Darbs:
Dieva klātbūtni un padomu cilvēka dzīvē ir saistīti galvenokārt 3 nozīmīgi dzīves notikumi: dzimšana, kāzas un nāve. Dievs palīdz puisim izvēlēties līgavu, ar Dieva likumu „svešs ar svešu satikās, mīļi mūžu nodzīvoja”. Dievam tiek lūgts arī nomirt, darbu darot, taču Veļu valstībā Dievs neiejaucas.
Ar bērna piedzimšanu un krustībām galvenokārt saistīta Laima. Teikts, ka Dievs radījis cilvēku, devis tam dzīvību, taču kopumā krustību dziesmu ciklā Dievs darbojas salīdzinoši maz.
Pasakās un teikās Dievs tēlots kā pretinieks Velnam. Tomēr šī cīņa nav cīņa starp galējo ļaunumu un labo. Dievs un Velns tēloti kā bagāti lauku māju saimnieki, zemkopji, turklāt kaimiņi. Dievs ir apķērīgāks un izveicīgāks par Velnu, ko viņš arī nekavējas izmantot, ar viltu dabūjot no Velna sev vēlamo.
Teika par Dievu
Reiz dzīvoja tikai Dievs un Velns šai pasaulē. Dievs, pavasarim sākoties, iejūdza zirgu arklā un gāja tīrumus art. Uzaris tīrumus, viņš iesējis graudus. Velns, krūmos govis ganīdams, visu noskatījās un domā: «Ko gan Dievs par jokiem dara? Nākšu katru dienu še krūmos noskatīties, kas te gan iznāks.» Dieva labība auga acim redzot. Zem karstiem saules stariem tā nogatavojās, Rudenī Dievs nāca labību pļaut. Tā pļaujot pienāk Velns un prasa, ko šis te darot. «Tā un tā, pavasari sēju un tagad pļauju labību, sagādāju ziemai sev maizīti.»
Nākošā pavasarī Velnam apnīk govis ganīt un viņš iet pie Dieva strādāt uz pusēm. Velns saka uz Dievu: «Šogad sēsim labību, es ņemšu to sējuma dalu, kas aug virszemes, un tu ņem to, kas aug zemes apakšpusē. Labi, Dievs mazliet padomā un iestāda tupeņus. Rudenī Velns novāc savu ražu, lakstus, un Dievs savu, tupeņus. Ziemā Velns ēd lakstus spļaudams, bet Dievs tupeņus svilpodams.
Nākošā pavasarī Velns saka uz Dievu: «Es šogad ņemšu sējuma apakšas un tu ņem augšas. Labi, Dievs mazliet padomā un iesēj kviešus. Rudenī noņem katrs savu ražu. Ziemā Dievs ēd plāceņus katru dienu, vēderu turēdams, bet Velns lielās dusmās grauž rugājus.
Piemēros redzams, ka pretstatā vientiesīgajām un prātā ne tik stiprajam Velnam Dievs ir viltīgs. Viltība agrāk tika uzskatīta vairāk par vērtību, jo tā liecināja par gudrību, spēju domāt.
Vēlākajos laikos sacerētajās pasakās Velns iegūst pārcilvēcisku fizisko spēku, dzīvo kā lielkungs, muižkungs vai vagars [tātad kā izteikti negatīvs tēls latviešu folklorā]. Bet Dievs tēlots kā apspiesto un nelaimīgo cilvēku aizgādnis, kas dod morālu atbalstu. Dievs ierodas pie cilvēkiem ubaga izskatā, lūgdams naktsmājas. Tie, kas Dievam palīdz, tiek bagātīgi atalgoti.
Latviešu dievība, kas pārvalda tumšo un ļauno ir Velns. Velns ir pazemes un veļu valdnieks Latviešu mitoloģijā, uz to norāda pats vārds “Velns”, kas cēlies no vārda “velis”. Senā Velna mitekļus vēl šobaltdien palīdz atrast vietu nosaukumi – Velna ala, Velnezers. Elles jēdziens ienāk tikai ar kristietību. Tad arī Velns kļūst par visa ļaunuma iemiesojumu, bet latviešu folklorā viņš ir lētticīgs, vientiesīgs, viegli uzvarams ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem. Velns simbolizē materiālo dzīvi, Dievs – garīgo dzīvi, gudrību un radošās spējas. Velns vienmēr cenšas apmānīt cilvēkus un tas viņam neizdodas, un tas vienmēr paliek muļķa lomā. Velns dara visu, ko viņam liek un viņš ir gatavs maksāt ar naudu. Velns ir līdzīgs cilvēkam un dzīvniekam. Velnam ir tikai daļa no cilvēka, tam ir cilvēka augums un pārējā līdzība ir ar dzīvniekiem. Tam ir govs aste, āža kājas un ragi. Latviešu teikās minēts arī tas, ka velns piedalījies gan zemes radīšanā, gan cilvēka veidošanā.
Mūsu teikās velns ir sastopams divās šķiramās nozīmēs. Tas Velns, kas ir Dieva pretinieks – viens pats jauns gars, lai arī dažreiz viņam ir savi apakšnieki (padotie). Visvairāk mūsu pasakās un teikās tiek daudzināti tie velni, kas kā jauni gari parasti dzīvo ezeros, purvos, vecās rijās un dažreiz arī ellē jeb apakšzemē. Šie velni visā Eiropā tiek daudzināti ar melnu ādas krāsu, ar ragiem un ar astēm, un ir pārnākuši pie mums līdz ar kristīgu ticību. Tādas kristīgas ticības būtnes, kā jau agrāki ir aizrādīts, ir mūsu mitoloģijā arī Māra, Jānis, Miķelis un citi svētie. Nav taču jādomā, ka kristīgu ticību latvieši būtu piesavinājušies tikai no svētiem rakstiem un ka katrs kristīts cilvēks tūliņ jau būtu arī mācīts teologs. Nekad gan laikam nebūs diezgan brīdināts, ka šādi kristīgo laiku rietumu Eiropas mīti nav jāuzskata par latviešu pagānu laiku mītiem. Kā vispārīgi mūsu pasakas. tā arī sekojošās teikas par velniem pieder pie ceļojošām Eiropas tradīcijām, lai arī vienu otru teiku ir latviešu stāstītāji piedzejojuši klāt.
Teika par Velnu
Senos laikos, kad Dievs ar Velnu un citām dievībām dzīvoja kosmosā un bija draudzīgi, Dievs izdomāja taisīt zemi. Viņš nosūtīja Velnu pakaļ dūnu pikucim. Velns aizskrēja un to paņēma, bet, Dievam neredzot, mazu gabaliņu nozaga un ielika mutē. Dievs paņēma dūņas izveidoja no tām bumbu, un tās sāka rūgt. Tā izrūga līdz tagadējās Zemes izmēriem, bet tajā pašā brīdī, kad Dieva bumba sāka kļūt lielāka, arī Velna mutē dūnas sāka augt lielākas. Velns vairs nevarējis saturēt mutē, tās izspļāva. Dievs uz Velnu sadusmojās un to nosūtīja pazemē.
Kristīgās ideoloģijas nostiprināšanā rezultātā Velna vārdā tika sāktas dēvēt alas, akmeņus, ēkas un citas vietas, kur agrāk notikušas kulta darbības. Tautasdziesmās velnam ierādīta salīdzinoši nenozīmīga vieta. Velna māte, elle un Velns minēti galvenokārt apdziedāšanās dziesmās un dziesmās par muižu un kungiem.
Auseklis (Auseklītis, Ausekliņš, Ausekliņis, Ausekleņis, arī Ausekliņa, Auseklīte) ir mitoloģiskais tēls latviešu folklorā, viens no biežāk pieminētajiem mitoloģiskajiem debesu iemītniekiem tautasdziesmās. Citos folkloras žanros Ausekļa pieminējumi ir ļoti reti.
Viens no pamatmotīviem, kur darbojas Auseklis ir mitoloģiskās debesu kāzas. Auseklis lielākoties ir Saules vai Saules meitas precinieks, taču dažkārt arī vedējs vai panāksnieks. Ausekļa kā precinieka vietā nereti minēti arī Dieva dēli, Mēness vai Pērkons.
Dieva dēli ir mitoloģiskas būtnes, kas minētas tautasdziesmās. Pazīstamākais tautasdziesmu motīvs, kurā darbojas Dieva dēli, ir debesu kāzas. Dieva dēli šajā motīvā ir Saules meitas precinieki (tāpat kā Auseklis un Mēness). Dieva dēlu pieminējums lielākoties ir daudzskaitlī, tomēr tiešs cik viņu ir, minēts netiek. Retāk minēts viens Dieva dēls. Dieva dēli kā jau debesu iemītnieki ir ģērbti ļoti krāšņi. Viņiem ir ziediem rotāta cepure, zīda zeķes, stikla kurpes, pelēks vai zelta mētelis vai kažoks. Tāpat kā visu debesu sētas iemītnieki, arī Dieva dēli dara lauku saimniekam labi pazīstamus darbus, piem., līž līdumu, piedalās aršanas un sēšanas darbos, pļauj sienu. Dieva dēli pazīstami arī kā amatnieki: viņi būvē tiltu, ceļ pirti, stalli, kaldina Saules meitai jostu.
Latviešu mitoloģijā Jumis (Jumeits, Jumiķis, Jumaleņis, Jumīts, Jumuļeņš, Juimis u. c.) ir druvu dievība, auglības veicinātājs. Pirmajos aprakstos par jumi saukti dubultaugi, t. i., kopā saaugušas vārpas, rieksti u. tml. Ar Jumis saistīta labības novākšana, kā ietvaros norisinās Jumja ķeršana vai dzīšana. Pļaujai tuvojoties uz beigām, kopā sanāk ļaužu pulks ar barvedi, kas var būt gan saimniece, gan labākā pļāvēja, kas visus vadīja rituālajā Jumja ņemšanā.. Jumja ņemšanas aprakstos pierakstīti vairāki varianti, kā tas darāms. Dažos gadījumos uz lauka jau iepriekš tiek atstāts nenopļauts labības kušķītis, ko vēlāk sasien mezglā un uzliek tam virsū akmeni, citur šīs labības vārpas iepin vainagā un glabā klētī utt.
Laima ir cilvēku likteņa lēmēja un noteicēja latviešu mitoloģiskajos priekšstatos. Vārds Laima nozīmē ‘radīt’ un atspoguļojas mitoloģiskajā Laimē (Laimā). Laima blakus Dievam ir viena no svarīgākajām latviešu mitoloģiskajām būtnēm. Ar cilvēku Laima ir saistīta jau kopš tā dzimšanas, t. i., Laima lemj cilvēka likteni. Laima ir kopā ar sievām, kad tām jādzemdē. Tautasdziesmās minēts, kā Laima atraisītiem matiem, basām kājām tek uz pirti dzemdētājai palīgā. Pēc dzemdībām jaunā māte pirtī atstāj ziedu Laimai vai Mārai, kas viņu dzemdību laikā sargājusi. Laima ir bāreņu un visu nelaimīgo aizgādne. Bez mātes palikušie bērni patvērumu meklē pie Laimas. Laima darbojas arī lauksaimniecības sfērā, īpaši pie mājlopiem. Viņa sargā lopus pret burvjiem un raganām un cenšas atvairīt to potenciālo ļaunumu.
Mēness ir viena no galvenajiem tēliem debesu mītu ciklā. Bez vīriešu kārtas nosaukuma tautasdziesmās sastopami arī sieviešu kārtas Mēness nosaukumi: Mēnestiņa, Mēnesnīca, Menesīte. Mēnesim ir zvaigžņu mētelis vai sega un arī zobens, ko viņš dažkārt iedod savam ormanim. Tāpat kā citiem debesu iemītniekiem, arī Mēnesim piedēvēts savs nams. Mēneša zirgi ir Rīta un Vakara zvaigzne. Liela daļa tautasdziesma norāda uz zvaigžņu piederību Mēnesim. Vakarā viņš tās skaita, neatrazdams starp tām Ausekli. Saules un Mēness nesaskaņas nav vērojamas tikai debesu kāzu ciklā. Strīdi ir par pasaules apgaismošanas sadalīšanu. Saule pārmet Mēnesim, ka tas nespīd dienas laikā, ka uzlec tikai vēlu naktī, ka pa nakti nosaldējis Saules rožu dārzu u.c.
Latviešu folkloras tekstos Pērkons saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju. Par vienu no galvenajiem Pērkona piederumiem tautasdziesmu tekstos minēts zirgs. Lielākoties zirgi Pērkonam nepieciešami debesu precību sakarā, taču viņš tos jāj arī pieguļā. Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzu rīkste, bulta vai lode un milna. Pērkons tiek tēlots kā bargs dievs gan tautasdziesmās, gan teikās. Teikās Pērkons lielākoties parādās kā personificēts dabas spēks, kas soda tos, kas negaisa laikā strādā un viņu zaimo. Pērkonam bijis ienaidnieks Jods. Jods, Pērkonu kaitinādams, no viņa baidījies un tā visur slapstijies, gan ēkās, kokos, ūdeņos un citur, tā ka Pērkonam bijis grūti viņu atrast un pelnīto sodu nodot. Pērkona ģimenes sievietes ir lietus sijātājas.
Saule latviešu mitoloģijā ir personificēts debesu spīdeklis, centrālais tēls debesu mītu sistēmā. Tautasdziesmās Saule tēlota nerimstošā kustībā. Viņa pārvietojas ratos, kamanās ar diviem vai trim kumeļiem, pa jūru vai ezeru brien kājām vai brauc laivā. Saule tēlota kā bagātas debesu sētas saimniece, kuras ikdienas dzīve īpaši neatšķiras no lauku sētas saimnieces ikdienas. Saule un Mēness tautasdziesmās tiek apspēlēti kā reāli debesu spīdekļi, apgaismotāji. Saule rāj vai pat cērt ar zobenu Mēnesi, ka tas naktī nosaldējis Saules rožu dārzu, ka tas nakti nespīd.
Veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Šī pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei – veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz darbu ziņā. Viņsaulē tiek turpināts šaisaulē iesāktais. Dieva dienas, Dievaines jeb veļu laiks ir īpašs laiks rudenī, kad veļi tiek mieloti un godināti.
Ūsiņš ir latviešu dievība, saistīta ar pavasari, gaismu, arī zirgu patrons. Viena no retajām dievībām, par kuru jau pirmajos vēstures avotos gūstamas vairāk vai mazāk patiesas liecības.
Ūsiņa vārda etimoloģija skaidrota visai dažādi. Vecais Stenders to saista ar vārdu ūzas – bikses, dzeltenā vaska krāsā (Stenders Ūsiņu sauc par bišu dievu). Deviņpadsmitā gadsimta folkloras materiālos parādās uzskats, ka Ūziņš esot bišu dievs, bet Ūsiņš – zirgu dievs. Tautasdziesmās minēts, ka arī Ūsiņam pašam pieder zirgi, turklāt tie ir ļoti labi un brangi.
Nozīmīgu vietu tautasdziesmu tekstos un tradīciju aprakstos ieņem upurēšana Ūsiņam.
Tautasdziesmās minēts, ka Ūsiņam upurē gaili deviņiem cekuliem, sarkanām kājām. Tradīciju aprakstos, ticējumos minēts, ka gaiļa asinis tecinātas zirga silē uz auzām, bet gaili apēduši pieguļnieki pirmajā pieguļas naktī.
Mitoloģiskie priekšstati, ko latvieši saglabājuši atmiņā dainu veidā, balstās senču pirmskristīgajā kultūrā un liecina par to, ka folkloras vākšanas laikā, 19.gs. otrajā pusē, senie ticējumi un tradīcijas vēl bijuši dzīvi un pazīstami dažā labā zemnieku sētā. Pretējā gadījumā ne Fr.Brīvzemniekam, ne Kr.Baronam šie materiāli nebūtu iegūstami, jo tie gluži vienkārši būtu aizmirsušies, kā tas noticis pie mūsu austrumu un rietumu kaimiņiem. Ar uguni un zobenu ieviestā, izkropļotā latviešu valodā sludinātā svešļaužu kristīgā ticība nekļuva par tautas pārliecību. Formāli pakļaudamies baznīcas varai, latviešu zemnieks gan ikdienā, gan dzīves svarīgākajos brīžos joprojām griezās pēc padoma un palīdzības pie senajām dievībām.