Leonardo da Vinči

Leonardo da Vinči
Saturs.

Saturs. 1
Ievads. 2
1. Biogrāfiskie dati. 3
2. Dzīves mērķis. 4
3. Leonardo galvenās dzīves vērtības. 5
4. Motīvi Leonardo profesionālajā darbībā. 6
5. Kādus līdzekļus Leonardo izmantoja ceļā uz panākumiem. 7
6. Apmierinātība ar dzīvi. 8
7. Kritēriji tuvu draugu izvēlē. 9
8. Uz ko personība paļāvās grūtos brīžos. 10
9. Vadmotīvi saskarsmē ar citiem. 11
10. Profesionālās darbības raksturojums 12
11. Ieguldījums sabiedrības labā. 13
12. Dzīves laikā pastāvošās sabiedrības atzītās vērtības. 14
13. Pirmais impulss karjeras izvēlē. 15
14. Panākumu darbības virziena meklējumi. 16
15. Leonardo personīgās kvalitātes. 17
16. Karjeras veicinoša filozofiskā pārliecība. 18
17. Kas Leonardo traucēja ceļā uz panākumiem. 19
18. Kā Leonardo rīkojās neparastā, netradicionālā situācijā un viņa attieksme pret neveiksmēm.. 20
19. Ko nācās ziedot savas karjeras dēļ. 21
20. Lielākie panākumi. 22
Secinājumi. 23
Ko es ieguvu veicot šo darbu. 24
Pielikums. 25
Ievads.

Es izvēlējos rakstīt par Leonardo da Vinči, jo man likās, ka Leonardo da Vinči bija ļoti interesants un izglītots cilvēks, par kuru būtu interesanti uzzināt un izpētīt, kaut ko vairāk, jo mani ļoti interesē māksla un tās pirmsākumi. Kā arī man likās ļoti interesanti rakstīt par šo personību, jo Leonardo bija ļoti daudzpusīgs cilvēks, viņš bija gan tēlnieks, arhitekts, zinātnieks un inženieris. Viņš bija ļoti slavens ar saviem izgudrojumiem, no kuriem dažus mēs pielietojam arī mūsdienās. Vēl viens tik pat svarīgs iemesls, kāpēc es izvēlējos rakstīt tieši par Leonardo da Vinči būtu, tas, ka viņš bija arī ļoti slavens mākslinieks, kā piemēru var minēt „Mona Liza”. Mākslas darbs, kuram, manuprāt, nav līdzīga mūsdienās.

1. Biogrāfiskie dati.

Pilnais vārds – Leonardo di ser Pjēro da Vinči.
Dzimšanas vieta – Vinči, Florencē, mūsdienās Itālijā.
Profesijas – zinātnieks, izgudrotājs, gleznotājs, tēlnieks, arhitekts un mūziķis.
Dzimis 15.aprīlī, 1452.gadā.
Miris 2.maijā, 1519.gadā (67 gadu vecumā).
1482. – 1499. gadam un šis laiks mākslinieka daiļradē ir pats radošākais un auglīgākais (30-47 gadu vecumā).
Nav bijis precējies. Nav bijuši bērni.
Gan skolā, gan darbā Leonardo da Vinči sekmes ir bijušas izcilas.
1478. gadā 26 gadu vecumā Leonardo kļuva par patstāvīgu mākslinieku.
Tautība – toskānietis, itālis.
Mācījās Verrokjo darbnīcā Florencē no 1466. -1476. gadam.
Florencē viņš strādāja pie Čezāres Bordža, Pāvesta Aleksandra VI dēla, kā militārais arhitekts un inženieris.
Leonardo Milānā nodzīvoja 17 gadus (1482-1499), strādājot pie Ludoviko Sforca – Milānas hercoga. (Šajā laika periodā tika uzgleznots „Svētais vakarēdiens”, viņš kā mākslinieks kļuva slavens visā Itālijā.)
Ceļošanas periods ( Itālija-Francija)(1499–1516)
Laika posmā starp 1499. un 1516. gadu Leonardo strādāja daudzu cilvēku labā, ceļoja pa Itāliju, līdz pārcēlās uz Franciju 1516. gadā. Viņš bija palicis: Mantujā (1500), Venēcijā (1501), Florencē (1501–06). Ceļoja no Florences uz Milānu un atpakaļ līdz pārcēlās uz Milānu. Tālāk dzīvojis Milānā (1506–13), Romā (1514), Florencē (1514), Pavijā, Boloņā, atkal Milānā (1515) un Francijā (1516–19).
2. Dzīves mērķis.

Māksla bija viņa vislielākā aizraušanās objekts. Leonardo meklēja jaunus pilnības noslēpumus.
Mākslinieka aizraušanās bija dažādas: interese par praktiskiem jautājumiem, par tehniku, ko saimnieciskajā sfērā un citās dzīves nozarēs nebija iespējams pietiekami plaši izvērst, un interese par teorētiskiem jautājumiem, kurus atrisinot viņš gribēja padarīt auglīgāku savu daiļradi un sekmīgi ar tehniku saistītos nodomus. Cilvēks, viņa dzīve un izjūtas kļuva par mākslinieka galveno pētīšanas un attēlošanas objektu. Viņš pilnveidoja savas zināšanas. Leonardo vienmēr tiecās tur, kur varēja kaut ko uzzināt. Viņam patika pētīt un eksperimentēt. Liekas, ka viņš tieši tam arī dzīvoja.
Pats svarīgākais Leonardo bija izzināt pasauli un novēroto pārbaudīt ar izmēģinājumu.
Leonardo galvenais sociālais motīvs un dzīves mērķis: zinātnes un mākslas.
3. Leonardo galvenās dzīves vērtības.

Viena no galvenajām Leonardo dzīves vērtībām bija pati dzīve. Tā ir jāsargā, nevis jāapdraud. Par briesmām Leonardo uzskats bija noteikts: „Kas dzīvību augstu nevērtē, nav tās cienīgs”, „Reti klūp tas, kas iet ar apdomu”. Un pavisam nepārprotami: „Kas nebaidās, bieži piedzīvo lielu postu un daudzkārt dabū nožēlot savu drošsirdību”, „Kas no briesmām bīstas, tam tās neliek iet bojā”.
Kā jau visus arī Leonardo vilināja tāda dzīve, kura ļautu nodarboties ar to, kas viņam ir pa prātam. Galmi šo iespēju deva. Taču kalpošana galmos radīja citu neērtību – pilnīgi zuda brīvība, un reizumis vajadzēja strādāt tādus darbus, kuri māksliniekam patiešām derdzās. Brīvība viņam bija ”augstākā laime”, un Leonardo zināja, ka jebkurā galmā viņš zaudēs pirmām kārtām to.
Varbūt Leonardo pesimisma cēlonis bija tieši tas, ka galmos viņš aizvien jutās savažots, nekur nerada apmierinājumu, nevarēja doties darbam nepiespiesti un priecīgi, patīkamajā apziņā, ka viņam ir nepieciešamās spējas. Strādāšana pēc pasūtījuma māksliniekam vienmēr likās īsta mocība.

4. Motīvi Leonardo profesionālajā darbībā.

Leonardo ieskatā uzsvērts galvenais sociālais motīvs: zinātnes un mākslas radīšana.
Leonardo meklēja jaunus pilnības noslēpumus. Pēc mācībām viņš bija pilnīgi izveidojies mākslinieks, kam netrūka tehnisko zināšanu, meistarības zīmēšanā, prasmes rīkoties ar gaismēnu un panākt lielu izteiksmīgumu. Taču ar to vien viņam nepietika, jo Leonardo bija arī vēl ģeniāls mākslinieks, kas spēja savā mākslā likt lietā zinātnisku erudīciju. Viņš joprojām meklēja līdzekļus, ar kuriem varētu pastiprināt gleznu iedarbīgumu, un tieši zinātne rada arvien jaunu iedvesmu un jaunus noslēpumus.
Leonardo ”reliģija” neviesa viņā svētlaimi, nelika viņam nodoties mistiskai apcerei, bet mudināja uz zinātnisku pētīšanu, nenomāca domu ar ticību, bet rosināja to ar zinātkāri, izraisīja nevis saldu vēlēšanos skaitīt lūgšanas, bet veselīgu, lietišķu tiekšanos novērojot izzināt pasauli un novēroto pārbaudīt ar izmēģinājumu.
Leonardo, cenšoties izzināt visus mākslas noslēpumus un atklāt kaut ko jaunu, pamazām pievērsās citām profesijām. Leonardo veidojās arvien lielāka interese par visu nezināmo. Šādi mēģinot visu izpētīt, viņš pamazām pievērsās tādām tehnikas nozarēm, kas pavisam nebija saistītas ar mākslu, piemēram, militārās tehnikas konstruēšana, apūdeņošanas sistēmas veidošana pilsētā.
5. Kādus līdzekļus Leonardo izmantoja ceļā uz panākumiem.

Leonardo uzskatīja, ka galvenā loma ir praktiskām zināšanām, t. i., zināšanām, kas gājušas caur pieredzi, kas vienīgās sniedz ko jaunu. Balstoties uz pieredzi, cilvēks balstās uz sevi, tāpēc visas autoritātes un grāmatas ir personiski jāpārbauda. Leonardo veicis teorētiskos pētījumus visdažādākajās jomās: mehānikā, hidroloģijā, kartogrāfijā, ģeoloģijā, optikā, bioloģijā, fortifikācijā un mašīnu būvniecībā.
Savus atklājumus viņš aizvien pārbaudīja ar eksperimentiem. Pievērsties visam tam, ko Leonardo pētīja, tieši vai netieši bija mudinājušas mākslas tehnikas vajadzības. Visus savus secinājumus viņš pierādīja ar matemātiku. Tāds bija šis loks – doma ar daiļradi pilnīgi vienotas.
6. Apmierinātība ar dzīvi.

Manuprāt, Leonardo bija ļoti apmierināts ar dzīvi. Var arī teikt, ka 100 procentīgi. Nav nekādu faktu vai gadījumu, kuros būtu teikts, ka Leonardo gribētu veikt pašnāvību vai arī domas par to. Leonardo par to nemaz nedomāja.
Leonardo da Vinči bieži vien tika vajāts un apsūdzēts buršanā un dažādās citās nepiedienīgās izdarībās, jo viņš bija savādāks nekā visi citi. Viņš nicināja sava laika medicīnu un bija pirmais, kas pētīja cilvēka ķermeņa noslēpumus. Leonardo citu ļaužu domas neuztrauca. Viņa izskats tika piedēvēts tā laika cilvēka ideālam. Neveiksmju gadījumos viņš bieži vien turpināja savu darbu atkal un atkal. Kaut arī par dažiem uzreiz aizmirsa un pievērsās citiem. Leonardo dzīvē nebija daudz sarūgtinājumu vai pārdzīvojumu, kuru dēļ viņš vēlētos beigt savas mūža dienas.
7. Kritēriji tuvu draugu izvēlē.

Leonardo meklēja un atrada cilvēkus, ar kuriem viņu saistīja kopīgas intereses par zinātni.
Citi arhitekti un inženieri, tiklab civilie, kā tie, kas strādāja kara vajadzībām, nebija tik izcili speciālisti, taču viņu vidū atrodams viens, kas gan kā Leonardo draugs, gan kā barga likteņa piemeklēts cilvēks saista uzmanību vairāk nekā pārējie. Tas ir Džakomo Andrea di Ferrāra. Leonardo sāka ar viņu draudzēties.
Un ikviens no māksliniekiem, kas tuvā nākotnē kļuva par lieliem meistariem, bija vai nu mācījies Verokio darbnīcā, vai arī kā citādi ar to saskāries. Leonardo šos māksliniekus noteikti pazina. Tie visi bija viņa redzeslokā un sakaru sfērā. Leonardo draudzējās ar Perudžīno, Bostičelli un Lorenco di Kredi. Viņi dalījās ieskatos par mākslu, uzklausīja viena otra domas. Visi viņi savā mākslā auga kopā, nepārtraukti uzturēdami sakarus, un mācījās cits no cita. Domu apmaiņa, kas notika starp Verokio mācekļiem, ir atstājusi pēdas Leonardo teorētiskajos darbos.
Parasti visās Leonardo sarunās ar draugiem bija gudras sarunas par zinātniskiem tematiem. Leonardo, protams, tur bija svarīgākā persona.
Leonardo draugi vienmēr bija labi pazīstami zinātnieki, ar kuriem viņam bija kopīgas intereses.
8. Uz ko personība paļāvās grūtos brīžos.

Dzīves grūtākajos brīžos Leonardo bieži vien paļāvās uz likteni. Tomēr naudas trūkuma brīžos viņš staigāja pa ielām allaž nevainojumi ģērbies. No malas skatoties, varēja likties, ka viņš strādā kā kungs un dzīvo kundziski.
Leonardo kļuva nabags, kad pilsētā vairs nebija galmu. Tomēr viņš nevilcinājās un devās uz citu pilsētu un citu galmu, meklējot sev iztiku. Viņš zināja, ka darbu viņš tur iegūs ļoti ātri, jo bija sabiedrisks cilvēks, kurš ar savām sarunām un jokiem spēja izklaidēt galmu.
Leonardo mūža beigās kļūst vājāks, labā roka tiek paralizēta un kaites pastiprinās. Strādāt kļuva grūtāk. Vareno prātu sāka mākt veciem cilvēkiem raksturīgās šaubas. Viņš diezgan bieži gāja uz dievkalpojumiem. Leonardo pamazām sāka pievērsties Dievam, kaut gan agrāk viņš pret ticību izturējās nievājoši.
Leonardo daudz nedomāja par savu nākotni. Viņš dzīvoja tagadnei un pievērsās tikai tām lietām, kuras viņam tieši tolaik interesēja. Leonardo, jaunībā nedomāja par savām vecumdienām.

9. Vadmotīvi saskarsmē ar citiem.

Leonardo piemita tik daudz pievilcības un piedevām talantiem un zināšanām arī tik lielas spējas iejusties salonu atmosfērā, kā, tiklīdz mākslinieks bija tuvinājies galmam, viņš tūlīt kļuva par visu mīluli. XV gadsimta beigās galmos Milānā pulcējās daudz šīs pasaules vareno, lai patīkamās izpriecās pavadītu laiku. Diezgan ievērojama loma šajās izpriecās bija no Florences lepnajam, iznesīgajam Leonardo da Vinči. Viņš prata visu — ir dziedāt, ir dejot, ir muzicēt, ir asprātīgi vadīt sarunu. Viņš prata vadīt jebkādu sarunu: nopietnu, vieglprātīgu, gudru tukšu – un aizvien darīja to ar spožu veiksmi.
Leonardo draudzējās ar saviem skolasbiedriem un laikabiedriem. Viņi dalījās ieskatos par mākslu, uzklausīja domas. Viņš rēķinājās ar citu viedokļiem.
Leonardo vienmēr gāja uz lekcijām, ko vadīja kāds zinātnieks. Viņš bija ļoti ieinteresēts, jo varēja no zinātnieka kaut ko iemācīties vai dalīties ar viņu savā pieredzē. Bieži vien Leonardo ar šiem zinātniekiem iedraudzējās, jo viņiem bija kopīgas intereses.
Tātad galvenie Leonardo vadmotīvi saskarsmē ar citiem cilvēkiem ir sadarbība un rēķināšanās ar citu viedokļiem. Uzjautrinot galmu ar savām runām, Leonardo tikai viņos ieviesa uzticību sev.
10. Profesionālās darbības raksturojums.

Leonardo darbs, protams, bija viņa iztikas avots. Tomēr viņš savu darbu veidoja uz savu interešu pamata. Tas ko viņš darīja, tas viņu saistīja un interesēja. Protams, kad mākslinieku lūdza tikai gleznot, viņa sejā uzreiz izpaudās garlaicība. Ja šiem lūgumiem pievienojās arī tādi, kas attiecās uz tehniku, viņš sāka raudzīties ar uzticību un klausīties vērīgāk. Var teikt, ka Leonardo dzīvoja tikai dēļ zinātnes, bet māksla palika 2. vietā. Leonardo bija nepieciešams visu uzzināt, izpētīt un atrisināt. Piemēram, kad Leonardo aizbrauca uz citu pilsētu, nokļūstot pie jūras, sāka pētīt jūras straumes, ciklonus un tamlīdzīgas lietas.
Leonardo vairumā visu dara priekš sevis. Kas viņam ienāk prātā, tam viņš arī pievēršas un iedziļinās tajā jomā dziļāk. Inženieris, tehniķis, anatoms perspektīvas problēmu atrisinātājs – Leonardo parādīja gluži brīnumainu daudzpusīgumu, un šis daudzpusīgums nekādā ziņā nebija diletantisks.
11. Ieguldījums sabiedrības labā.

Padarījis bagātāku jauno glezniecību. Izdarījis svarīgus atklājumus visdažādākajās fizikas nozarēs. Renesanses pasaules uzskatu Leonardo padarīja bagātāku ar atziņu par zinātnes – matemātikas un dabaszinātņu vērtīgumu. Renesanse klasiskā māksla sākās ar Leonardo.
Viņš ieviesa jaunas gleznošanas tehnikas daudzos savos darbos, veidojot to par paraugu citiem māksliniekiem. Viņa gleznās vienmēr bija tik daudz oriģināla, tās pavēra tik daudz jaunu apvāršņu, no tām varēja mācīties, ka mākslinieki vienmēr drūzmējas priekšā.
Leonardo bija savācis un diezgan pamatīgi zinātniski izstrādājis materiālus visvisādās disciplīnās: mehānikā – šai jomā viņš dažādā laikā izstrādāja plānu vairākiem traktātiem; astronomijā, kosmogrāfijā, ģeoloģijā, paleontoloģijā, okeanogrāfijā, hidrolaukā, hidrostatikā, ne vienā fizikas nozarē vien (optikā, akustikā, termoloģijā, magnētismā), botānikā, zooloģijā, anatomijā, perspektīvā, glezniecībā, gramatikā, valodniecībā. Un tas nebūt nav viss.
Protams, Leonardo arī pierakstījis ļoti daudz savu ideju, ko mūsdienās vēl joprojām izmanto, piemēram, 2001. gadā Norvēģijā uzbūvēja mazāku tiltu pēc Leonardo skicēm. 2006. gada maijā Turcijas valdība izlēma uzbūvēt Leonardo tiltu.
12. Dzīves laikā pastāvošās sabiedrības atzītās vērtības.

„Traktā par glezniecību” Leonardo ir cildinājis cilvēka aci, bet acs šai slavas dziesmā nozīmē cilvēka domu, vareno cilvēka personību, to pašu, kuras sumināšana skan visos humānistu rakstos.
„Vai tiešām tu neredzi, ” Leonardo izsaucas, „ka acs aptver visas pasaules skaistumu?… Tā virza un izkopj visas mākslas nozares, liek cilvēkam doties uz dažādām pasaules daļām. Tā laidusi pasaulē arhitektūru un perspektīvu, kā arī dievišķo glezniecību. Ak, lieliskā no visa tā, ko radījis Dievs! Vai jel kādiem slavinājumiem ir pa spēkam izteikt tavu dižumu! Vai jel kādas tautas, jel kādas valodas kaut daļēji spēj aprakstīt, kāda īsti ir tava darbība.”
Leonardo, kā jau iepriekš bija pieminēts, ļoti mīlēja mākslu. Bet priekš Leonardo māksla bija savienojama tikai ar zinātni, eksperimentiem un pierādījumiem. Leonardo viena no sabiedrībā atzītām vērtībām ir zinātne.
Leonardo ļoti cienīja cilvēkus, kuri bija ļoti inteliģenti un gudri, piemēram, visā Itālijā vai Eiropā pazīstami zinātnieki, izcili gleznotāji, ķīmiķi un fiziķi utt. Protams, viņš godāja un interesējās tikai par tiem izcilajiem, no kuriem viņš varēja mācīties un uzzināt ko jaunu. Kopumā Leonardo pievērsa uzmanību tikai inteliģentiem cilvēkiem.

13. Pirmais impulss karjeras izvēlē.

Loenardo mājās bija tāda pati audzināšana kā bērniem bagātās buržuju ģimenēs: bez lasīšanas, rakstīšanas un pamatzināšanām aritmētikā, kurā zēns parādīja izcilas spējas, viņam mācīja arī latīņu valodu, dziedāšanu un kāda mūzikas instrumenta spēli. Bet pēc tam sākās īstā skološanās – tais nozarēs, kurās puisēnam bija lemts aizsniegt visaugstākās virsotnes.
Kaut gan dažādu aizraušanos netrūka, viņš nekad nemeta pie malas zīmēšanu un veidošanu, jo tās viņa iztēli saistīja vairāk nekā pārējās. Tēvs to pamanīja un, ņemdams vērā Leonardo neparasto raksturu, reiz paķēra līdzi vairākus dēla zīmējumus, aiznesa tos Andream Verokio, savam kādreizējam lielajam draugam. Andrea, redzēdams, cik lieliski ir Leonardo pirmie mēģinājumi, bija tik pārsteigts, ka ieteica tēvam dot Leonardo iespēju veltīt sevi šai mākslai. Leonardo kļūst par Verokio mācekli gleznošanas darbnīcā.
Leonardo jau bērnībā bija ļoti apdāvināts bērns, kuram talants bija jau kopš dzimšanas. Leonardo to tikai pilnveidoja un kļuva izcils mākslas jomā.

14. Panākumu darbības virziena meklējumi.

Jau kopš 14 gadu vecuma viņš sāka mācīties Verokio glezniecības darbnīcā. Tas bija pirmais, lielākais solis uz mākslu un zinātni. Tas bija Leonardo karjeras pamat kāpiens.
Pārņemot no Verokio un Mazačo visu, Leonardo brauca uz Sanmarko klostera dārziem zīmēt un pētīt antīkās marmora skulptūras.
Gluži dabiski, ka Verokio jaunais audzēknis neapmierinājās nedz ar tām profesionālajām zināšanām, kuras viņš saņēma skolotāja botegā, nedz ar tām zinātnes drusciņām, kuras viņš tur varēja uztvert tikai starp citu, bet tiecās uz turieni, kur ar zinātni nodarbojās kā nākas, – uz Toskanelli pulciņu. Leonardo bija vajadzīga zinātne, kas palīdzēja viņam mākslā, bet pamazām pievērsās arī anatomijai, matemātikai, filozofijai, tehnikai, arhitektūrai u.c. Pamazām apgūstot visas šīs nozares, Leonardo kļuva par ”vispusīgu” cilvēku.
Protams, Loenardo pievērsās gleznošanai, jo tā viņam likās ļoti interesanta un tā viņam lieliski padevās.

15. Leonardo personīgās kvalitātes.

Leonardo bija audzināts, asprātīgs, elegants, temperamentīgs, atsaucīgs cilvēks, īsta sabiedrības dvēsele, ap kuru vienmēr pulcējās daudz draugu. Mākslinieks imponēja jau ar izskatu vien. Ne tikai sievietes, bet arī vīrieša skaistuma ideāls tolaik augstākajā sabiedrībā un galmā izvērtās par iemīļotu sarunas tematu. Leonardo visnotaļ atbilda priekšstatam par ideāli skaistu cilvēku. Leonardo bija spēcīgs un veikls; fiziskajos vingrinājumos neviens nevarēja ar viņu sacensties. Turklāt vēl apveltīts ar šarmantu iznesību un labu humora izjūtu. Viņš bija nepārspējams sarunās. Galmā viņš bieži vien visus izklaidēja. Tas pievērsa Leonardo lielāku uzmanību un uzticēšanos. Ejot uz galmu nepazīstamā pilsētā, Leonardo paļāvās uz savu prasmi viest cilvēkos uzticību un simpātijas. Parasti Leonardo centās no visiem vairīties: vieni teica, ka tam par iemeslu esot viņa untumu dāmas sprieda, ka tā varētu būt koķetība, sāncenši rūca, ka viņš nemīlot cilvēkus. Toties sabiedrībā, ja Leonardo pats to vēlējās, viņš uzreiz izvirzījās centrā. Palicis galma dāmu un kavalieru pulkā, mākslinieks kļuva par neierobežotu toņa noteicēju.
Renesanses radošajiem gariem, kas nerimtīgi pētīja un analizēja apkārtējo pasauli, vispār raksturīga šī jaunatklāsmei nepieciešamā īpašība, bet Leonardo tā piemita tikreiz vairāk, cik viņš gadsimtu gaitā cilvēces apziņā ir kā izcila personība izvirzījies priekšā saviem laikabiedriem. Viņš uzdrīkstējās vairāk nekā citi.
Leonardo bija diezgan zinātkārs. Viņu interesēja galvenās sabiedrības un zinātnes vērtības, pie kurām viņš arī pievērsās. Leonardo izcili gleznoja, spēlēja lautu un brīnišķīgi dziedāja.
Pats viņš nekad nevienam neatklāja savu būtību. Un nedarīja to nemūžam. Nav atrodams nekas tāds, kas liecinātu, ka Leonardo kaut ko izdarījis nevilšus, rīkojies afektā. Viņš vienmēr prata savaldīties un izvairīties no visādiem ekscesiem.
Tomēr tagad, kad zinātnieki un dzejnieki ir izlasījuši un uzrakstījuši par Leonardo tik daudz sējumu, kad asi jo asi prāti rakņājušies viņa dvēselē ar visām iespējamām mākslinieciskajām, zinātniskajām un pseidozinātniskajām metodēm – neviens vēl īsti nezin, kāds Leonardo bijis kā cilvēks. Visi fakti, kas izklāstīti daudzajās grāmatās, neiezīmē cilvēka veidolu. Tie drīzāk stāsta par to, kādu dižais mākslinieks gribējis sevi radīt, nevis par to, kāds viņš bijis īstenībā.
16. Karjeras veicinoša filozofiskā pārliecība.

Loenardo bija vairākas filozofiskās pārliecības tomēr raksturīgākā bija – meklēt padomu pie gudriem un kvalificētiem speciālistiem. Ne velti Leonardo draugi bija tikai loti inteliģenti cilvēki, no kuriem viņš varēja mācīties, dalīties ieskatos par mākslu, uzklausīt otra domas. Leonardo draugi bija gan zinātnieki, gan slavenu grāmatu autori, gan izcilas Itālijas personības.
17. Kas Leonardo traucēja ceļā uz panākumiem un Loenardo attieksme pret neveiksmēm.

Viņam nepastāvēja netikumi, kas nebūtu kaut kādā veidā ziņā lietderīgi.
Leonardo griba bija vāja, un viņa afektu apslāpēja doma. Tāpēc arī savā mākslā viņš bija gausdienis.
Ātri strādāt viņš neprata. Reti kad pabeidz savus darbus, vairumā uzzīmēja tikai nelielu skici. Gleznas vienmēr bija lieliskas, tomēr nepabeigtas. Gleznas „Svētais vakarēdiens” radīšanai Leonardo gatavojās ilgi, un tā neveicās uzreiz. Vairāk kārt tika mainīta iecere. Leonardo mēdza nodoties refleksijai, allaž gremdējās pārdomās. Kad viņam vajadzēja kaut ko darīt, viņš bez sava gala svārstījās, bieži visu pameta, tik tikko paguvis sākt, ļoti labprāt iznīcināja to, ko bija aizsācis.
To, kāpēc viņš maz gleznojis , Leonardo pats izskaidro šādi: „Kad iecere prasīgāka nekā tas, ko rada, – tā ir laba zīme. Ja kāds jau kopš jaunības gadiem šo noteikumu ievēros, tas katrā ziņā kļūs par lielisku meistaru. Darbu tam nebūs daudz, bet tajos būs daudz vērtības, kas liks cilvēkiem apstāties un sajūsminātiem vērot pilnību, ko tas sasniedzis.”
Sava mūža beigās Leonardo dzīvoja Francijā pie karaļa, kurš pret viņu vienmēr izturējies ar cieņu. Materiāli viņš bija ļoti labi nodrošināts. Ja Leonardo jau kopš bērnības būtu varējis strādāt šādos apstākļos, kādi viņam bija Klū pilī, varbūt būtu ticis īstenots daudz kas no tā, ko viņš gribēja apcerēt atsevišķos traktātos.

18. Kā Leonardo rīkojās neparastā, netradicionālā situācijā un viņa attieksme pret neveiksmēm.

Leonardo da Vinči bieži vien tika vajāts un apsūdzēts buršanā un dažādās citās nepiedienīgās izdarībās, jo viņš bija savādāks nekā visi citi. Viņš nicināja sava laika medicīnu un bija pirmais, kas pētīja cilvēka ķermeņa noslēpumus, izdarot vairāk nekā 30 līķu sekciju, izdarot dažādus eksperimentus kas dažreiz beidzās ar raganu medībām. Viņš bija arī viens no pirmajiem, kas iedziļinājās cilvēka embrionālās attīstības noslēpumos.
Uzlūkojot Leonardo da Vinči dzīvi šķiet, ka viņam nebija nekādu skandalozu sakaru un tā tālāk, bet tomēr daži fakti un domas ir palikušas. Leonardo da Vinči pielūdza Visumu, kas iedvesmoja radīt un eksperimentēt.
Leonardo sava mūža laikā nepiedzīvoja daudz neveiksmju. Tomēr tās nelielās neveiksmes, kas viņu dažreiz piemeklēja, viņu neietekmēja turpmākajā darbā. Viņš tām nepievērsa uzmanību. Tieši tādēļ, neraugoties ne uz ko, Leonardo sevi pilnveidoja un attīstīja. Nekas viņam nevarēja stāties priekšā.
19. Ko nācās ziedot savas karjeras dēļ.

Par savu sacelšanos pret sabiedrību Leonardo tika nosodīts tādējādi, ka neatrada tajā sev īstu vietu un kļuva par izstumto. Tāpēc viņš jutās tik vientuļš un, izjuzdams vientulību ļoti sāpīgi, mēģināja pierādīt, ka tās ir veselīgas jūtas un pat nepieciešams mākslinieka daiļrades priekšnoteikums: „Ja būsi viens, tu piederēsi pats sev. Bet, ja tev būs kaut viens draugs, tu piederēsi sev tikai pa pusei vai vēl mazāk – atkarībā no tava drauga prasīguma… Gleznotājam jābūt vientuļam, jāvēro tas, ko viņš redz, un jāsarunājas ar sevi, izraugoties labāko no tā, ko viņš redz. Un viņam jābūt kā spogulim, kurā mijas tikpat daudz krāsu, cik to ir lietām, kuras noliktas priekšā. Tāda rīcība radīs viņā pārliecību, ka viņš atspulgo dabas daudzveidību.”
Tikai, pilnībā sevi ziedodams augstajai mākslai un zinātniskajiem atklājumiem, Leonardo da Vinči tā arī nekad nenodibināja ģimeni un palika vientulis.
Leonardo nelabprāt uzturējās ļaužu pulkā – tas tiesa, taču nesabiedrisks, drūms nekad nebija. Ja vien pats gribēja, viņš varēja kļūt par jebkādas sabiedrības centru un dvēseli, un tas viņam izdevās bez jebkādas piespiešanās, viegli, pavisam dabiski. Un tomēr Leonardo sirsnīgi ieteic māksliniekiem nošķirties no citiem. Šai ieteikumā slēpjas skumjš protests pret sabiedrību, kura viņu nesaprata un negribēja atzīt.
20. Lielākie panākumi.

Skolā.
1. Glezna „Kristus kristīšana” uzgleznota, kad Leonardo bija jau apmēram 20 gadu vecs. Tā pārsēja viņa skolotāja-Verokio gleznas. (Verokio bija ļoti sarūgtināts par acīm redzamo sava skolnieka pārākumu, ka kopš tā laika vairs neesot otai ne pieskāries.)
2. Glezna “Pasludināšana”, gleznota ap 1473. gadu, kad jaunais mākslinieks tikko bija pārsniedzis divdesmit gadu vecumu. “Pasludināšanā” atainots sižets no Jaunās Derības, kurā eņģelis Gabriēls jaunavai Marijai dara zināmu, ka viņa dzemdēs Dieva dēlu.
3. Leonardo pirmā paša glezna bija “Madonna un bērns”, kas tika pabeigta 1478. gadā.

Darbā.
1. Florencē tapis slavenākais Leonardo da Vinči radītais sievietes portrets “Mona Liza” jeb “Džokonda” (1503-1506), ko dižajam māksliniekam bija pasūtījis kāds bagāts Florences tirgotājs Frančesko del Džokondo – portretā attēlotā sieviete bija viņa sieva. Portrets “Mona Liza” tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaulē. Tajā vērojams gan dziļš individuāls raksturojums, gan liels tēla vispārinājums.
2. Divu gadu laikā (1495. – 1497. g.) tapa Leonardo da Vinči lielākais un sarežģītākais darbs – freska “Svētais vakarēdiens” uz Milānas Sv. Marijas Pateicības (“Santa Maria delle Grazie”) klostera ēdamzāles sienas.
3. Viņš bieži plānoja grandiozus darbus. Un viens no tādiem bija 7 metrus augsta monumentāla bronzas zirga statuja. Projekts tā arī nebija līdz galam pabeigts, jo statuja netika izlieta bronzā – sākās karš ar Franciju.

Secinājumi.

Leonardo da Vinči (1452.-1519.) ir visapbrīnojamākā Renesanses laika personība gan mākslā, gan veselā virknē citu jomu: fizikā, mehānikā, anatomijā, astronomijā un citās. Leonardo bija nenogurstošs pētnieks, kaislīgs mākslinieks, zinātnieks un izgudrotājs, kura mākslas darbi un rokraksti daudzu gadsimtu garumā ir fascinējuši un bijuši nebeidzams iedvesmas avots un pētniecības materiāls gan māksliniekiem, gan dažādu jomu zinātniekiem. Leonardo da Vinči), iespējams, vispilnīgāk sevī iemiesoja renesanses laikmeta Vispusīgo cilvēku – viņš bija gan zinātnieks, gan izgudrotājs, gan gleznotājs, tēlnieks, arhitekts un mūziķis vienā personā. Renesanse klasiskā māksla sākās ar Leonardo. Bijis arī liels filozofs un saprātīgs reālists. Māksliniekam arī nepatika neparko spriest, pakļaujoties kādam morāles kritērijam.
Leonardo traģika: nemitīga neapmierinātība, nebeidzama tiekšanās pēc pilnības, kā kaislība, kas noved līdz slimīgumam. Domājams, ka šī ”nepacietība”, kas mākslinieku dzina ne vien uz priekšu, bet arī sāņus un dziļumā, radīja tik daudzšķautņainu un ģeniālu personību, kāds bija Leonardo.

Ko es ieguvu veicot šo darbu.

Es uzzināju par Leonardo da Vinči diezgan daudz. Viņš bija kā pamats un paraugs nākamajiem izcilajiem un ievērojamiem māksliniekiem. Neviens nespēja saprast kas viņš īsti ir, jo tādām prasmēm, tādai domāšanai un izcilām spējām dažnedažādās jomās neviens nevarēja noticēt. Leonardo pat tika dēvēts par burvi, nelabo, Pusdievu-kādu starpstadiju starp Dievu un cilvēku, pielūgts jau savas dzīves laikā, un tomēr nepietiekami novērtēts. Arī grēcīgs cilvēks, burvis un mags, vajāts un bijāts.
Pravietis, kurš spējis ielūkoties visuma datu bankā un izvilkt no turienes tādus atklājumus, kurus viņa laikabiedri aizmirsīs, bet nākotnē-pēc daudziem gadsimtiem-citi atklās no jauna…. Leonardo da Vinči izzināšana un viņa personības analizēšana man ļoti palīdzēja izprast renesanses laika sabiedrībā pastāvošās vērtības.
Tomēr, analizējot Leonardo personību un dzīvi, es aizdomājos un sapratu, ka dzīves laikā ir jāpievēršas savām sirdslietām un jāapvieno tās ar savu profesiju, veidojot vienu kopīgu nodarbošanos uz visu dzīvi. Bet, protams, nevajadzētu aprobežoties ar vienu interesi. Ir jāiepazīst pasaule, jāceļo, jāsaprot, kas tieši man ir svarīgs un nozīmīgs. Manuprāt, tas jāapzinās ikkatram cilvēkam.

Pielikums.

1. att. „Svētais vakarēdiens” (1495-1497)

3. att. Džinevras dei Benči portrets.
(Ap 1474.-1478. g.)

2. att. “Mona Liza”

4. att. Madonna ar bērnu un Svēto Annu (detaļa)
(1508-1510)