« Māte Rūdolfa Blaumaņa dzīvē un daiļradē”.
Māte ir visdārgākais un mīļākais cilvēks mūsu dzīvē. Tikai māte ir galvenā audzinātāja. Par viņu ir rakstīti daudzi dzejoļi un stāsti.
Rūdolfs Blaumanis pateicās savai mātei par visu, ko viņa sniedza viņam- topošajam rakstniekam. Māte bija enerģiska un dzīvespriecīga, zināja labi folkloru. Karlīne- tā sauca Rūdolfa māti, «zināja no galvas daudz sakāmvārdu, tautas dziesmu, dažādu pantiņu, arī tādus, kas saucami par cenzējamiem”. Viņa bija gudra un daudz lasīja. «Sarunā bieži prata iepīt tautas dziesmu teicienus”.
Viņai bija zināmi daudzi oriģināli teicieni, kādus tagad vairs nedzird. « Kā attaisnojumu arvien iepina sarunā teicienu: « Tā tas ir, tā veci ļaudis domāja un runāja”. Par šo teicienu Blaumanis rakstīja kopotos rakstos.
Mātei liela nozīme bija ne tikai dēla audzināšanā, bet arī tā daiļrades tapšanā. « Viņai Rūdolfs mēdza lasīt priekšā savus tikko uzrakstītos darbus, un to tālākā veidošanā, it īpaši valodas ziņā, lielā mērā orientējās pēc mātes piekrītošā vai noraidošā sprieduma”. Māte bija kā daugs, pirmais R. Blaumaņa daiļrades kritiķis.
Var arī atcerēties Aleksandru Puškinu, kurš arī teica « paldies!” savai auklei. Rakstīja viņai skaistus dzejoļus.
Rakstot par Blaumaņa māti, man ir radušās pārdomas par mātes lomu mūsdienās, par attiecībām, kuras veidojas starp mani un manu mammu. Ne vienmēr viss ir labi. Dažreiz arī var būt strīdi. Šajā brīdī nedomāju par to, ka mātei ir dzīves pieredze, bet man jāiepazīst daudz kas jauns.
Kad mēs esam jauni, domājam tikai par brīvību, gribam būt patstavīgi. Paši to nesaprotam, ka māte mūs māca, lai neizdarītu kļūdas. Mes daram tā, kā gribam. Pēc tam domājam par dzīvi un mātes vārdiem. Un vainojam sevi par to, ka neklausījām viņu.
No pašas bērnības māte stāv mums blakus uz dzīves ceļa, un galvenais uzdevums ir no šī ceļa nenoiet. Gribam, lai mums būtu laba izglītība, lai mēs būtu priecīgi. Vēlamies atrast otro pusīti, ar kuru dzīvot visu mūžu. Un, protams, gribam mīlēt.
Ja nebūtu mātes, es nezinu, ko būtu darījusi. Viņa ir mans morālais atbalsts. Viņa saprot mani, kā nesaprot neviens draugs vai paziņa. Mums grūti bez mātes, arī tad, kad mēs viņu uz mūžīgiem laikiem zaudējam. Tas ir vistuvākais un vismīļākais cilvēks:
« Māmiņ mīļo māmuķīti;
Nāc un paskaties tu ar,-
Dārzā pirmo vijolīti
Uzplaukušu redzēt var…”
(R. Blaumanis)
Mēs esam cieši saistīti ar māti, un cenšamies dzīvot labāk nekā viņa, lai māmuļai būtu lepnums par mums. Dzīve un velmes ir grūti ceļi, bet mēs varam tos atvieglot paši. Vairāk ziedot laiku savam mērķim. Tad viss izdosies.
Tā kā Rūdolfs Blaumanis ir viens no izcilākajiem 19.gs. beigu un 20.gs. sākuma latviešu rakstniekiem, viņš savā prozā notēlojis ne tikai zemnieku dzīvi, bet arī izvirzījis centrā māti. Šis cilvēks iemanto cieņu.
Ja es kļūtu par rakstnieci, es arī rakstītu par savām emocijām un jūtām, par reālismu mūsu dzīvē. Daudzi cilvēki pievienosies manam viedoklim, bet jāņem vērā kritiķu domas. Un jādomā par nākotni, par sabiedrību, kurā centrālais tēls ir māte, viņas sirds siltums.
Izmantotā literatūra:
1. Bībers G. Rūdolfs Blaumanis. Sijājot, skalojot zeltu. Rīga: Liesma, 1981.