Ievads
Margareta Mičela dzimusi Atlantā, Džordžijā ASV 1900. gada 8. novembrī. Pasaules slavenību ieguva ar 1936. gadā izdoto romānu „Vējiem līdzi” – tā kļuvusi par vienu no visu laiku populārākajām grāmatām ASV. Par romānu saņemta arī Pulicera prēmija. 1949. gada 16. augustā viņa nomira kādā no Atlantas slimnīcām, jo viņu bija notriekusi automašīna. (4), (5)
Tomēr romāns „Vējiem līdzi” vēl joprojām ir dzīvs. „Vējiem līdzi” ir romantiska drāma. Margaretas Mičelas darbs stāsta par kādu dumpīgu dienvidu skaistuli, kuru sauc Skārleta O’Hāra, un par viņas piedzīvojumiem ar draugiem, ģimeni, mīļākajiem un ienaidniekiem gan ASV pilsoņu kara laikā, gan pirms un pēc tā.
Referātā sīkāk analizēšu un pētīšu divas tēmas:
1) mīlestības trijstūris: Melānija, Ešlijs un Skārleta;
2) zemes tēls.
Šīs tēmas es izvēlējos, jo gribēju sīkāk izpētīt to, kas mani visvairāk romānā ieinteresēja. Mīlestības tēmu izvēlējos, jo romāna laikā tika pītas intrigas šai sakarā, bet zemes tēlu izvēlējos, jo arī tam bija ļoti svarīga loma šajā romānā. Kā Skārletas tēvs teicis romānā: „Vienīgā lieta, kurai pasaulē vispār kāda vērtība, ir zeme! Vienīgā lieta, kas pasaulē pastāv mūžīgi, kā dēļ vērts strādāt, cīnīties un mirt!” (1;35)
Mīlestības trijstūris: Skārleta, Ešlijs un Melānija
Romānā „Vējiem līdzi” galvenā tēma ir mīlestība – cilvēkam pret cilvēku, cilvēkam pret zemi vai apģērbu, mīlestība pret kādu krāsu, bet savā referātā rakstīšu par mīlestību tieši starp trīs nozīmīgiem romāna personāžiem. Viņiem katram bija savas rakstura īpašības, tās bija gan pozitīvas, gan negatīvas.
Skārletai un Ešlijam bija abpusējas simpātijas, un tomēr viņi nekad nebija kā pāris, tam bija dažādi iemesli. Viens no vissvaīgākajiem iemesliem bija Melānija. Melānija bija Ešlija māsīca, vēlāk arī sieva un viņa bērnu māte. „Es biju nekrietns, to teikdams, jo gribu precēt Melāniju. Esmu nodarījis pāri tev un vēl vairāk – viņai. Man nevajadzēja tā runāt – es zināju, ka tu mani nesapratīsi. Kā gan es varu tevi nemīlēt – tevī taču mutuļo dzīves kaislība, kuras man trūkst! Kā lai nemīlu tevi, ja tu proti mīlēt un ienīst ar straujumu, kas man liegts? Tu taču esi tik pirmatnīga kā uguns un vētra, un es…” (1;108)
Ešlijs pret Skārletu vienmēr centies izturēties vēsi un atturīgi, bet Skārleta ļoti bieži viņam „kārusies kaklā” ar savu mīlestību, lai gan tas Ešliju ļoti nomocīja, jo viņš mīlēja Skārletu, bet Melāniju viņš nespētu pievilt. Toties Melānija nekad neticēja šai mīlestībai, pat tad, kad kāds cits viņai centās uz to norādīt uz šo mīlestību. Melānija mīlēja Ešliju kā vīrieti, bet Skārletu – kā māsu. Melānija bija patiesākais cilvēks visos dienvidos, viņa no sirds mīlēja savu vīru, tā bija patiesa mīlestība, ticība un uzticēšanās.
Melānija nekad nepievērsa uzmanību Skārletas asajām frāzēm, bet vienmēr izskaidroja, kāpēc tāda ir Skārletas rīcība. Sākotnēji viņa to izskaidroja ar Skārletas skumjām par pirmā vīra, Melānijas brāļa Čārlza, nāvi. Tas, protams, tā nebija, jo Skārleta asus izteicienus lietoja, jo viņa ienīda Melāniju par to, ka Melānijai ir Ešlija mīlestība, bet Skārletai tās nebija. Skārleta gribēja bērnus no Ešlija, arī par to Skārleta apskauda Melāniju. Skārleta slepus lasīja vēstules, ko Ešlijs sūtīja Melānijai, kad bija devies karā. „Skārleta gribēja tikai zināt, vai Ešlijs pret savu sievu jūt kaislības kvēli. Līdz šim viņš par to nekā nebija rakstījis. Viņa bija lasījusi visas vēstules, kas atrodas kastītē, bet nebija uzdūrusies nekam tādam, ko arī brālis nevarētu rakstīt māsai. Tās bija mīļas, nopietnas vai joku pilnas vēstules, reizēm ieturētas pamācošu apcerējumu stilā. Taču mīlestības vēstules tās nebija.(..) Skārleta bija pārliecināta, ka Ešlijs viņu vēl mīl. Viņa domās jautāja sev, kāpēc gan Melānija vēl arvien negrib saprast, ka Ešlijs pret to jūt tikai draudzību. Taču Melānija acīmredzot nemanīja, ka šajās vēstulēs kaut kā pietrūkst..” (1;190)
Bija vēl kāds iemesls, kāpēc Skārleta ar Ešliju nevarēja būt kopā. Viņi bija pārāk atšķirīgi un jebkurš teica, ka viņi nesader kopā, jo Ešlijam patika grāmatas, viņš bija izsmalcināts un ļoti trausls, kā varēja noprast pēc romāna teksta, toties Skārletai bija pilnīgi pretējas intereses un uzvedība. Viņa bija no smalkas sabiedrības, bet bija karstasinīga, temperamentīga, to viņa bija ieguvusi no sava tēva. Skārleta mīlēja Taru, viņai patika strādāt, viņai nepatika mācīties skolā, viņa nelasīja grāmatas, viņai vairāk patika veikala lietas, patika pašai pelnīt naudu un viņai tas ļoti labi padevās. Skārleta bija tik spēcīga sieviete, ka pat viena rūpējās par visas savas ģimenes, kā arī Ešlija, Melānijas, Melānijas bērna un kalpotāju iztiku, ko Ešlijs nekad nevarētu izdarīt. Ešlijs dzīvo savā domu un sapņu pasaulē. Daži citāti, kur minēts tas, kāpēc Skārleta ar Ešliju nevarētu būt kopā:
Džeralds, Skārletas tēvs: „Tu gribi tikai Ešliju, bet viņu tu nedabūsi. Ja arī viņš pats tevi gribētu, nemaz nezinu, vai es tam piekristu, par spīti mūsu draudzībai ar Vilksiem. (..) Gribu savu bērnu redzēt laimīgu, bet ar viņu tu nekad nebūtu laimīga. (..) Laulība tikai tad ir laimīga, ja apprecas līdzīgs ar līdzīgu.” (1;33)
Ešlijs: „Laimīgai laulībai ar mīlestību vien nepietiek, ja divi cilvēki ir tik atšķirīgi kā mēs. Skārlet, tu gribi vīrieti iegūt pilnīgi – ar miesu un dvēseli, sirdi un prātu. Nedabūjusi visu, tu justos nelaimīga. Bet es tev nevarētu sevi visu atdot. Un pats arī negribu iegūt visu tavu garu un dvēseli. Tas tevi apvainotu, un tu mani ienīstu – rūgti ienīstu. Tu ienīstu grāmatas, ko es lasu, mūziku, ko es mīlu, jo tās mūs šķirtu – kaut arī neilgi.” Par Melāniju viņš saka: „viņa ir tādi pati kā es, mums ir vienādas asinis, mēs saprotam viens otru, Skārlet… Ai, Skārlet, kā lai tev izskaidroju, ka laulībā vispār nevar būt miera, ja abi nav vienādas dabas?” (1;107)
Kad Ešlijs ir atgriezies pēc kara, viņa mājas „Divpadsmit ozoli” ir nopostīti un viņš rod patvērumu Skārletas mājās „Tarā”, kur dzīvo arī Melānija un mazais Bo. Ešlijs cenšas palīdzēt visos saimniecības darbos, kā vien mācēdams, bet viņš nav tam radīts, un tādas lietas viņam nepadodas. Viņš ilgojas pēc iepriekšējās bezrūpīgās dzīves, tāpēc dzīvo sapņos. Tā jau jūtoties neērti, ka viņam jādzīvo uz Skārletas rēķina, vēl viņu moka tas, ka Skārleta viņam visu laiku atgādina par to, ka viņu mīl, ne tikai ar vārdiem, bet ar visu savu izturēšanos. Ešlijs to nevar paciest, viņš saka, ka dosies prom ar Melāniju un Bo dzīvot uz pilsētu. Tomēr Sārleta nevēlas Ešliju palaist prom, jo tad viņa viņu tik reti redzētu, tāpēc piedāvā darbu savā zāģētavā, kas atrodas Atlantā, tēlojot, ka tas viņai ir tik ļoti nepieciešami. Melānija piekrita un teica, ka viņiem Skārletai jāpalīdz tāpat kā viņa palīdzēja Vilsu ģimenei, bet Ešlijs par to uz Skārletu ir ļoti dusmīgs. Ešlijs ilgāku laiku Skārletu ignorē un ir dusmīgs uz viņu, beigās viņi kļūst vienkārši draugi, bet Skārletas mīlestība nekur nezūd.
Pēc kāda laika, kad viss ritēja samērā mierīgi, Skārleta uzzināja, ka Melānija guļ uz nāves gultas. Kad Skārleta ieradās pie Melānijas, kura jau bija zaudējusi visus spēkus un teica Skārletai pēdējos atvadvārdus, tad atklājās ļoti svarīgas domas par mīlestību starp Skārletu un Melāniju, kā arī mīlestība starp Skārletu un Ešliju. Uz nāves gultas Melānija lūdz Skārletai parūpēties par Bo un Ešliju, kā arī labi izturēties pret Retu, jo viņš viņu mīlot. To apliecina citāts:
„Aiz šīm durvīm nu mira Melānija, un tai līdzi aizgāja spēks, uz kuru viņa, pati to nezinādama, visus šos gadus bija paļāvusies. Kādēļ viņa tikai tagad atskārta, kā mīlējusi Melāniju un cik vajadzīga tā viņai bijusi? Bet kurš gan šai mazajā, neizskatīgajā sievietē būtu saskatījis spēka avotu? Melānijā, kura svešu klātbūtnē bija līdz asarām kautrīga un baidījās pat savas domas skaļi izteikt, kura bikli centās iztapt vecajām dāmām, Melānijā, kurai nebija ne drosmes zosi aizbaidīt? Un tomēr… Domās Skārleta aizklīda atpakaļ tālajā, karstajā pēcpusdienā „Tarā”, kad pelēki purva dūmi bija kūpējuši pār līķi zilos svārkos un Melānija ar Čārlza smago zobenu rokā bija stāvējusi kāpņu augšgalā. Skārleta atcerējās, kā toreiz bija nodomājusi: „Cik muļķīgi! Viņa jau zobenu nevar ne no maksts izvilkt!” Tagad viņa zināja – ja tas būtu bijis vajadzīgs, Melānija būtu metusies lejā pa kāpnēm un nogalinājusi jenkiju vai arī pati gājusi bojā. (..)
Pēkšņi Skārletai likās, ka Elena gulētu tur, aiz šīm durvīm, un otrreiz atvadītos no pasaules. Pēkšņi viņa atkal izmisusi atzina, ka nespēj cīnīties ar dzīvi bez neizskaidrojamā un nepārvaramā vājo, lēnīgo un maigo spēka.” (..)
„ „Ak, Dievs, Ešlij, tev jau sen vajadzēja zināt, ka tu mīli viņu, nevis mani. Kādēļ tu to nezināji? Viss tad būtu citādi… Tev taču vajadzēja to saprast un neturēt mani pie sevis ar savām runāt par godu un upurēšanos! Ja tu man jau toreiz, pirms gadiem, to būtu pateicis – šā vai tā es to būtu pacietusi. Bet tev pagāja viss laiks līdz šai dienai, kad Mellija mirst, līdz tu to saprati, un nu jau ir par vēlu. Tādas lietas taču jāzina vīrietim, Ešlij, sieviete to nevar zināt. Tev taču bija jāsaprot, ka viņu tu visu laiku mīlēji un mani tikai iekāroji… Kā Rets Bellu Votlingu! ” ” (2;462)
Skārleta par Ešliju: „ „Viņš vispār eksistēs tikai manās iedomās. Esmu mīlējusi tikai iedomu tēlu, kas jau no sākta gala bijis nedzīvs, kā mirusi un nedzīva tagad ir Mellija. Biju pašuvusi skaistas drēbes un tanīs iemīlējusies. Kad atjāj Ešlijs – skaists zēns, tikai pavisam citāds -, es viņam uzvilku šīs drēbes un liku viņam tās valkāt, nejautādama, vai tās viņam der vai neder. Kas viņš īstenībā bija, to es nekad neesmu redzējusi. Visu laiku esmu mīlējusi skaistās drēbes, nevis viņu.” ”
Tā arī šis mīlestības trijstūris noslēdzas, viss parādās īstajās krāsās, īstajā gaismā, viss iegūst loģisku atrisinājumu. Skārleta atskārst, cik daudz viņa savā dzīvē palaidusi garām – nepienācīgi novērtējusi gan Melāniju, gan Ešliju. Pēdējie citāti, manuprāt, ir ļoti svarīgi, tā bija romāna svarīgākā un labākā daļa, ļoti aizkustinoša, kādam, iespējams, pamācoša. Autore spējusi atrast īsto romāna atrisinājumu, lai atrastu ceļu uz lasītāju sirdīm. Lai gan šie citāti ir gari, bet saīsināt tos nespēju, jo katrs vārds liekas svarīgs un šie citāti pasaka visu.
Zemes tēls
Romānā „Vējiem līdzi” zemes tēlam ir ļoti liela nozīme, jo pārsvarā visi notikumi ir saistīsti ar zemes tēlu, kas bijis cilvēka iztikas avots un dzimtā zeme. Romānā zeme cilvēku starpā ir raisījusi gan mīlestību, gan naidu, nesusi laimi un nelaimi. O’Hāru ģimenei plantācija ar nosaukumu – „Tara” bija tā vērtība, par kuru cīnīties, kuru mīlēt, jo tur bija pašu rokām ieguldīts smags darbs, kurš bija vedis pie panākumiem – plaši lauki ar ražīgu kokvilnu, ģimenes māja, kur uzaudzinātas trīs O’Hāru meitas, kur pavadīti daudz darba un prieka gadi. Šī zeme arī pati par sevi bija skaista, ko cilvēks nebija ietekmējis.
„Pavasaris togad bija sācies agri, ar siltām auglīgām lietusgāzēm, persiku koki putoja sārtos ziedos un ligustru krūmi kā baltas zvaigznes staroja tumšajās, purvainajās upes pļavās un tālo kalnu nogāzēs. Lauki gandrīz visi bija uzarti, un saulrieta asiņainais krāšņums Džordžijas sarkanā māla vagas sārtoja vēl sarkanākas. Mitrā, apvērstā zeme alka kokvilnas sēklu, vagu apžuvušās, mēļās muguras ēnas pusē bija tumši violetas un brūni rudenas. Balti krāsotā ķieģeļu ēka bija kā sala trakojošā sarkanā jūrā starp liesmainiem kāpjošiem vai krītošiem viļņiem, kas likās sastinguši tai mirklī, kad sārti vizošās galotnes taisījās izšķīst putās. Tur nebija garu, taisnu vagu kā līdzenās Vidusdžordžijas dzeltenajos māla laukos vai piekrastes plantāciju irdenajā zemē. Ziemeļdžordžijas pakalnu viļņaino, smago zemi ara neskaitāmos līkumos, lai to neaizpludinātu upmalas purvos. Zeme bija baisi sarkana: pēc lietus gāzēm kā asins, bet sausumā pārvērtās ķieģeļkrāsas putekļos – labākā kokvilnas zeme pasaulē. Visapkārt pletās jauks apvidus ar baltām mājām, uzartiem tīrumiem un rāmām, dzeltenām upēm, un tomēr – tā bija pretstatiem bagāta zeme ar visspilgtāko gaismu un vistumšākajām ēnām. Plantāciju dārzi un jūdzēm plašie kokvilnas lauki mierīgi smaidīja pretī karstajai saulei. Pamalē pacēlās mūža mežs, tumšs un vēss pat viskarstākajā pusdienas laikā, noslēpumains un gandrīz baigs.” (1;9)
Zeme ir visu vērtību lielākā vērtība. Kā romānā teicis Skārletas tēvs Džeralds O’Hāra: „Vienīgā lieta, kurai pasaulē vispār kāda vērtība, ir zeme! Vienīgā lieta, kas pasaulē pastāv mūžīgi, kā dēļ vērts strādāt, cīnīties un mirt!” (1;35)
Sākotnēji Skārleta noliedza tēva vārdus, iespējams tas notika dusmu uzplūdos, bet sirds dziļumos Skārleta mīlēja zemi, „Taras” laukus.
Skārleta: „Negribu ne Taru, ne kādu citu muļķīgu plantāciju. Ko man līdz plantācijas, ja…”
Bet pretēji iepriekšējam citātam Skārletas jūtas parāda ko citu: „Taču klusā vakara krēsla pār „Taras” laukiem viņas satrauktajam prātam atnesa mazliet miera. Pati to nezinādama, viņa mīlēja savu dzimteni tāpat kā mātes seju, kad tā noliecas zem lampas vakara lūgšanas stundā.” (1;34)
Manuprāt, visdārgākā zeme šķita Džeraldam, jo viņš bija tas, kurš, sākot no nekā, ieguva šos auglīgos kokvilnas laukus, skaisto ģimenes māju un visu, kas ar „Taru” saistīts – Džeraldam piederēja sapnis par „Taru” un tās tapšanu.
„Džeralds aizvēra acis un neapstrādātās zemes akru klusumā jutās kā beidzot pārnācis mājās. Šeit, kur viņš stāvēja, sliesies dzīvojamā māja – ķieģeļu ēka ar baltu apmetumu. Viņpus ceļa sklandu žogi iežogos treknu liellopu un tīrasiņu zirgu ganības, un sarkanā zeme kalna nogāzē līdz pat upes ganībām saulē vizēs kā meža zosu dūnas: tur būs milzīgs kokvilnas lauks.” Tas bija Džeralda sapnis, ko viņš arī realizēja: „Par nelielo sākuma kapitālu, ko bija aizņēmies no saviem ne visai sajūsminātajiem brāļiem, un par hipotēku Džeralds nopirka pirmos vergus laukstrādniekus un ieradās „Tarā”, kur vientuļi dzīvoja pārvaldnieka mājas četrās istabās, līdz no zemes pacēlās dzīvojamās mājas baltie mūri. Viņš iekopa laukus, stādīja kokvilnu un atkal aizņēmās naudu no Džeimsa un Endrū, lai nopirktu vēl dažus vergus. Brāļi atdeva Džeraldam naudu un nākamā gadā saņēma to ar augļiem atpakaļ. Plantācija pamazām pletās plašumā, Džeralds piepirka vēl dažus akrus klāt, un ar laiku ilgotā baltā māja kļuva par īstenību.” (1;45)
Tomēr Džeralds arī Skārletai bija iemācījis mīlestību pret savu dzimteni, ko Skārleta arī ar savu rīcību pierādīja. Pēc Skārletas mātes Elenas O’Hāras nāves Džeralds bija kļuvis citāds, viņš vairs nebija cīnītājs, viņš bija zaudējis visu, arī prātu. Skārletai tagad vajadzēja rūpēties par visiem briesmīgajā bada laikā, kad nebija ne ēdiens, ne līdzekļi, bet visi tomēr paļāvās uz Skārletu. Skārleta darīja vergu darbus – meklēja iztiku ģimenei un pārējiem mājas iedzīvotājiem, ejot lielus attālumus kailām kājām, stādīja kokvilnu, darīja visus nepieciešamos saimniecības darbus.
Kad Skārleta neguva Ešlija pretmīlu tādu kā vēlējās, kā arī tad, kad viņa vairs nespēja parūpēties par „Taru”, viņa Ešlijam teica: „Man nekā vairs nav, nav ko mīlēt, nav par ko cīnīties. Ar tevi visam beigas, un „Taras” drīz arī vairs nebūs.”
Bet Ešlijs atvēra Skāletas acis. „Ešlijs ilgi uzlūkoja viņu, tad pieliecās un pacēla no zemes mazu sarkanu mālzemes piku. „Tomēr kaut kas tev vēl paliek.. Kaut kas ko tu mīli vairāk nekā mani, kaut arī varbūt to neapzinies. Tev vēl arvien paliek „Tara”.”
„Viņš paņēma Skārletas gurdo roku savējā, ielika tanī mitro māla piku un aizspieda pirkstus ap to. Visa drudžainā kvēle bija pazudusi no viņu abu rokām. Mirkli viņa noskatījās sarkanajā mālā un nekā nejuta. Viņa uzlūkoja Ešliju un pēkšņi atskārta, cik lepns bija viņa gars, – ne viņas kaislīgās rokas, ne kādas citas miesiskas saites nespēj to nomākt. (..) Viņas rokā bija vēsa māla pika, un viņa atkal uz to paskatījās. „Jā,” viņa teica, „tas man vēl ir.” Sākumā viņas vārdiem nebija nekādas nozīmes un māli bija tikai sarkani māli. Bet nesauktas nāca domas par sarkanīgo dubļu jūru, kas ietvēra „Taru”, cik mīļa tā bija un cik grūti viņai turpmāk par to būs jācīnās, ja viņa arī nākotnē gribēs to paturēt. Viņa atkal uzlūkoja Ešliju un izbrīnījusies sev jautāja, kur gan palikušas karsto jūtu brāzmas. Domāt viņa vēl varēja, bet ne just. Viņai nebija nekādu jūtu ne pret Ešliju, ne pret „Taru”. Viss bija kļuvis vienaldzīgs. (..) Pa lieveņa kāpnēm kāpdama, viņa vēl arvien turēja rokā sarkano zemes piku. (..) Viņa tik stipri saspieda mālus, ka tie slīdēja caur pirkstu starpām, un atkārtoja kā papagailis: „Tas man vēl ir! Jā, tas man vēl ir!” Nekā viņai vairs nebija, tikai šī sarkanā zeme, ko viņa vēl pirms pāris mirkļiem bija gribējusi aizmest kā savalkātu kabatas lakatu, un tā viņai pēkšņi atkal bija mīļa un dārga; galvā neskaidri uzpeldēja jautājums, kāds neprāts viņai bija licis to tā noniecināt. (..) viņa zināja, ka sirds viņai lūztu, ja būtu jāatstāj šie mīļie, sarkanie pakalni, lietus ūdens izskalotās gravas un melnās, skrajās priedes. (..) Cik Ešlijs bija gudrs, cik labi tas viņu pazina! Viņam bija tikai jāieliek mitrā zeme viņai rokā, lai viņa atkal atjēgtos.” (2;19)
Beigās „Tara” tomēr palika O’Hāru īpašums, jo Skārleta par to bija cīnījusies ar zobiem un nagiem, izmantojusi visas iespējamās metodes, lai „Taru” noturētu, Skārleta cīnījās līdz pēdējam, viņai bija ļoti liels gribasspēks. Visu, ko Skārleta tik tiešām vēlējās, viņa ieguva. „Tara” visa pilsoņu kara laikā un pēc tā bija apdraudēta, tā varēja tikt iznīcināta vai atņemta O’Hāru ģimenei, bet viņi nepadevās, protams, vislielāko darbu pie tā pielika Skārleta, raksturā ļoti spēcīga sieviete.
Secinājumi
1. Lasot un pētot šo romānu, var gūt vielu pārdomām, rast iedvesmu būt stiprākam, piemēram, apskatot Skārletas tēlu, kurš visiem spēkiem un atdevi cīnās par savu tēvu zemi, par savām mājām „Taru”.
2. Nozīmīgāka romāna tēma ir mīlestība. Tā nosaka varoņu rīcību, ietekmē būtisku lēmumu pieņemšanu. Spilgti parādīts Skārletas, Melānijas un Ešlija attiecību izveidotais mīlestības trjstūris. „Vējiem līdzi” attēlots tas, ka mīlestība ir akla un neparedzama, jo jūtas mainās, tās nāk un iet, tās var būt maldinošas un tormēr arī skaistas. Ešlijs un Skārleta kļūdījās savās domās par mīlestību, tikai Melānija vienmēr zināja, ko mīlēt un par ko cīnties.
3. Romāns „Vējiem līdzi” parāda mīlestību pret zemi, cīņu par to un lasītājam tas dod mācību, ka zeme ir lielākā vērtība. Zeme ir pārtikas avots, peļņas avots un pats svarīgākais: mājas un neaizmirstamas atmiņas.
Izmantotie informācijas avoti
1. Mičela , M. Vējiem līdzi. 1. daļa – Rīga:Liesma, 1991.
2. Mičela , M. Vējiem līdzi. 2. daļa – Rīga:Liesma, 1991.
3. http://www.georgiaencyclopedia.org/nge/Article.jsp?id=h-2566
4. http://en.wikipedia.org/wiki/Margaret_Mitchell