām tiesībām, nav izslēgta iespēja, ka mantojuma atstājējam piedzimst vai adopcijas rezultātā rodas vēl kāds neatraidāmais mantinieks, kuram līdz pilngadības sasniegšanai nebūs iespēju un varbūt arī vēlēšanās atteikties no savas daļas.
2. Pielikumā apskatītais mantojuma līgums obligāti jāapstiprina pie notāra uzrādījuma kārtībā. Civiltiesiskas sekas radītu arī pavisam vienkāršs līgums, kurā būtu norādīts mantojuma atstājējs, mantinieks un konkrētā manta. Šajā konkrētajā līgumā ir paredzēti un iekļauti arī tādi punkti, kas vēlāk nevar izraisīt neskaidrības. Jau ar tā sastādīšanu, tiek konstatēts un apliecināts, ka konkrētais īpašums tiešām pieder tā atstājējam, norādot kādā veidā viņš to ieguvis. Bez tam tiek izlemts jautājums par šī mantojuma neatraidāmajiem mantiniekiem viņu pašu klātbūtnē. Līgumā tiek apliecināts, ka viņi no savām neatņemamām daļām ir atteikušies.
Līdzīgs mantojuma ir dāvinājuma līgums, kurš arī ir atsavinājuma līgums. Viena no atšķirībām ir tā, ka te mantas nodošana notiek aiz devības vai kā atlīdzība par kādu pakalpojumu, vai bez atlīdzības momenta. Mantošanas gadījumā mantu iespējams saņemt tikai konkrētas personas nāves gadījumā.
Agrāk dāvināšana notika tikai tad, ja lieta dāvināšanas nolūkā patiešām tika nodota apdāvinātājam. Tagad tas nav vienpusējs akts, ar dāvanas pieņemšanu otra puse izsaka piekrišanu līguma slēgšanai. Lai dāvinājums būtu spēkā, tas jāpieņem apdāvinātājam. Ja ir noslēgts līgums, t.i., ir piekrišana pieņemt dāvanu (dāvinājums ir konsensuāls līgums), bet dāvana netiek nodota, saņēmējam vai tā mantiniekiem ir tiesība prasīt tās nodošanu arī tiesas ceļā gan no dāvinātāja, gan no viņa mantiniekiem.
Tā pat kā pirkuma līgumā, jāpārliecinās par tā priekšmetu, jo arī, ja dāvinājuma objekts būs apgrūtināts ar parādiem, iegūstot to, var iekļūt parādos. Piemēram, dāvinājumā saņemt māju, uz kuru ir nedzēsts kredīts.
Jauninājums LR Civillikumā ir arī tas, ka dāvinājuma līgumu var atsaukt apdāvinātā rupjas nepateicības dēļ.
Par rupju nepateicību tiek atzīts:
1) rupjš apvainojums vārdos vai darbos;
2) tīša svarīga mantiska zaudējuma nodarīšana;
3) dzīvības apdraudēšana;
4) atstāšana bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams palīdzēt.
Bez tam dāvinājumu var atsaukt apmērā, kas vajadzīgs bērnu neatņemamām daļām, ja pēc dāvinājuma viņam bērni piedzimuši.
Dāvinājums nav atbrīvots no neatraidāmo mantinieku prasībām. Ja tas ir izdarīts apmērā, ka dāvinātāja neatraidāmiem mantiniekiem neatliek viņu neatņemamās daļas, viņi tās var prasīt apdāvinātajam izdot.
Jebkuru dāvinājumu var saistīt ar uzlikumu, ar kuru norāda, kādā veidā vai kādam mērķim dāvana jāizlieto. Var uzlikt apdāvinātājam izpildīt kādu saistību par dāvanas saņemšanu. Piem., dāvinājums ar uzlikumu – dāvanu nodot bērnam pēc pilngadības sasniegšanas.
Dāvinājuma līgumam nav noteiktas formas un to var sastādīt pats, bet dāvinot nekustamu īpašumu, jāievēro noteikumi par notariālu apliecinājumu un reåistrāciju Zemesgrāmatā.
2.3. NOMAS UN ĪRES LĪGUMS
“Noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai pusei par zināmu nomas vai īres maksu kādas lietas lietošanu. Līgums ar kuru piešķir vai apsola augļu nesējas lietas lietošanu augļu ievākšanai no tās, ir noma, bet ikviens cits lietošanas piešķiruma līgums – īre.”
Kā īres, tā nomas līguma priekšmets ir kāda lieta un cena par tās izmantošanu. Atšķirība starp tiem abiem līgumiem ir tā, cik lielā mērā dota iespēja nodoto lietu izmantot, kā ir norunāts izmantot iegūstamos labumus no tās, ja tie rodas, vai arī jau izmantošanas mērķis ir gūt kādu labumu, peļņu. Ja, piem., telpa tiek izmantota tikai dzīvošanai, tiek slēgts īres līgums – dzīvokļa īre, mājas īre vai kāda cita priekšmeta lietošana. Ja ar lietas izmantošanu tiek radīti vai izmantoti materiāli labumi, piem., telpas izmantošana veikala iegūšanai, respektīvi, komercdarbībai, slēdzams nomas līgums.
Par īres un nomas līguma priekšmetu var būt ne tikai telpas, bet arī citāda rakstura lietas un priekšmeti.
Galvenais, kas šo līgumu atšķir no aizdevuma un patapinājuma, ir tas, ka ar to rodas iespēja lietot svešu lietu, bet pēc līguma izbeigšanās tā ir jāatdod atpakaļ īpašniekam – tam, kas to ir izīrējis vai iznomājis. Par īres laiku tam jāmaksā norunāta maksa par lietas izmantošanu. Tā parasti ir konkrēti norunāta, arī likums to paredz par līguma būtisku sastāvdaļu. LR Civillikuma 2124.pantā teikts, ka “tiklīdz abas puses vienojas par nomas un īres līguma būtiskajām sastāvdaļām, t.i., par priekšmetu un maksu, līgums uzskatāms par noslēgtu.” Tomēr, ja tā netiek noteikta vai arī nav skaidri noteikta, puses vadās pēc pastāvošām cenām, strīdus gadījumos to izšķir un nosaka tiesa.
Īpatnēji ir tas, ka īres un nomas līgums var rasties gan ar lietas nodošanu, gan ar tās apsolījumu, tas nozīmē, ka tas var būt gan reāllīgums, gan konsensuāllīgums.
Īrnieks vai nomnieks ar lietas saņemšanu iegūst tiesības to lietot, turklāt izīrētājs vai iznomātājs arī ar tās nodošanu paliek šīs lietas vadītājs, viņš var kontrolēt tās izmantošanu, bet nevar traucēt tās lietošanu vai nomniekam citu tiesību realizēšanu uz šo lietu un saskaņā ar to.
Īres vai nomas līgumu, ar kuru rodas tiesiskas attiecības, var nodot ar lietas nodošanu, bez īpašas formas ievērošanas, tā kā Civillikums īres (nomas) Līgumu paredz arī kā konsensulāllīgumu, tad attiecība rodas arī ar apsolījumu un lietas nodošana var sekot vēlāk. Pusei pēc apsolījuma ir tiesības prasīt tās nodošanu.
Īre un noma tiek regulēta ne tikai ar LR Civillikuma normām, kas satur tās vispārīgos noteikumus. Attiecīgi tiek regulēta dzīvojamā telpas īre, nedzīvojamo telpu noma, noma ar izpirkumu, zemes noma.
Dzīvojamo telpu īri, neatkarīgi no tā, kur un kā īpašumā tas atrodas, regulē likums “Par dzīvojamo telpu īri”, kas stājies spēkā ar 1993.g. 1. aprīli. Līdz tam pilnībā darbojās Latvijas dzīvokļa kodekss. Vēl detalizētāk īres attiecības regulē 1993.g. 26.aprīļa LR MP lēmumi:
1) dzīvojamās telpas un dienesta dzīvojamās telpas īres parauglīgumu;
2) dzīvojamo telpu lietošanas noteikumi;
3) dienestu viesnīcu lietošanas noteikumi;
4) dzīvojamo telpu nodrošināšanas kārtība.
Ar augstāk minēto lēmumu par dzīvojamās telpas īres parauglīgumu tiek paredzēts tāds paraugs, kas agrāk tika saukts par tipveida līgumu. Tomēr tas nav obligāts. Katrs izīrētājs un īrnieks, slēdzot katru konkrētu īres līgumu, var šo paraugu izmantot, var no tā pārņemt dažus punktus, bet var slēgt līgumu, nevadoties no parauga, tikai ievērojot vispārīgos likuma noteikumus. Galvenais, lai tajā būtu ietverti līguma pamatnosacījumi, tā pat kā katrā cita veida līgumā – līguma objekts jeb priekšmets, par kādu telpu tiek slēgts līgums, subjekts – kas slēdz, līguma termiņš, īres maksa, par kādu vienojas.
LR Civillikumā paredzēta pušu vienošanās par īres maksu, tomēr 1993.g. 16.jūlijā apstiprinātie Metodiskie norādījumi dzīvokļu īres paraugmaksas un konkrētas īres maksas noteikšanai” nosaka, ka dzīvokļu īres maksu nosaka mājas īpašnieks vai pārvaldnieks, ņemot vērā, ka īres maksai jāsedz attiecīgās ēkas ekspluatācijas izdevumi.” Dzīvokļu īres maksa tiek noteikta pēc formulas. Tiek ņemta vērā konkrētas ēkas ekspluatācijas izdevumi, apdrošināšanas izmaksas, zemes nodoklis. Tāpēc praktiski nepastāv dzīvokļu īres maksas noteikšana, vienojoties īrniekam ar izīrētāju.
Par maksu puses papildus var vienoties, kādā veidā tā tiks izdarīta. Piem., līdz kādam datumam jāiemaksā konkrētā summa un kam tā tiek maksāta personiski vai citai personai, vai ieskaitīta izīrētāja rēķinā.
Līgums tiek slēgts divos eksemplāros, kur viens paliek pie izīrētāja, otrs pie īrnieka.
Līgumu slēgt no jauna (piemēram., pēc līguma termiņa izbeigšanās) un grozīt iespējams tikai abām pusēm vienojoties. Ja vienošanās nav panākama, strīds izšķirams tiesas ceļā.
Īrnieka pienākums ir ievērot līgumā noteiktos paredzētos noteikumus, jo likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 2.p. nosaka, ka dzīvojamās telpas lietošanas vienīgais pamats īrniekam vai apakšīrniekam ir dzīvojamās telpas īres vai apakšīres līgums.”
Neapdzīvojamo telpu nomas attiecības regulē LR Civillikuma noteikumi. Tas ir dažādu veikalu, noliktavu, klubu un citu neapdzīvojamo telpu izmantošanai zināmām vajadzībām.
Pamatojoties uz 1993.g. 16.februāra likumu “Valsts un pašvaldību uzņēmumu noma un noma ar izpirkumu”, paredzēti dažādi nomas veidi. Šis likums regulē:
1) valsts un pašvaldības uzņēmumu uz arī zemes gabalu, uz kuriem šie uzņēmumi atrodas, t.i., uzņēmuma kā lietu kopības nomu un;
2) uzņēmuma nomu ar izpirkumu, ar kuru tiek noslēgta vienošanās par nomu un par pārdošanu nākotnē.
Līgumā par nomu ar izpirkumu tiek maksāta gan nomas maksa, gan vēl izpirkuma maksa. Pēc zināma laika, kad ir izmaksāta izpirkuma pilna vērtība, nomnieks iegūst īpašumu tiesības uz šo konkrēto objektu.
Šis likums arī paredz ari zemes būvlietojuma tiesības. Ja konkrētam nomniekam nav tiesību iegādāties īpašumā zemi (piem., kas nav LR pilsonis), viņam tiek dotas tiesības izpirkt sev būvlietojumu – par attiecīgu samaksu nopirkt tiesības paplašināt savu objektu – izdarīt piebūves, noliktavas vai arī citus ceļus uz citām piederoša zemes gabala. Ja personai ir tiesības iegūt zemi īpašumā, izpērkot uzņēmumu, vienlaikus var vienoties arī par zemes pirkšanu ar zemes īpašnieku.
Patreiz pastāv atsevišķi zemes un ēku noma. Zemes gabali ir nekustami īpašumi un ja uz tā uzbūvētās ēkas pieder zemes īpašniekam, veido ar šīm ēkām vienotu īpašumu. Ja ēkas nepieder zemes īpašniekam, faktiski pastāv divi vai vairāki nekustami īpašumi. Tādā gadījumā ēkas reåistrējamas Zemesgrāmatā tikai tad, ja ēku īpašniekam ir nostiprinātas zemes lietošanas (būvlietojuma) tiesības.
Zemes nomu bez LR Civillikuma regulē citi normatīvi akti par zemes reformu, zemes lietošanu un ierīcību.
Iespējams slēgt arī kombinētus līgumus, kur pamatā tiek slēgts nomas līgums, bet tajā tiek ietverti noteikumi, kas raksturīgi pirkumam, aizdevumam vai citiem līguma veidam. Kā piemēru varētu minēt nomas ar izpirkumu jeb līzinga līgumus, kuri pēdējā laikā tiek aizvien plašāk izstrādāti un izmantoti banku praksē. Diemžēl Latvijas Civillikumā nav atsevišķu noteikumu, kuri regulētu nomu ar izpirkumu kā īpašu nomas paveidu. 1993.gada 23.februārī LR AP pieņēma likumu “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu nomu un nomu ar izpirkumu”, kas atsevišķa likuma formā regulē it kā divus atsevišķus veidus -nomu un nomu ar izpirkumu un kas atbilstoši šīsdienas aktualitātēm regulē valsts un pašvaldību uzņēmumu un zemesgabalu, uz kuriem šie uzņēmumi atrodas, nomu kā vienu no valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizācijas veidiem-nomu ar izpirkumu.
Tomēr līdz pat šim brīdim ir sastopams dažāds nomas ar izpirkumu jeb līzinga juridiskā rakstura un tā tiesiskā pamatojuma vērtējums. Ir autori, kuri uzskata, ka pēc juridiskās būtības tas ir mantiskās nomas līgums ar virkni papildus īpatnību. Citi tajā saskata pirkšanas-pārdošanas līgumu ar maksājumu uz kredīta starp īpašuma īpašnieku un lietotāju. Trešie uzskata, ka tas ir īpaša veida līgums, kuram piemīt nomas, aizdevuma un vēl dažu citu līgumu elementi. Tomēr jāatzīst, ka katram no šiem autoriem savā ziņā ir taisnība, jo praksē tiek izmantoti vismaz 12 ļoti atšķirīgi līzinga paveidi.
Jebkurā gadījumā neatkarīgi no formulējuma, kā liecina pēdējo divu gadu banku darba pieredzes analīze, līzinga līgumi gūst aizvien plašāku pielietojumu uzņēmējdarbībā Latvijas Republikā, tādējādi pat “izspiežot” no finansu resursa tirgus tādu parastu parādību kā kredītus.
2.4. Sabiedrības līgums
Sabiedrības līgumus slēdz tādu pasākumu veikšanai, kur vienas personas spēki ir par vājiem, lai sasniegtu mērķi. Šis līgums ir izdalīts no pārējiem un tam ir būtiska atšķirība – sabiedrībā līdzējiem intereses ir kopīgas un vērstas vienā virzienā. Tas ir priekљnoteikums, lai kopīgi varētu radīt jaunus pienākumus un tiesības. Citos gadījumos līdzējiem intereses ir pretēji vērstas, viena tiesībām neatbilst otra pienākumi.
“Sabiedrība ir divu vai vairāku personu apvienošanās uz sabiedrības līguma pamata kopēja mērķa sasniegšanai ar kopīgiem spēkiem vai līdzekļiem.”
Tāds līgums rada dalībnieku saskaņotu darbību, nevis savstarpēju pakļautību, un katra dalībnieka pienākums ir dot savu nolīgto ieguldījumu naudas, lietas vai darba veidā, pēc tam attiecīgi ar pārējiem biedriem daloties peļņā. Galvenā sabiedrības īpašība ir tā, ka ar katra biedra noguldījumu tiek radīta sabiedrības manta, bet, no otras puses, sabiedrību sastāda zināms, noteikts biedru komplekts saskaņā ar sabiedrības statūtiem, kuru atbildība sabiedrības kreditoriem ir vai nu ļoti plaša, vai aprobežojas ar iemaksāto noguldījumu.
2.5. Prasījumi no darba attiecībām
Pie prasījumiem no darba attiecībām pieskaitāmi darba līgums, graudniecības līgums un uzņēmuma līgums. Visu to pamatā, tātad līgumu priekšmets, ir darbs, un visos gadījumos viena persona apņemas izdarīt otra labā kādu darbu par atlīdzību. Tomēr visiem šiem līgumiem ir zināmas atšķirības.
Noslēdzot darba līgumu, “viena puse uzņemas strādāt otrai darbu par atlīdzību”. Konkrēts tā veids šajā gadījumā ar likumu nav noteikts. Tas var būt gan fizisks darbs, gan tāds, kur vajadzīga zināma izglītība, sevišķa prasme. Līgumā parasti tiek noteikts, kāds darbs būs izpildāms un kādi būs darbinieka pienākumi. Ja tas precizēts nav, tad viņam jāpilda darba devēja norādījumi. Darbiniekam savs pienākums jāpilda noteiktā laikā un rūpīgi ar apziņu.
Tas ir atlīdzības līgums, jo par darbu paredzēta maksa vai naudā, vai citās materiālās vērtības, tas noteikts ar likumu. Ja arī maksa starp pusēm nav bijusi norunāta, darbiniekam ir tiesība atlīdzību prasīt. Ja nevar par to vienoties, atlīdzības apmēru nosaka tiesa.
Darba līgums izbeidzas, pirmkārt, paejot laikam, uz kādu tas bija noslēgts, otrkārt, jebkura puse var līgumu izbeigt ar uzteikumu, ja termiņš nav bijis norunāts, bet tā ilgums redzams no pašas darbā būtības vai mērķa.
Bez tam, ja ir svarīgi iemesli, abas puses vienpusīgi var no līguma atteikties vēl pirms norunātā laika paiešanas.
Graudniecības līgums no darba līguma atšķiras ar to, ka tā pamatā ir saimnieciski lauku darbi. Bez tam, viena puse – graudnieks – apņemas tos strādāt ar savu darbaspēku un darbarīkiem. Darba līgumā darbiniekam pašam personīgi ir jāaizpilda norunātais darbs, kas parasti ir konkrēts. Graudniekam jādara saimniecības darbi, bez tam jārūpējas par tīrību un kārtību mājas pagalmā, kur viņš strādā, kā arī viņam dzīvošanai nodotās telpās. Graudniekam jāpilda visi saimnieka norādījumi. Izbeidzas tāds līgums ar termiņa paiešanu, uz kādu tas bija noslēgts vai ar saimniecības gada izbeigšanos.
Atlīdzību graudnieks saņem ar noteiktu daļu no ražas. LR Civillikuma 2201.pants nosaka – “Graudnieks, ja nav norunāts citādi, dabū kā atlīdzību pusi ražas, kas paliek pāri pēc izsētās sēklas atņemšanas, kā arī pusi lopbarības un pakaišu un tiesību lietot pusi no ganībām”.
“Ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt otrai par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu.”
Atšķirība šim līgumam un darba līgumam ir tā, ka darba līgumā tā priekšmets ir darbinieka personīgs darbs, viņa darbība, turklāt uzņēmuma līguma priekšmets nav darbs, bet gan darba rezultāts. Bez tam šis darbs uzņēmējam pašam personīgi nemaz nav jāpilda. Uzņēmējam jāizpilda pasūtījums saskaņā ar līgumu un jānodod tas pasūtītājam. Pēc pasūtījuma izpildīšanas jāsamaksā konkrētā maksa. Tā var būt norunāta par visu darbu kopumā, pa daļām vai pēc laika.
Atšķirība ir arī darba procesā abos gadījumos. Darbinieks, kurš noslēdzis darba līgumu, apņemas ne tikai izpildīt darbu, ievērot darba devēja norādījumus, bet viņa pienākumos ietilpst arī ievērot darba devēja noteikto darba laiku, iekšējās kārtības noteikumus. Turpretīm uzņēmuma līgumā uzņēmējs pats brīvi var izvēlēties, kad un kā viņš šo uzdevumu izpildīs un, vai kādu konkrētu darbu izpildīs kāds cits – palīgs. Pasūtītājs to (var) nevar uzņēmējam noteikt un tas viņam nav svarīgi, jo līgts ir par darba rezultātu. Piemēram, lai noteiktā laikā viņam būtu izgatavots galds, vai uzšūts mētelis. Bez tam, īpatnība un atšķirība no darba līguma ir tā, ka uzņēmējs darbu veic ar saviem rīkiem, bet no pasūtītāja materiāla.
Pie darba līgumiem un kā uzņēmuma līguma veids tiek pieskaitīts pārvadājuma līgums. Galvenā atšķirība no uzņēmuma līguma ir līguma priekšmets, kas redzams jau no līguma definīcijas. Tas ir pienākums, ko pārvadātājs uzņēmies – līgumā paredzētu lietu pārvest, nogādāt uz zināmu, noteiktu vietu.
Priekšmets ir pakalpojums. No uzņēmuma līguma tas atšķiras ar to, ka ar izdarīto pakalpojumu lieta netiek uzlabota vai vispār materializēta citā – jaunā lietā. Bet tā mērķis ir noteikta rezultāta sasniegšana, tā pat kā uzņēmuma līgumā.
Pārvadājums ir reāllīgums, jo skaitās noslēgts ar lietas nodošanas brīdi.
LR Civillikums nav vienīgais, kas regulē pārvadājuma attiecības. Tādi ir līgums “Par aviāciju”, “Nolikums par kravas un pasažieru pārvadājumiem pa Latvijas Republikas dzelzceļiem”, 1995.gada23.augustā pieņemtais “Autopārvadājumu likums” u.c..
2.6. Prasījumi no svešu lietu pārziņas
Ar pilnvarojuma līgumu viena puse – pilnvarnieks, uzņemas izpildīt otrai – pilnvaras devējam, pilnvarotājam zināmu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt par saistošu.
Tas ir līgums, ar kura noslēgšanu otrai personai tiek nodotas kādas zināmas tiesības. Tas ir uzticības līgums, jo šīs tiesības viņam ir jāizmanto citas – šo tiesību piešķirējas – personas labā. Jebkura persona – fiziska vai juridiska – var izdot pilnvaru.
Pēc LR Civillikuma ir paredzētas trīs veidu pilnvaras un tās zināmā mērā atšķiras no tām, kas bija paredzētas Latvijas Civilkodeksā.
1. Speciālpilnvara, kuru izdodot, tiek norunāts, ka jākārto kāda atsevišķa, konkrēta lieta. Ar to var veikt tikai to darbību, kas tajā paredzēta. Piemēram, pilnvara pensijas saņemšanai.
2. Ģenerālpilnvara. Ar to saprot tikai tādu pilnvaru, kurā norādīts pārvaldīt zināmas šķiras lietu. Piemēram, automašīnas lietošanai vai mājas pārvaldīšanas lietās. Agrāk ar åenerālpilnvaru varēja darīt visu iespējamo, visāda veida darbības, kuras tajā uzskaitītas.
3. Universālpilnvara – visplašākā. Tāds pilnvarnieks var pārzināt visas pilnvaras devēja lietas – visas iespējamās darbības pilnvaras izdevēja labā, viņa vārdā.
Pēc jebkuras pilnvaras pilnvarnieks neko nedrīkst darīt savā labā. Likumā noteikts, ka pilnvaru atsaukt var vienpersonīgi, tas nozīmē, ka tādā gadījumā arī noformēt to var vienpersonīgi. Praksē parasti pilnvaras devējs viens pats raksta pilnvaru un vienpersonīgi to paraksta un pilnvarotās personas klātbūtne nav nepieciešama. Tas ir vienpusīgs darījums, un ja pilnvarnieks to nepilda, tās devējs var љo pilnvaru atsaukt bez pilnvarnieka piekriљanas.
Tomēr iespējama iepriekšēja vienošanās – pilnvarojuma līguma slēgšana – viens pilnvaru izdod, otrs piekrīt to ņemt un pildīt. Bet katrā gadījumā kā viens var atteikties no pilnvaras, tā otrs no darbības pēc pilnvaras. Tas ir nesaistīti un notiek brīvi. Tomēr pilnvarnieks nedrīkst pārkāpt viņam dotā uzdevuma robežas un viņam jārīkojas vispirms pēc pilnvarotāja norādījumiem.
Bez tam, pilnvarniekam jādod savam pilnvarotājam norēķins par uzdevuma izpildīšanu.
Likumā nekur nav teikts, ka pilnvara obligāti jāapstiprina pie notāra. Tomēr, praktiski, neapstiprināta pilnvara var izrādīties nederīga kāda konkrēta uzdevuma veikšanai, galvenokārt tādēļ, ka ar pilnvarojuma līgumu tiek dots uzdevums veikt juridiskas darbības.
Pēc LR Civillikuma vienīgā amatpersona, kas tagad ir tiesīga apstiprināt pilnvaras, ir zvērināts notārs, laukos arī pagasttiesa, bet ārzemēs – konsuls. Tās ir tās institūcijas, kurās var apstiprināt pilnvaras un citus dokumentus.
Notāra apliecinājums nozīmē to, ka notārs apstiprina:
1) ka pilnvaras parakstītājs pats ir vēlējies pilnvaru apstiprināt, tiek konstatēta gribas izpausme;
2) apstiprina identitāti: ka tieši šī persona – pilnvaras izdevējs – ir parakstījusi pilnvaru;
3) apliecina rīcībspēju.
Pilnvaras, ko apliecina zvērinātie notāri, ir spēkā un darbojas termiņos, kas ir norādīti pilnvarā. Patreiz pilnvaras arī bez termiņa norādījuma, tāda pilnvara darbojas līdz atsaukšanai. Agrāk bija speciālas, noteiktas formas pilnvaras. Piemēram, uz automašīnu, tagad tās nav vajadzīgas. Ja pilnvara izdodama lietu kārtošanai ārzemēs, kārtība ir sarežåītāka. Saskaņā ar starptautiskajiem noteikumiem, jāiziet legalizācija – vispirms apliecina notārs, tad Tieslietu Ministrija un Ārlietu Ministrijas konsulārais departaments un tikai pēc tam attiecīgās valsts vēstniecība. Ja lietu kārtošanai Latvijā dokumentus kārto ārzemēs, dažādās valstīs kārtība var atšķirties, bet principā tiek piemēroti Hāgas konvencijas noteikumi. Tāpat ir jāizdara legalizācija.
Vienīgais izņēmums tagad ir tas, ka legalizācijas procedūra nav nepieciešama, ja pilnvara ir izdota valstī, ar kuru Latvijas republikai ir noslēgts civiltiesiskās sadarbības līgums, un pilnvara ir apstiprināta ar izdevējas valsts attiecīgās izdevējiestādes åerboņa zīmogu. Vienīgais obligātais nosacījums tad būtu izdotās pilnvaras teksta apstiprināts tulkojums latviešu valodā.
Pilnvarojuma līgums ir uzticības līgums, jo ar to citai personai tiek uzticēta konkrētu vai visu lietu pārzināšana, kārtošana, ar universālpilnvaru pilnvarnieks pilnīgi aizvieto pilnvaras devēja personu.
Tas var būt kā atlīdzības, tā bezatlīdzības līgums.
Saskaņā ar LR Civillikuma 2312.pantu, pilnvarojuma līgums izbeidzas:
1) ar savstarpēju vienošanos;
2) ar dotā uzdevuma nobeigšanu;
3) kad pilnvarotājs atsauc savu pilnvarojumu;
4) kad pilnvarotājs uzteic pilnvarojumu;
5) ar vienas vai otras puses nāvi;
6) pēc pilnvarojuma laika notecēšanas.

Ja darbībā, kura būtu izpildāma pēc pilnvaras, interese ir tikai pašam uzdevuma ņēmējam, tad tas uzskatāms par padomu vai ieteikumu, kas būtībā starp pusēm nekādas tiesiskas attiecības nenodibina. Tomēr tas paredzēts likumā un izraisa atbilstošas sekas. Ja viens devis kaitīgu padomu otram apzināti ļaunā nolūkā un tā dēļ radušies zaudējumi, tas dod tiesības zaudētājam prasīt atlīdzību.
Īpatnēja attiecība rodas nevis pilnvarojot kādu uz zināmu uzdevumu, bet otrai personai pašai uzņemties citas personas lietu kārtošanu, saskaņā ar viņas patiesām interesēm. LR Civillikumā regulēta tāda tiesiska attiecība – neuzdota lietvedība. Būtībā process ir pretējs pilnvarojuma līgumam. LR Civillikuma 2325.pants paredz arī apstākli, ka tāda attiecība iespējama, ja “šī persona, ja viņai būtu bijusi izdevība izteikt savu gribu, būtu piekritusi šādai vietniecībai”. Šāda svešu lietu kārtošana var izpausties gan juridiskās darbībās, gan fiziskā darbā.
Neuzdotā lietvedība izbeidzas ar izpildījumu, tomēr iespējams arī, ka pārstāvamais aizliedz lietvedību turpināt, vai piemērojami pilnvarojuma līguma noteikumi.
Vēl viens svešu lietu pārziņas veids ir komisijas līgums.
“Ar komisijas līgumu jāsaprot tāds līgums, ar ko viena puse uztic otrai kādu kustamu lietu pārdošanai par zināmu cenu, ar nosacījumu, lai saņēmējs pēc (īpašnieka) zināma laika, bet ja laiks nav noteikts, pēc īpašnieka pieprasījuma, vai nu samaksā minēto cenu, vai atdod paљu lietu.”
Komisijas līgums var būt atlīdzības un bezatlīdzības. Īpašuma tiesības uz lietu tās saņēmējam pārdošanai nepāriet. Jauninājums pēc LR Civillikuma atšķirībā no Latvijas Civilkodeksa ir tas, ka komisijas līgumu var slēgt tikai par kustamām lietām.
2.7. Laimes līgumi
Tas ir īpatnējs līgumu veids, kas praktiski nerada saistību tiesības (spēles un derības), bet tomēr zināmā mērā ar likumu tiek regulēts. Tie ir riska līgumi, kuru slēgšanas brīdī ieguvējs nav nosakāms.
Izlozi varētu saukt arī par cerību pirkumu, jo katrs izlozes dalībnieks iegūst cerību vinnēt kādu materiālu vērtību vai naudu. Pirkuma tāpēc, ka par to jau ir samaksāts ar visu dalībnieku kopējām iemaksātajām summām.
Spēles līgums ir tāds līgums, ar ko peļņu vienai un zaudējumu otrai pusei dara atkarīgu no nezināma nākamā notikuma. Saistības no tāda līguma neizceļas. To, kas ir labprātīgi samaksāts vai arī derībās pazaudēts, vai aizdots spēlēm vai derībām, nevar prasīt atpakaļ un nevar piedzīt tiesas ceļā.
“Derības ir tāds līgums, ar ko sakarā ar kādu apstrīdamu apgalvojumu vienojas par to, lai tas, kura apgalvojums izrādītos nepareizs, izpildītu kaut ko noteiktu par labu otrai pusei vai trešai personai.” Arī tāds līgums nerada civiltiesiskas saistības.
Nedaudz citādāk ir ar izlozi, ko pēc likuma noteikts, ka nevar rīkot tās savādāk kā tikai likumā noteiktā kārtībā. Izloze rada civiltiesiskus pienākumus, tā ir tāds līgums, pēc kura lietas īpašnieks lietu izlozē pēc noteikta plāna, bet izlozes dalībnieki, par zināmu likmi vai arī bez maksas, iegūst cerību to vinnēt. Pēc izlozes beigām izlozētājam lieta jānodod tam, kam tā kritusi, kas kļūst par tās īpašnieku.
Pielikumi
1. pielikums
Pirkuma līgums, kas noslēgts 1996.gada 01.februārī:
Mēs, zemāk parakstījušies: Latvijas komercbanka Akciju sabiedrība “Sakaru banka”, tās viceprezidenta O.Kļimovičas personā, kura rīkojas uz statūtu pamata, turpmāk tekstā PĀRDEVИJS, un pilsonis R. J., pers.kods xxxxxx-xxxxx, no otras puses, turpmāk tekstā PIRCИJS, noslēdzam sekojoša satura līgumu.
1. LĪGUMA PRIEKŠMETS
1.1. PĀRDEVИJS pārdod un PIRCИJS pērk dzīvojamo māju ar kopējo platību 187,6kv.m, kas atrodas Rīgas rajona Babītes pagasta Xxxxxxx ielā Nr.12(divpadsmit), uz zemes gabala ar platību 1200kv.m., tādā stāvoklī, kādā šis īpašums ir uz līguma parakstīšanas brīdi.
1.2. Minētā īpašuma pārdošanas tiesības pieder PĀRDEVИJAM pamatojoties uz 1990.gada 30.maijā 1.Rīgas Valsts notariāta kantorī noslēgto dāvinājuma līgumu ar reå.Nr.12-L-267, starp L.Grabadžjanu un A.Mhitarjanu, un saskaņā ar 1995.gada 30.martā starp Aleksandru Mhitarjanu un Latvijas Komercbanku akciju sabiedrību “Sakaru banka” noslēgtā Æīlas Līguma 8.punktu, kā arī uz A.Mhitarjana izsniegto pilnvaru PĀRDEVИJAM minēto īpašumu pardot pēc saviem ieskatiem.
2. PĀRDEVИJS.
2.1. PĀRDEVИJS nenes atbildību par Līguma punktā Nr.1.minētā īpašuma iereåistrēšanu Zemes grāmatu nodaļā.
2.2. PĀRDEVИJS garantē, ka tiesības uz minēto īpašumu pieder tikai PĀRDEVИJAM un uz љī Līguma parakstīšanas brīdi tas nav atsavināts ( pilnīgi vai daļēji) citām trešajām personām, nav ieķīlāts, par to nepastāv strīdus, kā arī nav citādi apgrūtināts ar parādiem un saistībām.
2.3. Šī Līguma spēkā stāšanās dienas laikā PĀRDEVИJS nodod PIRCИJAM visus nepiecieљamos dokumentus.
3. PIRCИJS.
3.1. PIRCИJS apņemas segt visus izdevumus, kas saistīti ar šī Līguma noslēgšanu.
3.2. Īpašuma reåistrācijai Zemes grāmatas nodaļā nepieciešamos dokumentus PIRCИJS nokomplektē patstāvīgi.
3.3. PIRCИJAM ir tiesības, pēc Līguma stāšanās spēkā, ar šī Līguma 1.1.punktā norādīto īpašumu rīkoties pēc saviem ieskatiem, ievērojot Latvijas Republikas likumdošanas prasības.
3.4. PIRCИJS ar љī līguma punktā 1.1. minētā īpašuma faktisko stāvokli ir iepazinies un pieņem to īpašumā.
4. SAMAKSAS KĀRTĪBA.
4.1. Šī Līguma 1.1. punktā norādītā īpašuma cena uz Līguma parakstīšanas brīdi, ņemot vērā Līguma 3.4. punkta noteikumu, sastāda USD 40000 ( četrdesmit tūkstoši ASV dolāru).
4.2. Puses vienojas, ka PIRCИJS maksu par pirkumu USD 40000(četrdesmit tūkstoši ASV dolāru) samaksās PĀRDEVИJAM skaidrā naudā pēc sekojoša grafika:
4.2.1.USD 10000(desmit tūkstoši ASV dolāru) PIRCИJS samaksā līdz 1996.gada 10.februārim;
4.2.2.USD 15000(piecpadsmit tūkstoši ASV dolāru) PIRCИJS samaksā līdz 1996.gada 30.jūnijam ieskaitot.
4.2.3.USD 15000(piecpadsmit tūkstoši ASV dolāru) PIRCИJS samaksā līdz 1996.gada 20.decembrim ieskaitot.
4.3. PĀRDEVИJS un PIRCИJS apliecina, ka slēdzot šo Līgumu apzinās pārdotā un nopirktā īpašuma vērtību un atsakās celt viens pret otru pretenzijas par šā Līguma atcelšanu pirkuma summas radītu nesamērīgu zaudējumu dēļ.
5. LĪGUMA DARBĪBAS TERMIŅI.
5.1. Līgums stājas spēkā ar brīdi, kad tiek izpildīti Līguma 4.2.1. punkta noteikumi.
5.2. Līguma 4.2.2. vai 4.2.3.punktu prasību neizpildes gadījumā, PĀRDEVИJS atkāpjas no pirkuma Līguma.
5.3. Līgums darbojas, līdz tiek izbeigtas pušu saistības.
6. PAPILDUS NOTEIKUMI.
6.1. Puse, kura nav ievērojusi kādus šī Līguma noteikumus, ir atbildīga otrai pusei par visiem zaudējumiem, kas tā rezultātā ir nodarīti otrai pusei.
6.2. Strīdus, kas rodas šī Līguma saistību izpildes gaitā, puses risina sarunu ceļā. Ja vienošanos nevar panākt, tad likumā noteiktajā kārtībā LR tiesu instancēs.
6.3. Šis Līgums ir PĀRDEVИJA vienīgā attiecībā uz minēto īpašumu noslēgtā vienošanās, visas citas iepriekšējās vienošanās nav spēkā.
6.3. Šis Līgums sastādīts un parakstīts trijos eksemplāros, no kuriem viens atrodas pie PIRCИJA, otrs pie PĀRDEVИJA, bet treљais tiek izsniegts PIRCИJAM iesniegљanai Zemes grāmatu nodaļā.
PĀRDEVИJS: PIRCИJS:

2. pielikums
Mantojuma līgums
Starp Jēkabu Celmu no vienas puses un viņa dēlu Jāni Celmu no otras puses, piedaloties pirmā pārējiem bērniem – Andrim Celmam, Annai Ozoliņai, dzimušai Celms, noslēgts sekojošs mantojuma līgums.
1.Jēkabs Celms ar šo piešķir tiesību savam dēlam Jānim Celmam uz viņa mantojumā ietilpstošo nekustamo īpašumu, kas atrodas Rīgas rajona Babītes pagasta administratīvajās robežās un sastāv no zemes gabala 5 ha kopplatībā, kas reåistrēts zemesgrāmatās ar kadastra Nr.00022002233, līdz ar visām uz tā esošajām ēkām un visiem zemes piederumiem pilnā sastāvā, tādā kārtā ieceļot viņu -Jāni Celmu -par savu mantinieku uz šo nekustamo īpašumu.
2.Novēlēto mantojumu pats mantojuma atstājējs Jēkabs Celms ieguvis pirkuma ceļā no Kārļa Ozola.
3.Jēkabs Celms dod savu piekrišanu šī līguma iereåistrēšanai zemesgrāmatās, Civillikuma 649 panta nozīmē uz ieceltā mantinieka vienpusēja lūguma pamata, kuram arī izsniedzams Zemesgrāmatu akts.
4.Jānis Celms izsaka savu vēlēšanos pieņemt novēlēto atstāto mantojumu, pēdējam atklājoties.
5.Gadījumā, ja ieceltais mantinieks Jānis Celms nomirtu pirms mantojuma atstājēja, tad par Jāņa Celma substitūtiem ar šo tiek iecelti Jāņa Celma likumiskie mantinieki, līdzīgās daļās katrs.
6.Mantojuma atstājēja pārējie bērni- Andrim Celmam, Annai Ozoliņai, dzimusi Celms, saskaņā ar Civillikuma 642.pantu ar saviem parakstiem apliecina, ka atsakās no strīdiem un iebildumiem pret šo līgumu, kā arī līgumā noteiktās mantojuma daļas pieprasīšanas no ieceltā mantinieka Jāņa Celma.
7.Šo līgumu saņem ieceltais mantinieks Jānis Celms.
PARAKSTI:
Nobeigums
Atjaunotas un nu jau ilgāku laiku tiek piemērotas 1937.g. Civillikuma normas ar to papildinājumiem un grozījumiem.
Lai gan ar tā ieviešanu praksē izdarīts liels un nozīmīgs pavērsiens, tomēr jāatzīst, ka ar tā atjaunošanu netiek atrisinātas visas problēmas, kas saistītas ar Civillikuma piemērošanu līgumu izstrādāšanā un noslēgšanā. mēåinot atkāpties un atbrīvoties no visa vecā, tomēr, turpinot vēl mainīties, īpaši saimnieciskajai dzīvei, nav iespējams un vajadzīgs aprobežoties ar visu pastāvošo, nepieļaujot iespēju normas vēl turpināt mainīt, jo izmantojot tās darbībā un iekļaujot kopējā likumdošanas sistēmā, var rasties jaunas neskaidrības, pretstati un pretrunas.
Un nobeigumā gribētu nocitēt bijušā tieslietu ministra R.Apsīša runas fragmentu svinīgajā 1937.gada Civillikuma spēkā stāšanās aktā Latvijas Universitātes Aulā:
“Mēs jo dienas, jo vairāk izsmalcinām savas tiesības, vairojam likumus, noteikumus, instrukcijas, bet šinī brīdī man gribētos uzsvērt, ka līdztekus likumdošanas darbam mums jāvairo arī cilvēku godīgums.”
Izmantotās literatūras saraksts
1. J. Rozentāls, “Civillikuma trešā daļa, Lietu tiesības ar koment.”, R., 1993.
2. J. Vēbers, “Padomju civiltiesības Vispārīgā daļa”, R., 1979.
3. K. Torgāns, “Komentāri saistību tiesībām, Civillikuma Saistību tiesību daļas teksts 22.12.1992. redakcijā”, R., 1994.
4. LR Civilkodekss, R., 1988.
5. LR Likums “Par LR 1937.gada Notāru likuma spēka atjaunošanu un grozījumiem un papildinājumiem tajā”, laikraksta “Diena” pielikums “Saeimā, Ministru kabinetā”, 1993., 1., 2. nr.
6. LR TM TIC “Civillikuma pirmā daļa, Ģimenes tiesības”, R., 1992.
7. R. Krauze, “Civillikuma otrā daļa, Mantojuma tiesības, komentāri”, R., 1993.
8. V. Vītiņš, “Vispārējs tiesību pārskats”
9. S.Dž.Bērnems “Līgumu sastādīšana”, “Pētergailis”, 1995.
10. SWH Juridisko dokumentu krājums.
Anotācija
Līgums ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu.
Līguma būtība ir vienas puses apsolījums un tā pieņemšana no otras puses(vienpusējs līgums) vai savstarpējs apsolījums un tā pieņemšana no abām pusēm(divpusējs un vairākpusējs līgums).
Līgumu slēgšana un izpilde balstās uz vispārējiem noteikumiem par darījumiem un speciālajām normām, kas attiecas tikai uz līgumiem.
Ar līgumu slēgšanu tiek veikta ekonomiska rakstura vajadzību apmierināšana-preču apmaiņa, pakalpojumu izpildīšana, mantas nodošana, u.c. darbības, līdz ar to notiek īpašuma tiesību maiņa, pāreja.
Līgums ir civiltiesiska attiecība, kā radīšanai nepieciešami konkrēti darījuma subjekts, objekts, un saturs, tas ir dalībnieki-puses, kas vienojas(juridiskas un fiziskas personas), objekts, jeb priekšmets, sakarā ar kuru tiek slēgta vienošanās un ar to pusēm radītie pienākumi un tiesības.
Līgumu ir atlīdzības un bezatlīdzības, mantiska un nemantiska rakstura, atkarībā no līguma priekšmeta rakstura.
Līgumi var skaitīties noslēgti ar vienošanās brīdi(konsensuāli) un ar izpildi tā noslēgšanas brīdī (reāli).
Visi līgumu pēc to pamata ir kauzāli darījumi, jo noslēgšanas pamats ir redzams no darījuma satura, spēkā esamība atkarīga no darījuma noslēgšanas pamata.
Die Annotation
Das Abkommen ist jede beliebige zwischen mehreren Personen Vereinigung ьber welchen gerichtlichen Beziehung der Errichtung Erpьlung oder Beendigung.
Das Abkommen ist eigentlich das Versprechen von einerseits und die Annahme von arderseits (einseitiges Abkommen) oder gegenseitiges Versprechen und Annahme von beiderseits (bilitariales oder multilateriales Abkommen).
Der Anschlup und die Erpьlung des Ankommens basieren aus allgemeinen Regeln ьber Vertragen und extra Norm, die sich nur zum Abkommen beziehen.
Mit dem Abschlup des Ankommens wird die Wirtschaptliche Bepriediegung des Beduupruis verwirklicht – Warentausch, diensterpьllung, Sachenabgebung u.a.. Arbeiten, mit denen gerichtlicher Sachenaustausch, Ьbergang ist..
Das Abkommen ist Zivilbeziehung, die dem werk im konkret Situation als Subjekt, Objekt und Inhalt noting ist, d.b. Teilnehmer – eine Hдlpte, die sich vereinigen (juridische und physische Personen), Objekt ob Gegestand in Verbindung mit denen Vereinigungen abgeschlossen werden und gleichen Plichten und Rechte haben.
Die Abkommen sind Bezahlungen und Unbezahlungen, die von Sachenbeschappenheit Vortrag abhдngig sind.
Die Abkommen sind mit den Vereinigungen geschlossen. Alle Abkommen sind Abmachungen weil Grundlage des Abschlusses von des Gehalts der Abmachung sehen kaun.
Die Krapt des Ankommens ist von der Abschlupgrundlage der Abmachung abhangig.