Laime
Laimi ir gribējis katrs – gan tas, kuram laime nav, gan tas, kuram laime jau ir, bet kurš neapzinās to. Pilnīga laime visiem šķiet aptuveni vienāda – nav par neko jāuztraucas, nav nekas jādara, viss jau ir, pašam neko nevajag darīt. Tāpēc radās mīts par Ēdeni, jeb Paradīzi.
Laime katram cilvēkam ir dažāda, katram tā izpaužas savādāk – citam kā labs darbs, citam kā pārticība, citam kā papildus akcijas kādā uzņēmumā un citam kā papildus pieskaitīts miljons jau esošajiem 5 miljoniem savā kontā. Laimes uztvere ir relatīva, tai nav noteikta definīcija.
Cilvēku lielākais sapnis ir absolūtā, jeb pilnīgā laime, jo tad nav rūpju. Cilvēki jau gribētu piedzimt absolūtās laimes apstākļos, jo tad viņi būtu laimīgi, es gan tā nedomāju. Laime rodas tad, kad ir iepazīta nelaime. Ja nebūtu nelaimes, nebūtu vārds „laime.” Patiesībā nebūtu pati laime. Kāpēc tā? Laime ir tad, kad cilvēks jūtās laimīgs, viņš ir iepriecināts, ka nav nelaime. Un ja mēs dzīvotu absolūtā laimē, kā gan mēs varētu būt iepriecināti, ka nav nelaime? Mēs taču tādu „briesmoni” kā nelaime nezinātu. Ja mēs esam absolūtā laimē uzauguši, kāpēc mums būtu jāzina par nelaimi?
Laime padara dzīvi dzīvojamāku, bet ja laime ir par daudz, tad tā jau ir viendabīga, neinteresanta un cilvēks sāk darīt visu ko bezjēdzīgu. Manuprāt, absolūtās laimes vidē dzīvošana ir neinteresanta un nogurdinoša. To nespēj iedomāties tie cilvēki, kuri dzīvo nelaimē, bet cilvēkus nelaimē nespēj izprast cilvēki absolūtā laimē.
Absolūtās laimes vispār nav, tāda vispār nevar būt. Ja arī būtu absolūtā laime, tā ātri izjuktu. Cilvēks ātri to sabendētu, sāktu gaudot un pretoties šai laimei. Cilvēks gaudos kaut vai dēļ to, ka viss paliek neinteresanti, viņš nejūt dzīves raibumus.
Absolūtas nelaimes arī nevar būt, jo cilvēks nav tik samaitāts, lai nebūtu optimists pat drūmākajās situācijās. Protams, būs daži, kuri laimi tad neredzēs, bet būs daži, kuri būs optimisti un kuri šo absolūto nelaimi lauzīs.
Cilvēks vienmēr atradīs par ko nīdēt, viņš nīdēšanu atradīs, atrodoties jebkurā laimes stadijā – absolūtās laimes, nelaimes vai vidusceļa stadijā. Katrā stadijā var atrast savus plusus un mīnusus.
Mūsu dzīve ir pildīta gan ar laimi, gan ar nelaimi. Patiesībā tas ir zelta vidusceļš. Tāpēc es piekrītu budismam – visu vajag ar mēru. Ļoti pareiza reliģija, pēc manām domām vienīgā no patiesajām reliģijām.
Šis zelta vidusceļš ir vienīgā pareizā sfēra, kur mums dzīvot, jo tad mēs spēsim novērtēt centienus, taču šī vide neliek arī ieslīgt depresijā. Tāpēc es uzskatu, ka Paradīzes teorija ir kārtējais izfantazējums, lai cilvēks mierinātu sevi ar vēl labāku dzīvi, taču viņš nesaprot, ka paradīze ir tepat, ja vien šo paradīzi veido pats. Pierādījums – mūki Tibetā. Arī elle ir zemes virsū. Pierādījums – Ņujorka.