Meksikāņu ēšanas kultūra
Meksikāņu ēšanas kultūra.
Meksika ir ļoti liela valsts. Tā ir saules un kaktusu zeme. Tā sastāv no 31 reģiona. Katrā no tiem ir diez gan atšķirīga virtuve, bet pasaulē pazīstamākā ir ar nosaukumu „TexMex”. Katrs tās reģions ir bagāts ar saviem augļiem, augiem un, protams, tradīcijām. Mango, kakao, zemesrieksti, ananasi, kukurūza, avokado, kafija, kvieši, dažādi pipari, kaktuss „nopal”, agave – visu pat nevar uzskaitīt, kas aug un dod ražu seno maiju un acteku zemē. Meksikas dāsnā zeme uzdāvināja Vecajai Pasaulei tik daudz augu kultūru, bez kurām nevar iedomāties nedz haute cuisine, nedz parastās ēstuves virtuvi.
Šobrīd pasaulē visstraujāk pieaug tieši meksikāņu ēdienu popularitāte. Vislielākie meksikāņu virtuves cienītāji ir skandināvi, jo īpaši norvēģi, kuri visvairāk patērē šos ēdienus ārpus Meksikas. Ņemot vērā skandināvu dzīvesveida nozīmīgo un pieaugošo ietekmi Baltijas valstīs, var prognozēt šo ēdienu izplatības palielināšanos arī pie mums.
Meksikas pārtikas gatavošanas tradīcijas ir jau vairāk kā 30 gadsimtu vecas. Lauksaimniecībai attīstoties, uz galda parādījās ķirbis, dažādi pipari, kartupeļi, kukurūza un tomāti. Pie tam, no ķirbja var pagatavot labu trauku (jikara) ūdens un citu dzērienu glabāšanai
Tuksnešaino rajonu iedzīvotāji jau senos laikos pagatavoja ēdienus no kaktusa, kuru nosaukums ir „Nopal”. Turpretī okeāna piekrastē iedzīvotāji uzturā vairāk lietoja garneles, zivis un bruņurupučus.
Daudzi kļūdaini uzskata, ka visi meksikāņu ēdienu ir asi un ar pārmērīgi lielu garšaugu daudzumu. Garšaugu aromāti tikai izceļ viena vai otra produkta specifiku. Turklāt, ne visiem ēdieniem pievieno čili piparu, kas jau ir kļuvis par meksikāņu virtuves simbolu. Taču galvenais likums meksikāņu kulinārijas tradīcijās ir atreast katrā produktā tā „garšas rozīnīti” un sasniegt harmoniju dažādu garšu nianšu apvienojumā. Protams, lielākā daļa meksikāņuēdienu ir asi, trīsreiz asāki nekā Latvijā, taču tas ir tikai normāli, jo Latvijā ir pavisam cits klimats un te vienkārši nav iespējams visiem ikdienā ēst tik stiprus ēdienus.
Pēc spāņu Konkistas Meksikā parādījās jauni produkti – kvieši, cukurniedres, zirņi sīpoli, pupiņas, pētersīļi, bietes, daži mājdzīvnieku veidi, kā cūkas, govis un auni -, un vietējā virtuve sāka mainīties, kļuva daudzveidīgāka. Kakao kļuva par garīdznieku un smalko dāmu mīļāko dzērienu, to pasniedza porcelāna krūzītēs.
Laika gaitā meksikāņu virtuve vēl vairāk bagātinājās ar produktiem, ievestiem no citām valstīm. No Ķīnas ieveda rīsus, pie kura meksikāņi ātri vien pierada, pārvēršot to par svarīgu meksikāņu kulinārijas sastāvdaļu, tāpēc tagad vairākums meksikāņu ēdienu tiek pasniegti ar rīsiem.
Vēl interesanti šķiet tas, ka Meksikā restorānos stāv kastes ar citroniem un āboliem, un katrs klients pie maltītes var ņemt augļus par velti, cik vien vēlas.
Runājot par Meksikas virtuvi, noteikti jāpiemin kokteiļi. Daudzus kokteiļus gatavo no jūras veltēm – austerēm, astoņkājiem, kalmāriem, garnelēm, pat haizivīm, un tas ir tikai loģiski, jo Meksiku no abām pusēm ieskauj okeāni. Nu mums, protams, var šķist dīvaini baudīt šīs jūras radības svaigā veidā.
„Chilpachole”, „Enchiladas”, „Pipiano”, „Fajitas”, „Burrito”, „Chillicon Carne”, „Nachos Supremos”, „Guacamole”, „Quesadilla Botana” – tā ir tikai daļa no tradicionālajiem meksikāņu ēdieniem. Latvijā meksikāņu restorānos šiem ēdieniem, protams, klāt ir skaidrojumi latviešu valodā.
Meksikā uz restorānu pieņemts iet pusdienās, jo vakariņas un brokastis cilvēki ēd mājās. Kāds amizants fakts – Meksikā pie krogu durvīm ir uzraksti, ka nedrīkst ienākt nepilngadīgie, cilvēki formās un sievietes. Un šie noteikumi netiek uztverti kā diskriminācija. Tas ir vienkārši – nepilngadīgie nedrīkst atrasties krogā, jo tas ir aizliegts ar likumu, ja krogā atrodas policisti vai citi cilvēki formās, tas nozīmē, ka tur atrasties nav droši, savukārt, sievietes vienas pašas nedrīkst atrasties krogā, jo tad rodas domstarpības vīriešu vidū un tā jau ir problēma.
Meksikā, kā jau tekilas dzimtenē, katrā krogā ir apmēram 20 tekilas šķirņu. Latvijā – maksimums piecas šķirnes. Tekila ir alkoholiks dzēriens, kas destilēts no agaves kaktusa un dzerams gan tīrā veidā, gan kokteiļosArī cigāri tur ir restorānu kultūras sastāvdaļa. Valda uzskats, ka Meksikā cigārus nesmēķē tikai tie, kas nevar atļauties tos nopirkt.
Restorānu interjeros tiek izmantoti Meksikas ainavu tradicionālie elementi – kaktusi, krūmi, svaigas puķes, keramikas un čuguna trauki, kokgriezumi, keramikas flīzes.
Dažos Meksikas restorānos ir tāda tradīcija – reizi dienā, kad ir daudz apmeklētāju, viss personāls – pavāri, apsargi un citi – iznāk no svām darbavietām un kopīgi nodejo kādu netradicionālu deju. Klienti ir parasti sajūsmā par šādu priekšnesumu.
Meksikāņiem ir arī tradīcija pieminēt mirušos. Tas parasti notiek 1. un 2. novembrī, kamēr citur pasaulē svin Helovīnus. Šajos svētkos meksikāņi klāj lielu svētku galdu. Neatņemama tā sastāvdaļa ir mirušo maize jeb pan de muertos. Tas ir liels, plakans saldas maizes klaips, kurā iecepts plastmasas galvaskausiņš. Ticējums vēsta, ka cilvēks, kam tas tiks, būs laimīgs. No labības cietes, pievienojot ūdeni, vaniļu, kanēli un dažkārt šokolādi, pagatavo karsto dzērienu atole, ko psniedz kopā ar tamale jeb sagrūstu kukurūzu ar gaļu un sarkanajiem pipariem.
Kopumā meksikāņu ēšanas un galda tradīcijas ir ļoti krāšņas, veselīgas un daudzveidīgas. Tieši tāpat kā pati Meksika. Meksikāņu virtuvē var atrast gan viegli pagatavojamas uzkodas, gan sātīgus svētku ēdienus, tajā skaitā arī veģetārus.