Mazačo.
Viens no izcilākajiem un dramatiskākajiem agrās renesanses monumentālās glezniecības pārstāvjiem bija Mazačo (Masaccio; īst. v. Tommazo di Džovanni di Simone Kasai (Gvidi); 1401-1428). Mazačo aizsaulē aizgājis jau 28 gadu vecumā, taču savas īsās dzīves laikā glezniecībā izdarījis patiesu apvērsumu.
Mākslinieks lielā mērā turpināja protorenesanses ģēnija Džoto aizsāktās tradīcijas, lai gan tās neatdarināja, bet gan piemēroja savai glezniecības koncepcijai. Mazačo trauslu, graciozu augumu vietā gleznoja smagnējus, druknus stāvus, plūstošu līniju vietā – stūrainas formas, tā izceļot savu radīto tēlu psiholoģisko dramatismu un pozu un žestu izteiksmīgumu. Arī krāsas Mazačo izvēlējās tumšākas un piesātinātākas nekā Džoto.
Mākslinieks gleznojis freskas (gleznojums ar ūdenī izšķīdinātām krāsām uz svaiga kaļķu apmetuma) un altārgleznas, studējis perspektīvu (optiska telpas dziļuma pārnešana uz plaknes) un pirmo reizi renesanses monumentālajā glezniecībā izmantojis reālās telpas optiski iluzoriskas paplašināšanas iespēju – freska “Svētā Trīsvienība ar Dievmāti, apustuli Jāni un baznīcas donatoriem” Santa Maria Novella baznīcā Florencē. Raugoties šajā freskā šķiet, ka lūkojamies nevis uz mākslas darbu, bet gan tādā kā sienas ailā, aiz kuras vēl turpinās cita telpa. Varam tikai iedomāties, kādu milzīgu pārsteigumu izjutuši florencieši, pirmo reizi aplūkojot šādu daiļdarbu, kura telpiskuma efektu Mazačo panācis, ielogojot savu gleznu perspektīvā zīmētā ietvarā. Šajā freskas gleznojumā nav ne smalki izzīmētu detaļu (piem., puķes vai dārgakmeņi), ne dramatisku žestu, tomēr tas pārsteidz ar savu dabiskumu un vienkāršu aizkustinājumu.
Par ievērojamākajiem Mazačo darbiem tiek uzskatīti divi fresku cikli Brankači kapelā, Sv. Marijas Žēlsirdības (Santa Maria del Carmine) baznīcā Florencē. Abi šie cikli gleznoti laikā no 1425. gada līdz 1428. gadam, un tajos attēlotas vairākas ainas no Sv. Pētera dzīves, kā arī divi Vecās Derības sižeti – “Grēkā krišana” un “Izdzīšana no paradīzes”.
Ainās no Sv. Pētera dzīves izceļas gleznojums “Naudas nodevas brīnumainā atrašana”, kura kompozīcijas veidošanā Mazačo izmantojis līdz šim nepielietotus paņēmienus. Freskā “Naudas nodevas brīnumainā atrašana” attēlots stāsts par to, ka reiz Kristus ar saviem mācekļiem pienākuši pie Kapernaumas pilsētas vārtiem, bet vārtu sargi nelaiduši viņus iekšā, pieprasot samaksāt par ieeju nodevu. Tad Kristus licis Sv. Pēterim noķert tuvējā upē zivi un izņemt tai no mutes vajadzīgo naudas gabalu. Mazačo šī stāsta attēlošanai kompozīcijas centrā izcēlis trīs galvenās personas – Kristu, Sv. Pēteri un vārtu sargu. Lai gleznojumā varētu atainot visus brīnumainā stāsta notikumus, mākslinieks gleznas kompozīcijā iekļāvis vēl divas papildus epizodes: pa kreisi, gleznas dziļumā attēlots Sv. Pēteris brīdī, kad viņš noķertās zivs mutē tiešām atrod naudas gabalu, bet labajā pusē – kad Sv. Pēteris šo naudu atdod pilsētas vārtu sargam. Kopumā gleznojums izskatās ļoti dabisks un viegli uztverams, ar secīgā kārtā izvietotām galveno notikumu epizodēm. Mazačo šo apbrīnojamo vienkāršību un dabiskumu panācis, visu kompozīciju gleznojot no viena redzespunkta, pakļaujot abas blakus epizodes centrālajai figūru grupai. Gleznas notikumi risināti uz dabas ainavas fona, turklāt, cilvēku figūru modelējumam piešķirts izteikts plastiskums un to sejas individualizētas.
Arī Vecās Derības ainu gleznojumos vērojams izteiksmīgs figūru modelējums un smalks tēlu psiholoģiskais raksturojums. Gleznojumam “Izdzīšana no paradīzes” Mazačo piešķīris sevišķi dramatisku izjūtu gammu. Glezns kompozīcija kopumā veidota ļoti vienkārša, bez smalkām detaļām – tajā atainoti tikai simboliski paradīzes vārti, eņģelis un abas grēcīgās personas – Ieva un Ādams, bet kādas emocijas šis gleznojums izraisa! Bargais eņģelis, kas ar draudīgu zobenu rokā un pavēlošu žestu bez žēlastības izraida ainas galvenos personāžus no to līdzšinējās sakārtotās dzīvesvietas, Ieva un Ādams, raudādami, izjuzdami milzīgu kaunu, apjukumu un izmisumu dodas nezināmajā. Kas viņus sagaida, kam viņiem būs jāiziet cauri? Mazačo perfekti uztvēris un atainojis tās emocijas, kādas pauž šis dramatiskais stāsts par Ievas un Ādama izdzīšanu no paradīzes. Turklāt, ar šīm freskām (“Izdzīšana no paradīzes” un “Grēkā krišana”) Mazačo pirmo reizi renesanses glezniecībā ienesa kailas figūras attēlojumu.