Nākotnes enerģijas avots – Ūdeņradis.

S A T U R S

IEVADS..............................3

Ūdeņraža vēsture.........................4

Ūdeņradis dabā. Ūdeņraža iegūšana.................5

Alternatīvais enerģijas veids-Ūdeņraža šūnas izmantošana......6

Ūdeņraža šūna.............................6

Ražošana un izmantošana.......................7

Izmaksas..............................8

Vai ūdeņradis ir drošs?..........................8

Ūdeņraža loma Latvijas zinātnes attīstībā................10

Vispārīgās ziņas par ūdeņradi......................11 Ievads.

Cilvēku pasaule attīstās, pieaug arī Zemes iedzīvotāju skaits. Jau šodien vajadzētu sākt domāt gan par pārtikas trūkumu nākotnē, gan par nākotnes enerģētiku un transportu. Kļūst baisi, jau iedomājoties vien par naftas, akmeņogļu un dabasgāzes apjomiem, kas nepārtraukti tiek ņemti no Zemes. Fosilo kurināmo ietekme uz vidi neapšaubāmi ir negatīva, turklāt to resursi ir ierobežoti. Ci

i
ita ceļa nav, enerģijas ieguvei ir jāmeklē avoti, kuru izmantošana nenodarītu tik būtisku kaitējumu videi un neizsmeltu to.

3Ūdeņraža vēsture.

Nav precīzi zināms,kurš ir pirmais,kas ieguvis ūdeņradi,iedarbojoties ar sērskābi uz dzelzi.Iespējams,ka tie ir bijušie ķīnieši,iespējams,ka Eiropā to pirmais ieguvisParacelzs.Tā kā udeņradis vaidojas,dzelzij iedarbojoties ar skābēm,tad tā izdalīšanos vajadzēja novērot jau senatnē.Bet ta laika eksperimentetāji naizprata notiekošo būtību.Vēl 17.gs.beigās Francijas galma ārstsu un pazīstamās grāmatas

„ Ķīmijas kurss” autors Nikola Lemerī (1645.-1715.) rakstīja; „Ievietot 3 unces (85.g-aut.piez.) vitriola eļļas (sērskābes-aut.piez.) vidēja lieluma kolbā ar garu kaklu,pieliet 12 unces ūd

d
dens; kad maisījums sasalis,iemest tajā pa porcijām 1-1,5 unces sīku dzelzs skaidiņu: notiek uzvārīšanās un delzs izšķīsana,veidojot baltus tvaikus,kas paseļas un piepilda kolbas kaklu.Ja pie kolbas kakla pieliek aizdegtu vaska sveci,tad tavaiki tūlīņ aizdegas,un tajā pašā laikā notiek sprādziens,un svece nodziest.Bieži no
o
ovērojams,ka tavaiki deg kā lāpa virs kolbas kakla pat līdz ceturdaļstundai.”

Tātad tikusi novērota ūdeņraža izdalīšanās.Izdalījušos gāzi Lemerī par „degošo gaisu”.

Pirmais,kas konstatēja,ka degošais gaiss ir jauna gāze un sīkāk izpētija tā īpašības (1766.g.),bija angļu zinātnieks Henrijs Kevendešs (1737.-1862.) ir teicis,ka viņš esot bijis „pats bagātākais no zinātniekeim un pats zinošākais no bagātniekiem”.

Kevendešs konstatēja,ka „degošais gaiss” veidojas ne tikai reakcijā starp dzelzi un sērskābi,bat arī reakcijās strap cinku un sērskābi un dzelzi,cinku un alvu un sālsskābi.Viņš konstatēja,ka izdalījusies gāze ir bez krāsas un smaržas,neuztur degšanu un nav derīga elpošanai. „Degošais gaiss” sprāgst tikai tad,ja tas ir sajaukts ar parasto gaisu.Kevendešs noteica arī „degošā gaisa” blīvumu un konstatēja,ka tas ir ļoti mazs.Viņš atrada arī,ka „degošajam gaisam” sprāgstot un degot,veidojas ūdens.

Tā kā Kevendešs izpētija jaunās gā
ā
āzes īpašības,tad Kevendešu uzskata par ūdeņraža atklājēju.Vārdu „ūdeņradis” „degošajam gaisam” deva 20 gdus vēlāk Francijas Zinātņu akadēmijas terminoliģijas komosija,kas darbojās A.Lavuazjē vadībā.

4Ūdeņradis dabā. Ūdeņraža iegūšana.

Uz Zemes ūdeņradis brīvā stāvoklī satopams tikai niecīgos daudzumos. Dažreiz tas izdalās kopā ar citām gāzēm vulkānu izvirdumos, kā arī no zemes urbumiem, iegūstot naftu. Tomēr savienojumu veidā ūdeņradis ir visai izplatīts. Tas redzams jau no tā, ka ūdeņradis sastāda devīto daļu no ūdens masas. Ūdeņradis ir visos augu un dzīvnieku organismos, tāpat tas ietilpst naftas, akmeņogļu, br

r
rūnogļu, dabasgāzu un daudzu minerālu sastāvā. Ūdeņradis sastāda aptuveni 1% no visas Zemes garozas masas, ieskaitot ūdeni un gaisu. Pārrēķinot procentos, izrādās, ka 17% no visa Zemes garozas atomu kopskaita ir ūdeņraža atomi.

Ūdeņradis ir visizplatītākais elements kosmosā. Tas veido aptuveni pusi no Saules un vairuma citu zvaigžņu masas. Ūdeņradi atrod gāzu miglājos, starpzvaigžņu gāzu sastāvā. Zvaigžņu dzīlēs noris ūdeņraža atomu kodolu pārvēršanās hēlija atomu kodolos. Šis process noris ar enerģijas izdalīšanos. Daudzām zvaigznēm, to skaitā Saulei, tas ir galvenais enerģijas avots. Procesa ātrums, t.i., ūdeņraža atomu kodolu skaits, kuri pārvēršas hēlija atomu kodolos vienā kubikmetrā vienā sekundē, ir mazs. Tāpēc procesa ātrums un līdz ar to arī enerģijas daudzums, kas laikā vienībā izdalās vienā tilpuma vienībā, ir mazs. Tomēr kopējais enerģijas daudzums, ko Saule izstaro, Saules milzīgās masa dēļ ir ļoti liels. Tas atbilst Saules masas samazinājumam aptuveni par 4 miljoniem tonnu vienā sekundē.

Rūpniecībā ūdeņradi visbiežāk iegūst no dabasgāzes. Šo gāzi, kas sastāv galvenokārt no metāna, sajauc ar ūdens tvaiku un skābekli. Karsējot gāzu maisījumu 800.900°C temperatūrā katalizatora klātienē, noris reakcija, kuru shematiski var attēlot ar šādu vienādojumu:

2CH4 + O2 + 2H2O = 2CO2 + 6H2

Iegūto gāzu maisījumu sadala. Ūdeņradis attīra un vai nu izlieto turpat iegūšanas vietā, vai arī transportē zem paaugstināta spiediena tērauda balonos.

Cits svarīgs rūpnieciskas ūdeņraža iegūšanas paņēmiens ir tā izdalīšana no koksa gāzes vai naftas pārstrādes gāzēm. Procesu realizē, gāzu maisījumu atdzesējot līdz ļoti zemām temperatūrām, kurās visas gāzes, izņemot ūdeņradi, sašķidrinās.

Laboratorijā ūdeņradi lielāko tiesu iegūst, elektrolizējot NaOH vai KOH ūdens šķīdumus. Šķīdumu koncentrācijas izvēlās tādas, kas atbilst šo šķīdumu maksimālajai elektrovadītspējai (25% NaOH šķīdums un 34% KOH šķīdums). Elektrodus parasti izgatavo no lokšņu niķeļa, jo šis metāls sārmu šķīdumos nekordē pat tad, ja to lieto par anodu. Vajadzības gadījumā iegūto ūdeņradi attīra no ūdens tvaika un no skābekļa zīmēm. No citām laboratorijas metodēm visizplatītākais ir ūdeņraža iegūšana no sērskābes un sālsskābes sķīdumiem, iedarbojoties uz tiem ar cinku. Šo reakciju parasti realizē ar Kipa aparātu.

Kipa aparāts.

5

Alternatīvais enerģijas veids-ūdeņraža šūnas izmantošana.

Ūdeņraža šūnas

Ūdeņraža šūna ir elektroķīmiska ierīce, kurā elektriskās strāvas iegūšanai tiek izmantots ūdeņradis. Būtībā tā ir ļoti līdzīga akumulatoram, atšķirība ir tā, ka ūdeņraža šūnu nevajag uzlādēt tā kā akumulatoru un tā neizlādējas. Kamēr vien tiek pievadīta degviela (ūdeņradis), tiek ražota elektrība.

Ūdeņraža šūnās tiek savienots ūdeņradis un atmosfēras skābeklis, rezultātā iegūstot elektrisko strāvu un ūdeni. Katrā ūdeņraža šūnā ir divi poraini elektrodi, ko atdala šķidrs elektrolīts. Porainie elektrodi ir klāti ar platīna katalizatoru. Kad ūdeņradis un skābeklis, sūcoties cauri elektrodiem, saskaras ar katalizatoru un elektrolītu, tie jonizējas. Ūdeņraža jons H+ tiecas uz negatīvi lādēto (2) skābekļa jonu. Tiem reaģējot, rodas tīrs ūdens, kas tiek izvadīts no ūdeņraža šūnas. Ūdeņraža protons pie skābekļa dodas caur elektrolītu, bet tā elektrons tiek novadīts pa elektrodus savienojošu apvedceļu.

Tādējādi tiek iegūta elektriskā strāva, kas var tikt izmantota ne vien transportlīdzekļu elektromotoros, bet arī citās elektriskās iekārtās.

Ir ūdeņraža šūnu sistēmas, kuras ietver arī tā saucamo degvielas pārveidotāju. Šāda ierīce spēj izmantot jebkuras ogļūdeņražu degvi.elas ūdeņradi – no dabasgāzes, metilspirta vai pat benzīna. Tā kā ūdeņraža šūnas darbība nebalstās uz degšanu, izdalītās kaitīgās vielas būtu daudz mazākas nekā vistīrākajā degvielas degšanas procesā. Degvielas pārveidotājs, protams, nav obligāta ūdeņraža šūnu sistēmas sastāvdaļa, ūdeņradi ir iespējams iegūt arī rūpnieciski.

Fosforskābes ūdeņraža šūnas ir komerciāli visvairāk attīstītais ūdeņraža šūnu tips. Tās tiek izmantotas strāvas iegūšanai pat slimnīcās, viesnīcās, biroju ēkās, skolās, lidostās u.c. Fosforskābes degvielas šūnas ražo elektrību ar vairāk nekā 40 procentu efektivitāti (visefektīvākais iekšdedzes dzinējs darbojas ar 30% efektivitāti) vai 85 procentu efektivitāti, ja tiek izmantotas koģenerācijai (elektrības un siltuma iegūšanai vienlaicīgi). Šis ūdeņraža šūnu veids var tikt izmantots arī lielos transportlīdzekļos, piemēram, autobusos vai lokomotīvēs.

Protonu apmaiņas membrānas ūdeņraža šūnās šķidrā elektrolīta vietā tiek izmantota polimēra membrāna. Tās ir ar augstu enerģijas ražošanas pakāpi, spēj mainīt jaudu atkarībā no enerģijas pieprasījuma un ir piemērotas arī automašīnām un citām ierīcēm, kur nepieciešama ātra aizdedze. ASV Enerģētikas departaments paziņojis, ka ūdeņraža šūnas ar protonu apmaiņas membrānu ir vispiemērotākās nelielas jaudas automašīnām, ēkām, kā arī dažādām nelielām ierīcēm, piemēram, videokameru akumulatoru aizvietošanai.

Kausēta karbonāta ūdeņraža šūnas ir ļoti efektīvas enerģijas iegūšanai un ļauj izmantot no akmeņoglēm iegūtu degvielu.

6

Cietā oksīda ūdeņraža šūnas var tikt izmantotas lielas enerģijas iegūšanai, arī industriālām vajadzībām un lielās elektrocentrālēs. Pastāv iespēja, ka šā tipa ūdeņraža šūnas varētu lietot arī transportlīdzekļos. Eiropā tiek izmēģināta 100 kilovatu iekārta, bet Japānā jau darbojas divas nelielas 25 kilovatu ūdeņraža šūnu iekārtas. Cietā oksīda sistēmās šķidrā elektrolīta vietā parasti tiek izmantots cietas keramikas materiāls, kas ļauj darboties ļoti augstā temperatūrā. Enerģijas ieguves efektivitāte varētu sasniegt 60%.

Sārma ūdeņraža šūnas ilgu laiku ir izmantotas NASA Visuma izpētes misijās. Tās spēj sasniegt pat 70% efektivitāti. Šajās ūdeņraža šūnās kā elektrolīts tiek izmantots sārms – kālija hidroksīds. Līdz šim sārma ūdeņraža šūnas ir bijušas pārāk dārgas komerciālai ražošanai, tomēr vairākas kompānijas meklē iespējas pazemināt to cenu un paplašināt to izmantošanas spektru.

Ir arī divi jauni ūdeņraža šūnu tipi, ar kuru izpēti joprojām nodarbojas NASA un citas organizācijas:

 tiešā metilspirta ūdeņraža šūnās elektrolīta vietā arī tiek izmantota protonu apmaiņas membrāna, bet anodakatalizators pats izdala ūdeņradi no metilspirta, tādējādi atbrīvojot sistēmu no degvielas pārveidotāja. Efektivitāte atkarībā no temperatūras var būt 40% un augstāka.

 degvielu atjaunojošās ūdeņraža šūnas ir noslēgta loka elektrības ražošanas sistēmas. Izmantojot saules enerģiju, elektrolīzes iekārtā ūdens tiek sadalīts ūdeņradī un skābeklī, kas tiek ievadīti ūdeņraža šūnā, kur tiek ražota elektrība, siltums un ūdens. Pēc tam ūdens tiek novadīts uz elektrolīzes iekārtu, un process atkārtojas.

Ūdeņraža šūnās patērētais ūdeņradis pašlaik izmaksā apmēram septiņas reizes vairāk nekā benzīns.

2H + O2 = H2O & elektriskā strāva

Ūdeņraža šūnas shēma..Ražošana un izmantošana

Ūdeņraža šūnu ražošanā un enerģijas iegūšanā ļoti aktīvas ir ne vien Savienotās Valstis, bet arī Kanāda, Japāna, Vācija. Šeit tiek atbalstīta šo tehnoloģiju attīstība, samazinot nodokļus, piešķirot aizdevumus un subsīdijas.

Daudzas kompānijas jau ievieš ražošanā ūdeņraža šūnas un iegulda arī finansiālus līdzekļus to izpētē. Tā, piemēram, DaimlerChrysler nesen ieguldīja 450 miljonus Kanādas dolāru Kanādas uzņēmumā Ballard Power Systems, lai veicinātu ūdeņraža automašīnu attīstību. Turklāt DaimlerChrysler jau ir izveidojusi četrus ūdeņraža šūnu automodeļus, arī autobusu. Pēdējais no šiem modeļiem ir veidots uz kompānijas A klases pasažieru automašīnas bāzes.

7

Auto ražošanas kompānija Toyota paziņojusi, ka pirmo komerciāli ražoto ūdeņraža auto modeli sāks pārdot 2003. gadā, gadu pirms to paredzējušas darīt DaimlerChrysler, Ford un General Motors. Honda plāno ražot 300 ūdeņraža automašīnas gadā no 2003. gada. Tiek izmēģinātas daudzas eksperimentālas ūdeņraža automašīnas, piemēram, Mazda Van, kas jau ir nobraukusi simtiem tūkstošus kilometru pa Amerikas automaģistrālēm. Pasaules pilsētās kursē daudz ūdeņraža autobusu, arī Londonas pašvaldības ir pasūtījušas šādus autobusus.

Kompānijas Statoil, Northwestern Power Systems un Methanex Corporation strādā pie projekta, kas demonstrētu metilspirta izmantošanu ūdeņraža šūnu sistēmās enerģijas iegūšanai sadzīves vajadzībām. Aļaskā ir atklāta ASV lielākā komerciālā ūdeņraža šūnu sistēma. Tajā ir piecas paralēli saslēgtas ūdeņraža šūnas, kas ražo vienu megavatu elektrības.Izmaksas

Pašreizējā ūdeņraža šūnu iekārtu cena ir aptuveni 3000 dolāru par kilovatu. Šāda cena ir izdevīga reģionos, kur elektrības cenas ir augstas, bet dabasgāze – lēta. Tiek plānots, ka, cenām sasniedzot 1500 dolārus par kilovatu, šīs iekārtas iespiedīsies visas Amerikas enerģijas tirgū. Tomēr ūdeņraža šūnām ir jābūt krietni lētākām, lai tās kļūtu komerciāli izdevīgas transportlīdzekļu ražošanā. Pašreiz šādas iekārtas izgatavošana parastai automašīnai izmaksā 3000 dolāru, tādēļ nepieciešami papildu pētījumi, lai šīs izmaksas samazinātu. Tomēr DaimlerChrysler apgalvo, ka pirmo konkurētspējīgo un komerciāli izdevīgo auto pārdos jau 2004. gadā.Vai ūdeņradis ir drošs?

1937. gada 6. maijā notika pasaulē lielākais ar ūdeņradi saistītais nelaimes gadījums – Hindenburgas dirižabļa ugunsgrēks. Nelaimes gadījumā gāja bojā 35 cilvēki – lielākā daļa nositās, lecot no degošā lidaparāta, citi sadega uz degošā cepelīna paklāja vai nosmaka dīzeļdegvielas tvaikos. Valda uzskats, ka ugunsgrēks izcēlās ūdeņraža dēļ, tāpēc mūsdienās ir izteiktas bažas, vai ūdeņraža šūnu lietošana nebūtu bīstama. ASV Enerģētikas departamenta pasūtītajās drošības pārbaudēs Ford Motor Company konstatēja, ka patiesībā ūdeņraža uzglabāšana ūdeņraža šūnās ir pat drošāka nekā benzīna uzglabāšana. Šajās pārbaudēs tika pētīti arī Hindenburgas nelaimes gadījuma cēloņi.

Hindenburgas dirižabļa fragmentus analizēja pat NASA zinātnieki. Aculiecinieku stāstītais liek domāt, ka degšanu varbūt izraisījušas elektriskas izlādes uz gaisa kuģa virsmas, tā saucamās svētā Elma ugunis. Vēsturiskie pieraksti un kuģa gāzes maisu atlieku analīzes atklāj, ka tie bija veidoti vai nu no celulozes acetāta, vai celulozes nitrāta, kas abi ir uzliesmojoši savienojumi. Turklāt kā saules gaismu atstarojošs materiāls, kas neļautu sakarst ūdeņradim, bija izmantotas alumīnija skaidas. Jāpiebilst, ka celulozes nitrāts un metāla skaidas ietilpst arī raķešu degvielā. Pētījumi liecina, ka dirižablis varēja aizdegties, uzliesmojot to klājošajam pārkarsušajam audumam. Šajā gadījumā varēja būt tikai piedeva uguns intensitātei. Ūdeņraža šūnu sistēmās gāze jāuzglabā avārijas drošās tvertnēs, nevis smalka gumijota auduma maisos. Šādi tvertne būs izturīgāka pret plīsumiem auto sadursmes gadījumā nekā pati automašīna, droša pret dīzeļdegvielas liesmām, kā arī neplīstu pat pie 2,25 reižu lielāka spiediena, nekā paredzēts. Turklāt arī potenciālās enerģijas lielums uz vienu pasažieri (0,2 gigadžouli) būtu simt reižu mazāks nekā Hindenburgas dirižablī.

8

Katrs ūdeņraža tvertņu veids tiek testēts, šaujot uz to ar revolveri. Lielākajā daļā gadījumu ūdeņradis vienkārši izplūst pa šāviena caurumu, nenotiekot nekādai eksplozijai. Ikvienam ir skaidrs, kāds būtu efekts, ja no revolvera izšautu uz benzīna tvertni! Sadursmes gadījumā labi projektēts ūdeņraža transportlīdzeklis būtu mazāk bīstams nekā benzīna vai dabasgāzes auto: pirmkārt, jau minētās spiediena īpaši izturīgās gāzes tvertnes dēļ; otrkārt, ūdeņraža ātrās sajaukšanās (difūzijas) dēļ ar citām gāzēm (difūzijas koeficients ir 12,2 reizes lielāks nekā benzīnam); treškārt, ūdeņraža šūna saturētu par 60% mazāk potenciālās enerģijas nekā benzīna vai dabasgāzes automašīnās; ceturtkārt, sistēmā būtu inerces slēdzis, kas sadursmes gadījumā vienlaicīgi slēgtu ūdeņraža padeves vārstuļus, kā arī atslēgtu elektrību. Ūdeņraža eksplozījas iespējas ir krietni zemākas nekā benzīnam (ūdeņraža maisījums ir 13% attiecībā pret gaisu, bet benzīnam tikai 1%).

Šķiet, ka ūdeņraža šūnu tehnoloģija sevi ir pieteikusi visai veiksmīgi un pārliecinoši. Bez šaubām, piesardzība un pat daļēja skepse ir nepieciešama – tas ir vislabākais katalizators labu ideju uzlabošanai un pilnveidošanai. Tomēr noliegt, ka ūdeņradis ir nākotnes enerģētikas neatņemama sastāvdaļa, vairs nav iespējams

9Ūdeņraža loma Latvijas zinātnes attīstībā.

Pasaules fosilo kurināmo (ogles, nafta, gāze) resursi pēc 30 – 80 gadiem būs jau izsīkuši, brīdina zinātnieki. Viena no perspektīvākajām nākotnē ir ūdeņraža enerģētika. Taču šo viegli gaistošo gāzi nepieciešams attiecīgi fasēt uzglabāšanai. Labāko veidu, kā to izdarīt, meklē Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta zinātnieki.

Ir trīs visizplatītākie veidi, kā uzglabāt ūdeņraža gāzi – saspiežot, sašķidrinot, ķīmiski saistot. Pēdējais tās uzglabāšanas veids praksē tiek izmantots mazāk – metāli un sakausējumi, kurus dēvē par metālhidrīdiem, tiek “uzlādēti”, pievadot ūdeņradi zem spiediena vai mainot temperatūru. Atkarībā no materiāla īpašībām, palielinot siltumu vai pieliekot spiedienu, ūdeņradis atkal tiek izdalīts.

Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta speciālisti meklē labākos ūdeņraža uzglabāšanas veidus, lai padarītu vieglākas un drošākas degvielas tvertnes. Fizikas un matemātikas fakultātes doktorante Līga Grīnberga fizikas doktora Jāņa Klepera vadībā cenšas pārveidot metālhidrīdu sastāvu tā, lai iegūtu vieglāku un lētāku ūdeņraža uzglabāšanas vidi.

Patlaban citās valstīs radītās tvertnes, kurās ūdeņradis ķīmiski saistīts ar metāliem, ir pārāk smagas. Lai nobrauktu 500 kilometrus, automašīnai jāved līdzi aptuveni 470 kilogramus liels smagums, turklāt tajā ir tikai daži desmiti (ap 65) kilogramu ūdeņraža.

Latvijas zinātnieki par šīs viegli gaistošās gāzes glabātāju izvēlējušies lantāna niķeļa sakausējumu (LaNi5), jo ūdeņradi tajā var iedabūt tikai ar 5 atmosfēru lielu spiedienu +80 vai pat +40 grādu temperatūrā un uzglabāt istabas temperatūrā. Taču šis metālhidrīds ir dārgs, tāpēc Līga Grīnberga mēģina izpētīt fizikālās un ķīmiskās īpašības lantāna mišmetālam (neattīrītam LaNi5), aizvietojot 1/3 šī maisījuma ar stiklu, kas kopsummā ir gan vieglāks, gan daudz lētāks. Jau secināts, ka šādā salikumā ūdeņradis metāla režģī iekļūst ātrāk, tāpat kā no tā izkļūst, paaugstinot temperatūru.

10Vispārīgās ziņas par ūdeņradi.

Nosaukums: Ūdeņradis

Kārtas simbols: H

Kārtas numurs: 1

Atomsvars: 1.00797

Elektronegativitāte: 2,1

Vērtība: 1

Atrašanās vieta periodiskajā tabulā: 1 A grupa, 1.periods.

Elektronu izvietojums atomos: H s¹

Jonu rādiuss: H 1.54

Jonu lādiņš: 1-

Jonizācijas potenciāls: H 13.6

Atklāšanas gads: 1766

Ūdeņraža nosaukumi dažādās valodās:

o Latviešu nosaukums – Ūdeņradis

o Krievu nosaukums – Водород

o Latīņu nosaukums – Hydrogenium

o Angļu nosaukums – Hdyrogen

o Franču nosaukums – Hydrogéne

o Vācu nosaukums – Wasserstoff

Ūdeņraža izotopi: H¹ – protijs, H² vai D – deiterijs, H³ vai T – tritijs.Atomu T:H¹ koncentrāciju attiecība dabā aptuveni vienāda: atmosfērā 1:10¹?, lietus ūdenī 1:10¹?,okeāna ūdenī 1:10²°.D saturs dabā sastopamajā ūdeņraža izotopu maisījumā ir 0.014-0.05%.

Saules atmosfēras sastāvā: H 81,76 %

Litosfēras sastāvā(svara %): H (0.15)

Fizikālās īpašības:

o Relatīvais blīvums (g/l) – 0.09

o Kušanas temperatūra (° C) – -259.4

o Viršnas temperatūra (° C) – -252.8

Šķīdība ūdenī: pie (0°C) -2.17 un pie (20°C)- 1.82

Izmantotā literatūra.

 Ķīmisko elementu vēsture.Šablons.

 Vispārīgā ķīmija.N.Gļinks.1981.g. „ Zvaigzne”

 Neorganiskā ķīmija.N.Ahmetovs.1978.g. „Zvaigzne”

 Žurnāls „Vides vēstis ”

 Latvijas universitātes avīze „Zinātne un pētniecība”

Leave a Comment