LATVIJAS

LATVIJAS

SARKANA GRĀMATA

UN

VIDES AIZSARDZĪBA

SARKANA GRĀMATA

Reto faunas pārstāvju saglabāšanai un aizsardzībai visā pasaulē pievērš lielu uzmanību. Taču lokālie panākumi šajā jomā bieži vien pazūd uz dabas pārveidošanas kopējā fona, ko raksturo lielas pārmaiņas dabiskajos kompleksos, savvaļas dzīvnieku skaita samazināšanās, to dabiskās izplatības areālu sašaurināšanās, atsevišķu retu sugu pilnīgas iznīkšanas iespēju palielināšanās.

Zinātniski tehniskais progress izraisa lielas pārmaiņas visā mūsu planētas biosfēras ekoloģiskajā situācijā. Cilvēka darbības rezultātā stipri mainās savvaļas dzīvnieku un augu dzīves vide, dažkārt to normālai eksistencei nepieciešamā vide tiek pat pi

i
ilnīgi izpostīta. Tādēl vairakas dzīvnieku sugas jau izmkušas, bet daudzas atrodas iznīcības priekšā.

Sis process vērojams visos kontinentos un arhipelāgos. Dzīvnieku ģenofonda saglabāšanas nepieciešamība spilgti redzama kā vispārekoloģiskā, tā arī prakses aspektā, tāpēc reto faunas pārstāvju aizsardziba kļuvusi par pasaules mēroga problēmu un tās sekmiga atrisināšana iespējama tikai starptautiskā līmenī.

Ņemot vērā par retumu kļuvušo dzīvnieku un augu saglabāšanas lielo aktualitāti, Dabas un dabas resursu aizsardzības starptautiskās savienibas Reto un izzūdošo sugu aizsardzības komisija jau 25 gadus strādā pie Sarkanās ģrāmatas sastādīšanas. Tā iz
z
zdota vairākos sējumos. 1972. gada beigās 1. sējums (Zīditāji) iznāca jau otrā izdevumā. Tajā ir reto sugu jauna klasifikācija. Otrajam izdevumam gatavo vēl četrus sējumus.

Starptautiskā Sarkanā grāmata kļuvusi ne vien par trauksmes signālu, bet arī par rīcibas programmu tādu sugu paglābšanai, kurām dr
r
raud iznīcība. Izdevies vairāku sugu un pasugu dzivnieku skaitu palielināt līdz tādam līmenim, kas garantē tām pastāvēšanu.

Attiecīgās dzīvnieku sugas ierakstīšana starptautiskajā Sarkanajā grāmatā nozimē, ka šajā jomā visautoritatīvākā starptautiskā organizācija atzinusi attiecīgās sugas aizsardzības nepieciešamibu visā pasaulē. Visas zemes, kuru teritorijā mīt Sarkanajā grāmatā ierakstītā dzivnieku suga, ir morāli atbildīgas visas cilvēces priekšā par šī dabas dārguma saglabāšanu.

Taču daudzās zemēs kļuvušas par retumu vai pat izzūd tādas sugas, kurām pasaules mērogā vēl iznīcība nedraud. Sādām sugām nepieciešama aizsardzība tikai attiecīgas zemes teritorijā, tāpēc tur nodibinātas savas Sarkanās grāmatas.

1987. gada nodibināta «Latvijas reto un izzūdošo dzīvnieku un augu sugu grāmata» (Latvijas Sarkanā grāmata).

Saskaņā ar minēto nolikumu Latvijas Sarkanajā grāmatā var ierakstīt tādu sugu dzīvniekus un augus, kuru skaita vai sastopamibas areāla samazināšanās liecina, ka
a
a nepieciešami steidzami pasākumi to aizsardzībai. Priekšlikumus par sugas ierakstišanu Latvijas Sarkanajā grāmatā var iesniegt zinātniskās pētniecības iestādes, valsts un sabiedriskās organizācijas, kā arī atsevišķi zinātnieki.

Katrai Latvijas Sarkanajā gramata ierakstītajai dzīvnieku, kā arī augu sugai vai pasugai grāmatā uzrāda nozīmīgumu, izplatību, dzlves vietu, skaitu dabā, datus par vairošanos, skaita vai areāla samazināšanās cēloņus, iespējas turēt nebrīvē, skaitu, kas atrodas audzētavās (zooloģiskajos dārzos, botāniskajos dārzos), veiktos un veicamos aizsardzības pasākumus u. tml.

Saskaņā ar šo nolikumu dzīvnieku un augu sugas, kuru eksistence ir
r
r apdraudēta, ieraksta Sarkanajā grāmatā un atkarībā no apdraudējuina pakāpes iesaista vienā no šādām Sarkanās grāmatas grupām:

«O» grupā — aclmredzot iznīkušās sugas, kuru atsevišķi pārstāvji varbūt kaut kur ir saglabājušies;

1 grupā — iznīkušās sugas, kuru saglabāšanai ir nepieciešama efektīva aizsardzība;

II grupā — retas sugas, kurām draud iznīciba un kuru pārstāvji sastopami nelielā skaitā;

III grupā — sugas, kuru pārstāvju skaits samazinās un kuru izmantošana jāregulē;

IV grupā — sugas, kuras varbūt ir apdraudētas, taču pietiekami drošu datu par to nav, tādēl vajadzigi par to īpaši pētījumi.

Pēc stāvokļa uz 1980. gada 1. janvāri Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstīts šāds dzīvnieku un augu sugu skaits:

<0» grupā 1 dzīvnieku suga un 4 augu sugas; 1 grupā 28 dzīvnieku un 27 augu sugas; II grupā 51 dzīvnieka un 28 augu sugas;

III grupā 15 dzīvnieku un 35 augu sugas; IV grupā 24 dzīvnieku un 18 augu sugas.

Taču jāievēro, ka dzīvnieku un augu ierakstīšana Sarkanajā grāmatā vēl nenodrošina to aizsardzibu. Tas ir tikai briesmu signāls, kas cilvēkam jāuzklausa un uz to saprātīgi jāreaģē.

IZMIRUSIE DZĪVNIEKI

Par to, kad cilvēks sācis iejaukties dabas saimniecibā, pastāv vairāki uzskati. Daži zinātnieki uzskata, ka, piemēram, vairāku dzīvnieku sugu pilnīgā iznīcināšanā vainīgi pirmatnējie mednieki. Ir ziņas par to, ka jau pirms apmēram 100 tūkst. gadu neandertāliešu mednieki pilnīgi iznīcinājuši vairākas lielu dzīvnieku sugas. No divām zinatnei pazīstamām mamutu sugām viena — Ziemeļamerikā agrāk dzīvojošo mamutu suga — izzudusi Jau sirmā senatnē, bet otra — citos kontinentos izplatita — apmēram pirms 10 tūkst. gadu. Reizē ar mamutu izzuda spalvainais degunradzis, Eiropas degunradžu divas sugas un gigantiskais briedis, kas mita Eiropā un Azijas ziemeļos. Amerikas zilonis izzuda pirms apmēram 8 tūkst. gadu, bet Eiropas zilonis pēdējā apledojuma periodā.

Pirmatnējais cilvēks, protams, sastapa šos dzīvniekus un tos arī medīja. Taču jautājumā, vai toreizējais cilvēks vainojams šo milzeņu iznīcināšanā, zinātniekiem vienprātības nav. Daži uzskata, ka Eirāzijā cilvēks vienīgi paātrināja lielo zīdītāju iznīcību, jo tie tāpat būtu iznīkūši kraso klimatisko pārmaiņu rezultātā.

Ziemeļamerikā situācija bija citāda, jo tur lielo dzīvnieku iznīkšanas laikā nenotika tādas dabas katastrofas, kas varētu apdraudēt šo dzīvnieku eksistenci. Amerikas kontinentā cilvēks ieradās jau ar vairāku gadsimtu ilgu mednieka pieredzi. Tā kā tur dzīvnieki cilvēku agrāk nebija sastapuši un sākumā visam uzticējās, tos iznicināt varēja samērā viegli.

Laika posmā, cik tālu atpakaļ senatnē sniedzas cilvēka zināšanas, izzudušas vairāk nekā 100 zīdītāju, kā ari apmēram 150 putnu sugas un pasugas.

Eiropā jau sen ir izzuduši lauvas, XIV—XVI gadsimtā vairākās zemēš iz-nīka upju bebri, XVIII gadsimtā izmira tauri, taču nav pamata uzskatīt, ka šos dzīvniekus vienmēr būtu iznīcinājis cilvēks.

Daudzos gadījumos dzīvnieki pasaulē izzūd ne tikvien to tiešas iznīcināšanas dēļ, bet arī rodoties dzīvnieku mitņu rajonos apstākļiem, kuri neļauj dzīvnie-kiem normāli dzīvot un vairoties.

Cilvēka nesaprātīgas rīcības dēļ pilnīgi izzuda vispirms tādi dzīvnieki, kuri nespēja no cilvēka nedz aizbēgt, nedz aizsargaties.

Dronts (Didus ineptus) bija trekns, apmēram zoss lielumā, nelidojošs putns, ko kolonisti eiropieši sastapa Indijas okeāna Maskarēnu salās.

Mauricija salā sastaptie brūnmuguras dronti nemaz nebaidījās no cilvēka, tādēļ putnus iesauca par «dodo», kas portugāļu valodā nozīmē nejēga. Pēc Holandes jūrnieku aprakstiem, dronti XVI gadsimta beigās bijuši sastopami tūkstošiem. Vasko de Gama 1497. gadā šajā salā atrada tik daudz putnu, ka salu nosauca par Gulbju salu. Holandes jūrniekiem, kas nogalināja tūkstošiem drontu, šo putnu gaļa šķita negaršīga, tādēļ viņi putnus nosauca par «valgfogels», t. L, pretigiem putniem. Pastāv uzskats, ka drontu galīgo iznīcināšanu paveikušas cūkas, ko franču kolonisti ieveda salā un kas labprāt ķēra un ēda mazkustīgos putnus, tādēļ 1681. gadā salā vairs nebija neviena dronta. Līdz mūsu dienām saglabājušies tikai daži skeleti (viens no tiem ir Maskavā Darvina muzejā), kā ari divi dronta attēli. Viens no tiem, gleznots ar eļļas krāsām, atrodas Britu muzejā.

Vēl līdz XVIII gadsimta vidum Reinjonas salā bija saglabājušies gaišie dronti. To gaļa bija loti garšīga. Vienu gaišo drontu pāri aizveda uz Franciju pavairošanas nolūkā, taču tie driz vien nobeidzās.

Trešā drontu suga, kas arī bija gaišā krāsā, tolaik mita Rodrigesa salā. Par šīs drontu sugas izzušanas apstākļiem un laiku nekādas ziņas nav saglabājušās..

Ceļojošais ba1odis (Ectopistes migratorius) vēl XIX gadsimtā Amerikas Savienotajās Valstīs bija sastopams lielā skaitā. Vienā pašā Ontario štatā bija 162 šo putnu ligzdošanas kolonijas — dažu koloniju platība sa-sniedza vairākus desmitus kvadrātkilometru; lidojošo putnu bari kā mākoņi brīžiem aizsedza sauli.

Ceļojošos baložus jau XIX gadsimta beigās sāka intensīvi un sistemātiski iznicināt gan tādēļ, ka tie kaitēja labības sējumiem, gan arī gaļas dēļ. Vienās pašās medībās Mičiganas štatā nošāva pusotru miljonu ceļojošo baložu. Putnu nesaudzīga masveida iznīcināšana vien-laikus ar mežu izciršanu to ligzdošanas vietās noveda pie tā, ka 1902. gadā savvaļā vairs nebija neviena ceļojošā baloža. Pēdējā nebrīvē turētā baložu mātīte nobeidzās 1914. gadā Cincinati pilsētas zooloģiskajā dārzā.

Bezspārnu gārgale (Pinguinus impennis) bija sena Ziemeļatlantijas salu iemītniece. Lielos daudzumos šie putni ligzdoja gan Farēru salās, gan Grenlandē, gan Labradoras pussalā. Vēl XVIII gadsimtā tie bija sastopami Islandē. Sos putnus, kuriem spārni bija atrofējušies, nesaudzigi medija gaļas ieguvei, kā arī vāca to olas. Sevišķi lielā daudzumā bezspārnu gārgales iznīcināja no 1732. līdz 1760. gadam. Kaut cik putni vēl varēja paglābties grūti pieejamā klinšainā Heijerfuglaskeras salā, kuras krasti bija joti stāvas klintis, tāpēc putnu mednieki un olu vācēji bieži vien gāja bojā. Taču 1808. un 1813. gadā divu speciāli norīkotu kuģu apkalpes masveidā iznīcināja putnus un savāca to olas šajā salā. Neliela daļa putnu palika dziva, taču drīz pēc tam vulkāniskās darbības rezultātā sala nogrima. Dzīvi palikušie putni 1840. gadā apmetas netālajā Eldejas salā, taču tā bija cilvēkiem vieglāk pieejama, tādēļ jau pēc četriem gadiem — 1844. gadā — šajā salā tika nogalināts pēdējais tur ligzdojošais putnu pāris.

Pasaulē no bezspārnu gārgalēm saglabājušies 90 skeleti, 74 olas un 70 šo putnu izbāzeņi. No pēdējiem divi atrodas muzejos: Darvina muzejā Maskava un Zinātņu akadēmijas muzejā Peterburgā (K. Blagosklonovs u. c., 1967).

Juras govs (Stellera govs) (Hydrodamalis gigas) bija lielākā no piecām sirēnu sugām, pie kurām pieder ari delfīni. So zālēdāju ūdens dzīvnieku, kura garums bija lidz 8 m un masa apmēram 3,5 t, atklāja 1741. gadā Vitusa Beringa ekspedīcija reizē ar Komandoru salām. So zīdltājdzivnieku aprakstīja V. Beringa pavadonis Georgs Stellers.

Jūras govis bijušas sastopamas jūras sēkļos, kur auga zālaugi, no kuriem šie dzīvnieki pārtika. G. Stellers rakstīja, ka dzivnieki nav baidijušies no cilvēka, jāvušies pat sevi noglaudit. Pa jūras govju ganāmpulku jūras zāļainajos sēkļos cilvēki varējuši netraucēti braukt ar laivu. Sāda uzticēšanās cilvēkam bija par iemeslu jūras govju pilnīgai iznīcināšanai 27 gadu laikā. Komandoru salas — jūras govju galvenā uzturēšanās vieta — atradās ceļā uz Aļasku. Jūrnieki medija juras govis pārtikai, durot tās ar šķēpiem gan no laivām, gan no krasta. Daudzi ievainoti dzīvnieki aizpeldēja un nobeidzās jūrā. Pēdējo jūras govi Beringa salas piekrastē iznīcināja 1768. gadā (Voroncovs, 1973).

No kādreiz samērā stipri izplatītās dzīvnieku sugas ir saglabājušies tikai daži skeleti, kas glabājas Zinātņu akadēmijas muzejā Peterburgā, Maskavas universttātes Zooloģijas muzejā un Ļvovas universitātes muzejā.

Si ūdens dzīvnieka iznīkšana ir liels zaudējums cilvēcei, jo jūras govs varēja būt pirmais jūras mājdzīvnieks, un, tā kā tās ātri auga, to gaļa būtu varējusi kļūt par labu pārtikas rezervi.

Taurs (Bos primigenius), mūsu mājas govs vistālākais sencis, pilnīgi izmira XVII gadsimtā.

Taurs bija lielākais no visiem pārnadžiem, pēc izskata lidzīgs mājas govij, tikai tiem bija raksturīgs dzimuma dimorfisms — buļļiem spalva bija melna, govīm — tumšsarkana. Buļļu ragu garums sasniedza gandrīz 2 metrus. Daudzus gadus uzskatīja, ka visā pasaulē saglabājies tikai viens taura attēls (tā saucamais Augsburgas attēls), zīmēts apmēram 1525. gadā.

RETIE DZĪVNIEKI

Va1zirgs (Odobaemus rosmarus) ir viens no lielākajiem jūras zīdītājdzīvniekiem, kas mūsdienās kļuvis par retumu, bet daudzos rajonos izmcināts pilnīgi.

Valzirgi vairojas lēni, jo mātītēm dzimst tikai viens mazulis un ne biežāk kā reizi trijos gados. Māte rūpējas par mazuli līdz divu gadu vecumam, kad tas sasniedzis Jau 2,5 m garumu un tā masa ir apmēram pustonna.

Māte joti rūpējas par mazuli. Ja mazuli ievaino, māte to aptver ar priekšējo airkāju un dodas ūdenī. Tā aiznes projām arī nogalinātu mazuli. Valzirga vidējais mūžs ir 25—30 gadi.

Valzirgiem ir nozīme jūru produktivitātes palielināšanā, jo tie zivis neēd, bet pārtiek no jūras moluskiem, ko neēd citi dzīvnieki.

Mūsdienās valzirgi kļuvuši par retumu — tos var sastapt vairs tikai arktiskajos ūdeņos.

Sākot ar 1956. gadu, valzirgu rūpnieciska medīšana ir aizliegta. Pēc speciālām licencēm tos atļauj medīt tikai Talo Ziemeļu iedzīvotājiem čukčiem un eskimosiem savām vajadzībām. Aizliegta arī bāku un citu celtņu būve valzirgu apmetņu teritorijās. Reaklimatizācijas nolūkā šos dzīvniekus tuvākajā laikā paredzēts ievest Baltajā jūrā.

Daudzu gadu gaitā vairākas plēsīgo putnu sugas kluvušas pie mums par lielu retumu.

It īpaši reti kļuvuši mūsu putnu valstības diženākie pārstāvji ērgļi; tie kā dabas krāšņuma elements sagādā prieku katram cilvēkam, lūkojoties šo putnu majestātiskajā lidojumā. Sešas ērgļu sugas ierakstītas arī Latvijas republikā ļoti reto, iznīkstošo putnu sarakstā. levēribu un cilvēka aizsardzību pelna ari daudzi citi par retumu kļuvušie plēsīgie putni.

Lai ērgļus, kas kļuvuši ari mūsu republikā par lielu retumu, varētu pasargāt no iznicības, nepieciešams, lai cilvēki tos pazitu, neaiztiktu un netraucētu perēšanas vietās. Tāpat jāpazīst arl pārējie lielākie plēsīgie putni, kas arī pamazām kļūst reti sastopami un tādēļ jāsaudzē.

Jūras ērglis (Haliacetus albicilla). Latvijas republikas lielākais plēsīgais putns, ķermeņa garums (no knābja gala līdz astes galam) 85 cm. Platums izplestu spārnu stāvoklī 2,25—2,50 m. Ve-ciem putniem mugura pelēkbrūna, vēders tumšbrūns, galva un ķīļveida aste pelēkbalta vai pat balta. Jaunie putni pelēkbrūni, ar maz-liet gaišāku galvu un asti. Ligzdo parasti ūdensbaseinu tuvumā augstos kokos. Ligzda liela — līdz 2 m plata — un, lietota gadu no gada, sasniedz līdz 1 m augstumu. Jūras ērglis medī galvenokārt zivis un ūdensputnus, bet ziemā aizklejo diezgan tālu no ligzdošanas vietas un medī arī zaķus un stirnas. Ed arī nobeigušos dzīvniekus.

Klinšu ērglis (Aguila shrysa-etos). Mazliet mazāks par jūras ērgli.

Veciem putniem krāsa tumšbrūna, mugura nedaudz gaišāka par apakšpusi. Pakausis un kakla mugurpuse rūsgandzeltena. Jauniem putniem krāsa gaišāka, uz spārniem balti plankumi.

Ligzdu mūsu republikā ieriko lielu koku galotnē, visbiežāk lielu sūnekļu tuvumā. Ligzda, ilgus gadus apdzivota, kļūst līdz 2 m plata.

Pārtiek galvenokārt no siltasiņu dzīvniekiem, ziemā, trūkstot barībai, ēd arī nobeigušos dzīvniekus.

Vidējais ērglis (Aguila clanga). Mazliet mazāks par klinšu ērgli, bet pēc izskata tam diezgan lidzīgs. Ķermeņa garums 70 cm. Krāsa melnbrūna, vienāda, tikai astes virspusē neliels balts plankums. Pie mums ligzdo reti. Ligzdu ierīko kokā, lielākoties mistrotās mežaudzēs, daļēji aizaugušu ūdensbaseinu tuvumā. Medī galvenokārt pīles un citus ūdensputnus un purva putnus, tādēļ tie ar lielu satraukumu un skaļiem kliedzieniem reaģē uz vidējā ērgļa parādišanos. Staigā ari pa zemi.

Vidējais ērglis sastopams pie mums ari kā caurceļotājs, it īpaši ūdeņiem bagātos apvidos.

Mazais ērglis (Aguila pomarina). Viens no mazākajiem Latvijā sastopamajiem ērgļiem. Ķermeņa garums 62,5 cm. Tumšbrūns. Jauniem putniem gaišs plankums uz pleciem un uz pakauša. Gājputns.

Ligzdu ierīko visbiežāk lapu kokos uz resniem zariem pie stumbra, perēšanas laikā to izrotā ar lapotiem zariem. Izmanto ari pamestas peļu klijāna ligzdas, lidojums un balss tam ir lidzīga peļu klijānam.

Pārtiek galvenokārt no vardēm un pelēm, citus sīkus dzīvniekus notver, tikai nejauši ar tiem sastopoties. Putni neuztraucas, ja tuvumā pamana mazo ērgli, un uz tā klātbūtni gandrīz nemaz nereaģē.

Zivjuērglis (Pandion haliaetus). Mīt galvenokārt lielu ezeru apkaimē. Ķermeņa garums 55 cm. Mugura tumšbrūna.

ZĀLAUGU AIZSARDZĪBA

Mūsu planēta Zeme ir zaļa. Zaļā augu valsts ir devusi mūsu planētai augsni, kas baro cilvēci un visu dzīvo uz Zemes.

Sodien vēl nav zināms, vai, cilvēcei intensīvi iedarbojoties uz dabu, nav aizgājušas bojā ari daudzas augu sugas, taču nepārprotami norādījumi uz to jau ir. .

Pārvēršot mežu, krūmāju, purvu un neskartās zemes platības lauksaimnieciski izmantojamā zemē, šajās platibās parasti tiek izmcināti lidz šim augušie savvaļas augi, to skaitā arī daudzi mūsdienās kultivējamo augu priekšteči.

Jaunu lauksaimniecības augu sugu ieviešanas gaitā iznīcina arī vecās labības šķirnes. Tādējādi aiziet bojā bagāts lauksaimniecības augu ģenētiskais fonds, kas sastāv no augiem ar lielu izturibu pret kaitēkļiem, slimībām, nelabvēllgiem vides apstākļiem un ar daudzām citām vērtīgām īpašībām.

Izcilais krievu zinātnieks akadēmiķis N.Vavilovs 1924. gada Afganistānā vairākās vietās bija konstatējis savvaļas rudzu, burkānu un citu lauksaimniecības augu primitīvo formu atradnes, bet 1963. gadā uz Afganistānu speciāli sūtītās ekspedīcijas dalībnieki tur šos augus vairs neatrada.

Arī Turcijā pēdējos gados ir izzudušas vairākas mīksto un cieto kviešu formas, bet Etiopijā — daudzas miežu sugas un šķirnes. Sīrijā izzudušas sausumizturigās kviešu šķirnes, kuru vietā stājušās no citurienes ievestas šķirnes. Strauji samazinās ari platības, kurās aug senas citrusaugu formas.

Kaukāza apgabalā, kas ietilpst Priekšāzijas ģenētiskajā centrā, sastopamas vairāk nekā 300 mūsu kultūraugu senču šķirnes. Azerbaidžānā un Dagestānā sastopamas tādas cieto ziemas kviešu šķirnes, kādas nav nekur citur pasaulē.

Tadžikijā un Kirglzijā ir daudz savvaļas valriekstu formu, bet mežu izciršanas dēļ to platības šamazinās. Turkmēnijā aug daudzas augļu koku sugu savvaļas formas, kādu nav nekur citur, piemēram, savvaļas mandeļkoks, bumbieres, plūmes, valrieksti, granāti, ābeles, ķirši, vīnkoki.

Kazahijas stepēs agrāk bija loti izplatīti akbidajas kvieši, kas bija izturīgi pret sausumu, slimībām un auga ari sāļās augsnēs; to graudi no vārpām neizbira, kas sevišķi svarīgi tiem rajoniem, kur pūš stipri vēji. Taču 1972. gadā sarikotās ekspedīcijas dalībnieki Kazahijā šo augu vairs neatrada. Sis unikālais augs ir saglabājies tikai Peterburgā N. Vavilova Vissavienības augkopības institūta kolekcijā. Rakstot par to, nevar nepieminēt varonīgos padomju zinātniekus un viņu palīgus, kas paglāba šo kolekciju no bojāejas Ļeņingradas blokādes laikā.

Peterburgā Vissavienības augkopības institūtā glabājas pasaules lauksaimniecības augu sēklu unikāla kolekcija. Tajā pirms Lielā Tēvijas kara bija pāri par 200 tūkstošiem sēklu paraugu, citiem vārdiem — vairākas tonnas labibas.

Unikāla sēklu kolekcija, kas savā laikā izveidota akadēmiķa N. Vavilova vadibā ar ievērojamā zinātnieka personisku līdzdalību, bija nodota institūta darbinieku grupas gādībā. Vairāki no viņiem Ļeņingradas blokādes laikā nomira badā, bet neaiztika nevienu graudu no uzticētās kolekcijas.

Pirmajā blokādes ziemā kviešu, rīsu, kukurūzas, zirņu un daudzu citu pārtikas augu sēklas bija sagatavotas ilgstošai glabāšanai. Telpas, kur sēklas glabājās, bija aizzīmogotas. Reizi nedēļā speciāla komisija apskatīja sēklu glabātavu un no jauna aizzīmogoja.

Agrajām labību kolekcijas šķirnēm 1943. gada pavasari iestājās pārsējas termiņš. So šķirņu sēklas izņēma no glabātavas un apmēram 200 šķirnes iesēja 200 m2 lielā tīrumā padomju saimniecībā «Predportovaja», lai gan tirumu sējas laikā apšaudīja īašistu artilērija. levākto labibas ražu no jauna novietoja glabātavā.

Peterburgas zinātnieku varonigais darbs vēl šodien turpina nest augļus.

Jau 1967. gadā musu zemes tīrumos 40 milj. ha platībā kuploja augstražīgas labibu šķirnes, ko izaudzēja un pavairoja no Vissavienības augkopības institūtā izaudzētiem un grūtajos kara gados saglabātajiem sēklu paraugiem.

Sai Ļeņingradas sēklu krātuvei līdzīgu iestāžu pasaulē nav daudz. ASV ir sēklu ilgstošas glabāšanas nacionālā laboratorija, Japānā — ļoti daudzu rīsa sugu sēklu glabātava, Turcijā — izzūdošo augu sugu sēklu glabātava, vēl šādu glabātavu patlaban būvē VDR.

Pašlaik Krievijā, Krasnodaras novadā Botānikas ciematā, būvē pasaules augu resursu nacionālo glabātavu. Uz šo glabātavu paredzēts pārvietot pasaulslaveno Vavilova augu sēklu kolekciju no Peterburgas, kā arī no citām Vavilova institūta filiālēm. Kad tas būs noticis, Botānikas ciemata sēklu glabātava kļūs par pasaules lielāko «ģenētisko banku», kurā atradīsies vairāk nekā 300000 visas pasaules kultūraugu un to senču sēklu paraugu. Katra augu parauga īpašības būs atrodamas speciālā katalogā.

Pie galvenās ieejas jaunajā, unikālajā sēklu gļabātavā paredzēts uzstādīt marmora plāksni ar to zinātnieku vārdiem, kas, mirdami badā ielenktajā Peterburgā, saglabāja pasaulslaveno augu sēklu kolekciju.

Lielu darbu retu augu, to skaitā ari savvaļas augu saglabāšanā mūsu zemē veic dabas rezervāti un botāniskie dārzi. Liela nozīme šajā darbā ir saistībām, ko parakstījuši krievijas un ASV vaditāji 1974. gada 3. jūlijā Maskavā: iedalīt savās teritorijās dabiskās zonas — biosfēras rezervātus — ģenētiski vērtīgu augu un dzivnieku, kā an ekoloģisko sistēmu saglabāšanai.

Visai ievērojama nozime šajā jomā ir zināšanu izplatīšanai par augiem. Daudzus augus cilvēku liela daļa nepazīst, nezina to īpašības un vērtibu. Ja šodien ļaudis kaut ko zina par dzīvniekiem, tad par augiem zināšanas ir gaužām trūcīgas. Sī disproporcija ir jānovērš.

Zālaugu aizsardzības interesēs jāizskauž daudzās vietas izplatītais paradums — pērnās zāles dedzināšana pavasaros. Šajos pernās kūlas uģunsgrēkos aiziet bojā daudzi reti augi, dzivnieki, putnu ligzdas, tā izjaucot augsnē un zemsegā dabas radīto līdzsvaru.

Katrs ugunsgrēks jebkurā dabisko orģanismu kopumā, katra ekoloģiskajā sistēma ir katastrofa un tādeļ apkarojania parādība.

ĶĒRPJI

Ķērpji ir kompleksi simbiotiski organismi. Tie sastāv no diviem komponentiem — alģēm un sēnēm. Ķērpji dzīvo ļoti ilgi — apmēram 3000—4000 gadu, tādēļ tos izmanto dažādu, sevišķi vecu priekšmetu, to skaitā arī arheoloģisko atradumu vecuma noteikšanai. Ir pazīstamas un aprakstītas aptnēram 20tūkst. ķērpju sugas, taču zinātnieki uzskata, ka apmēram 10 tūkst. ķērpju sugu vēl ir nezināmas.

Ķērpji ir vērtīgi bioģeocenozes komponenti. Tos jau izmanto, pieļnēram, dažādu antibiotisko līdzekļu ražošanai un kā gaisa piesārņošanas indikatorus.

Reizē ar sanitāri ķīmiskām gaisa analīzēm pie mums, kā arī ārzemēs, izmantojot ķērpju novērošanas datus, nosaka gaisa piesārņojuma pakāpi.

Jo piesārņotāks ir gaiss, jo nabagāka attiecīgā apvidu ir ķērpju flora — mazāks sastopamo ķērpju sugu skaits, mazāki ir ķērpjiem apaugušie plartkumi uz kōku stumbriem, pie tam šte plankumi uz koku stumbriem atrodas zemāk.

Padomju Savienībā pēdējā laikāvairākās vietās ir uzsākta ķērpju audzēšana speciālās plantācijās. Tā, piemēram, Krasnodaras sāimniecībā «Elit», pēc zinātnieku ieteikuma, audzē triju sugu ķērpjus. Novāktos ķērpjus nosūta uz farmaceitlskām rūpnīcām, kur no tiem ražo vertīgu antibiotiško vieslu, ko mediķi lieto dažādu iekaišumil, apdegumu, to skaitā ari rentgenstaru izraisītu apdegumu ārstēšanai. So vielu pievieno arl odekoloniem, kas paredzēti lietošanai pēc bārdas skūšanas, jo tās ietekmē ievainojumi ātri sadzīst.

SĒNES

Sēnes ir vertīgi bioģeocenozes komponenti, bez kurām nav iespējama daudzu zaļo augu augšana. Tā, piemēram, kokaugi un sēnes mežā ir sabiedrotie— sēņu mikoriza un koku saknes savstarpēji apmainās barības vielām. Dažas kōku sugas, piemēram, ciedru priedi, nav iespējams izaudzēt augsnē, kurā nav mikorizas.

Vairākas mūsu mežos sastopamās sēnes nav ēdamas, taču ir jāapkaro cilvēku tieksme šādas sēnes iznīcinat, šaminot vai bez vajadžībās nolaužot, jo mežam tās ir nepieciešamas un nākotnē var kļūt ari cilvēkam derigas. Samērā nesen konstatēja, ka vērtīgu ārstņiečības līdzekļu ražošanai ir deriga pat visai indīgā mušmire.

Kopš vēža ārstēšānai sākta lietot rentgenoloģiskā metode, kas ir viena no vadošajām onkoloģijā, ir radusies nepieciešamība pēc medicīniska preparāta, ar ko ārstēt rentgenstaru lielu devu ietekmē radušos, grūti dzīstošus ādas iekaisumus — dermatītus. Dažkārt ādas iekaisumi ir tik stipri, ka ārsti ir spiesti apstarošanu pārtraukt, lai gan tā slimniekam ir nepieciešama. Rentgenstaru radito dermatītu ārstēšanai izmēģināja desmitiem dažādu līdzekļu, taču tie nedeva panākumus. Beidzot atcerējās tautas mediclnā lietoto mušmiri, kuras sulu vai novārījumu senāk laudis lietoja ādas slimlbu ārstēšanai. Jau pirmie ek-sperimenti ar dzīvniekiem deva pārsteidzošus rezultātus: lietojot no mušmiru uzlējuma pagatavotu 10% ziedi, neparasti ātri sadzija gan rentgenstaru raditie, gan alerģiskie, kā ari ādas un gļotādas iekaisumi.

Teicamus panākumus mušmiru preparāts deva arī cilvēka organisma ādas un gļotādas iekaisumu ārstēšanā. Izrādijās, ka mušmiru preparātu var lietot arī profilaktiski. Slimniekiem, kuri apstarošanas laikā sistemātiski lietoja mušmiru ziedi, pat pēc lielām apstarojuma devām dermatīti neradās. Mušmires ārstniecisko īpašību pētījumi turpinās.

SVESZEMJU ĀUGU INTRODUKCMA

Daudziem cilvēkiem piemīt vājība— visu, kas ir svešs un neparasts, uzskatīt par labāku, skaistāku, vērtīgāku nekā to, kas ir pazīstams, parasts. Tāpēc, kopš cilvēks sācis ceļot, tas cenšas no svešām zemēm pārvest mājās gan svešzemju augus, gan dzivniekus. Kopš cilvēka rīcībā ir ātri satiksmes līdzekļi, šādu svešzemju organismu pārvietošana lielos attālumos pastiprinās, pie tam daži nokļūst citās vietās pat bez cilvēka gribas — nejauši.

Daudziem cilvēkiem piemīt vājība— visu, kas ir svešs un neparasts, uzskatīt par labāku, skaistāku, vērtīgāku nekā to, kas ir pazīstams, parasts. Tāpēc, kopš cilvēks sācis ceļot, tas cenšas no svešām zemēm pārvest mājās gan svešzemju augus, gan dzivniekus. Kopš cilvēka rīcībā ir ātri satiksmes līdzekļi, šādu svešzemju organismu pārvietošana lielos attālumos pastiprinās, pie tam daži nokļūst citās vietās pat bez cilvēka gribas — nejauši.

Dažreiz ievestie svešzemju augi dod ari zināmu pozitīvu efektu, taču daudzos gadījumos tie kļūst kaitīgi, jo bez rūpīgas zinātniskas izpētes nekad nav iespējams paredzēt, kā introducētā suga attistisies, kādas jaunas īpašības iemantos un kādas no vietējām sugām iznīdēs.

Visspilgtākais piemērs tam, kā ievestie svešzemju augi var kjūt par lielu postu vietejiem, ir viena vienīga kaktusa — opuncijas ievešana Austrālijā 1839. gadā. Pēc 80 gadiem opuncijas bija okupējušas 24 milj. ha ganibu, iznīdējot visus vietējos augus un ik gadu palielinot savu teritoriju par 4 milj. ha. Nelīdzēja ne dedzināšana, ne indes. Tikai no Urugvajas ievestais sikais taurenis, opunciju dabiskais ienaidnieks, samērā ātri tika galā ar bīstamo kaktusu.

Mūsu zemē augu introdukcijai daudzos gadījumos ir bijusi pozitīva nozīme. Tas attiecas, piemēram, uz daudzu lauksaimniecibas kultūraugu introdukciju. Taču augu introdukcijai mūsdienās vienmēr jābūt zinātniski pārbaudītai un pamatotai.

RETO AUGU AIZSARDZĪBA

Lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, kā ari citās tautas saimniecības nozarēs nemitīgi paaugstinās visu darbu mehanizācijas līmenis, tiek ieviestas aizvien jaunas mašīnas, dau-dzus savvaļas augus aizstāj kultūraugi. Sajā procesā draud iznīcība daudziem savvaļas augiem. Sākumā tie kļūst par retumu, bet pēc tam izzūd pilnīgi. Ari tūrisma paplašināšanās veicina daudzu retu augu iznīkšanu.

Tā kā daudzu augu sugu noderīgums cilvēkam vēl nav zināms, tad reto augu saglabāšanai visā pasaulē dabas aizsardzības un zinātniskās organizācijas cenšas panākt, lai attiecigo valstu valdības retos augus ņemtu valsts aizsardzībā.

Arī mūsu zemē daudzi retie augi ir ņemti valsts aizsardzibā, ierakstot tos «Sarkanajā grāmatā».

Latvijas republikas Ministru Padome aizsargājamo augu izlabotu un papildinātu sarakstu ir apstiprinājusi ar 1977. gada 15. aprīļa lēmumu nr. 241.

Leave a Comment