Leonardo Da Vinči

Viņš zināja, ka vispirms, lai būtu novators un varētu fantazēt, vajag studēt un zināt, bet galvenais – prast! Un viņš prata!

Par viņu

Leonardo da Vinči (1452-1519) jau savas dzīves laikā bija slavens ne tikai kā viens no talantīgākajiem gleznotājiem Itālijā, bet arī kā cilvēks, kas apveltīts ar izcilu prātu. Jau no mazotnes viņam piemita neizsīkstoša enerģija. Viņš līdz pilnībai izkopa zīmēšanas un gleznošanas tehniku ,nodevās kā dabas, tā cilvēka anatomojas studijām, pievērsās dažādu mehānismu darbības principu izpētei. Liekot lietā savas zināšanas un bagāto iz

z
ztēli, mākslinieks izvirzījis vairākas ģeniālas idejas. Viens no Leonardo zīmējumiem stipri atgādina tanku, lidmašīnu, helikopteru vai vēl kādu citu mašīnu, ko izgudroja 400 gadu pēc viņa nāves.

Laikabiedri par viņu raksta: viņš bija apbrīnojami daiļš, labi noaudzis, smalks, pievilcīgu seju. Ar savu spilgto ārieni, kas iemiesoja cēlu skaistumu, viņš spēja atdot skaidrību katrai apbēdinātai dvēselei, ar vārdiem prata piespiest ikvienu spītību teikt „jā” vai „nē”.Ar savu spēku viņš apklusināja jebkuru nevaldāmu niknumu un ar labo roku salieca sienas dzelzs riņķi vai pakavu, it
t
t kā tie būtu taisīti no svina. Viņš spēja apstādināt pilnā sparā auļojošus vistrakulīgākos zirgus; viņa smalkie, gandrīz sievišķīgie pirksti kā vasku pārlieca uz pusēm zelta florīnus un dukātus.

Leonardo personībā apvienojās praktiķa un teorētiķa īpašības. Vērodams lietu ārējo veidolu, viņš gr
r
ribēja izzināt arī to, kā tās darbojas un ko tās nozīmē. Leonardo interesējās par tādiem jautājumiem kā mākslas un zinātnes attiecības, skaistuma jēdziens un mākslinieka sabiedriskais stāvoklis.

Leonardo veiksmīgi izdevās pierādīt sabiedrībai, ka mākslinieks var būt ne tikai prasmīgs amatnieks, bet arī pasaules mēroga slavenība, un jau viņa dzīves laikā kolekcionāri mēroja simtiem jūdžu, lai iegūtu kaut nelielu viņa darba oriģinālu.

Leonardo bija bēdīgi slavens ar nevērīgu attieksmi pret pasūtījumu izpildi, un daudzi no viņa darbiem palika nepabeigti. Līdzko mākslinieks bija atrisinājis satura un kompozīcijas problēmas, pats gleznošanas process vinu sāka garlaikot.

Leonardo tiecās izzināt cilvēka rīcības motivāciju un tās zinātniskos cēloņus. Mūsdienu valodā izsakoties, tā bija interese par psiholoģiju, bet Leonardo runāja par „prāta kustībām”.

Profesijas apgūšana

Itālija, renesanse ( jeb atdzimšana)

Leonardo da Vinči dz

z
zimis ļoti nozīmīgā Itālijas vēstures posmā, kas vēlāk ieguva renesanses nosaukumu. 14.gadsimta sākumā interese par Senās Grieķijas un Romas kultūru noveda pie jauna zinātnes un mākslas uzplaukuma. Itālijas bagātās pilsētvalstis, kāda bija Leonardo dzimšanas vietai tuvā Florence, piesaistīja ne vienu vien izcilu tālaika zinātnieku, mākslinieku un amatnieku.

Florence tajā laikā bija sava uzplaukuma zenītā. Mediči dzimta, kas valdīja Toskaņā, veltīja daudz spēku literatūras, zinātnes un mākslas attīstībai. Ne velti Florence šajos gados pretendēja uz lepno nosaukumu – <>.

Leonardo mīlēja cilvēkus un centās pa
a
asaulē saskatīt skaisto. Šos vārdus viņš veltījis māksliniekiem:<>

Ģimene un viņa piedzimšana

1452. gada aprīlī Itālijā Ankjano ciematā netālu no Vinči pilsētiņas Albano kalnu piekājē, kas savukārt atrodas 25 km no Florences, jaunai zemniecei Katerīnai piedzima dēliņš, ko nosauca par Leonardo. Zēna tēvs Pjero nebija precējies ar Katerīnu. Viņš bija bagāts jurists un zemes īpašnieks, Florencē visu cienīts cilvēks. Katerīna apprecējās ar kādu vinčieti, bet Leonardo piecu gadu vecumā pārgāja dzīvot uz tēva māju. Pjero da Vinči bija arī notārs.

Mācekļa gadi

Jaunais Leonardo, iegūstot vispārēju izglītību, parādīja neparastas spējas gleznošanā. Stāsta, ka Pjero pamanījis dēla talantu reizē, kad Leonardo, rotājot vairogu, uzgleznojis uz tā pūķa atveidu. Gleznojums, kura pamatā bija iepriekšējas varžu un ķirzaku studijas, bija tik reālistisks, ka esot tēvu pārbiedējis.

Pjero da Vinči reiz ārpus pilsētas sastapis kādu no vietējiem iedzīvotājiem, kurš viņam kā labam kaimiņam palūdzis, lai aizvedot līdzi uz Florenci apgleznot apaļu vīģes koka vairogu. Pjero da Vinči to labprāt izdarījis. Taču Leonrdo, paņēmis vairogu rokā un ieraudzījis, ka tas ir sagriezies, slikti nostrādāts un atskabargains, sācis tūlīt to iztaisnot, bet pēc tam atdevis virpotājam, un no greizā un atskabargainā iznācis gluds un līdzens vairogs. Vēlāk Leonardo kādā istabā, kur bez viņa neviens nemēdzis ieiet, savācis hameleonus, ķirzakas, circeņus, čūskas, tauriņus, siseņus, sikspārņus un visādus citus dīvainus radījumus un pēc to paraugiem uzgleznojis uz vairoga baismīgu briesmoni, kas, uguni spļaudams un dūmus pūzdams, lien ārā no tumšas klinšu aizas. Pēc tam viņš aicinājis tēvu ienākt istabā paskatīties. Neko iepriekš nezinot, tēvs pirmajā mirklī atsprādzis atpakaļ, neticēdams, ka šis esot tas pats vairogs un ka tas, ko viņš redz, ir gleznojums.

14 un 15 gadu vecumā

Kad Leonardo bija 15 vai 14 gadu vecumā (literatūrā par to ir atšķirīgas ziņas) viņu nosūtīja pie slavenā Florences mākslinieka Andrea del Verrokjo (1435-1488) apgūt gleznotāja un tēlnieka profesiju. Kopā ar citiem vienaudžiem Leonardo Verrokjo studijā mācijās zīmēt, gleznot, veidot. Leonardo pat palīdzēja savam skolotājam uzgleznot vienu otru gleznu.

Botega – Itālijā tā sauca mākslinieka darbnīcu. Verrokjo botega bija pazīstama ar saviem mācekļiem. Tajā strādāja tādi lieliski un vēlāk ievērojami mākslinieki kā Perudžīno un Botičelli. Viņš mācījās kopā ar viņiem.

Paraugskolnieks

Leonardo bija viens no Verrokjo studijas izcilniekiem. Stāsta, ka Leonardo talants uz skolotāju atstājis tik nomācošu iespaidu, ka viņš pametis gleznošanu un pievērsies tikai tēlniecībai.

Leonardo studijā ieguva teicamu profesionālo izglītību. Viņam bija daudz jāzīmē, jāapgūst visi krāsu jaukšanas paņēmieni, gleznošana, darbs ar tādiem tēlniecības materiāliem kā akmens un bronza. Viņš studēja arī dažādu mehānismu, piemēram, zobratu pārnesumu un sviru darbības principus, kā arī ģeometriju un anatomiju. Pēc sešiem gadiem mācekļa laiks bija beidzies. 1472. gadā (divdesmit gadu vecumā) Leonardo kļuva par Sv. Lūkas ģildes locekli. Ģildēs bija apvienojušies daudzu profesiju pārstāvji, jo tās aizstāvēja savu locekļu intereses, turklāt piederība ģildei it kā garantēja augstu kvalitāti.

Mācību gadi, glezniecības meistarības, anatomijas un perspektīvas apgūšanas laiks, aizsteidzās nemanot. Leonardo panākumi sagādāja skolotājam prieku, un tā pienāca brīdis, kad maestro uzaicināja skolnieku strādāt kopā pie kompozīcijas <>, kurā Verrokjo uzdeva da Vinči uzgleznot eņģeļa figūru.

Verrokjo uzdeva Leonardo uzgleznot eņģeli, kurš tur goda drānas. Un, kaut gan Leonardo vēl bija jauneklis, viņš veica darbu tā, ka eņģelis iznāca labāks nekā Verrokjo figūras. Skolotājs satriekts par sava skolnieka pārākumu par sevi, pameta gleznošanu.

Leonardo gleznotjajam eņģelim piemita jaunas glezniecības iezīmes – neredzēta maigas gaismēnu pārejas, valdzinošs tēla risinājums, oriģināls un virtuozs zīmējums.

Karjera

Profesionāls mākslinieks

Pēc mācību beigšanas Verrokjo studijā Leonardo jau bija kļuvis par profesionālu mākslinieku. Šķiet, ka viņa darbā nebija nepilnību. Tomēr viens trūkums māksliniekam piemita, un no tā viņš netika vaļā visu mūžu: viņš dažkārt ātri vien zaudēja interesi par saviem apjomīgākajiem darbiem, tādēļ daudzas lielas kompozīcijas palika nepabeigtas.

Sava studija

Drīz Leonardo Florencē ierīkoja pats savu studiju.

Leonardo tad

Sasniedzis divdesmit gadu vecumu, viņš bija kļuvis par izskatīgu jaunekli gaišiem, cirtainiem matiem, zilām, mirdzošām acīm. Leonardo savai ārienei pievērsa lielu uzmanību. Viņš mīlēja dzīvniekus, bija teicams jātnieks. Leonardo bija veģetārietis, kas tajā laikā bija neparasta parādība. Mākslinieka popularitāti vairoja viņa lieliskā humora izjūta un mūziķa dotības. Taču tai pašā laikā Leonardo dzīvoja vientuļi, visu savu enerģiju veltot tikai darbam. Tā arī viņš palika neprecējies.

Gaismēnas

Leonardo parādīja izcilu meistarību, savos darbos pārliecinoši parādot cilvēka ķermeņa apjomīgumu. Viņš to sasniedza, izmantojot dažādas gaismēnu gradācijas cilvēka sejas, ķermeņa, apģērba attēlojumā. Mākslinieks saskatīja eļļas krāsu priekšrocības šī mērķa sasniegšanā, jo eļļas tehnika dod iespēju tonāli ļoti niansēti gleznot. Eļļas tehnika, kas nāca no Nīderlandes, Itālijā joprojām skaitījās jauna parādība.

Mākslinieks ieviesa īpašu glezniecības paņēmienu – dūmakaino sfumato, kas ļāva mīkstināt un sakausēt formu robežas, kāpinot darba tuvību realitātei un noskaņas izteiksmību.

Iekaro stāvokli sabiedrībā

Tikko iesācis iekarot stāvokli Florences mākslinieku aprindās, Leonardo 1482. gadā nolēma pārcelties uz Milānu. Šo lielo pilsētu Itālijas ziemeļos pārvaldīja jauns hercogs, vārdā Luoviko Sforca, kura galmā Leonardo bija plašas iespējas attīstīt savus daudzos talantus, – te jaunais mākslinieks vairs nebija tikai gleznotājs, bet arī arhitekts un inženieris.

Tātad Leonardo ir trīsdesmit gadu. Viņš atrodas uz lielu paveiktu darbu un atklājumu sliekšņa, taču šodien neviens negrib viņam palīdzēt un pat apjaust viņa plašās dotības. Un pa kuru laiku lai mecenāts Lorenco Lieliskais, baudīdams varu un ierauts steidzīgajā laika ritumā, būtu spējis ielūkoties un izprast Leonardo gleznu jauno plastiku! Kā gan lepnais Lorenco varēja zināt, ka paies gadsimti un lielvalstis cīnīsies par godu iegādāties savām kolekcijām kaut vai vienu nepakļāvīgā un gausā da Vinči zīmējumu.

Un Lorenco Lieliskais bez jebkādas nožēlas, rūgtuma un nepatikas atļāva mākliniekam pācelties uz Milānas valdnieka Ludoviko Moro (Ludoviko Sforca) galmu.

Darbs Milānā

Milāna nevarēja tā lepoties ar savu mākslas dzīvi kā Florence. Tādēļ Ludoviko Sforca bija sajūsmināts par izdevību no Florences aizvilināt tik ievērojamu jauno mākslinieku kā Leonardo.

Leonardo jaunais amats bija „hercoga galma gleznotājs un inženieris”. Viņa pienākumos ietilpa portretu gleznošana, dekorāciju, kostīmu darināšana galma teātra izrādēm un masku ballēm, skulptūru veidošana, konsultāciju sniegšana pilsētas aizsargbūvju celtniecībā, dažādu mehānismu konstruēšanā.

Jaunais darbs Leonardo ļoti patika, jo tas viņam ļāva īstenot visas daudzveidīgās ieceres. Milānā mākslinieks nodzīvoja 17 gadu. Šajā laikā viņš kā glenotājs bija jau sasniedzis meistarības kalngalus. Savas dzīves laikā Leonaardo uzgleznojis ne vairāk kā 25 darbus, no kuriem tikai 10 ir saglabājušies līdz mūsdienām. Pārsteidzošs rezultāts, ja salīdzina ar viņa nozares mākslinieku – Rafaēla, Ticiāna, Rubensa un Rembranta patiešām vulkānisko produktivitāti.

<> raksta Leonardo, <>

Madonna grotā (Madonna klintīs, Klinšu alas dievmāte)

1483- 1485

Gleznojot darbu „Madonna grotā”, Leonardo jau bija pašā radošo spēku briedumā. Figūras ir tik lieliski modelētas, ka rada pilnīgu apjomīguma iespaidu. To izskats pauž mieru, lēnprātību, pašcieņu. Klinšu ala ir darbības vieta sižetam, kurš pārņemts no leģendām par Kristu, ne no pašas Jaunās Derības. Priekšplānā redzamie augi gleznoti ar lielu precizitāti, taču tālākajā plānā klintis izgaist dūmakā. Šādu objektu aizplīvurošanu sauc par sfumato, kas itāliešu valodā nozīmē „gaistošs kā dūmi”. Tādējādi gleznā pastāv kontrasts starp krāsu intensitāti priekšplānā un blāvumu tālākajos plānos. Tas bija Leonardo iemīļots paņēmiens, ko mākslinieks bija atklājis, gleznojot „Džinevras de Benči portretu”.

Slavenās kompozīcijas priekšvēsture ir visai neskaidra. Ir zināms, ka Nevainīgās ieņemšanas brālība to bija pasūtījusi savam altārim Milānas Sv. Franciska baznīcā. Taču Luvrā atrodas agrāks šī darba variants, kas vedina domāt, ka oriģināls ticis pārdots Francijas karalim, nevis atbilstoši līguma prasībām nodots pasūtītājiem. Lai pildītu vienošanos, droši vien nācās uzgleznot jaunu darbu.

Gleznas tēma ir noslēpumaina un neparasta. Leonardo nebija ne dievbijīgs renesanses laika kristietis, ne jūsmīgs antīkās senatnes pētnieks. Viņa galvenais iedvesmas avots bija daba, un tas jūtams arī šajā darbā.

Madonnas sejā ar jaunavīgajiem, harmoniskajiem vaibstiem, smagajiem plakstiņiem un izvirzīto zodu atspoguļojas daudzās gleznās vērojamais Leonardo skaistuma ideāls, kura spilgtākais iemiesojums ir slavenā Mona Liza.

Klinšu formas un ūdens plūdums mākslinieku saistīja visu mūžu. Viņa dzimtā Vinči pilsētiņa atrodas pie Arno upes ietekas klinšu aizā. Visagrākais zināmais Leonardo darbs ir Arno ainavas zīmējums (1473), kurā jau nojaušama viņa interese par Zemes struktūru.

Nimbi un Sv. Jāņa niedres krusts ir vēlāki papildinājumi, kuru gleznas pirmvariantā nebija.

Madonnas labā roka sargājoši guļ uz mazā Jāņa Kristītāja pleca, bet kreisā pacelta virs dēla galvas. Leonardo izmantojis šos žestus, lai apvienotu kompozīcijas tēlus un radītu noslēpumaina maiguma pilnu noskaņu.

Gleznas priekšplāns palicis nepabeigts. Luvras variantā šai darba daļā redzams ūdens.

Ģimenisko tēlu grupu, ko parasti veido amdonna ar bērnu un Jāni Kristītāju, Leonardo papildinājis ar eņģeli, kura klātbūtne līdz šim vēl nav izskaidrota.

Galma gleznotājs

Atrodoties Milānas galma gleznotāja amatā, Leonardo bija jāglezno Ludoviko Sforcas galma ļaužu portreti. Portetējamās personas bija galvenokārt sievietes, bagāto un slaveno augstmaņu sievas. Viņas izskatās jaunas, skaistas, iekšēja miera pilnas. Kaut arī Leonardo galminieces daļēji idealizēja, tomēr portretējamo galvenās rakstura īpašības viņš uztvēra un iemūžināja.

Patiesi portreti

Dzīvojot Milānā, Leonardo izstrādāja vairākas teorijas par glezniecību. Viņš uzskatīja, ka rūpīga dabas novērošana var novest pie sapratnes un, ka māksliniekam ir dots ļoti atbildīgs uzdevums šo sapratni iemūžināt īstenībai atbilstošos, patiesos tēlos. Leonardo nemitīgi skicēja visu ap sevi esošo, it īpaši cilvēku sejas un citas ķermeņa daļas. Mākslinieks vienmēr vēroja, kā gaisma krīt uz sejām, pirkstiem, matiem, apģērbu, atklājot to uzbūvi. Portretos viņš izmantoja visus agrāk apgūtos paņemienus. Figūrām formu apjomīgumu un dzīvīgumu piešķīra meistarīgi lietotās gaismēnas – vairāk un mazāk apgaismoto (gaišo un tumšo) laukumu mija, ko itālieši dēvēja par chiarosuro. Ja kāda cita mākslinieka arsenālā būtu bijuši tik izsmalcināti un efektīvi darba paņēmieni, modelji gleznā būtu tik vien kā skaisti un bez konkrētām rakstura iezīmēm. Taču Leonardo portretglezniecībā tiecās sasniegt ne tik lielā mērā ārējo līdzību ar portretējamo, cik atklāt viņa garīgo pasauli, kas nosaka cilvēka patieso būtību.

Roku kustības un sejas izteiksmes Leonardo izmantoja, lai atklātu tēlu iekšējos pārdzīvojumus. Viņš rakstīja: „Labam gleznotājam ir jāprot uzgleznot divas lietas – cilvēku un to, kas notiek cilvēka prātā. Pirmais ir viegls uzdevums, bet otrais grūts, jo tas veicams ar locekļu žestiem un kustībām”.

Portretglezniecības meistars

Leonardo vienmēr izcēlās ar spēju savās gleznās visam likt izskatīties formās apjomīgam, trīsdimensionālam. To viņš panāca, pateicoties ilgstošām gaismēnu gradāciju studijām un prasmīgam krāsu lietojumam. Šajā ziņā Leonardo bija apsteidzis savus laikambiedrus vismaz par 50 gadiem. Arī citi gleznotāji savos darbos tiecās pēc telpiskuma, taču viņu atveidojumi izskatījās visai plakani. Apjomīguma ilūziju portretos Leonardo vēl palielināja, lietojot tumšus fonus. Tas vēl vairāk izcēla uz modeļa seju un citām ķermeņa daļām krītošo gaismu.

Čečīlijas Gallerāni portrets starp 1486. un 1495. gadu

Čečīlija Gallerāni bija ludoviko Sforcas mīļākā. Sermuļa iekļaušana kompozīcijā bija iecerēta kā asprātīgs joks: vārds „sermulis” grieķu valodā skan līdzīgi viņas vārdam. Kā jau tas bija paredzams, Leonardo sermuli uzgleznojis ar īpašu rūpību un precizitāti. Tad, kad Leonardo viņu gleznoja viņai bija 17 gadi. Sermulis ir viens no hercogu Sforcu varas heraldiskajiem somboliem.

Pagājuši pieci gadsimti, kopš trīsdesmit gadu vecais Leonardo gleznoja Čečīlijas portretu, bet mūsdienās kā vēl nekad miljoni skatītāju saskata šajā šedevrā mākslas mūžīgās jaunības neiznīkstošo poētisko spēku.

Uzmetumi; Piezīmju burtnīcas

Septiņpadsmit Milānā nodzīvoto gadu laikā Leonardo radīja milzum daudz zīmējumu, kuros faktiski bija attēlots viss, kas viņu interesēja, – cilvēks, arhitektūra, augu valsts, anatomija, mehānika, matemātika. Daļa no tiem bija steigā tapuši uzmetumi, taču vairākums – detaļās izstrādāti darbi ar piezīmēm. Saglabājies ap 7000 šādu ilustrētu piezīmju lapu, daudzi tūkstoši gājuši bojā.

Leonardo atstāja daudz apjomīgu piezīmju burtnīcu. Tajās viņš bija pierakstījis savas domas par mākslu un zinātni, novērojumus par dabas parādībām un zīmējis uzmetumus saviem zinātniskajiem un inženiertehniskajiem projektiem.

Nemitīgie pētījumi

Leonardo uzskatīja, ka visu zināšanu pamatā ir novērošana. Vēloties iedziļināties proporciju un harmonijas likumos, kam renesanses laikā tika piešķirta īpaša nozīme, Leonardo sev izvirzīja grandiozu uzdevumu – piezīmju grāmatā fiksēt visu dabā eksistējošo lietu uzbūvi. Viņa iecere nebija reāla, tādēļ arī netika īstenota līdz galam.

Leonardo bija īsts renesanses cilvēks, kas apveltīts ar daudziem talantiem un milzīgu zinātkāri. Viņš izglītojās pašmācības ceļā, un viņa zināšanu iegūšanas veids bija isai savdabīgs, taču ļoti efektīvs. Piemēram, cilvēka anatomiju Leonardo apguva, izdarot sekciju slimnīcā mirušajiem. Tā parasti rīkojas mediķi, nevis mākslinieki.

Gnitirw drawkcaB

Leonardo bija kreilis. Tajos laikos, kad vēl rakstīja ar tintē iemērktu spalvu, kreiļiem šī nodarbe sagādāja neērtības: virzot spalvu no kreisās uz labo pusi, kreilis ar roku jebkurā brīdī varēja sasmērēt vēl nenožuvušo rakstu. Leonardo bija atradis labu izeju – viņš bija iemācījies rakstīt ačgārnā veidā, tas ir, no labās uz kreiso pusi. Šo rakstības veidu sauc par spoguļrakstu; tas izskatās pēc parastā raksta, ja raugās blakus novietotā spogulī. Piezīmes ir tapušas šajā slavenajā spoguļrakstā. Kreilība tolaik tika uzskatīta par ļaunumu un veicināja mākslinieka norobežošanos no līdzcilvēkiem.

Karš

Kad Leonardo dzīvoja Milānā, viņa darba pienākumos ietilpa arī pieminekļu veidošana un kara tehnikas uzlabošana. Šiem abiem pienākumiem viņš veltīja daudz enerģijas. Tie bija nemierīgi laiki. Itālijas pilsētvalstis nepārtraukti karoja savā starpā un tajā pašā laikā bija spiestas atvairīt franču un spāņu uzbrukumus.

Ieroču projektēšana

Leonardo bija pārliecināts, ka šaujampulverim, ko Eiropā pazina kopš 14. gadsimta, kara tehnikas attīstībā būs liela nozīme. Mākslinieks projektējis daudzstobru šautenes, rokas šaujamieroču lādiņa aizdedzināšanas mehānismu, plūdlīnijas formas raķetes ar stabilizatoriem, cietokšņus, kuros maksimāli efektīvi izmantojami lielgabali. Leonardo izgudrojis arī daudzus tādus civila rakstura mehānsmus kā celtņus, griežamās mašīnas, mehāniskās aužamās stelles, stiepļu darināmo iekārtu.

Leonardo vienīgais devums monumentālajā tēlniecībā bija milzīga 6,7 metrus augsta Ludoviko tēva Frančesko Sforcas jātnieka statuja. Mākslinieks pie šā pieminekļa ar pārtraukumiem strādāja 12 gadu, līdz 1493. gadā izveidoja iecerātajiem izmēriem atbilstošu māla modeli.

Frančesko Sforcas piemineklis

Leonardo bija iecerējis Frančesko Sforcas jātnieka statuju izliet bronzā, taču tās milzīgie izmēri radīja grūtības. Daudzās zirgu studijas liecina par mākslinieka meistarību dzīvnieku attēlošanā. Skulptūrā vajadzēja atveidot zirga spēku un jātnieka prasmi to savaldīt. Sākotnējā variantā zirga svars bija jānotur asprātīgi iecerētai pie dzīvnieka pakaļkājām mirstoša cīnītāja figūrai. Taču to nebija iespējams izliet bronzā, tādēļ otrajā variantā zirgs vienkārši rikšoja. Šī kompozīcija kļuva par paraugu daudziem vēlāko laiku jātnieku pieminekļu autoriem. Statuja bija grandioza un tās izliešanai vajadzēja ārkārtīgi daudz bronzas. Nepieciešamais bronzas daudzums bija savākts, un liešanas darbi varēja sākties. Taču Milānai draudēja franču karaspēka uzbrukums, tādēļ no šīs bronzas izlēja lielgabalus. Par spīti mākslinieka ilgajiem pūliņiem un atjautīgjiem bronzas liešanas priekšlikumiem, statuja tā arī nekad netika pabeigta.

Svētais vakarēdiens 1495-1498

1495. gadā Leonardo sāka gleznot savu lielāko un sarežģītāko darbu „Svētais vakarēdiens”, kam bija jāizdaiļo Milānas klostera „Santa Maria delle Grazie” ēdamzāles siena. Nelaimīgā kārtā Leonardo arī šajā reizē nespēja atturēties no eksperimentēšanas, kas izraisīja dramatiskas sekas.

Darbā „Svētais vakarēdiens” attēlota Jaunās Derības epizode, kurā Kristus svētku maltītes laikā paziņo, ka viens no mācekļiem viņu nodos. Leonardo atveidojis Kristus nodevēju apustuli Jūdu atrāvušos atpakaļ tā, lai seja paliktu ēnā.

„Svētais vakarēdiens” bija viens no ievērojamākajiem itāliešu glezniecības paraugiem jau Leonardo dzīves laikā. Tā sižets bija ļoti piemērots klostera ēdamzālei. Mūki ēdot varēja apcerīgi vērot Kristus un apustuļu pēdējo kopīgo maltīti. Darba kompozīcija bija veidota tā, ka gleznojums optiski pagarināja ēdamzāles telpu. Leonardo esot biedējis klostera priekšnieku, kas bijhis neapmierināts ar mākslinieka darba gauso tempu, ka izmantos viņu par paraugu Jūdas tēlam.

Leonardo gleznojumā perspektīvas stariem licis savienoties punktā, kur atrodas Kristus labā acs, tādejādi padarot viņu par kompozīcijas centru. Kristus galvu aptver logs, aiz kura peveras plaša ainava.

Kristus ir nošķirts no abās pusēs esošajām figūru grupām, un viņš ir vienīgais satraukto maltītes dalībnieku vidū, kurš saglabājis nesatricināmu mieru.

<> – tikko Kristus pateicis šos vārdus, un neatvairāmā likteņa ledainā elpa skārusi ikvienu no vakara mielasta dalībniekiem. Pirmo reizi glezniecības vēsturē ļoti sarežģītā jūtu gamma radusi tik dziļu un smalku atveidojumu.

Bez milzīgā māla <>, kas personificē Sforcu dimtas varenumu, bojā ies arī „Svētais vakarēdiens”. To, braukdams prom no Milānas, zināja vienīgi Leonardo – sliktā gruntējumu sagatavotājs. Bet viņš nenojauta visu „Svētā vakarēdiena” turpmāko likteni. Neizglītotie mūki sapostīja kompozīcijas centru, izlaužot sienā durvis. Pēc tam Napoleona gvards tur ierīkoja zirgu stalli. Un vālāk uz neaizsargāto klosteri krita amerikāņu bumbas, sagraujot ēdamzāli. Tā četrarpus gadsimtos viņa glezna ne vienreiz vien bijusi nāves briesmās.

Ikviens, kurš šo gleznu skatījis mūsdienās, ir izjutis neizsakāmas skumjas, redzot, kādu briesmīgu postu da Vinči gleznojumam nodarījuši cilvēki un laiks.

Neveiksmīgais eksperiments

Leonardo „Svēto vakarēdienu” gleznojaq vairāk nekā divus gadus. Nereti mākslinieks stundām ilgi vaēja sēdēt un apcerīgi vērot iesākto darbu, kas pasūtītājiem likās vistīrākā laika izniekošana. Vēloties strādāt lēni un rūpīgi un padarīt gleznojumu krāsās spilgtu un sulīgu, Leonardo nolēma nestrādāt freskas tehnikā, bet lietot temperas krāsas (krāsu pigmenti tiek šķīdināti olas dzeltenumā), klājot tās uz sausa apmetuma. Taču jau pēc 20 gadiem gleznojums bija stipri saplaisājis, bet vēl pēc 50 gadiem darbs jau bija tuvu iznīcībai. Tas, ko klosterī var skatīt šodien, ir tikai daudzkārt neveiksmīgi restaurētā oriģināla vēja atblāzma. Tomēr tā ir pietiekama, lai skatītājā rastos priekštats par šo renesanses glezniecības šedevru.

Tālāk

1499. gadā franču karaspēks uzbruka Milānai, un Ludoviko Sforca bija spiests glābties bēgot. 1500. gadā, būdams jau gandrīz 50 gadus vecs, Leonardo atstāja Milānu un devās uz Mantuju, tad uz Venēciju. Pēc tam mākslinieks atgriezās Florencē, kur viņu uzņēma kā vienu no lielākajām mākslas pasaules slavenībām. Šeit viņam sākās ļoti ražīgs dzīves posms.

Franču karaspēka ielaušanās Milānā uz Leonardo droši vien atstāja ļoti nomācošu iespaidu. Līdz ar savu lielo labvēli Ludoviko Sforcu viņš zaudēja arī amatu, kuru bija ieņēmis 17 gadu. Arī viņa veidotā jātnieka statuja tika iznīcināta: Frančesko Sforcas pieminekļa māla modelis franču karavīriem esot kalpojis par mērķi šaušanas apmācībās.

Tomēr meistaram bija daudz viņa talanta pielūdzēju. Uzturoties Mantujas pilī, Leonardo bija jāglezno tās īpašnieces Izabellas d`Estes portrets. Viņa apbūra viņu ar erudīciju un laipnību un tikpat ātri sagādāja vilšanos ar savu izlicību un godkārību. Mākslinieks portretu izpildīja tikai pasteļtehnikā, pasūtītā eļļas glezna dienasgaismu tā arī neieraudzīja. Dzīvojot venēcijā, Leonardo sinjorijai (pilsētvalsts pārvaldes aparātam) deva padomus militārās aizsardzības jautājumos. Viņš zīmēja atjautīgus projektus zemūdens skafandriem, plēvotām „ūdenskurpēm”, kas līdzīgas mūsdienu peldpleznām.

Atgriezies Florencē, Leonardo baudīja mūku ordeņa viesmīlību. Viņš gleznoja reliģiskas kompozīcijas un vienlaikus turpināja matemātikas studijas. Ap 1503. gadu kāds bagāts florencietis vārdā Frančesko del Džokondo piedāvāja Leonardo uzgleznot viņa divdesmitsešgadīgās sievas Monas Lizas portretu. Šis portrets tagad tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaulē.

Izabellas d`Estes portrets

Leonardo radītais Izabellas d`Estes portrets, šķiet, ir bijis tikai tā sauktais kartons- iecerētā darba lielumā darināts uzmetums, kas noder par pamatu šī darba galīgai izstrādei. Tas ir vienīgais līdz mūsdienām nonākušais Leonardo pastelis. Portretējamās poza, roku stāvoklis, kā arī sejas izteiksme ir stipri līdzīga Monas Lizas portretā attēlotajai.

Mona Liza jeb Džokonda ap 1503. gadu

„Mona Liza” bija viens no iemīļotākajiem Leonardo darbiem, un tas atradās pie viņa līdz pat mūža beigām.

Izlīdzinātās, noapaļotās sejas līnijas vērojamas vairākos citos Leonardo gleznotajos sieviešu portretos, arī jaunavas Marijas atveidojumā.

Šajā portretā sieviete izstaro pašcieņu un mieru. Lūpu kaktiņos iezīmējas tikko jaušams smaids, kas piešķir sejai noslēpumainu izteiksmi. Šis smaids glezniecības vēsturē ir visslavenākais un visbiežāk pieminētais.

Leonardo bija pamatīgi izpētijis roku formas, kā arī uzbūvi, tādēļ varēja tās gleznot ar pārliecību, portreta kompozīcijā rokas ieņem ļoti svarīgu vietu.

Leonardo kļuva slavens ar saviem ainavu gleznojumiem portretu fonos, kuros meistarīgais sfumato lietojums radīja pārliecinošu dziļuma iespaidu. Šajā darbā dīvainā klinšu ainava aizpilda visu fonu, pamazām izgaistot tāluma zilganajā dūmakā.

Mona Liza Gerardivi bija bagātā florencieša Frančesko del Džokondo trešā sieva. Vazari stāsta, ka Leonardo šo portretu gleznojis 4 gadus.

Tālāk

Atgriezies Florencē, Leonardo drudžainā steigā turpināja pildīt savas piezīmju grāmatas ar zīmējumiem. Viņš zīmēja kanālu plaņus, hospitālī „Santa Maria Nuova” studēja anatomiju. Leonardo pētīja ūdens un gaisa kustību, vēroja putnu lidojumu. Pēc 1503. gada viņš daudz laika veltīja dažādu lidaparātu projektu zīmēšanai.

Zīmētājs un izgudrotājs

Ar laiku Leonardo radās pārliecība, ka it visu šajā pasaulē eksistējošo var izskaidrot ar fizikas un matemātikas likumiem. Viņam bija lieliskas novērošanas spējas: ar acīm izsekojis putna lidojumam, viņš to spēja precīzi uzzīmēt.

Leonardo uzskatīja, ka pētījumi, kas apvienoti ar novērošanu, varētu cilvēkiem atnest lielu labumu. Ja viņš, piemēram, spētu saprast, kā lido putns, tad šā putna lidošanas principus varētu izmantot cilvēks, pārnesot tos uz mašīnām. Leonardo bija pārliecināts, ka cilvēki spēj lidot.

Kad viņš aptvēra, ka cilvēka muskulatūra ir par vāju, lai cilvēks spētu lidot, vēzējot spārnus, viņš pievērsās citu iespēju meklējumiem un radīja „lidojošo skrūvi”, kas atgādinamūsdienu helikopteru. Kā vēlāk izrādijās, radīt vadāmus lidaparātus kļuva iespējams tikai pēc jaudīgu un vieglu dzinēju izgudrošanas, kas notika gandrīz četrus gadsimtus pēc Leonardo nāves. Šo helikopteru viņš uzskicēja apmēram pirms 500 gadiem, taču tas netika uzbūvēts. 1482. gadā Leonardo radīja ar daudziem lielgabaliem apbruņota tanka projektu. Visdrīzāk arī šis izgudrojums netika uzbūvēts.

Pamatojoties uz putna lidojuma novērojumiem, viņš izstrādāja lidaparāta konstrukciju, ko iedarbināja cilvēka ķermeņa spēks, un kas pēc tā laika zināšanām bij tik pilnīga, cik vien to var iedomāties. Leonardo izgudroja izpletni un kaut ko līdzīgu helikopterim (gaisa skrūvi).

Pētījumos par ūdens kustības likumiem, Leonardo uzskatāms par lielāko sava laikmeta hidromehānikas un hidraulikas zinātnieku.

Viņš un ne Kastelli 17. g.s. ir nodibinājis mācību par ūdens kustību, kā arī ilgi pirms Ņūtona atrada pareizu viļņu kustības teoriju. Nav nevienas tehnikas nozares, kuras darba rīkus Leonardo nebūtu pētījis, gan pārlabojot jau esošos, gan izgudrojot pavisam jaunus. Un tomēr visi viņa svarīgie zinātniskie atklājumi neizprotamā kārtā nav atstājuši zinātnes attīstībā redzamu ietekmi. Leonardo dzīvi vadīja kāds nelabvēlīgs liktenis, jo arī mākslas laukā, par spīti lieliem nodomiem, pasākumiem un pat lieliem realizējumiem, vēlāk stājās ceļā it kā kāda cita griba, kas vai nu neļāva nobeigt uzsākto darbu vai nobeigto iznīcināja

Daba

Leonardo kopš bērnības mīlēja dabu un bija pieradis nesteidzīgi izbaudīt tās skaistumu. Tas zēnam palīdzēja jau pirmajos, brīžam vēl naivajos zīmējumos parādīt tik vērīgu aci un stingru roku, ka viņa darbi, kurus tēvs aizveda rādīt lielajam Verokjo, pārsteidza meistaru.

Leonardo virtuozitāte zīmēšanā spilgti atklājās augu sarežģīto sastāvdaļu attēlošanā. Mākslinieka izsmalcinātā ēnošanas prasme padara augu formas skaidras un labi uztveramas. Tas nav tikai auga zīmējums, bet mākslas darbs.

Jau pašā daiļrades sākumā Leonardo bija spilgti izteikta interese par dabas precīzu kopēšanu. Līdz pat pēdējiem mūža gadiem viņš zīmēja augus un studēja to proporcijas. Viņš secināja, ka dabā pastāvošās atšķirīgās formasnav radušās nejauši, kā tas varētu likties. Katrs augs, vai tas vēl mazas sēkliņas vai dēsta stadijā, vai izaudzis maksimālā lielumā, taču nemaina savu būtību.

Kauja pie Angjāri

1503. gadā Leonardo tika uzaicināts Florences vecajā pilī Palazzo Vechio darināt lielu sienas gleznojumu. Tam, ko mākslinieks bija iecerējis, vajadzēja būt vēl iespaidīgākam par „Svēto vakarēdienu”. Vēl viens izcils renesanses mākslinieks – Mikelandželo tika uzaicināts strādāt pie līdzīga gleznojuma tajā pašā zālē. Diemžēl neviens no māksliniekiem savu iesākto darbu nepabeidza.

Leonardo darbam „Kauja pie Angjāri” vajadzēja būt milzīgai kompozīcijai, kas aizņemtu 16,7 metrus garu un 6 metrus augstu sienas laukumu. Mākslinieks uzzīmēja uzmetumus, kartonu un izveidoja gleznojuma centrālo daļu. Viņa veikums tika augstu novērtēts, tas kļuva par paraugu daudziem vēlāko laiku kaujas skatu atveidotājiem. No paveiktā saglabājušies tikai uzmetumi.

Leonardo uzmetumi „Kaujai pie Angjāri” izstaro lielu cīņas karstumu. Zīmējumos redzams savijušos zirgu mudžeklis, virs kura paceļas sivajā cīniņā iekarsušo kavalēristu figūras. Detaļu atveidojumā mākslinieks tiecies stingri balstīties uz vēsturiskiem aprakstiem. Darinot milzīgo sienas gleznojumu, Leonardo kā parasti nevēlējās izmantot drošas, labi pārbaudītas metodes. Viņš nolēma klāt eļļas krāsas uz ideāli noslīpēta apmetuma. Beigās Leonardo vienkārši atscījās no tālākā darba pie šīs kompozīcijas.

Leonardo saskatīja cilvēku un dzīvnieku ķermeņa uzbūvē un emocijās daudz līdzības.

Tālāk

No 1502. līdz 1503. gadam Leonardo desmit mēnešus pavadīja ārpus Florences, strādājot pie Čezāres Bordžas – pāvesta armijas varenā un nežēlīgā ģenerāļa.Leonardo bija uzdots uzmērīt pāvesta zemes īpašumus. Mākslinieks ceļoja pa Itālijas vidusdaļu, zīmēdams kartes. Viņš darināja arī apjomīgas, it kā no gaisa skatītas pilsētu panorāmas, kas precizitātes un pamatīguma ziņā pārspēja jebkuru tālaika karti. Pēc atgriešanās Florencē Leonardo uzsāka darbu pie milzīga sienas gleznojuma Palazzo Vechio pilī. Gleznojumam vajadzēja atainot 1440. gada kauju pie Angjāri, kurā florencieši bija izcīnijuši spīdošu uzvaru pār Milānas armiju. Makelandželo (1475 – 1564) uzdevums bija attēlot kauju pie Kašīnas, kurā Florences armija sakāva piziešus.

Atgriešanās Milānā

1506. gadā Šarls d`Ambuāzs, franču varas pārstāvis Milānā, uzaicināja Leonardo atkal strādāt šajā pilsētā. Leonardo uzaicinājumu ar prieku pieņēma un Milānā nodzīvoja veselus septiņus gadus, ja neņem vērā neilgu uzturēšanos Florencē 1507. un 1508. gada mijā.Viņš uzgleznoja tikai dažus darbus. Gandrīz viss laiks tika izmantots zinātniskiem pētijumiem, tostarp anatomijas studijām slimnīcā.

Mākslinieks anatoms

Strādājot Milānā Leonardo saņēma no francijas karaļa Luija XII labu algu, un tai pašā laikā viņam tika dota diezgan liela rīcības brīvība. Leonardo sniedza padomus arhitektūras un kanālu būves jautājumos. Līdztekus mākslinieks turpināja anatomijas studijas, pievēršoties galvenokārt cilvēka sirdsdarbībai un nedzimušā bērna attīstībai sievietes organismā. Leonardo pētījumi anatomijā, kuru rezultātā radās daudzi sīki zīmējumi, deva nozīmīgu ieguldījumu tālaika zinātnes attīstībā. Mākslinieks vēlējās izzināt ne tikai cilvēka locekļu un iekšējo orgānu uzbūvi un darbības principus, bet arī jūtu un emociju sfēru. Viņš pievērsās arī optikai, zīmēja kalnu iežus, dažādus augus.

Otrajā Milānas posmā Leonardo gleznoja maz. Viņš bija paņēmis līdzi uzmetumus un kartonus gleznai „Sv. Anna ar Mariju un mazo Jēzu”, kuru mākslinieks pabeidza ap 1510. gadu. Iespējams šajā laikā viņš pabeidza arī gleznas „Madonna grotā” otro variantu. Tāpat kā visiem lieliem māksliniekiem, Leonardo bija savi skolnieki un asistenti. Viņu vidū bija Frančesko Melci – uzticīgākais Leonardo skolnieks, kurš palika pie sava skolotāja līdz pat viņa nāves stundai.

Leonardo zīmējumi uzskatāmi atklāj ilustratīvā materiāla milzīgo nozīmi zināšanu ieguvē. Pirms viņa vēl nevienam nebija izdevies radīt tik pilnvērtīgus zinātniskus zīmējumus. Mākslienieks pierakstīja tikai to, ko nebija iespējams uzzīmēt.

Viņa daudzās (ap 800) cilvēka anatomijas zīmējumu lapas, kas izpildītas pēc novērojumiem līķu sekcijās (kuras toreiz, vēl inkvizīcijai pastāvot, bij noliegtas), jau uzskata par pirmiem pareiziem cilvēka anatomijas attēlojumiem. Tie bieži ir ievērojami pilnīgāki par 16. g.s. anatomu darbiem, neatskaitot arī slaveno Vesalu. Savā mūžā Leonardo ļoti grūtos apstākļos izdarījis 30 līķu sekcijas. Pēc jaunākā atzinuma viņš vairāk nekā 100 gadus agrāk par V.Hāvi atklājis asinsriņķošanu.

* * *

Leonardo bija sasniedzis izcilu meistarību cilvēka seju atveidošanā. Sv. Annas un Marijas traktējumā ir daudz kopīga ar sieviešu tēliem Leonardo agrīnajos portretos. Abas sievietes izstaro mieru un maigumu.

Leronardo gleznošanas maniere 30 gadu laikā daudz nemainījās. Šajā gleznā aplūkojams māksliniekam raksturīgais sfumato lietojums. Tomēr Leonardo nav atturējies no kārtējiem eksperimentiem, kas šoreiz skāruši kompozīcijas veidojumu. Marija, sēžot klēpī savai mātei Sv. Annai, ir noliekusies pie mazā Jēzus, kurš rotaļājas ar jēriņu. Visu figūru sejas ir izvietotas uz taisnes, bet abu sieviešu pleci veido trīsstūri, kura viena smaile ir pavērsta pret jēzus un jēriņa galvu, jāatzīst, ka kompozīcija nav īpaši veiksmīga. Marijas figūras smaguma centrs šķiet atrodamies ārpus mātes klēpja.

Pēdējie gadi

1513. gadā franči no Milānas tika padzīti. Līdz ar to Leonardo dzīvē atkal notika pārmaiņas. Viņš devās uz Romu, kur trīs vilšanās pilnus gadus kā viesis nodzīvoja jaunā Romas pāvesta Leona X brāļa Džuliāno de Mediči namā.

1516. gadā Francijas karalis Fransuā I uzaicināja Leonardo pārcelties uz dzīvi Francijā, viņa vasaras pils apkaimē. Mākslinieks uzaicinājumu ar prieku pieņēma.

Viņš novērtēja Leonardo ģenialitāti, stāsta, ka Leonardo miris Fransuā I rokās.

Roma un Francija

Leonardo devās uz Romu kopā ar saviem asistentiem. Roma, kur tajā laikā darbojās arī Mikelandželo un Rafaēls, mākslas laukā piedzīvoja satraucošas pārmaiņas. Taču Leonardo bija jau pāri 60, viņš jutās no dzīves noguris, Romā par zemu novērtēts. Mākslinieks bija apmeties Vatikānā un turpināja optikas, mehānikas un ģeometrijas studijas. 1516. gadā Leonardo pieņēma Francijas karaļa Fransuā I pārcelties uz dzīvi netālu no Klū pils, kas atrodas Ambuāzā Luāras krastos. Te mākslinieks nodarbojās galvenokārt ar savu zīmējumu un pierakstu kārtošanu. Ambuāzā 1519. gadā 67 gadu vecumā viņš beidza savu dzīvi.

Leonardo pašportrets 1512.(Leonardo bija ap 60 gadu)

Par vienu no izcilākajiem Leonardo zīmējumiem uzskatāms viņa pašportrets. Tam raksturīgi plūstošu līniju ritmi, smalki niansēts ēnojums. Mākslinieka tēls, kas vedina skatītāju uz pārdomām, izstrāvo iekšēju enerģiju, bet vienlaikus arī nepiepildītu ieceru sūrmi. Kaut arī darbam atdots viss mūžš, vēl tik daudz palicis nepaveikts.

Pēdējie darbi

Arī Romā un Francijā Leonardo gleznoja maz. Mākslinieks par to tika kritizēts, jo daudzi uzskatīja, ka viņš savu gleznotāja talantu vienkārši iznieko, tērējot dārgo laiku, viņuprāt, nevienam nevajadzīgiem pētījumiem.

Francijā Leonardo projektēja karalim Fransuā I pili ar dārzu, veidoja māksliniecisko ietērpu vairākiem galma svētku pasākumiem. Viņš uzzīmēja arī vairāku plūdu skatus, atklājot dabas lielo varenību. Vienīgā glezna, ko mākslinieks šajā periodā pabeidza, bija „Jānis Kristītājs”. Bet arī tā bija iesākta Milānā.

Viss.

Bija 1519. gads. Aprīlis. Juzdams tuvojamies nāves stundu, Leonardo diktē testamentu. Viņš ģuļ nepakustēdamies. Ķermeņa labā puse ir paralizēta.

<
> Leonardo sacīja.

Lielais florencietis nomira 1519. gada 2. maijā. Viņš izdzisa uzticīgā Frančesko Meļcas rokās, kuram aizgājējs novēlēja septiņi tūkstoši lapu – savus ģeniālos pierakstus, zīmējumus un kompozīcijas. <>

Leonardo mira Senklū pilī Ambuāzas pilsētiņas tuvumā, kur tika arī apglabāts.

Priekštecis. Tā ir Leonardo misija. Tas bija viņš, kas sagatavoja ceļu dižrenesansei.

Da Vinči galvenie dzīves dati un notikumi arī bez viņa

1452 Dzimis netālu no Vinči, Toskānā, Itālijā.

1467 Florencē iestājies Andrea del Verrokjo studijā, kur mācijies sešus gadus.

1472 Kļuvis par Florences Sv. Lūkas ģildes locekli.

1473 Uzgleznojis darbu „Pasludināšana”.

1477-1481 Neatkarīgs mākslinieks, strādājis savā studijā Florencē.

1481 Iesācis darināt gleznu „Trīs Austrumu zemju ķēniņi pielūdz Jēzu”.

1483-1485 Gleznojis darba „Madonna grotā” pirmo variantu.

1493 Pabeidzis Frančesko Sforcas jātnieka statujas māla modeli.

1495-1498 Darinājis sienas gleznojumu „Svētais vakarēdiens”.

1500 Pēc franču iebrukuma Milānā devies uz Mantuju, tad uz Venēciju un Florenci.

1502 10 mēnešus pie Čezāres Bordžas veicis militāro būvju projektētāja un topogrāfa pienākumus centrālajā Itālijā.

1503-1506 Atkal Venēcijā. Uzgleznojis „Monu Lizu”un aizsācis darbu pie „Kaujas pie Angjāri”.

1506-1513 Darbs Milānā pēc Šarla d`Ambuāza uzaicinājuma.

1510 Pabeidzis gleznu „Sv. Anna ar Mariju un mazo Jēzu”.

1511 Franču karaspēka padzīšana no Itālijas.

1513 Džovanni Mediči kļūst par pāvestu Leonu X.

1513 Pēc Džuliano de Mediči uzaicinājuma devies uz Romu.

1514 Portugāļu tirdzniecības kuģi dodas uz Ķīnu.

1515 Fransuā I tiek kronēts par Francijas karali. Franču karaspēks iebrūk Itālijā.

1516 Pēc Francijas karaļa Fransuā I ielūguma pārcēlies uz dzīvi Ambuāzā Luāras krastos.

1517 Mārtiņš Luters vēršas pret pāvesta indulgencēm.

1518 Spāņi atklāj Meksiku.

1519 Fernans Magelāns dodas jūrasbraucienā apkārt pasaulei.

1519 Ambuāzā 67 gadu vecumā miris.

Apkopojums (visumā īsāk)

PATS UNIKĀLĀKAIS RENESANSES ĢĒNIJS Leonardo da Vinči atšķīrās no laikabiedru vairākuma. Viņš bija ne tikai mākslinieks un arhitekts – nerimtīgas zinātkāres mudināts, viņš veica nozīmīgus atklājumus tik dažādās jomās kā mehānika, anatomija,aeronautika, mākslas teorija, mūzika un scenogrāfija. Leonardo bija dzimis Vinči pilsētiņā pie Florences kā notāra ārlaulības dēls, un bastarda statuss tolaik bija liels apkaunojums. Iespējams, tas veicināja viņa tieksmi pēc vienpatnības. Leonardo mācījās Florencē pie talantīgā gleznotāja un tēnieka Andreas del Verrokjo (ap 1483-1488), kurš vadīja darbnīcu, taču liela daļa viņa dzīves aizritēja dažādos galmos, kuru valdnieki laiku pa laikam karoja ar Florenci. Mediči dzimtai viņa darbs nebija vajadzīgs. Pēc 1483. gada Leonardo kalpoja Milānas hercogam Lodoviko Sforcam, bet pēc franču iebrukuma Milānā 1499. gadā atgriezās Florencē. Laikā no 1500. līdz 1516. gadam tapušas daudzas no viņa slavenākajām gleznām. Mūža nogali mākslinieks pavadīja Francijas karaļa dienestā, un viņa dzīves gājums aprāvās Luāras ielejā pie Ambuāzas.

„Zinātkāre un skaistuma alkas – tie ir divi galvenie Leonardo ģēnija dzinējspēki. Zinātkāre, kas bieži nonāk pretrunā ar skaistuma alkām, taču savienībā ar tām rada neparasti smalku, savdabīgu daiļumu.”

Volters Paters

Galvenie darbi

Pasludināšana. 1472-1474.

Austrumzemju ķēniņi pielūdz Jēzu. 1481.

Svētais vakarēdiens.1495-1497.

Mona Liza. 1503-1506.

Izmantotā literatūra

Lielā ilustrētā enciklopēdija, R:1996.gads

Igors Dolgopolovs. Stāsti par māksliniekiem, R: 1984.gads

. Lielie meistari ...................

Par Leonardo da Vinči ................

T.Kačalova. Apcerējumi par aizrobežu mākslu, R:1962.gads

Latviešu Konversācijas vārdnīcas, R: .... nr: 90. 91.

Saturs

Par viņu............1.lpp

Profesijas apgūšana:

Itālija, renesase........1.lpp

Ģimene, viņa piedzimšana...2.lpp

Mācekļa gadi..........2.lpp

14 un 15 gadu vecumā....2.lpp

Paraugskolnieks........2-3.lpp

Karjera:

Profesionāls mākslinieks....3.lpp

Sava studija...........3.lpp

Gaismēnas...........3.lpp

Leonardo tad..........3.lpp

Iekaro stāvokli sabiedrībā....3.-4.lpp

Darbs Milānā.........4.lpp

Madonna Grotā.........4.-5.lpp

Galma gleznotājs.......4.lpp

Patiesi portreti..........5.lpp

Portglezniecības meistars...5.lpp

Čečīlijas Gallerāni portrets...5.lpp

Uzmetumi;Piezīmju burtnīcas..5.lpp

Nemitīgie pētījumi........5.lpp

Backward writing........6.lpp

Karš...............6.lpp

Ieroču projektēšana.......6.lpp

Frančesko Sforcas piemineklis..6.lpp

Svētais vakarēdiens........6.-7.lpp

Neveiksmīgais eksperiments..7.lpp

Tālāk...............8.lpp

Izabellas d`Estes portrets....8.lpp

Mona Liza.............8.lpp

Tālāk...............8.lpp

Zīmētājs un izgudrotājs......8.lpp

Daba................9.lpp

Kauja pie Angjāri..........9.lpp

Tālāk...............9.lpp

Atgriešanās Milānā.........9.lpp

Mākslinieks anatoms.......10.lpp

Pēdējie gadi...........10.lpp

Roma un Francija........10.lpp

Leonardo pašportrets.......11.lpp

Pēdējie darbi............11.lpp

Viss................11.lpp

Galvenie dzīves dati........11.lpp

Apkopojums............12.lpp

Galvenie darbi...........12.lpp

Izmantotās literatūras saraksts...12.lpp

Leave a Comment