Ievads
Būt pieklājīgam ir izdevīgi vienmēr un visur. Pieklājība ir pasaulē vienīgais ieguldījums, kas neko nemaksā, bet nodrošina neizmērojamas dividendes- apkārtējo cilvēku cieņu, kas ar laiku var pāraugt draudzībā un mīlestībā, spēju saglabāt iekšējo harmoniju un, ja nepieciešams, pārvarēt stindzinošo kautrību.
(Gita Gulēna)
Etiķete ir sabiedrībā vai kādā sabiedrības grupā pieņemti nerakstīti noteikumi, kas nosaka cilvēka saskarsmes ārējās izpausmes.
Etiķetes noteikumi attiecas uz:
• Cilvēka ārējo izskatu (apģērbs, aksesuāri u.c.);
• Verbālo komunikāciju (sasveicināšanās, sarunas u.c.);
• Neverbālo komunikāciju (žesti, stāja u.c.);
• Rakstisko komunikāciju (CV, vēstules, ielūgumi u.c.);
• Rīcību (uzvedība pie galda, uzvedība darbā un viesībās u.c.);
• Noformējumu (telpa, galda klājums, vizītkarte, dāvanas u.c.).
Gan etiķetes noteikumu ievērošana, gan atkāpšanās no tiem kalpo vienam mērķim- lai citiem cilvēkiem mūsu sabiedrībā būtu patīkami. Zināšanas etiķetē ļauj justies sabiedrībā droši un pārliecināti. Taču nejaukam cilvēkam tā nepalīdzēs- svarīgāka ir arī iekšējā kultūra. Mūsdienu etiķete ir racionāla un lietišķa.
1. Etiķete
Vēl pirms dažiem gadiem vārds „etiķete” neizraisīja īpašu interesi, jo saistījās ar kaut ko smalku, reti sastopamu, pieejamu tikai izredzētajiem. Toties šodien etiķetes un starptautisko pieklājības normu ievērošana ir mūsu ikdienas sastāvdaļa. Tā ir nepieciešamība, kas sekmē sadarbību, palīdz veiksmīgāk kārtot darba jautājumus un uzlabot attiecības ar partneriem. Katram lietišķajam cilvēkam, kurš domā par savu biznesu un karjeras nākotni, to ir labi jāiegaumē. Un to jāsaprot arī visiem biroju darbiniekiem, jo klientu un partneru saskarsme ar iestādi diezgan bieži sākas tieši ar šiem cilvēkiem.
Ignorēt etiķetes principus un uzvedības normas nozīmē tīši izjaukt pieņemtās attiecību normas un komunikācijas dalībnieku izvirzītos mērķus. Atteikties no gadsimtos pārbaudītām un vispārpieņemtām normām nebūtu prātīgi, jo īpaši tādēļ, ka tādējādi nāktos atteikties arī no ētiskām un estētiskām vērtībām, kas attiecas uz ikvienu uzvedības standartu.
Diemžēl ir ne mazums cilvēku, kuri uzskata, ka ievērot uzvedības normas nozīmē sevi pazemot. Viņiem šķiet, ka pievērst uzmanību tam, kā ģērbties, sēdēt, ēst, sasveicināties, sagaidīt un pavadīt viesus, ir laika tērēšana sīkumiem. Taču tieši šie “sīkumi” veido mūsu dzīvi. Tā saucamie sīkumi nosaka saskarsmes noteikumus starp dažāda dzimuma un vecuma cilvēkiem, sociālām, profesionālām un citām sabiedrības grupām, palīdz pieņemt pareizo lēmumu dažādās situācijās. Ievērojot etiķetes normas, sabiedrība kļūst vienotāka un precīzāka. Turklāt labi ielāgotās prasības nereti atslogo smadzenes daudz nozīmīgāku uzdevumu risināšanai. Tieši tāpēc daudzi eksperti etiķeti definē kā komunikatīvās uzvedības paraugu un ideālu.
Samērā bieži un absolūti nepamatoti etiķeti saista ar brīvības ierobežošanu un uzvedību normu dogmatisku uzspiešanu. Īstenībā mūsdienīgas uzvedības normas, pirmkārt, liecina par kultūras pakāpi un civilizācijas līmeni un, otrkārt, nepastāv visiem laikiem un visām tautām kopējas rakstiskas vai mutveida uzvedības normas. Cilvēku savstarpējo attiecību pamata esošie principi ir ļoti mainīgi kā viss mūsu pasaule. Katrai kultūrai, katram laikmetam ir savas vērtības, prioritātes un labas uzvedības standarti.
Katra saskarsmes situācija nosaka etiķetes ievērošanas stingrības pakāpi. Variēšanas diapazons ir pietiekami plašs. Ir situācijas, kurās tās dalībniekiem jāievēro noteikta parauga uzvedības noteikumi – piemēram, diplomātiskās attiecības, kurām nereti ir stingri ierobežots un ceremoniāls raksturs. Etiķetes prasības jeb diplomātiskā protokola normas šādās reizēs ir sevišķi svarīgas. Cits etiķetes prasību stingras ievērošanas paraugs ir sabiedrība, kurā valda spilgti izteikta tieksme pēc noteiktas kopējas formas. Te var minēt pirmatnējās kopienas un agrīnā feodālisma iekārtas, kā arī iekārtas, kur valda tradicionāls uzvedības un saskarsmes stils.
Ikdienas etiķete ir daudz brīvāka, atraisītāka, pieļauj dažādus uzvedības variantus. Tā ir arī daudz liberālāka pret dažādiem jauninājumiem un uzvedības normu interpretācijām. Ikdienas etiķetei nav raksturīgas pārmērības, detalizācija vai precizitāte, noteikumi ir elastīgi un vispārīgi, ko acīmredzot nosaka arī mūsu dzīves demokratizācija un personības emancipācija.
Etiķetes standartsituācijām pieder, piemēram, iepazīšanās, satikšanās, sasveicināšanās, atvadīšanās, runas, apsveikumi, telefona sarunas, pieņemšanas, suvenīri un dāvanas, sarakste, elektroniskā sarakste u.tml. Īpaša uzmanība jāvelta katras epizodes sākumam un nobeigumam. Ikdienas praksē gadās novērot, ka etiķetes prasības pielieto galvenokārt tikai sasveicinoties un atvadoties.
Relatīvu starpposmu starp ikdienas etiķeti un ceremoniālu veido viesmīlības etiķete. Tā prasa stingrāku etiķetes normu ievērošanu viesu uzņemšanā un pieņemšanās. Katra tauta ievēro zināmus viesmīlības noteikumus, kas reglamentē cilvēku uzvedību.
Svētku etiķetes galvenā pazīme – tā uz laiku atceļ ikdienā pieņemtās un akceptētās normas un uzvedības standartus vai mazina tos (kā notiek karnevāla tipa pasākumos). Papildu akcents dažiem saskarsmes elementiem ir dāvanu pasniegšana, apsveikumi, apģērba tips utt.
Joprojām pastāv galma etiķete, kurai ir īpaši izmeklēta “darbības vieta” un monarhu galmos pieņemts rituālu aranžējums.
Savukārt militārā etiķete rezumē militāristu uzvedības noteikumus visās viņu darbības jomās.
Lietišķā jeb biznesa etiķete nosaka darījumu cilvēku īpašos uzvedības noteikumus, kuri diezgan bieži sakrīt ar ikdienas uzvedības normu saturu.
Speciālisti mēdz minēt arī verbālās un neverbālās etiķetes formas utt.
Etiķete nav nedz aizliedzēja, nedz atļāvēja – tās galvenais mērķis ir palīdzēt izvēlēties tādu saskarsmes modeli, kas, pirmkārt, apmierinātu abas puses un, otrkārt, adekvāti atspoguļotu katra komunikācijas dalībnieka pozīciju sabiedrības biosociālajā hierarhijā. Tātad etiķete ir vispārpieņemtie komunicēšanās noteikumi starp dažāda dzimuma, vecuma, sociālajām, konfesionālajām cilvēku grupām. Etiķetes galvenā jēga ir saskarsmes dalībnieku abpusēja statusa noteikšana un nostiprināšana. Etiķete norāda uz sabiedrībā pieņemtiem bioloģiskiem un sociāliem kritērijiem, tādējādi noderot par sociālo attiecību objektīvu mērauklu.
Etiķetei raksturīgās atšķirības var demonstrēt arī kā opozīciju: vecie pret jaunajiem, hierarhijā zemāk stāvošie – pret augstāk stāvošajiem. Etiķete ievēro pretstatījumus, vienlaikus saskarsmes procesa dalībniekiem šādā aspektā piedāvājot nivelēšanas iespējas. Tātad etiķete ir sabiedrības komunicēšanās stabilizācijas mehānisms, kas palīdz atrast kompromisu ar savstarpēji pieņemamiem noteikumiem. To ievērošana ir vienlīdz vajadzīga visiem saskarsmes dalībniekiem. Ja vienošanos ignorē, var rasties sarežģījumi un šķēršļi ne vien konkrētā dialoga risināšanā, bet pat neatgriezeniski pārtrūkt viscerīgākās attiecības.
Etiķetes raksturu nosaka partneru sabiedriskais statuss un sociāli bioloģiskie parametri. Precīzi novērtējot partnera statusu, var nekļūdīgi izvēlēties pareizo uzvedības stratēģiju.
Svarīga un nozīmīga vieta etiķetē ierādīta arī sociālajām atšķirībām. Jo sabiedrība vairāk noslāņota, jo sarežģītāka kļūst komunicēšanās starp dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem. Šādos gadījumos etiķete kļūst par efektīvu saskarsmes nodrošināšanas mehānismu, kas saglabā dialoga dalībnieku statusu. Tā kā sociālā diferenciācija un etiķete ir divas pretēja rakstura parādības, tad stingrās uzvedības normas it kā gādā par sabiedrībā pastāvošo vertikālo un horizontālo robežu nojaukšanu.
Tādējādi var apgalvot, ka etiķetes ievērošana palīdz mums saglabāt godu pat vissarežģītākajos apstākļos, dažādās negaidītās situācijās, kad zūd pacietība un nervi ir saspīlēti līdz galējai robežai. Grūti iedomāties, kāda būtu mūsu sabiedrība, arī mēs paši, ja cilvēki dotu vaļu savām emocijām un kaislībām. Kāda gan būtu, piemēram, darbinieka un klienta saruna, ja viņi atļautos runāt visu, kas tik ienāk prātā. Kādas būtu viņu attiecības, ja katrs rīkotos, kā gribētu. Atbilde šeit ir pašsaprotama. Un dzīve pierāda, ka labāk ir rēķināties ar pastāvošo kārtību un etiķetes prasībām. Lielākoties cilvēki apzināti vai neapzināti ievēro, respektē šīs normas. Visi jūtam etiķetes brīnumaino spēku. Labi zinām vārdu „paldies”, „atvainojiet”, „pateicos”, „lūdzu piedodiet”, „uz redzēšanos” maģisko spēku. Diemžēl ļoti bieži cilvēki atceras uzvedības normas tikai tad, kad dzīve spiež to darīt, kad nonāk prasītāju stāvoklī.
Etiķetes īpatnība ir tāda, ka parasti esam jau apguvuši vienu vai otru uzvedības standartu un īstenojam tos saskarsmē ar citiem, pirms mums ir iespēja tos kritizēt vai novērtēt to svarīgumu un patieso nozīmi. Etiķetes prasības cilvēki uzsūc kopā ar mātes pienu. Tas iespējams tāpēc, ka šīs prasības un standarti ir nevis kādas vienas personas izdomājums, bet gan simtiem iepriekšējo paaudžu veidota kolektīva pieredze. Tieši tāpēc to autoritāte ir tik liela un ietekmīga un ie¬darbības enerģija tik spēcīga, ka ir pietiekami ievērot tradīcijas, lai¬ka gaitā izveidojušos kārtību, lai šo normu ievērošana kļūtu par cilvēka iekšējo nepieciešamību, viņa dabisko stāvokli.
Protams, tas nenozīmē, ka uzvedības prasības un iema¬ņas iegūst automātiski. Jāpaiet ilgam laika periodam un jāziedo daudz pūļu, lai etiķetes saturs kļūtu par organisku cilvēka dzīves sastāvdaļu. Apzināta uz¬vedības normu ievērošana palīdz izprast, kāpēc jāuzvedas tieši tā un ne citādi. Saprātīga pieeja ļauj cilvēkam piemērot zināmā mērā abstraktas normas sava rakstura īpatnībām, temperamentam, bio¬grāfijai, nacionālai un darba specifikai. Tas no¬zīmē, ka labas uzvedības normas nav dogmas, kuras akli un nedo¬mājot jāievēro. Savā būtībā tās ir ļoti elastīgas un kustīgas, spējīgas reaģēt uz laikmeta un dzīves realitātes pārmaiņām. Galu galā etiķe¬tes normām vienmēr ir cilvēka personības nokrāsa, tās var būt kā savdabīga vizītkarte, pēc kuras varam viegli noteikt, ar kādu cilvēku mums ir darīšana.
Labas uzvedības normas ir domātas nevis tam, lai iekaltu tās un ievērotu citu cilvēku pieļautās kļūdas, bet gan, lai paši kļūtu par ko¬rektas uzvedības paraugu. Būt labi audzinātam cilvēkam nebūt nenozīmē, ka nedrīkst kļūdīties. Neviens nav pasargāts no kļū¬dīšanās un rūgtiem pārpratumiem. Gadās, ka arī īstam džentlme¬nim, profesionālim nākas nožēlot izteiktos vārdus vai atzīt, ka viņa „asprā¬tīgais” joks nav izdevies. Labi audzināts ir tas cilvēks, kurš, redzot citu cilvēku kļūdas, cenšas tās neievērot un izvairās no pamācošiem padomiem, «tā ir pras¬me noslēpt to, ka ļoti augstu vērtējat sevi un visai zemu savu sarunu biedru» (M. Tvens). Tādējādi civilizētajā pasaulē pieņemtās uzvedības normas ir it kā savstarpējs «kompromiss». Tā ir savdabīga neitrāla teritorija, kuras robežās cilvēki ar pilnīgi atšķirīgiem uzskatiem, domām un dzīves uztveri cenšas rast savā starpā zināmu saprašanos. Etiķetes normas ir «buferis», kas mazina triecienus un berzēšanos, kas neizbēgami rodas, cilvē¬kiem savstarpēji komunicējoties. Tāpēc, cenšoties iegūt labas manieres, vispirms vajag pret citiem izturēties tā, kā gri¬bam, lai citi izturas pret mums.
2. Apģērba kultūras funkcijas
Apģērbs ir katra cilvēka ārējā vizītkarte, tas pirmais ziņo par personību. Atbilstošs apģērbs veido daļu no veiksmes gan sadzīvē, gan darījumos.
Apģērbam dažādos laikos bija un ir jāpilda noteiktas funkcijas, t.i., jābūt funkcionālam:
• apģērbs regulē organisma siltuma nodrošinājumu (sargā no apkārtējās vides temperatūras nelabvēlīgas ietekmes un no vēja dzesējošās ietekmes, sargā no nokrišņiem – lietu necaurlaidīgs apģērbs, apavi, galvassegas, cimdi-, veicina organisma izdalīto sviedru aizvadīšanu, jo tie pazemina ķermeņa temperatūru, radot diskomforta sajūtu, bet aukstā laikā pat draudot ar organisma pārliecīgu atdzišanu,
• sekmē komforta izjūtu, cilvēka ārējā skaistuma izpausmju apmierināšanu, auguma defektu notušēšanu
• liecina par piederību kādai nacionalitātei,
• norāda valkātāja profesiju,
• sniedz ziņas par apģērba nēsātāja sociālo stāvokli. Vēstures stāsti liecina, ka darba cilvēki ikdienā allaž lietojuši ērtu, praktisku apģērbu, svētkos greznojušies nacionālajām tradīcijām atbilstošos tērpos. Materiāli labāk nodrošināto aprindu ļaudis varēja atļauties izdabāt modes kaprīzēm.
• atklāj valkātāja raksturu, temperamentu u.tml.
• demonstrē modes virzienu.
3. Klasiskais stils
Klasiskais stils gandrīz vienmēr ir modē. Tas ir lietišķs, funkcionāls, ieturēts taisnajā vai puspieguļošajā siluetā, ar izteiktām griezumlīnijām, bieži – neuzkrītoša angļu apkaklīte ar nelieliem atlokiem, vienrindas vai divrindu aizdare, iešūtas piedurknes.
Lietišķus tērpus valkā, strādājot uzņēmumā vai birojā. Šāda apģērba ansamblī ietilpst žakete un svārki (šāds salikums pieņemams Rietumeiropā, Skandināvijas valstīs) vai žakete un garās bikses (pieņem oficiālā pasaule Amerikā). Latvijā pieņemami abi varianti.
Klasiskā stilā apģērbi ir vīriešu uzvalki un krekli, putekļu mēteļi, sieviešu kostīmi, kleitas ar piedurknēm, sarafāni ar blūzēm, lietišķi bikškostīmi.
Darba ansamblī ir pieļaujama lietišķa kleita ar piedurknēm, kuru tad valkā kopā ar žaketi, taču tas šobrīd nav moderni. Modes mākslinieki iesaka izvairīties no kabatām krūšu daļā.
Vispiemērotākie apavi ir klasiskās laiviņas uz vidēja papēža. Biznesa pasaulei piederas zilā krāsa – vizītēm, komandējumiem, konferencēm. Noder arī pelēks vai melns kostīms, pēdējais vispiemērotākais svinīgiem gadījumiem. Nebūtu ieteicams kontrastains krāsu dalījums.
Ja darba ikdiena nesaistās ar darījumu pasauli, apģērba izvēle var būt ne tik strikta.
Lietišķa ansambļa darināšanai var izvēlēties vienkrāsainu audumu, tas var būt arī ar neuzkrītošu ģeometrisku rakstu – svītrains, rūtains. Šim nolūkam nederēs košs, raibs, puķains vai lieliem krāsu laukumiem rotāts audums. Etiķete nosaka, ka partneriem vai ģimenei, grupai apģērbs jāsaskaņo, tam jāatbilst arī pasākuma raksturam. Tas attiecas arī uz skolas dzīves oficiālajiem brīžiem. Stilisti iesaka pamatā izvēlēties klasiskā stila apģērbu: divdaļīgu vai trīsdaļīgu tērpu, piemēram, kostīms (žakete un svārki vai bikses) ar blūzi. Lietišķā atmosfērā nav pieņemts vilkt svārkus un blūzi bez žaketes.
4. Romantiskais stils
Romantiskā stila tērpi ir liriski, sapņaini, rotaļīgi, izgreznoti, tajos ir kaut kas koķets , amizants un atraktīvs, kas ļauj justies valdzinošai un šarmantai. Puspieguļoši silueti un rišiņas, mežģīnes, pērlītes, aukliņas, bārkstis, savilkumi, volāni, dekoltē, izmantoti gaisīgi, grezni audumi , lai pasvītrotu sievišķību.
Romantiskais stils vispopulārāk izpaužas balles tērpos, īpaši, izlaidumu, iesvētību, kāzu tērpos. Romantiskais stils, šķiet, visvairāk mantojis no iepriekšējo gadsimtu modes: izšūti zīda lakati, šifona un mežģīņu tērpi, volāni, romantiski auduma ziedi (dažādās renesanses laika atskaņas).
Romantisms lauku stilā ir īpaši cieņā. Korsetes, korsetblūzes ar dažādiem izšuvumiem, apdarēm, aukliņām, mežģīnēm, pērlītēm piešķir tērpam draisku noskaņu. Korsetes un korsetblūzes var kombinēt gan ar svārkiem, gan ar biksēm. Krokojumi un savilkumi, volāni, rišas ir piemērots risinājums sievietēm, kuras vēlas izskatīties “kuplākas”.Rišiņas akcentē vietu, kuru vēlies izcelt. Arī izteikti lietišķu stilu var papildināt ar kaut ko romantisku (kaut viena neliela rišiņa).
5. Sportiskais stils
Sportiskā stilā darina gan ikdienas, gan darba, gan sporta apģērbu, jo šī stila tērpi ir ērti un praktiski, tiem raksturīgs ērts griezums, daudz detaļu, aizdares elementu.
Sportiskais stils ietver variācijas gan par amerikāniskiem safari medniekiem, gan par džinsos ģērbtiem strādniekiem un atpūtniekiem (džinsu auduma bikses, svārki, krekli, topiņi, sarafāni darināti darba apģērbu noskaņās un valkājami kombinācijās ar T-krekliem vai polo krekliem, auduma vai ādas galvassegām).
Safari stili topa apģērbs ir krekls kā bluzons (bieži ar atrotītām piedurknēm un daļēji sapogātām pogām) un svārki vai bikses ar uzšūtām kabatām, jostām, armijiskiem uzplečiem.
Sportiskajam stilam savu daļu devuši atsevišķu sporta veidi tipiskie apģērbi, visvairāk – tenisa, golfa un jāšanas sporta apģērbi.
Nobeigums
Cilvēku saskarsmē diemžēl nevienam netiek dota otra iespēja radīt pirmo iespaidu. Tādēļ tik būtisks lietišķajā vidē ir ārējais izskats, kurš nes pirmo „ziņu” par cilvēka nodarbošanos, ieņemamo amatu, par to-„kāds viņš ir.” Protams, pirmo iespaidu laika gaitā iespējams izmainīt gan uz labo, gan uz slikto pusi, tomēr ātrāk veiksmīga saskarsme veidosies, ja pirmā „ziņa” būs pozitīva.