Ludvigs van Bēthovens

Ludvigs van Bēthovens – biogrāfija un daiļrade

Konspekts mūzikā

Ludvigs van Bēthovens tiek uzskatīts par vienu no visu laiku diženākajiem komponistiem, kurš ir ietekmējis daudzus vēlāko gadu mūziķus. Bēthovenu nosacīti dēvē par pirmo romantiķi, jo, lai gan viņa skaņdarbi pamatā ir klasiski, atsevišķos sacerējumos parādās jau brīvākas, romantiskākas intonācijas. Viņa pazīstamākie darbi ir 5. simfonija, 9. simfonija, kā arī klavieru skaņdarbi Elīzei un Mēnesnīcas sonāte. Eiropas Savienības himnā ir izmantots Bēthovena 9. simfonijas koris “Oda priekam”.

Biogrāfija un daiļrade

Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Bēthoven) dzimis 1770.gada decembrī ne

e
elielā vācu pilsētiņā Bonnā. Īstais komponista dzimšanas datums gan nav zināms, bet par dzimšanas dienu pieņemts uzskatīt 16. decembri, jo viņš kristīts 17. decembrī, un tajā laikā bērnus kristīja dienu vai divas pēc piedzimšanas. Bēthovena bērnība ir pilna dažādu traģisku, bet tomēr arī jauku un patīkamu atmiņu.

Bēthovens bija vācu klasiskās mūzikas komponists. Zēna muzikālās dotības atklājās agri. Bēthovena vectēvs — arī viņa vārds bija Ludvigs — bija ļoti muzikāls cilvēks. Divdesmit viena gada vecumā viņš pārvācās uz dzīvi Bonnā, un viņu uzreiz pieņēma par ga
a
alma muzikantu Ķelnes kūrfirsta kapelā. Ar laiku viņš uzdienējās par galma kapelmeistaru un iemantoja labu slavu.

Arī viņa vienīgais dēls Johans dziedāja šajā kapelā, taču viņu tajā turēja tikai, pateicoties tēvam, jo jau pusaudža gados Johans sāka pastiprināti lietot alkoholu un
n
n kārtīgi uzdzīvoja. Līdz ar to Ludviga van Bēthovena bērnība pagāja totālā nabadzībā, jo tēvs no pļēgura bija kļuvis par alkoholiķi un visu savu jau tā niecīgo algu nodzēra. Retajās atskurbuma reizēs viņš savam dēlam Ludvigam lika, precīzāk sakot, spieda mācīties spēlēt vijoli un klavieres. Šīm mūzikas stundām bija diezgan savtīgs mērķis.

Johans savu dēlu gribēja pataisīt par brīnumbērnu, tādu, kāds bija Mocarts, lai, nedaudz paaudzies, Ludvigs varētu pelnīt lielu naudu un uzturēt ģimeni. Godkārīgais tēvs alkoholiķis dusmu uzplūdos bija ļoti ass pret savu bērnu, tāpēc mazais Bēthovens pie mūzikas instrumenta vienmēr sēdēja noraudājies. Mazajam zēnam patika improvizēt, bet tēvs pieprasīja, lai dēls pilnveido spēlēšanas tehniku. Vispirms tēvs mācīja viņam spēlēt klavesīnu, vēlāk viņa draugi mūziķi iemācīja zēnu spēlēt vijoli, ēr
r
rģeles un altu.

Traģisks pavērsiens Bēthovena bērnībā ir mīļotā vectēva Dodas zaudējums. Tomēr mātes mīlestība ir kā atspaids šajos grūtajos brīžos.

Bonnas ielās bija redzami paziņojumi ar šādu tekstu: «Šodien Mūzikas akadēmijas zālē galma tenors Bēthovens uzstāsies ar saviem mācekļiem — Averdonkas jaunkundzi un savu sešus gadus veco dēlu Ludvigu.» Bēthovenam gan tolaik jau bija astoņi gadi, bet, lai uzsvērtu, ka viņa dēls ir brīnumbērns, tēvs pāris gadiņus nometa. Šā iemesla dēļ vēlākos gados, kad komponists jau bija pieaudzis, viņš bieži vien nevarēja atcerēties, ci
i
ik īsti viņam ir gadu.

Astoņu gadu vecumā mazais Bēthovens pirmo reizi koncertēja Ķelnes un citās Vācijas pilsētās. Tēvs, redzēdams, neko vairs dēlam nespēj iemācīt, pārtrauca nodarbības ar viņu. Naudas trūkuma dēļ, desmit gadu vecumā, izņēma viņu arī no skolas. Trūkuma un nedienu novārdzināta saslima Ludviga māte. Divpadsmit gadu vecumā viņš sāka strādāt par ērģelnieku galma kapelā. Trīspadsmit gadu vecumā Ludvigs kļūst par galma mūziķi, viņš spēlē čembalo.

1782. gadā Ludvigs van Bēthovens sastop tā laika lielisku komponistu, pedagogu un ērģelnieku Kristiānu Nēfi, kurš izprot zēna savdabīgo talantu. Tieši Nēfe iepazīstināja ar J.S. Baha, F.E. Baha, G.F. Hendeļa, J. Haidna un V.A. Mocarta labākajiem skaņdarbiem. Tā likdams stingrus pamatus Bēthovena jaunrades attīstībai. Skolotājs palīdzēja arī iespiest pirmos skaņdarbus. Paklausīdams Nēfes padomam, jauneklis daudz lasīja, mācījās svešvalodas (latīņu, franču, itāļu). Kad Bēthovenam bija septiņpadsmit gadu, viņš Vīnē iepazinās ar Mocartu, kurš, noklausījies, kā Ludvigs spēlē, teica klātesošajiem: «Sargājiet viņu, reiz par viņu runās visa pasaule.» Ludvigs van Bēthovens ļoti atšķīrās no Mocarta. Bēthovens bija bakurētains, atstumts vientuļnieks, bija dusmīgs uz visu pasauli. Nomira Bēthovena māte un viņam nācās atgriezties Bonnā un uzņemties rūpes par ģimeni. Bēthovens sāka strādāt operas teātrī, kur spēlēja altu, uzstājās koncertos, pasniedza bezgala daudz stundu.

1789. gadā norisinājās Francijas revolūcija, tika pasludināta brīvība, vienlīdzība, visu cilvēku brālība. Pret karaļa varu bija sacēlusies tauta, kas izraisīja Bēthovenā kvēlu atbalsi. Šiem ideāliem viņš palika uzticīgs visu mūžu. Tikšanās ar Haidnu , kurš brauca cauri Bonnai, nostiprināja lēmumu doties uz Vīni, lai mācītos pie izcilā komponista. 1792.gadā 22 gadus vecais komponists ieradās Vīnē, kur nodzīvoja līdz pat mūža galam. Tanī laikā Vīne bija viens no lielākajiem mūzikas centriem ne tikai Austrijā, bet visā Eiropā. Turp devās tā laika labākie komponisti. Uz Vīnes teātra skatuves tika uzvestas operas, koncertos skanēja simfoniskie un kamermūzikas skaņdarbi. Savā starpā sacentās atskaņotājmākslinieki virtuozi. Šeit dzīvoja un komponēja pasaulē pazīstamie Haidns un Mocarts. «Jums ir milzīgs talants un jūs sasniegsiet vēl vairāk; jūsu skaņdarbos vienmēr būs kas neparasts. Jūs esat visai drūms un dīvains, bet mūziķa stils vienmēr norāda uz viņa iekšējo pasauli,» teica Ludviga van Bēthovena skolotājs, slavenais komponists Jozefs Haidns. Vīnes ielās un laukumos spēlēja tautas muzikanti.

Bēthovena vārds drīz vien kļuva pazīstams. Vispirms viņš Vīni iekaroja kā pianists. Vīniešus pārsteidza jaunā mūziķa vētrainās improvizācijas, viņa fantāzijas bagātība. Bēthovens sāka spēlēt uz tolaik jaunā instrumenta – klavierēm. Jaunais virtuozs, pilnībā pārvaldot savas mākslas tehniku, savaldzināja klausītājus, izvirzīdamies tālu priekšā visiem tā laika pianistiem.

Arī Bēthovens pats, viņa ārējais izskats, viņa attieksme pret cilvēkiem lauza visus iesīkstējušos priekšstatus un pieņēmumus. Bez parūkas, bieziem, melniem matiem, spītīgi savilktas uzacis un cieši sakniebtās lūpas, turklāt viņš tā laika izpratnē bija pārāk nevērīgi un vienkārši ģērbies. Nereti Bēthovens bija ass pret bagātajiem augstmaņiem. Vienā no Bēthovena vēstulēm ir šādi vārdi: “Firstu ir un būs tūkstošiem. Bet Bēthovens ir tikai viens.”

25 gadu vecumā Ludvigs saprot, ka neizturamajām galvassāpēm, kas viņam ik pa laikam uznāk, ir sakars ar ausīm. Reiz, spēlējot koncertā, viņa dzirde uz mirkli pazūd – Bēthovens nespēj saprast, kādēļ tā notiek, un viņu pārņem izmisums. Ārsti, kam Bēthovens lūdza padomu, nevarēja ieteikt neko citu, kā saudzēt dzirdi. Gandrīz piecpadsmit gadu Ludvigs ļoti prasmīgi spēja slēpt savu kaiti — viņš tikās ar draugiem, piedalījās muzikālos pasākumos, daudz komponēja. Kaut arī sarunas laikā komponists bieži vien atbildēja neadekvāti, sarunu biedri to izskaidroja ar viņa slikto omu vai izklaidību. Tomēr tieši pateicoties savai īpatnējajai dzirdei Ludvigs van Bēthovens uztvēra apkārtējās pasaules melodijas un skaņas un vēlāk tās izmantoja savā mūzikā.

Visu mūžu Ludvigs bija ass, neiecietīgs un rupjš pret līdzcilvēkiem. Reiz viņš tā nolamāja orķestra muzikantus, ka tie atteicās viņa vadībā spēlēt. Saknes šai neiecietībai slēpjas viņa bērnībā, jo katru dienu bija jādzird, kā lamājas despotiskais tēvs alkoholiķis. Tomēr bija arī cits iemesls.Bēthovena traģēdija bija viņa kurlums. Smagās slimības dēļ viņš vairījās no cilvēkiem, kļuva noslēgts. Neatlaidīgā ārstēšanās nelīdzēja, kurlums arvien vairāk padziļinājās. Bēthovenu pārņēma izmisums, viņš bija gatavs šķirties no dzīves, tomēr mīlestība pret mūziku, doma, ka viņš spēj ļaudīm sagādāt prieku, izglāba viņu no traģiskās nāves.

Trīsdesmit viena gada vecumā Ludvigs van Bēthovens saraksta tā saukto Hailigenštates testamentu, kurā atklāj savas neiecietības un dusmu cēloni. «Ak, ļaudis, jūs, kas uzskatāt mani par neiecietīgu, stūrgalvīgu un nīgru, cik jūs gan esat netaisni pret mani! Jūs nezināt patieso iemeslu, kādēļ esmu tāds. (..) Jau sešus gadus es sirgstu ar nedziedināmu kaiti. Kāds pazemojums mani pārņēma, kad blakus stāvošie dzirdēja brīnišķas flautas skaņas, bet es nedzirdēju neko, it neko. Tādās reizēs mani pārņēma izmisums, un maz trūka, lai es atņemtu sev dzīvību. Tikai māksla mani atturēja no šā soļa. Dievs, Tu vienīgais zini manu sirdi, ka tajā mīt mīlestība pret cilvēkiem un vēlme darīt labu. Ak, ļaudis, ja jūs kādreiz lasīsiet šīs rindas, ziniet, ka bijāt pret mani netaisni.«

Par lūzuma gadu Bēthovena jaunradē kļuva 1802.gads. Turpmākie desmit gadi komponista dzīvē bija visražīgākie. Bēthovens kļuva pazīstams un cienījams visā pasaulē. Tika izdoti viņa skaņdarbi. Komponists turpināja pilnveidot savu meistarību. Bēthovens bija cerību enerģijas, spēka, gaišu cerību pilns. Taču tuvojās neveiksmes un sarūgtinājumi. Bez atbildes palika Bēthovena lūgums pieņemt viņu pastāvīgā darbā operas teātrī. Ar katru gadu jūtamākas kļuva materiālās grūtības. Grāfiene Terēze Brunsvika, kuru viņš mīlēja , tā arī nekļuva par viņa sievu. Bēthovens bija aizvainots, viņš dziļi cieta.

Pēc sava brāļa Kārļa nāves viņš pieņēma audzināšanā viņa dēlu mazo Kārli; arī šis pasākums prasīja daudz laika un pūļu. Šai laikā Bēthovenam nebija pietiekami daudz naudas, jo izdevēji baidījās palikt zaudētājos, pērkot sarežģītos Bēthovena darbus. Pieņemdams Kārli, Bēthovens bija cerējis atvieglot savu vientulību, bet ieguva gandrīz ienaidnieku. Zēns bija tukšs un vieglprātīgs, arī liels liekulis un tādējādi sagādāja Bēthovenam ne mazums raižu.

Savu slikto dzirdi apkarot Bēthovens centās ar dažādu klausāmo caurulīšu palīdzību, bet efekts bija visai apšaubāms. Viņa draugiem tās vajadzēja lietot ar vislielāko piesardzību, lai nepārkairinātu komponista dzirdi, kas bija galīgi sabojāta elektriskā vibrācijas aparāta neveiksmīgās lietošanas dēļ. Kurlums, kas aizvien pastiprinājās, padarīja viņu vēl vairāk noslēgtu un vientuļu. Bēthovens vairs neuzstājās solokoncertos. Viņš pārtrauca uzstāties kā diriģents un arvien retāk parādījās sabiedrībā.

1824.gadā radās “Svinīgā mesa” – garīga satura kora skaņdarbs latīņu valodā. Tūlīt pēc mesas radās grandiozākais sacerējums – 9.simfonija (pēdējā). Komponists orķestrim papildus pievienoja solistus un kori. Mūža beigās Bēthovens palika uzticīgs saviem jaunības ideāliem. Simfonijas finālā skan vardi no F. Šillera odas “Priekam”: “Līksme, dievu kvēle skaistā, Elizejas saules stars.” Simfonijas beigās diženā mūzika, kas atgādina himnu, aicina visas pasaules tautas apvienotie, tiekties pēc laimes un prieka.

Bēthovena pēdējie skaņdarbi bija kvarteti, kam ir neparasts veidojums un, kas ir sarežģīti ieceres ziņā. Tikai retais no Bēthovena laikabiedriem spēja šos skaņdarbus saprast.

Lai gan mūža beigās Bēthovena dzīvi aptumšoja neskaitāmas fiziskas un garīgas ciešanas, bija kāda lieta, kas to padarīja gaišāku – viņa popularitāte bija augusi. Koncertos viņa sacerējumus atskaņoja biežāk kā agrāk un pēdējos koncertus, kas bija arī grūtākie, uzņēma ar gavilēm.

Kurlums, acu, kuņģa un aknu slimības lika 50 gadus vecajam Bēthovenam izskatīties pēc veca vīra par spīti vēl jo projām staltajai stājai. 1825.gadā Bēthovens saslima ar zarnu iekaisumu, pēc tam sākās aknu ciroze, kam sekoja tūska. Dzīves pēdējos gados Bēthovens smagi slimoja ar nierēm. Četrreiz tika izdarīta operācija, taču nekas vairs nelīdzēja.un visas šīs slimības divu gadu laikā noveda komponistu kapā. . Dižais komponists mira, kad pie viņa nebija neviena no piederīgajiem. Viņš mirst 1827.gadā. Viņu pēdēja gaitā pavadīja desmitiem tūkstošu liels ļaužu pūlis. Bēthovens apbedīts Vīnes kapsētā. Nams Bonnā, kur viņš dzimis, pārvērsts muzejā.

Ludviga van Bēthovena mūzika vienmēr bijusi smaga un grūti klausāma. Šā iemesla dēļ viņš nebija īpaši populārs komponists un naudu pelnīja ar grūtībām. Toties vēlāk, kad Bēthovens kļuva nedzirdīgs un tomēr turpināja komponēt, uzradās bagāti mecenāti, kas nodrošināja komponista labklājību. Vai Bēthovena slimība ir ietekmējusi viņa mūziku, grūti pateikt, bet varbūt tieši nedzirdīga cilvēka pasaules uztveres dēļ Ludvigs van Bēthovens kļuva par ģēniju.

Lai gan mūža beigās Bēthovena dzīvi aptumšoja neskaitāmas fiziskas un garīgas ciešanas, bija kaut kas tāds, kas deva mierinājumu — bija augusi viņa popularitāte. Koncertos viņa sacerējumus atskaņoja biežāk, bet pēdējos koncertus uzņēma ar gavilēm, kuras komponists pats vairs nespēja baudīt, jo bija kļuvis pilnīgi nedzirdīgs.

Izcilais komponists atstāja pasaulei paliekošas vērtības. Viena no plašāk pazīstamajām ir Bēthovena 1823. gadā komponētās 9. simfonijas pamattēma. Šīs simfonijas pēdējai daļai Ludvigs van Bēthovens uzrakstīja mūziku ar Frīdriha Šillera 1785. gadā sarakstītās «Odas priekam» vārdiem. Dzejolis atklāj Šillera ideālistisko redzējumu par to, kā visi cilvēki kļūst brāļi — ideju, kurai piekrita arī Bēthovens. Eiropas Padome 1972. gadā nolēma, ka Ludviga van Bēthovena «Odas priekam» tēma izmantojama Eiropas himnai bez vārdiem. Mūzikas universālajā valodā šī himna izsaka brīvības, miera un solidaritātes ideālus, kas ir Eiropas pamatā. ES valstu vadītāji 1985. gadā «Odu priekam» apstiprināja par Eiropas Savienības oficiālo himnu.

Viņa radītie darbi:

• 9 simfonijas

• 12 uvertīras

• 5 koncerti ar klavierēm

• koncerts vijolei ar orķestri

• 16 stīgu kvarteti

• 6 trio (dažādiem sastāviem)

• 32 sonātes klavierēm

• 10 sonātes vijolei un klavierēm

• 5 sonātes čellam un klavierēm

• 32 variācijas

• bagatelles, rondo, eskosēzes, menueti un citi skaņdarbi klavierēm (ap 60)

• Opera “Fidelio”

• “Svinīgā mesa”

• Tautasdziesmu apdares (skotu, īru, velsiešu), ap 40 dziesmu ar autoru vārdiem

Izmantotā literatūra

1. lv.wikipedia.org/wiki/Ludvigs_van_Bēthovens

2. http://www.liis.lv/kultvest/kultura/muzika/teksts.htm

3. http://www.apollo.lv/portal/life/articles/63575