Nāvessods

Nāvessods

Nāvessods

Rietumu civilizācijā, kura pēdējos 500 gadus ekonomiski un politiski dominē pasaulē, un uzspiež savu vērtību skalu visām pārējām kultūrām, nāvessodu aplūko no divu teoriju – utilitārisma un retributīvisma, – viedokļa. Utilitārisma piekritēji postulē, ka nāvessods esot “briesmīgs”, “visatbaidošākais” sods, taču vienīgais sods par vairākkārtējām slepkavībām, kas 100% novērš iespēju tās atkārtot. Tb nepieciešamais un mazākais ļaunums. Retributīvismā pieiet problēmai vienkāršāk: “par smagākajiem noziegumiem – smagāko sodu. Ja vairākkārtēja vai arī sevišķi smaga slepkavība ir smagākais noziegums, tad ir jāizmanto nāvessodu.”
Kopš homo sapiens pastāv kā suga (kā lēš vēsturnieki – vismaz savus 150-300 000 gadus), pastāv arī nāvessods. Tiesa, akmens laikmetā pret kopienu noziegušos indivīdu nevis nogalināja, bet gan izraidīja, kas bija līdzvērtīgi nāvessodam, jo citas kopienas to nepieņēma un tas gāja bojā, neatstājot pēcnācējus, t.i. tā gēni netika pārmantoti. Nāvessoda pastāvēšana visus šos gadu tūkstošus bija visnotaļ racionāli argumentēta, un pašsaprotama likās doma likvidēt ļaunumu:

1. Nāvessods vispilnīgāk iemieso sevī vissmagākā nozieguma vainas izpirkšanas principu;
2. Tas novērš iespēju veikt atkārtotu noziegumu;
3. Tas atbrīvo sabiedrību no to apdraudoša indivīda.

Mūsdienās nākuši klāt vēl daži argumenti, piemēram:
1. Tas ir efektīvākais preventīvais līdzeklis pret tādu nozieguma veidu kā tīšas slepkavības;
2. Mūža ieslodzījums vieninieka kamerā ir nežēlīgāks par ātru dzīvības atņemšanu, pie tam sabiedrībai to mūdzi jāuztur, maksājot nodokļus, kas būtu noderīgāki citur;
3. To atbalsta sabiedriskā doma, kuru demokrātiskā sabiedrībā teorētiski nevar neņemt vērā.

Līdz šim šie principi un pati procedūra funkcionēja nevainojami gan no praktiskajiem, gan no konkrētā laika morāli ētiskajiem apsvērumiem. Taču XX gs. vidū grupa ietekmīgu Eiropas intelektuāļu izvirzīja domu, kuru šobrīd aktīvi atbalsta arī politiskā elite: tiesa, kura vairāk vai mazāk atzīst nāvessoda nepieciešamību, nav labāka un ētiskāka par pašu noziedznieku. Piemēram, A.Kamī: “Sabiedriskajam organismam nāvessods ir tas pats, kas vēzis cilvēka organismam, tikai ar vienu atšķirību – neviens nekad nav uzskatījis vēzi par nepieciešamību, par kādu likumīga ir padarīta slepkavība.” Viņš uzsver, ka nāvessods ir nevis sods, bet gan sabiedrības atriebība indivīdam. Sodu, kas soda noziedznieku, bet nenovērš nozieguma sekas, jādēvē par atriebību. Tas pielīdzināms instinktam, nevis likumam. Ja daba mūs virza uz slepkavību, tad likumam tai nav jāseko. Likums esot radīts, lai “pielabotu” dabu. Atļaušos gan visai skeptiski raudzīties uz šo Kamī domu, jo cilvēces līdzšinējā pieredze liecina – vislielākās problēmas līdz šim radušās no vēlmes “pielabot dabu”, vienalga, vai tā būtu upju pagriešana citā virzienā, vai mākslīgi radītu utopisku principu uzspiešana sabiedrībai.

Pirms gadiem izskanējušajās diskusijās Apvienoto Nāciju Latvijas asociācijas rīkotajā konferencē “Nāvessods, sabiedrības un indivīda drošība slepkavas dzīvības neaizskaramība” vairākkārt tika pielīdzināta demokrātiskas un eiropeiskas sabiedrības prioritātei,kas prasa tūlītēju nāvessoda atcelšanu Latvijā. Savukārt V.Keris norāda uz šīs tēzes apšaubāmību no ētikas viedokļa: “Izbrīnu rada neatlaidība, ar kādu sabiedriskajai domai patlaban cenšas iedvest liekulīgu vainas sajūtu pret indivīdiem, kuru nežēlības upuru pirmsnāves mokas un morāli salauzto tuvinieku ciešanas arvien biežāk liek nodrebēt pat pieredzējušiem operatīvo dienestu darbiniekiem. Te nav runa par nonāvēšanu pašaizsardzības rezultātā vai aiz neuzmanības, bet par cietsirdīgām slepkavībām, kas neatstāj vietu cilvēcībai ne slepkavu domās, ne darbos.” (Diena, 25.02.98.)

Tomēr dažās sabiedrībās vēl joprojām ļaunprātīgs slepkava tiek sodīts ar nāvi, bet citās ne. “Acīmredzot runa ir par to, cik vērtīga katrā sabiedrībā ir cilvēka dzīvība. Cilvēktiesību speciālisti uzskata, ka tiesības uz dzīvību ir pamattiesības, kas cilvēkiem piemīt dabiski – tās nevar piešķirt par labu uzvedību vai atņemt, ja cilvēks ir slikts. Valstij ir pienākums stingri ievērot šīs tiesības, un nāvessods kā valsts vārdā izdarīta slepkavība ir nepieļaujams, jo valsts tādējādi stimulē vardarbību, mazina sabiedrības cieņu pret cilvēktiesībām.” (turpat) Protams, gana automātiski rodas doma, ka cilvēktiesības ir jānopelna – vai mēs pārāk viegli tās nepiedēvējam tiem, kas varbūt nemaz nav pelnījuši, lai viņus varētu uzskatīt par cilvēkiem? Taču, ja atceramies Aristoteļa definīciju, ka “cilvēks ir divkājaina būtne bez spalvām un plakaniem nagiem”, tad varam cilvēktiesības attiecināt uz pilnīgi visiem homo sapiens sapiens sugas pārstāvjiem.

Rietumu civilizācijas cilvēkam nāve, kas skar viņa kultūrai piederīgo, šķiet šausmīga un nepieļaujama. Tomēr diezgan uzkrītoši, ka gandrīz vienmēr sodāmā tiesības uz dzīvību vispār netiek aplūkotas no esošo un potenciālo vardarbības upuru viedokļa. Te parādās tas, cik patiesi Rietumu sabiedrībai rūp cilvēka dzīvība: upuris ir miris, tātad tas vairs ir tikai skaitlis statistikā, ko var piereģistrēt, nošausmināties un aizmirst. Bet slepkava ir dzīvs un viņa dzīvība ir neaizskarama un svēta…

Kampaņā, kura vērsta uz nāvessoda kā tāda atcelšanu un nomainīšanu pret mūža ieslodzījumu, vērojami trīs pamatiemesli, ar kurām politiskā elite uzspiež vietējai sabiedrībai nāvessoda atcelšanas ideju:

1) morāli ētiskie iemesli ? ikviena dzīvība esot no Dieva un vienīgi Dieva ziņā; ļaunumu nevar uzveikt ar ļaunumu; kā gan jūtas nāvessoda izpildītājs?; cieņa pret cilvēka dzīvības unikalitāti esot eiropeiskās identitātes pazīme; cilvēku rokās nav mehānisma, ar kuru atdarīt šādus noziegumus, tāpat kā cilvēki nespēj noteikt, vai noziedznieks ir labojams vai nē; nāvessods ir iluzors līdzeklis cīņā ar ļaunumu;
2) politiskie iemesli – Rietumi mūs nesapratīs; starptautisko un nevalstisko organizāciju spiediens; Latvijas valsts un tiesību vēsturiskā pēctecība;
3) racionālie iemesli – nāvessods neietekmē noziedzības līmeni; soda galvenā funkcija ir pāraudzināšana; iespējamās tiesu kļūdas; vai vēl viena nāve ko dos?.

Šī medijos vērojamā argumentācija man šķiet visai pašvaka…

MORĀLI ĒTISKIE IEMESLI

“Ikviena dzīvība ir no Dieva un vienīgi Dieva ziņā”.

Par šo tēmu nevar spriest ne juristi, ne politiķi, ne kāds cits – tas ir teoloģijas jautājums, kuru varētu risināt, saaicinot kopā gan kristīgo konfesiju pārstāvjus, gan kādu rabīnu, mullu, budistu lamu utt. Līdz ar to, kamēr nav izskanējis speciālistu viedoklis (pasaulē ir vismaz 100 pietiekami lieli reliģiskie virzieni, kam būtu šajā jautājumā ko teikt).

“Ļaunumu nevar uzveikt ar ļaunumu.”

Kas gan šajā gadījumā ir “ļaunums”? Vai, piemēram, mednieks nošaujot mežā ar trakumsērgu slimu jenotu, arī ir veic “ļaunuma” aktu, jeb tikai lietišķi izpilda pienākumu, atbrīvojot faunu no turpmākiem draudiem? No ētikas viedokļa nāves faktam nav starpības starp mieru un karu, tātad, ja šo principu ievērojam, jāsāk domāt par drīzu armijas un zemessardzes izformēšanu, policijas atbruņošanu (nogalināšana tiek pieļauta, veicot arestu vai gadījumos, kad no apcietinājuma izbēg ieslodzītais, aizstāvot valsti no citas valsts agresijas utt.). Pie tam ar likumu būtu jāaizliedz pretoties vardarbībai, ne aizstāvot citus, ne sevi, jo var taču gadīties, ka uzbrucējs tiek nonāvēts!

“Kā gan jūtas nāvessoda izpildītājs?”

To šī argumenta lietotāji gluži vienkārši nevar zināt – iespējams, ka uz bendes amatu ļaudis rindā stāvēs. Cilvēks, kurš labākajā gadījumā vasarā ir nositis odu, nevar pat teorētiski restaurēt nāvessoda izpildītāja izjūtas. Līdz ar to arī šis arguments ir tikai uz emocijām balstīts un pat melīgs (jo cilvēki runā par to, ko nezina), tātad neņemams vērā. Pie tam neviens nespriež par to, kā jūtas tie, kuriem jāapsargā uz mūžu ieslodzītie slepkavas (kuriem vairs nav no kā bīties, nav ko zaudēt).

“Cieņa pret cilvēka dzīvības unikalitāti ir eiropeiskās identitātes pazīme.” (A.Panteļejevs, Diena, 25.02.98.)

Kopš kura laika tas tā ir?!? Vai kopš tā laika, kad spāņi radīja pasaulē pirmās koncentrācijas nometnes? Vai kopš tā laika, kad Lielbritānija, Francija un ASV iebruka Ķīnā, jo tā atsacījās pieļaut narkotiku (opija) tirdzniecību? Vai kopš tā laika, kad vācu zemūdenes gremdēja pasažieru kuģus visās jūrās, bet viņu pretinieki noslaucīja no zemes virsmas Drēzdeni? Vai kopš tā brīža, kad angļi izdeva PSRS nošaušanai un izsūtīšanai uz Sibīriju Donas kazakus, bet mūsu kaimiņi zviedri – no vācu armijas dezertējušos latviešu leģionārus? Vai kopš tā brīža, kad ASV un to Eiropas sabiedrotie iebruka Ēģiptē, vai mazliet vēlāk – kad to kara aviācija bombardēja Tripoli? Vai kopš tā brīža, kad Latvija centīgi vēlējās sūtīt savu vienīgo lidmašīnu nomest vienīgo aviobumbu uz kāda Bagdādes bērnudārza (zem kura noteikti glabājoties burkas ar mēra baciļiem)? XX gadsimtā vien šī konkrētā identitāte ar savu “cieņu pret cilvēka dzīvības unikalitāti” ir izraisījusi divus pasaules karus, jeb mēs to jau esam aizmirsuši? Tā ir tukšafrāze, kas neizsaka neko citu kā abstrakta, utopiska modeļa slavinājumu, bet, tā kā tā ir pilnīgā pretrunā ar vēsturisko patiesību un realitāti. No ētikas viedokļa tā jau ir ņirgāšanās par klausītājiem (uzskatot tos par muļķiem).

“Cilvēku rokās nav mehānisma, ar kuru atdarīt šādus noziegumus, tāpat kā cilvēki nespēj noteikt, vai noziedznieks ir labojams vai nē; nāvessods ir iluzors līdzeklis cīņā ar ļaunumu”

Atkal tukši, ne ar ko nepamatoti apgalvojumi! Sabiedrības rokās ir perfekts mehānisms (tiesas un izmeklēšanas struktūras), kas spēj konstatēt nozieguma vaininieku, un ar likumu par katru noziegumu pret līdzcilvēkiem ir noteikts sods. Protams, “atdarīt” nodarīto ļaunumu pilnā mērā mēs sabiedrība nevar (šādā gadījumā būtu ar viņu jāizrīkojās tieši tāpat kā konkrētais slepkava izrīkojās ar saviem upuriem, t.i. jānogalina ar spīdzināšanas elementiem, bet to jau nepieļaus). Runājot par līdzekļa “iluzoritāti”, jāatceras, ka, ja ļaunums ir mūžīgs un visurpastāvošs, tad jebkura pretošanās tam ir “iluzora”. Bet vai tāpēc ir jāpārstāj pretoties tam? Šie argumenti ir tik nekonkrēti un neko nepasakoši, ka pat grūti tos analizēt, piekrītot vai nepiekrītot.

POLITISKIE IEMESLI

“Rietumi mūs nesapratīs.”

Mana dzīves pieredze liecina, ka, lai kā kāds censtos, vienmēr kādam kaut kas viņā nepatiks. Tāpat ir arī starptautiskajās attiecībās ? ES struktūrās padomdevēju ir daudz, un lai kā Latvijas valdība necenstos, visus norādījumus izpildīt neizdosies (izpildīto vietā noteikti nāks jauni un tā līdz bezgalībai). Pie tam mēs labi redzam, ka ne jau šādi sīkumi stāv Latvijai ceļā uz ES. Latvija tur iekļūs tad, kad Eiropai tas būs saimnieciski izdevīgi. Bez tam, citas valstis, lai iestātos ES, veic pilsoņu aptauju (referendumu). Man liekas dīvaini, ka mūsu politiķi spriež par iestāšanos ES kā par izlemtu jautājumu (tāpat kā par nāvessoda atcelšanu), pat nepacenšoties provizoriski painteresēties par pilsoņu viedokli šajā jautājumā. Var būt, ka visi LR pilsoņI būs “par”, taču to jau vēl nevar zināt. Šķiet, ka arī te izpaužas man nezināmi demokrātijas kā valsts politiskā pamata ētiskie principi…
Latvija 1997. gadā ar likumu pieņēmusi un apstiprinājusi Eiropas Cilvēku tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kuras 2. pants nepārprotami nosaka: “… nevienam nedrīkst ar nolūku atņemt dzīvību, izņemot, ja tiek izpildīts tiesas spriedums pēc apsūdzības noziegumā, par kuru likums paredz šādu sodu.” Savukārt nāvessoda pretinieki postulē, ka ļaundarus atstāt dzīvus pieprasa Konvencijas 6. protokols (kura teksts Latvijā līdz šim nav publicēts un, līdz ar to, lielākā daļa no runātājiem to nav lasījuši). Pie tam šī Konvencija nemaz nav nekāda “svētā govs”, kuru akli būtu visiem jāievēro, jo 63. pants paredz, ka “… šīs Konvencijas nosacījumi tiek pielietoti, ņemot vērā vietējās prasības”, tātad – LR pilsoņu un iedzīvotāju viedokli. Tomēr nākas konstatēt, ka gandrīz vienmēr tajās Eiropas valstīs, kurās nāvessods ir atcelts, tas ir noticis, valdībai neņemot vērā sabiedrības vairākuma protestu. Šķiet, arī Latvijā gaidāms tas pats, jo demokrātijas principi ir spēkā tikai tad, kad tautas viedoklis saskan ar valdības viedokli, pretējā gadījumā tiek konstatēts,ka tauta “nav vēl gatava” tik demokrātiskiem jaunievedumiem, un tos ir jāīsteno par spīti tās protestiem. Tā Valsts prezidenta kancelejas apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka uz korespondenta jautājumu “ar kādām tiesībām prezidents drīkst lemt tautas vietā?” atbildēja: “viņam tādas tiesības ir noteiktas ar likumu”. (JA, 28.03.-4.04., 1998) Nu kā lai te neatceras viena cita prezidenta pārliecību par savu nekļūdīgumu, izmantojot ar likumu noteiktās tiesības aicināt tautu “katram palikt savā vietā”?

“Starptautisko un nevalstisko organizāciju spiediens”.

Mēs redzam, ka dažādas starptautiskās un nevalstiskās organizācijas, kuras nekādi nepārstāv LR pilsoņu viedokli) pēdējos gados sūta mums petīcijas un kritizē Latviju par stāvokli cietumos un noziedznieku tiesību neievērošanu. Bet vai kāds atceras gadījumus, kad šīs organizācijas tikpat aktīvi būtu rūpējušās par bāreņu, invalīdu un pensionāru dzīves apstākļu uzlabošanu? Nekad šie jautājumi nav izvirzīti kā kritērijs uzņemšanai ES! No ētikas viedokļa šāda dubultmorāle ir ciniska, šausminoša un visādā ziņā apkarojama. Šķiet, ka to šīs organizācijas lieliski novērtē un izmanto Latviju kā poligonu savu ideju īstenošanai (izdosies – labi; neizdosies – nāks jaunas idejas).

“Latvijas valsts un tiesību vēsturiskā pēctecība”.

Šajā gadījumā tiek apelēts pie 1933. gada Sodu likuma, aizmirstot pieminēt noziedzības līmeni un noziegumu veidus Latvijā tajā laikā. Pēc Latvijas republikas dibināšanas valsts nežēlīgi un visai sekmīgi apkaroja bandītismu ar karatiesu palīdzību, kuras vairumā gadījumu piesprieda nāvessodu (atcerēsimies kaut vai bēdīgi slaveno Kaupēnu). Kad nopietnie noziegumi bija praktiski izskausti un vairumā sastopami tikai sīki sadzīviski pārkāpumi, nāvessodu varēja atļauties arī vairs nepiemērot. Tā laika situāciju nekādi nevar salīdzināt ar pašreizējo stāvokli Latvijā. “Kas notiek pēc 1991.gada? 1992.gadā – 213 slepkavības, 1993.gadā – 293 slepkavības, 1994.gadā – 429 slepkavības utt.”. (JA, 28.03.-4.04., 1998) Pie tam jāatceras, ka īstenībā slepkavību ir daudz vairāk, nekā to uzrāda oficiālā statistika, jo ir ļoti daudzi gadījumi, kad tā tiek noformulēta kā “smagi miesas bojājumi, kuru rezultātā iestājusies cietušā nāve”. Fantastisks formulējums, kuru izmantojot plašāk, Latvijā slepkavību vispār vairs nebūs, bet būs visai plaši izplatīti “smagi miesas bojājumi…” (kas radušies, piemēram, cirvim vai lodei pāršķeļot upura galvaskausu).

RACIONĀLIE IEMESLI

“Nāvessods neietekmē noziedzības līmeni”.

Ja ticam šīs tēzes aizstāvju nosauktajai informācijai un skaitļiem (kas ņemti no citu valstu statistikas), tad jātic vien ir. “Tā ka nāvessoda preventīvā – audzinoši profilaktiskā loma uz citiem noziedzniekiem diezin vai iedarbojas”. (Rita Aksenoka, JA, 28.03.-4.04., 1998) No otras puses, mēs redzam, ka līdz ar prezidenta izsludināto moratoriju ir strauji pieaudzis smago noziegumu skaits. Savukārt atsaukšanās uz citu valstu pieredzi (visbiežāk tiek minēta Kanāda, kur pēc nāvessoda atcelšanas noziedzības līmenis turpina samazināties) man atgādina laiku, kad tikpat aktīvi atsaucās uz Ukrainas pieredzi kukurūzas audzēšanā: arī Latvijā jāieviešot šo produktīvo graudaugu kultūru. Neraugoties uz vietējo lauksaimniecības speciālistu opozīciju, ieviesa arī – rezultātus mēs zinām. Kanādā, šķiet, ir cits iedzīvotāju izglītībs un kultūras līmenis.
Noziedzības līmeni jau neietekmē sodu bargums, bet gan soda neizbēgamība un iedzīvotāju vispārējais kultūras līmenis. Sodam jābūt nevis maksimāli bargam, bet gan neizbēgamam un taisnīgam. Par kādu noziedzības līmeņa samazināšanu var runāt, ja policijas darbinieku ekipējums, sociālās garantijas un atalgojums, korupcija un neizglītotība to prestižu sabiedrības hierarhijā nospiedis vai viszemākajā slānī; ja policijā strādā vai nu fanātiķi (no kuriem sievas, neizturot darba daudzumu un naudas trūkumu, ir aizbēgušas), vai stulbeņi, kuri citur godīgu darbu atrast nevar, taču šeit var izmantot savu varu pār cilvēkiem un iespējas ņemt kukuļus (dīvaini, kāpēc visi tā raujas strādāt ceļu policijā, bet rūpēties par mazgadīgajiem klaidoņiem neviens īpaši nevēlas?). Kā mēs varam runāt par tiesisku valsti, ja sabiedrībā pazīstama tiesnese savam dēlam 21 gada dzimšanas dienā uzdāvina aploksni ar 21 simts latu naudas zīmi (kas noteikti ir iekrātas no trūcīgās ierēdņa aldziņas)?!? Ko padomā jebkurš autovadītājs, ja zina, ka braucot dzērumā, pārkāpjot visus iespējamos noteikumus konkrētajā ceļa posmā, uzbraucot uz ietves un notriecot vairākus cilvēkus (no kuriem viens mirst, bet divi citi tiek traumēti) viņš dabūs ilgus gadus sēdēt cietumā, bet par šādu rīcību sabiedrībā plašāk pazīstams cilvēks (attiecīgi ar ietekmīgu paziņu loku) tiks sodīts nosacīti un ar autovadītāja tiesību atņemšanu uz neilgu laiku? Šādu piemēru mēs ikdienā redzam tik daudz, ka sabiedrību pārņēmis tiesiskais nihilisms, kas ir vislabākā augsne noziedzības uzplaukumam.

“Soda galvenā funkcija ir pāraudzināšana”.

Varbūt Artis Buks kļūdās, bet līdz šim soda galvenā funkcija bija sodīt par pārkāpumu un izolēt ļaundari no normāliem cilvēkiem (normāls cilvēks šādu noziegumu vienkārši nespēj veikt savu psihes īpatnību dēļ; tikai anomālas psihes gadījumā cilvēks ir spējīgs uz noziegumu). Artis Buks saprot, ka paaudze, kura uzaugusi, naktīs zem segas ar kabatas lukturīša palīdzību pārlasot A.Makarenko “Pedagoģisko poēmu”, lolo šādas ilūzijas. Taču liekas, ka tā ir visai utopiska doma. Vēsture vēl nav sastapusi recidīvistu, kuru sods būtu pāraudzinājis. Sods var pāraudzināt kabatzaglēnu, nevis slepkavu. Indivīds kurš nesen Eksporta ielā nogalināja sievieti un izrāva sirdi zīdainītim nav cilvēks. Protams, fizioloģiski viņš ir līdzīgs cilvēkam, bet tā psihe ir tik kroplīga, ka garīgi tas mums ir tikpat tuvs kā marsietis. Te mēs sastopamies ar tādu garīgu deģenerāciju, ka izturēties pret to kā pret “noklīdušu avi” būtu nepareizi. Šajā situācijā nāvessods ir vienīgais veids, kāsabiedrībai atbrīvoties no to apdraudoša indivīda (humānāk, protams, būtu aizsūtīt to uz neapdzīvotu planētu, taču šādas iespējas cilvēcei pagaidām nav). Vai patiesi kāds tic, ka šāds slepkava reiz kļūs par krietnu cilvēku? No medicīnas un bioloģijas viedokļa (bet cilvēks ir zīdītājs un dabas sastāvdaļa, vai tas mums patīk vai nepatīk) tas nav iespējams.

“Iespējamās tiesu kļūdas, kuru sekas ir traģiskas”.

Tas ir visnopietnākais un visloģiskākais arguments, kurā patiesi ir vērts ieklausīties. Lai gan krimināllikums nebūt neparedz obligātu nāvessoda pielietošanu. Tiesa spriedumu nosaka, vadoties no tādiem kritērijiem kā apsūdzētā personība, notikuma apstākļi, pierādījumu kvalitāte utt. Spriedumu var vairākas reizes pārsūdzēt augstākās tiesu instancēs. Pie tam nedrīkst aizmirst, ka nāvessodu praksē piemēro tikai recidīvos gadījumos, kad noziedznieks atkārto savus smagos noziegumus. Beigu beigās tiesu kļūdas iespējamas jebkurā citā gadījumā, kad cilvēku nepatiesi notiesā par zādzību, ekonomiskajiem noziegumiem vai jebkuru citu likumā paredzēto gadījumu, bet tāpēc jau neatcels ieslodzījumu cietumā kā tādu. Bez tam, konferencē “Nāvessods, sabiedrības un indivīda drošība” bijušais LR ģenerālprokurors J.Skrastiņš loģiski norādīja, ka tiesības uz dzīvību nav tikai nāvessoda pamatproblēma, jo nogalināšana tiek pieļauta, veicot arestu (kad izmeklēšanas kļūda ir daudz reālāka nekā tiesā), vai gadījumos, kad no apcietinājuma bēg ieslodzītais (par kura noziegumu nāvessods nav paredzēts, vai kurš pat vēl nav notiesāts).

“Vaivēl viena nāve ko dos?”.

Ja spriež par indivīda nāvi kā tādu, tad liekas, ka neko īpašu jau nedos gan. Bet ja atceras, ka šis indivīds ir veicis “tīšu slepkavību (vai pat vairākas) pastiprinošos apstākļos sevišķi mokošā veidā ar spīdzināšanu”, tad, atšķirībā no mūža ieslodzījuma dos pilnīgu garantiju, ka viņam nebūs iespējas noslepkavot vēl kādu. Pie tam jāatceras, ka uz mūžu ieslodzīto izvietošana un apsardze atbilstoši nepieciešamajiem standartiem (kuri ceļā uz ES tikai pieaugs) būs visai dārgs prieks jau tā trūcīgajam valsts budžetam. Tērēt tam nodokļu maksātāju naudu laikā, kad trūkst līdzekļu izglītībai, sociālajai sfērai, medicīnai, policijai, armijai u.c. ir ne tikai neracionāli, bet arī nesaprātīgi. Pie tam man kā nodokļu maksātājam nepatīk, ka par manu naudu algotie ierēdņi (valdība) to tērē, kā man liekas, nevajadzīgi un lieki, lai tikai apmierinātu savas ambīcijas un tiktu Eiropas smilšu kastē spēlēties. Ja ES vēlas, lai mēs uzturam slepkavas pie dzīvības, lai parsaviem līdzekļiem uzceļ tiem absolūti drošu cietumu un dod to uzturēšanai līdzekļus. Vēl izdevīgāk būtu, ja šie padomdevēji pieņemtu mūsu recidīvistus savā maizē.
Jautājums – “vai Latvijas valdība rīkojas ētiski, gatavojoties pieņemt lēmumus, kas var ietekmēt kriminogēno situāciju valstī, bet pati dzīvojot miesassargu ielenkumā un drošībā, nejūtoties ne mazākā mērā kriminālo elementu apdraudēta?” Šo jautājumu uzdeva Ritai Aksenokai, taču viņa uz to neatbildēja, sākot stāstīt par to, cik briesmīgi noziegumi pēdējā laikā paveikti. (JA, 28.03.-4.04., 1998)

SECINĀJUMI

Nāvessoda atcelšanas apoloģētu argumenti ir neracionāli, emocijām pārbagāti un loģiski nepamatoti. Līdz šim neviens argumentēti nav pierādījis – kāpēc nāvessodu vispār ir jāatceļ? Ko tas uzlabos sabiedrības dzīvē (jāmaina ko tādu, kas nedarbojas, vai darbojas apmierinoši)? Šai gadījumā nav iekšējas argumentācijas. Ir tikai abstrakta parunāšana par Eiropas identitāti, humānismu, cilvēktiesībām utt., beigu beigās kautri atzīstoties, ka mums jau šīs izmaiņas nav vajadzīgas, tās pieprasa “lielie brāļi”. Bez tam, kā jau minēju, jautājumā par nāvessoda atcelšanu cilvēktiesības (šai gadījumā – tiesības uz dzīvību) vispār netiek aplūkotas no esošo un potenciālo vardarbības upuru viedokļa, kas ir vairāk kā neētiski. Valsts pilsoņu un iedzīvotāju vairākuma viedoklis tiek rupji ignorēts, kas ir nedemokrātiski. Līdz ar to, izanalizējot visus par un pret, nākas secināt – nāvessoda (kā elementāra līdzekļa atbrīvoties no sabiedrībuapdraudoša indivīda) atcelšanai nav attaisnojuma ne no ētikas, ne no racionalitātes skatījuma.

Darbu veidoja : Dairis Brazjuļs un Pāvels Griško 10.c