muzikas veidi 14. gs

Vēlo viduslaiku periodā (13–14.gs.) kristīgā baznīca arvien vēl saglabājusi spēcīgu ietekmi un visām Eiropas valstu dzīves jomām, tomēr arvien jūtamākas kļust laicīgās strāvas. Aug viduslaiku pilsētas. Tiek dibinātas pirmās universitātes. Cilvēks sāk apjaust gan pasaules plašumus, gan pats savu individualitāti.

Baznīcu, piļu, kā arī rātsnamu, ģilžu un citu laicīgo ēku būvē attīstās gotiskais stils. Katedrālēs dzimst un spēkā pieņemas vokālā daudzbalsīgā mūzika. Tā veidojas no patstāvīgu balsu līnoju savienojumiem, kuru palaikam uz saviem pleciem paceļ akordu kolonnas. Par galveno daudzbalsības ve

e
eidu kļust un līdz pat 16.gs. beigām paliek polifonā daudzbalsība, kur katrai balsij ir patstāvīga melodiskā līnija un ritms.

Par vēlo viduslaiku daudzbalsīgās mūzikas galvenajiem žanriem uzskatāma mesa, motete un daudzbalsīgā dziesma (gan ar garīgu, gan laicīgu tekstu). Motete kļuva par franču daudzbalsīgas mūzikas galveno formu no 13–16.gs. Motetes dziedāja ļoti ātrā tempā, tekstus saprast droši vien nebija lāgā iespējams. Ritmiskā ziņā tenors – zemākā balss – gāja lēnākā kustībā, augšējā dzīvākā.

Viens no polifonijas attīstības galvenajiem paņēmieniem ir imitācija (atdarinājums) – vienā ba
a
alsī izskanējušāš tēmas tūlītējs atkārtojums citā balsī. Imitācija veido arī senas polofonas formas – kanona – pamatu. Kanonu dažkārt veidoja stipri sarežģītā.

Vēlos viduslaikps uzplauka bruņinieku māksla, uz kura pamata veidojās laicīgā dzeja un mūzika. Šos klejojošos dzejniekus un dziedoņus franču zemē sauca pa
a
ar trubadūriešiem un truvēriem, bet vācu zemēs – par minnezengeriem un meistardziedoņiem. Viņi vienlaikus bija dzejnieki, komponisti un izpildītāji. Dažkārt gan tika algoti dziesmu pavadītāji – menestreli – vai nelieli instrumentāli ansambļi. Trubadūri un minnezengeri bija patstāvīgi viesi bagātāko bruņinieku rīkotajos turnīros (jātnieku sacensības ar neasiem zobeniem un pīķiem) un dalībnieki dziedātāju sacensībās.

Franču tribadūru dziesmas ir tuvas franču tautasdziesmām – muzikāli interesantas, ritmiski dzīvas.

Kāmēr dižciltīgo bruņinieku dziesmās klausījās citi dižciltīgie, vienkāršo tautu izklaidēja savi muzikanti. Zemnieku ciemu un pilsētu laukumos, tirgus un baznīcas svētku dienās, vienmēr un visur tur, kur pulcējās daudz ļauzu, klāt bija arī ceļojošo muzikantu un aktieru grupa – spēlmaņi, žonglieri, skomorohi –, kā nu kurā zemē viņus sauca. Dziesma un akrobātika mijās ar dejas un cirka priekšnesumiem, turklāt visam cauri sk
k
kanēja dažādu mūziku instrumentu balsis.

Stīgu trinkšķināmoinstrumentu saimē viduslaikos iekšāvās nelielas arfas, ģitāras monoherdas (dēlītis ar vienu vai četrām stīgām), psaltērijs (līdzīgs citarai vai koklei, bet spēlējams ar vālītēm) un bruņinieku iecienītā lauta. Lociņinstrumentu grupā valdīja violu dzimta. Krota ir viens no senākajiem ši grupas instrumentiem. Vēlāk tai pievienojās lociņa lira, vēl vēlāk – vijole. Tautas muzicēšanai iemīļotas bija bungas, stabules, ragi, flautas, bet sevišķi – somu dūkas. Kristīgo svētku muzicēšanai parasti izmantoja mazas, pārnēsājamas ērģelītes (portatīvus). Gan bruņinieku, gan spēlmaņu priekšnesumos mūzikas in
n
nstrumentiem galvenokārt bija pavadošā loma, taču veiklākie spēlmaņi droši vien pamanījās parādīt savu prasmi arī kādā instrumentālā solopriekšnesumā.

Renesances pirmie vēstneši parādījās 14.gs sākumā Francijā un Itālijā, tajā jaunākajā mūzikas stilā – Ars nova – jaunā māksla. Sāk kompozīcijās izzust korāļu temas, salūzt trijdaļīgā taktsmēra vienvalodība, daudzbalsības rīklē iekļust tercas un sektas, kas ar savu saldimu drīz izskauž parallēlo kvertu un kvintu secību, arvien vairāk daudzbalīgajā mūzikā ieviešas mažoru un minoru gammas.

Francija

Francijā – ars nova – visspilgtāk pārstāvj trīs ievērojami mūziķi: Filips de Vitrī, Johans de Muriss un Gījoms de Mašo, kura spēcīgā ietekme sniedzas pāri visam 14.gs. Filips de Vitrī – francijas karaļa padomnieks, pāvesta labi ieredzēts bīskaps, ievērojams franču mūzikas domātājs, pirmais formulējā jaunās daudzbalsības stila teorētiskos pamatus un deva arī tam vēsturisko nosaukumu “ars nova”. Iespējams, ka viņš bijis, kas radījis parallēlo kvintu un oktāva noliegumu mūkikā, kam piekrita tika liela nozīme visā daudzbalsīgās mūzikas attīstībā. Kopā ar Johanu de Murisu, otru “ars nova” slavenu tēoriķi, viņš izdeva arī ievērojamas mensurālā nošu raksta reformas. Lielākais franču “ars nova” pārstāvis Gījoms de Mašo ģeniāls mūziķis – dzejnieks, pār kuru ilgi ir klājusies aizmirstība, ber ko tagadnes mūzikālā pētniecība ir izcēlusi kā vienu no spēcīgākajām, lielākajām mūzikas vēstures personībām, Viņa milzīgais radošais darbs rezumē sevī visu franču skolas darbu viduslaikos, viņa ietekme pārvaldīja 14. gs., tvēra visu tolaiku muzikālo pasauli. Viņš ir rakstījis gandrīz vienīgi laicīgo mūziku, apdziedājis mīlu un dzīves priekus biežāk un labprātāk, nekā sāpes un ciešanas un mūzikā ir licis tikai savas dzejas. Skaitliski lielākā viņa darbu grupa ir balādes, tolaik īpatnēja deju dziesmu forma, visbiežāk solobalsij instrumentu pavadījumā. Viņa slavenā mesa mūzikas vēsturei svarīga kā vecākā daudzbalsīgā mesa. Aprīnojama ir uzbūves tehnikas izsmalcinātībā viņā motetes.

Izoritmika ir visai zīmīga 14.gs. kompozīcijas tehnika, kuras butībā ir vienmēr atkārtojošos vienādos ritmiskos periodos, kuros mainījās tikai melodija, bet ne ritms un toņu ilgums.

Leave a Comment