Medijs ir vēstījums.
„Medijs ir vēstījums” ir kanādieša mediju teorētiķa Maršala Makluena citāts, kuru jaunie mākslinieki interpretē atbilstoši laikmeta iezīmēm. Jautājums ir vai tiešām izstādes saturs atspoguļo mediju kā vēstījumu un vai tieši šī forma – fotogrāfija un video spēj to paust vairāk kā rakstīts vārds. Sākšu ar to, kas ir medijs – tas ir objekts, uz kura tiek saglabāti dati vai ar kura starpniecību tie tiek nodoti tālāk izmantošanai.
Mūsdienās medijs pilda starpnieka funkciju. Un fotogrāfija un video ir vizuālais medijs, tas kurš spēj cilvēku ietekmēt visvairāk. Lieliski tas izpaudās Galka Kulio darbā „Benzin”, kas visvairāk uzrunāja mani. Tajā vilktās paralēles starp sabiedrībā valdošajām problēmām – vardarbību, globālo sasilšanu, sabiedrības neizpratni par atšķirīgajiem cilvēkiem un laba mārketinga spēku, zīmola atpazīstamību, spēju radīt reklāmu visam un padarīt to par stilīgu. Šie reklāmas plakāti ir precīzi trāpījuši tajā posmā, kur tā izaicina sabiedrību, liet tai domāt un nevis novērsties. Pats sauklis vien aicina atsaukties un pievērst uzmanību „Benzin – for expensive living”, jo mūsdienās lielākā daļa sabiedrības tiecās uz sava dzīves līmeņa paaugstināšanu. Un reklāmas vizuālais saturs parāda, ka cilvēki visādos veidos, visos slāņos ir gatavi tiekties uz to.
Savukārt, Katrīnas Sauškinas darbā „Kailā patiesība” aizskāra tas, ka cilvēks ir gatavs nolikt visu sevi atkailinātu citiem priekšā gan fiziski, gan emocionāli, jo lasot foto kastītes instrukciju pašai neapzināti ienāk prātā „Ko es darītu šajās 10-15 minūtēs, par ko es domātu, kas būtu tas, ko es vēlētos parādīt, pavēstīt citiem?” . Jo atļaujoties to, ko ikdienā mēs nevaram, mēs vēlamies nodot vēstījumu, sajūtu vai domu. Darbs „Kailā patiesība” parāda to, ka cilvēks ir gatavs uzdrīkstēties un atkailināties tad, jo to neviens neredz (tam Katrīnai bija šī kartona kastīte). Cilvēks fotogrāfijā atspoguļo sabiedrību, ka sabiedrība ir gatava būt patiesa tikai tad, ja tas ir vai nu anonīmi vai to neviens neredz. Šī darbs visspilgtāk ataino izstādes nosaukumu, jo tas atspoguļo sabiedrības viedokli caur vienu no vizuālā medija veidiem.
Kā trešo spilgtāko izstādes mākslinieku manā skatījumā varu nosaukt Sandiju Raļuku ar darbu „Draugi”. Lielākā daļa Latvijas sabiedrība ir saskārusies ar interneta portālu draugiem.lv un lielai daļai tā ir ikdienas sastāvdaļa. Un Sandijs parādīja kā viņš redz portālu. Izrādās visu šai dzīvē var sistematizēt ar profilu bildes. Lieliski tiek parādīts tas, kā mākām, kā mēs vēlamies sevi prezentēt citiem, tas ir, skatoties uz sistematizācijas veidu: „es ar bērnu, es ar mašīnu, pie aizkariem, utt.”. Darbā mēs redzēju savu ikdienu un atradu dažu labu arī sava drauga bildi. Viena cilvēka profila bilde mums nepasaka itin neko, bet, ja redzam tūkstošs cilvēku bildes sagrupētas pēc noteiktiem kritērijiem, mēs izvērtējam un izdarām secinājumus par daļu sabiedrības vai arī dažreiz pat par visu sabiedrību. Darbs atspoguļo mūs pašus un to ka mēs vēlamies, lai sabiedrība redz mūs.
Noslēgumā varu secināt, ka apskatot trīs mākslinieku vīzijas par tēmu „Medijs ir vēstījums”, varu piekrist izvirzītajai izstādes tēmai. Un atbildot uz jautājumu, varu apgalvot, ka medijs ir vēstījums, ko jau atspoguļoju iepriekšējos trijos argumentos. Runājot par to vai vizuālais medijs ir izteiksmīgāks par rakstisko mediju, secinu, ka tas ir tikai cits veids, kā uzrunāt cilvēku. Vizuālais medijs ir tas, kas ļauj darboties cilvēku fantāzijai un veidot savus secinājumus atbilstoši saviem uzskatiem. Medijs ir tilts starp indivīdu un sabiedrību, viņš spēj viena cilvēku viedokli izstāstīt visai pasaulei.