PRIEKŠVĀRDS
Referāts veltīts kritiskās jeb marksistiskās teorijas skatījumam uz masu medijiem. Katrai no 3 galvenajām socioloģiskajām paradigmām, Laurence-Neuman runā par trīs galvenajām pieejām socioloģiskajā domā, kas katra balstītas uz vairāk vaimazāk atšķirīgiem “filozofiskiem pieņēmumiem un sapratni parpētījuma principiem” :
• Pozitīvistiskā;
• Interpretatīvā;
• Kritiskā.
Katrai no šīm pieejām irraksturīga sava paradigma, kā “teorijas un pētījumu pamatorientācija” , atbilstoši to pamatnostādnēm, var būt un ir savs “viedoklis” vai savs skatu punkts no kura tā raugās uz medijiem.
Minētās paradigmas ir visai atšķirīgas un, lai gan mūsdienās vērojama arvien lielāka socioloģisko skolu un virzienu tuvināšanās un pat sintēze, joprojām pat vienas šauras disciplīnas ietvaros pastāv nozīmīgas atšķirībaspieejās. Jautājumam: KĀPĒC?, mēs šoreiz nepieskarsimies, jo ir pamats uzskatīt, ka tas ir ticības jautājums. Vieni tic objektīvā pārākumam pār subjektīvo, otri – pretējam;vieni tic objektīvās īstenības izzināšanas iespējamībai, kamēr citi to pilnīginoliedz.
IEVADS: MARKSISMS KĀ KRITISKĀS TEORIJAS BĀZE
Mums varbūt tam ir grūti piekrist,ka vienīgi “kritiskās kultūras teorija vairāk vai mazāk ir bāzēta uznoteiktu sociālo vērtību kopumu” , to pašu var teikt par katru teoriju, svarīgāk te ir saprast, kas tās ir par vērtībām.”Marksa un Engelsa radītā filozofija ir jaunās revolucionārās šķiras – strādnieku šķiras pasaules uzskats. Šī šķira ir aicināta gāzt buržuāzijas kundzību, iznīcinātkapitālismu uz radīt jaunu, visprogresīvāko un taisnīgāko sabiedrības iekārtu – komunismu.” Te izskan vairāki apgalvojumi, no kuriem varam secināt, ka marksisma autori ticējuši, ka strādnieku šķira ir tik ļoti apspiesta, ka vienīgaisatbrīvošanās ceļš ir revolūcija un šī filozofija “ne vien izskaidropasauli, bet ir arī tās pārveidošanas teorētiskais ierocis” .
Pasaulē joprojām valdanetaisnība, uzskata neomarksisti un citu kritiskās teorijas skolu pārstāvji. H. Markūze, R. Millzs ucrunā par cilvēka patieso dabu, kuru brutāli pārveido patērētāju sabiedrība un masu kultūra, radotcilvēka otro (neīsto) dabu un ‘dzīvespriecīgos robotus’, kas savu piepildījumu rod arvienlielākā ‘nevajadzīgo’ preču patērēšanā. Feministiskā diskursa pārstāvji ir satraukti parsievietes stāvokli sabiedrībā, feministi/-es uzskata, ka mūsdienu Rietumu sabiedrībā sievietesjoprojām ir ekonomiski atkarīgas no vīriešiem, un no šīs atkarības rodas arī citas, piem.,seksuālā – sievietei ir uzspiestā, nevis viņas dabīgā, seksualitāte, kas ir atvasināta novīrieša seksualitātes un kalpo pastāvošajai sociālajai struktūrai, kurā dominē vīrieši, bet sievietēm ir atvēlēta vienīgi subordinēta loma.
Mēs redzam, ka šo skolu pārstāvji jūt patiesu sāpi par ekspluatētajām jeb apspiestajām sabiedrības grupām vai pat šķirām un viss to patoss ir vērsts uz diezgan skaidri izteiktu mesiānismu. Ja marksisma pirmssākumos par apspiesto, un tādu, kurai nepieciešama atbrīvošana, šķiru tika uzskatīts vienīgi proletariāts, tad XX gadsimtā emancipējamo loks paplašinās. Kā jau minējām, pirmām kārtām apspiests ir pats cilvēks, apspiestas ir lielas sabiedrības grupas, piem., sievietes, imigranti un homoseksuāļi, apspiestas ir valstis, reģioni un pat kontinenti.
Ja reiz šai mācībai ir jābūt par ieroci apspiesto atbrīvošanai, mums jāredz kā tā skaidro īstenību, un tā to dara izmantojot dialektiskā un vēsturiskā materiālisma konceptus.
Materiālisma pamattēze ir tā, ka garīgais ir materiālā produkts. Vēsturiskais un dialektiskais materiālisms apgalvo, ka vēsture jāizprot kā attīstība, kas pakļauta zināmām likumsakarībām. Tās ir dialektiskās attiecības starp sabiedrības bāzi un virsbūvi, kurās dominē bāze jeb sabiedrībā valdošās ekonomiskās un ražošanas attiecību formas, bet virsbūve (ideoloģija, vērtības, normas, valsts utt.) ir bāzes determinēta. “Sabiedrības bāzi kontrolē dominējošā elite – to nosaka ražošanas līdzekļi (darabaspēks, zeme un rūpnīcas). Tomēr elites noturās pie varas arī tāpēc, ka kontrolē virsbūvi, kultūru, ar kuru elites brīvi manipulē lai piespiestu vidusmēra cilvēku atteikties no savām patiesajām intresēm.”
Viens no marksisma svarīgākajiem pieņēmumiem ir ekonomiskais determinisms. Ja mēs jautātu marksistam: kas ir spēcīgākais spēks, atbilde būtu – ekonomika jeb valdošās ekonomiskās attiecības. Jebkura postmarksisma skola lielāka vai mazākā mērā piekrīt apgalvojumam, ka ekonomiskā sistēma irnoteicošā vismaz galu galā un ka ekonomikas lauks cenšas pakļaut visus pārējos.
Protams, ne mēs, ne marksisti nevar noliegt, ka atsevišķos vēsturiskos posmos par spēcīgāku spēku var kļūt kāds cits, neekonomisks, piem., nacionālu vai reliģisku vērtību balstīts spēks (ir koncepcijas,kas arī te redz ekonomiskās bāzes determinentes), bet arī tad mēs redzam, ka galu galā, pēc zināma laika, ekonomiskā sistēma atkal nosaka dienas kārtību. “Tā šķira kura dominē materiāli, dominē arī garīgi, jo tai ir līdzekļi ar kuriem saražot arī garīgās vērtības.” Līdzīgos uzskatos ir franču sociologs Burdjē, kuru gan neviens nepieskaita neomarksistiem vai marksistiem, bet Marksa ietekmes viņa daiļradē irnenoliedzamas. Burdjē vairās atzīt ekonomisko determinismu, bet saka, ka ‘ekonomiskais lauks’ cenšassavu struktūru uzspiest visiem citiem laukiem. Piemēram, viņš saka, ka “sociālā pasaule var būt konstruēta pēc dažādiem redzējuma un dalījuma principiem, piem., ekonomiskāvai etniskā. Ekonomiski attīstītākajās valstīs ekonomikas un kultūras faktoriem ir vislielākādiferencējošā ietekme, bet tie nekad nav tik spēcīgi, lai sociālos aģentus nevarētu organizēt pēc citiem dalīšanas principiem: etniskā, nacionālā, reliģiskā…” Tomēr Burdjē runā par materiālo apstākļu determinismu kā noteicošo faktoru personības socializācijas gaitā, un tas mums liekas vairāk nekā tuvs Marksa ekonomiskajam determinismam.
MASU MEDIJU GALVENIE UZDEVUMI
“Vairums [kritiskās skolas pārstāvju] piekrīt apgalvojumam, ka mediji palīdz uzturēt status quo. Daži uzsver mediju bremzējošo lomu iespējamībā apšaubīt esošās varas autoritāti.” Runājot politoloģijas terminiem, tas ir jautājums par leģitimitātes nodrošināšanu jeb kā to apraksta Burdjē: “uzspiestais sociālās pasaules redzējums” .
Marksisti un to ietekmē esošie zinātnieki “žurnalistiku uzskata par īstenības iepazīšanas, atspoguļojuma un izmaiņas līdzekli, pirmām kārtām – sabiedriskās, politiskās dzīves, kā politiskās cīņas ieroci. Žurnālistika ir viens no sabiedrības vadīšanas līdzekļiem, ierocis ar ko regulēt tās darbību.” Mums te svarīgs ir vārds izmaiņas. Ja status quo saglabāšana ir sabiedrība dominējošās šķiras interesēs, tad izmaiņās var būt ieinteresētas dažādu sabiedrības grupas, un, ja mēs skatamies izmaiņu problemātiku arī dažādos ģeopolitiskos līmeņos, tad redzam, ka izmaiņas var būt vērstas arī uz ārpusi, tā ir, piemēram, globālā komunikācija. Arī starptautisko komunikāciju varam skatīt kritiskās teorijas kategorijās, un tās analīzē it labi der marksistiskās imperiālisma un ultraimperiālisma teorijas.
MASU MEDIJI CĪŅĀ PAR STATUS QUO
Pat nemarksistiskās domas pārstāvji viennozīmīgi uzsver komunikācijasun mediju lomu status quo uzturēšanā. Tā, piemēram, grāmatas “MASSCOMMUNICATION THEORY” ievadā autori raksta: “Padomju VDK spēks pamatā bija tajāapstāklī, ka tas kontrolēja komunikācijas tehnoloģijas. Pat lai tavā īpašumā būtu rakstāmmašīna, tev bija nepieciešama atļauja. VDK sāka zaudēt varu, kad tā sāka zaudēt varu pār jaunākajām mediju formām, kad piem., grāmatas sāka cirkulēt audio kasešu variantos. Mediji ir darba rīki ar kuriem ir radīta un tiek uzturēta sociālā kārtība.” Par vienu no galvenajiem Irānas islama revolūciju sagatavojušajiem faktoriem un priekšnoteikumu tās veiksmīgam iznākumam uzskata Francijā saražotās audiokasetes ar ajatollu un citu reliģsiko līderu runām, kas tika nelegāli ievestasIrānā un atskaņotas mošejās.
50-jos gados Lāzersfelda veiktie empīriskie pētījumi liecina, ka “mediji nav tik ietekmīgi kā bija pieņemts uzskatīt. Mediji vienīgi pastiprina jau esošās tendences nevis apdraud status quo.” Tas liecina par labu mūsu izvirzītajai tēzei, ka viena no mediju funkcijām ir esošā stāvokļa atbalstīšana, un ja reiz tie to dara, tad nākas secināt, ka mediji pārstāv šī brīža status quo ‘autorus’ – eliti.
Mēs varam izvirzīt jaunu pieņēmumu, sakot, ka tas faktiski arī ir galvenais mediju uzdevums un tikai tāpēc tie tiek radīti un uzturēti – lai noturētu status quovai arī lai šī brīža kārtību mainītu tādā vai citādā virzienā. Mediju funkcija undarba lauks ir informācijas sniegšana, un ir tikai viens iemesls kāpēc kāds vēlas sniegt informāciju – tā ir vēlme mainīt sociālo apziņu. Sociālā apziņa, sabiedriskā domatai skaitā, ja tāda pastāv, par ko daži šaubās, ir mainīga katru brīdi, tāpat kā dzīviem organismiem, arī tai ikbrīd ir nepieciešama “barība” jeb enerģija. Informācija irenerģija un matērija vienlaicīgi.
Kā jau mēs esam noskaidrojuši, medijus rada noteiktu interešu pārstāvji, lai tos izmantotukā ieročus savu interešu paušanai un vajadzību īstenošanai, lai radītu tam labvēlīgus apstākļus. Ar ko sāka Ļeņins, kad bija gatavs praktiskai revolucionārai darbībai? Ar avīzi “Iskra”. Ko daralielākās politiskās partijas pirms svarīgām vēlēšanām vai nozīmīgu jautājumuapspriešanas? Izdod savas avīzes, bukletus, nopērk raidlaikus TV un radio. J. HERBERT ALTSCHULL uzsver: “Ir vērts piezīmēt, ka sociālisma evolūciju atslēgas figūras visiir bijuši žurnālisti: Markss un Engelss, Roza Luksmemburga, Trockis un patStaļins.”
Kākreisās doma pārstāvji argumentē tēzi par to, ka mediji palīdz dominējošajai eliteinoturēt savu varu? ” Mediji apgādā eliti ar piemērotiem, viltīgiem un efektīviem darba rīkiem kas promotētādus pasaules uzskatus, kas ir derīgi to interesēm. Masu medijus var aplūkotkā publiskas arēnas, kurās notiek kultūras cīņas, kurās vienīgi dominējošā jeb hegemoniskā kultūra tiek uz priekšu. Šajās cīņās elite dominē tāpēc, ka uzsākot šo cīniņu, tai ir nopietnas priekšrocības. Opozīcija tiek marginalizēta un status quotiek pasniegts kā sabiedrības strukturēšanas vienīgais loģiskais un racionālais veids.” Te mums mazliet ir jāpakavējas pie jautājuma par dominējošās elites priekšrocībām, un īsumā jāatklāj, kādas tās ir un kā tās rodas. Tas irjautājums par mediju kontroli.
Var samērā droši apgalvot, ka par diviem galvenajiem faktoriem, kas nodrošina elites kontroli pār medijiem, uzskatāmi:
1. elitei piederošie materiālie un garīgie resursi, kas apjoma un kvalitātes ziņā krietni pārsniedz citu grupu rīcībā esošos (dažu procentu iedzīvotāju rīcībā ir lielāki kapitāli kā visu pārējo kopā ņemti, un šī tendence – bagātie daudz straujāk kļūst bagātāki nekā mazāk turīgie kļūst turīgāki, turpinās);
2. elite kontrolē arī valstiskos jeb sabiedriskos resursus, piem., nacionālās TV un radiokompānijas, tāpat arī informācijas izplatīšanas kanālus – radioviļņus, pastu utt.
Protams, jebkuram cilvēkam vai pilsoņu grupai ir tiesības veidot un uzturēt savu mēdiju, bet ja viņiem jāsaduras ar šādu konkurentu, kam ir šādas priekšrocības, izredzes uz pozitīvu iznākumu nav lielas.
Ja mēs paskatamies Latvijas piemēru, tad mēs redzam, ka pastāv it kā vairākas preses, ja par atšķirīguma pamatu ņemam to politisko pozīciju. Bet tas nekādā mērā nerunā pret elites teorijām, kuras visas kā viena apgalvo, ka sabiedrību pārvalda elite, un Latvijas gadījums attiecas uz plurālistu pausto pārliecību par to, ka sabiedrībā nav tikai viena elite, bet ir vairākas, konkurējošas. Diemžēl mēs varam apgalvot, ka arī Latvijā konkurējošās elites ir uzskatāmas par ‘šķiru sev’, tās pārstāv un aizstāv vienīgi savas intereses, unplašāki tautas slāņi tām nepieciešami vienīgi lai iegūtu politisko atbalstu un varu. Līdzīgi par ASV eliti jau 1957. g. ir rakstījis R. Millzs: “Vara ir koncentrēta mazasmilitāri-industriālā-kompleksa līderu grupiņas rokās, kas drīzāk darbojas pret plurālistisko grupu interesēm nekā tās pārstāv.” Latvijā mēs varam runāt par ekonomiskajiem grupējumiem.
Medija izveidošana un uzturēšana ir ļoti dārgs prieks un Latvijas sīktirgus specifika ir tā, ka te nav vietas vairākiem viena tipa medijiem, te nav iespējama konkurence tās klasiskajā izpratnē, jo tirgus ir par mazu un nav pieprasījuma pat pēc viena, un medija izdzīvošana pilnībā ir atkarīga no reklāmdevējiem vai sponsoriem. Piem., “vidusmēra ASV avīzē līdz 60% laukuma aizņem reklāmas ;” un “reklāmdevēji, pērkot piekļuvi saviem potenciālajiem pircējiem, avīzes nodrošina ar 70 līdz 80 % no to ieņemtās naudas, bet avīžu pircēji maksā par ko citu.” Tas viss rada virkni jaunu draudu – multinacionālajām korporācijām nav nekādu grūtību uzpirkt šādu mazu valstumedijus, un tas arī veiksmīgi tiek darīts. Mazās valstis tiek pakļautas un izmantotas caur to, ka to kultūru “apēd” globālidominējošās kultūras.
Papildus bīstamību rada tas, ka “elites, kas pārvalda kultūras industriju, parasti ir vienaldzīgas pret sava darba konsekvencēm.” Brīvā tirgus vērtība ir peļņa, un līdzekļi attaisno mērķi.
Citu aspektu, kā masu mediji uztur unatražo status quo, pētījis zinātnieks GANS 1979. g. – “85% no ziņām masu medijos, kas veltītas sociālām problēmām parāda, ka ar to sakārtošanu nodarbojas tieši sociālās elites. Bet kāpec gan ziņas velta tik lielu uzmanību elites centieniem, bet tik maz faktoriem, kas izraisījuši šīs problēmas?” Atbilde ir tā pati vecā – tiek atražotas vecās stuktūras un parādīts, ka esošā lietu kārtība ir tā vēlamākā vai pat vienīgā iespējamā un pieņemamā, arī tieši Tev, skatītāj / klausītāj.
Latvijā mediji bieži tiek dēvēti par 4-to varu, liekot ar to noprast, ka tas ir gandrīz vai neatkarīgs un plašākās tautas masas intereses aizstāvošs spēks. Ekonomiskais determinisms saka ko citu – vara ir to rokās, kam pieder un kas kontrolē ražošanas līdzekļus. Žurnālistiem un redaktoriem to nav. “Žurnālistikas politisko raksturu un subordinācijas attiecības starp žurnālistiku un politiku nosaka nevis žurnālistika, periodiskā prese, bet tieši otrādi, politika izmanto žurnālistiku, presikā līdzekli savu mērķu sasniegšanai. (…) Citiem vārdiem sakot, preses politiskais raksturs ir nevis žurnālistu subjektīvo vēlmju un tieksmju rezultāts, bet gan likumsakarīga žurnālistikas lomas, kāpolitikas ieroča, izpausme.”
Īpašs temats ir reklāma, kā viens no galvenajiem sociālās īstenības konstruēšanas instrumentiem. Ja mēs piekrītam augstāk izteiktajam apgalvojumam, ka reklāmas uztur Latvijas medijus, un galvenie (bagātākie) reklāmdevēji ir multinacionālās korporācijas, piem., Coca-Cola vai Sony, tad kritiskās skolas pārstāvju uzburtā aina un perspektīvas nav visai iepriecinošas: “Reklāmas iepako promo messages tā, lai tās pievērstu uzmanību un liktu darboties tiem cilvēkiem, kuriem bieži vien nav pat intereses un vajadzības pēc reklāmdevēju piedāvājuma. Parasti tiek attēlots, ka labākais veids, kā radīt vērtīgu personisko identitāti, ir patērēt specifiskos produktus, jo tikai tā tu spēsi priecāties, iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus, vai atrisināt problēmas (pat ja tu iepriekš nebiji zinājis, ka tev tādas ir). […] Reklāmai ir jāiedrošina pircēji, un tā drīzāk kalpo ražotājiem, nevis patērētājiem. Bieži mēs pērkam brendus tikai tāpēc, ka tie ir reklamēti kā SATUSU SIMBOLI. Par precēm, kas mūs sagrauj (piem., cigaretes), un tiek reklamētas, pat nerunāsim.”
Dialektiskā ražošanas un patērēšanas attiecībusapratne saka, ka “raћoљana raћo … ne tikai priekšmetu subjektam, bet arī subjektu priekљmetam.”
F. Tennis jau 1922. g. rakstīja: “Kas kontrolēs presi, tas kontrolēs arī pasauli. Prese ir sabiedriskās domas (kā reliģiozas ticības veida, kas ir netolerants pret jebkuru citu morālajiem uzskatiem) instruments, bet tikai no reklāmām brīva prese varētu būt brīva no propagandas un psiholoģiskā spiediena.”
DARBĀ IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS
1. “THE BEAUTY MYTH”, Naomi Wolf, 1990 Random House Canada Ltd
2. “CLASS AND CLASS CONFLICT IN INDUSTRIAL SOCIETY”, R. Dahrendorf (no gr. “The Sturcture of ModernStratification”)
3. “DICTONARY OF SOCIOLOGY”, D. Jary, J. Jary, Glasgow, 1991
4. “NAČALA”, P. BURDJĒ, Moskva, 1994
5. “SOCIOLOGIJA POLITIKI”, P. BURDJĒ, Moskva, 1993
6. “SOVREMENNAJA ZAPADNAJA SOCIOLOGIJA (SLOVAR)”, Moskva, 1996
7. “ZAPADNAJA SOCIOLOGIJA”, I. Gromov, A. Mackevič, V. Semjonov, Spb., 1997
8. “K. MARKSS I F. ENGELS – OSNOVOPOLOŽŅIKI TEORII KOMUNISTIČESKOJ ŽURNALISTIKI”, S. M. Gurevič, 1973 izdatelstvo Moskovskogo universiteta
9. “AGENTS OF POWER”, J. Herbert Altschull, 1984 Longman, NY, L
10. “DICTONARY OF SOCIOLOGY”, D. Jary, J. Jary, Glasgow, 1991
11. “ENCIKLOPEDIČESKIJ SOCIOLOGIČESKIJ SLOVAR”, 1995 Moskva
12. “ISTORIJA BURŽUAZNOJ SOCIOLOGĪ I POLOVINI XX VEKA”, Moskva, 1979
13. “MASS COMMUNICATION THEORY”, Stanley J. Baran, Dennis K. Davis, 1993 Wadsworth Publiљing Company, Belmont, California
14. “ZAPADNAJA SOCIOLOGIJA”, I. Gromov, A. Mackevič, V. Semjonov, Spb., 1997
15. “STRATEGIJA SOCIOLOGIČESKOGO ISLEDOVANIJA”, V. A. Jadovs, 1998 Moskva “Dobrosvet”
16. “SOCIAL RESEARCH METHODS”, Laurence-Neumann,1996