Napoleona Bonaparta
izaugsme līdz karavadonim
(1769 – 1821)
Darba autors………………………………………………Rūta 11.c
Bērzpils
2007
Saturs
Ievads 3.lpp.
1. Napoleona bērnības gadi 4.lpp.
2. Napoleona skolas gaitas 7.lpp.
3. Dienesta gaitas uzsākot 11.lpp.
Nobeigums 14.lpp.
Izmantotās literatūras saraksts 15.lpp.
Ievads
Napoleons Bonaparts (1769.15.08. – 1821.5.05.) pirmais Francijas Republikas konsuls (1799 – 1804), Francijas imperators (1804 – 1814, 1815.03 – 1815. 06.). Bonapartu dinastijas aizsācējs. Dzimis Korsikā muižnieku ģimenē. 1785.gadā sāka dienēt Francijas armijā. Izvirzījās Lielās Francijas revalūcijas laikā, brigādes ģenerālis 1794.
1799. gada novembrī izdarīja valsts apvērsumu un nodibināja militāru buržuāzijas diktatūru. Napoleona iekšpolitika un ārpolitika bija vērsta uz lielburžuāzijas interešu aizsargāšanu un buržuāzijas valsts nostiprināšanu. Ārpolitikā centās nodrošināt Francijas rūpniecības kapitāla politikas un ekonomikas hegemoniju Eiropā.
Pēc sekmīgiem kariem ar Eiropas valstu kolīciju visa Rietumeiropa un Centrāleiropa izņemot Angliju nonāca Napoleona varā. Krievijā 1812. gadā Francijas armijas sagrāve līdz ar to sākās impērijas sabrukums. 1814. gadā Napoleons bija spiets atteikties no troņa un tika izsūtīs uz Elbas salu. 1815. gadā atguva troni, bet pēc sakāves Vaterlo kaujā atteicās no troņa.
Pēdējos dzīves gadus pavadījis svētās Helēnas salā angļu gūstā.
Napoleons karu vēsturē iegājis kā ievērojams karavadonis, stratēģis un taktiķis, kas prasmīgi izmantoja regulāras masu armijas priekšrocības.
Par Napoleonu, viņa dzīvi, darbiem, to nozīmi un sekām ir uzrakstīts vairāk kā 70 000 grāmatu un vairāk kā 400 000 atsevišķu rakstu. Kamēr vieni cenšas Napoleonā redzēt tikai ģeniālo un brīnišķīgo, tikām citi – un viņu vārds ir leģions – iztēlo Napoleonu par tik ļaunu un briesmīgu, nosaukdami viņu par Antikristu, kā varētu brīnīties, kāpēc zeme ir šādu cilvēku panesusi, ja nezinātu, ka patiesība pārspīlējumos nekad nav atrodama.
1. Napoleona bērnības gadi
Napoleona tēvs Kārlis bija liela auguma, slaiks, skaists vīrietis. Viņš bija straujš un enerģisks. Būdams liels patriots, viņš ņēma visdzīvāko dalību korsikāņu atbrīvošanas cīņās Paoli pusē. Arī Kārlis Bonaparte ar savu sievu Letīciju pārnāca atpakaļ Ajačio, kur jau pēc dažām nedēļām, 1769. gada 15. augustā, piedzima viņu ceturtais bērns – Napoleons. Pēc abu pirmdzimto bērnu nāves jaunā māte no visas sirds bija vēlējusies, lai viņas turpmāko bērnu veselība būtu labāka un lai viņi varētu izaugt lieli un stipri. Nezinādama citas izejas, viņa, savu vīru kauju laukos pavadīdama, bija sevī apņēmusies savu nākamo bērnu novēlēt dievmātei, lūgdamās ikdienas, lai tikai svētā Dievmāte palīdzētu bērnu uzturēt dzīvu un labi veselu. Pēc kara beigšanās, pārbraucot Ajačio, jaunā māte gribēja labprāt pildīt savu solījumu un bieži gāja baznīcā. 1769. gada 15. augustā, kad katoļu baznīca svinēja Dievmātes Marijas svētkus, Letīcija Bonaparte bija aizgājusi uz baznīcu, tomēr, uznākot dzemdību sāpēm, viņai bija jādodas mājās. Ienākot zālē, turpat uz grīdsegas, pirms māte bija paspējusi līdz gultai aiziet, dievkalpojuma laikā piedzima šis Dievmātei pirms dzimšanas novēlētais bērns. Tik dīvaini bija sākušās Napoleona gaitas šajā pasaulē.
Ar stingru roku Napoleona māte vadīja un valdīja savu vienkāršo saimniecību. Noteikti un stingri viņa iepotēja bērniem stingru disciplīnu, cieņu par vecākiem un, cik viņa pati bija redzējusi un saprata, – ārējo pieklājību. Bet par visām lietām viņa uzturēja stingru kopības apziņas garu savas dzimtas locekļu starpā. Šo dzimtas solidaritātes un kopības apziņu Korsikas salenieki turēja tik lielā cieņā, ka par viena ģimenes locekļa apvainošanu vai viņam nodarīto pārestību, pārējie ģimenes un dzimtas locekļi atriebās līdz pat septītajai paaudzei.
Napoleona māte stingri apkaroja bērnu melus, iekāres un katru pamanīto netikumu. Šai ziņā viņa savus bērnus audzināja tik pat stingri kā senie grieķi. Letīcija Bonaparte mīlēja visus bērnus vienādi. Tomēr tuvākais un mīļākais viņai bija arvienu tas, kam bija uzbrukusi kāda nelaime. Un vai tam, kas uzdrošinās mātei nepaklausīt! Kad māte vienu dienu sauca mazo Napoleonu uz baznīcu, bet zēns negribēja iet, viņš saņēma tādu pliķi, ka viņam palika uz visiem laikiem skaidrs, ka mātes vārds ir likums, par kura nekavējošu izpildīšanu nav atļauta ne mazākā šaubīšanās vai pārdomas. Tādu pat pliķi viņš saņēma vēl kādu citu reizi. Toreiz māte bija devusies ciemā kalnos un neņēma Napoleonu līdzi. Puisēns lūgdamies bija sekojis mātei pa šauru kalnu taciņu. Pēc brītiņa māte apgriezusies ieraudzīja, ka Napoleons arvien vēl nebija atgriezies mājās, bet klusu turpināja viņai sekot. Ne vārda neteikusi, māte tā sapliķēja zēnu, ka viņš pakrita un pa galvu, pa kaklu novēlās pa stāvo kalnu taku. Vēlākos dzīves gadus Napoleons un viņa māte atcerējās vēl kādu gadījumu, kad Napoleons, gan vienīgo reizi savā mūžā, tomēr bija dabūjis mātes pātagu pārbaudīt. Tas noticis tā: Napoleona mātes māte bijusi visai veca, salīkusi māmiņa, kas arvien gājusi uz nūjas atspiezdamās. Ar mazo salīkušo augumu, sirmo galvu, spieķīti un savu izskatu viņa atgādinājusi drīzāk pasaku laumu, nekā parastu sirmgalvi. Napoleonam, viņa māsām un brāļiem sirmā vecenīte arvien bijusi mīļa un gaidīta viešņa, jo, atnākdama ciemā, viņa apdāvinājusi bērnus saldumiem. Reiz, redzēdami viešņu nākam, Napoleons un viņa māsa Paulina, ļoti dzīvs un draiskulīgs skuķis, kļuvuši tik priecīgi un pārgalvīgi, ka sākuši pakaļķēmoties mātes, mātes gaitai. Sirmgalve to redzējusi un pārmetusi Napoleona mātei, ka viņa neesot ieaudzinājusi cieņu pret sirmgalvjiem, ne arī pienācīgo godbijību pret vecākiem. Kad Napoleona māte dzirdējusi par notikušo, viņa tūlīt steigusies bērnus pārmācīt.
Bērnības pirmos gados Napoleons brīžiem bijis visai dzīvs, veikts, trokšņains un ātrs zēns. Viņš visādi darījis pāri vecākajam brālim Jazepam, atstādams viņam padarīt arī savus darbus. Napoleons bieži uzbrucis Jazepam, kodies, kāvies, skrāpējies. Bet pirms vēl Jāzeps paspēja muti atvērt, jau Napoleons skrējis mātei Jazepu nosūdzēt. Napoleons parasti nav bijis liels kārumnieks. Tomēr noliegtie augļi arī viņam kādreiz bija likušies pievilcīgi. Viņš bija iezadzies ģimenes dārzā un tur apēdis dažas vīģes, par ko dabūja no mātes krietnu bārienu. Citās reizēs, kad māte palaidnību dēļ zēnu bija atstājusi tikai ar gabalu rupjas maizes, Napoleons aizmānījies pie krustmātes, kas nosodīto krustdēlu pabarojusi ar kastaņiem un citiem gardumiem. Tomēr jau salas pamatskolā ejot, var Napoleonā novērot arī pretēja rakstura īpašības. Lai gan viņš labprāt ēdis baltmaizi, skolā viņš bieži apmainījis mājās iedoto baltmaizi pret daudz sliktāko kareivju maizi. Kad māte viņu par to bārusi, Napoleons atbildējis, ka arī viņš būšot kareivis. Tāpēc viņam jau laikus jāpierod ēst rupjā maize, kuru viņš tāpēc atrodot par labāku nekā baltmaizi, bet kad māte viņam nopirkusi koka zobenu un bungas, zēns neko citu vairs nav zīmējis uz sienām un citur, kā tikai kaujām sarindotus kareivjus. Tāpat Napoleons agrā bērnībā labprāt spēlējies ar citiem zēniem, sarīkodams kaujas uzbrukumus. Bez tam Napoleons jau bērnībā bija iemīļojis skaitļus un daudzreiz veselām dienām nolīdis vientuļā kaktā, lai tur atrisinātu rēķinu uzdevumus. Šī pieķeršanās matemātikai ar gadiem kļuva vēl stiprāka. Kad Napoleons bijis 8 gadus vecs, viņam mājas terasē izbūvēts no dēļiem atsevišķs istabveidīgs nodalījums, kur viņš brāļu netraucēts, nolīdis rēķināt savus uzdevumus. Šī pieķeršanās matemātikai un vientulības meklēšana ir raksturīgas Napoleonam visa mūža garumā. Liekas, ka jau no mazotnes viņam bija iedota cenšanās meklēt problēmas, kas jāatrisina, meklējot tajā pat laikā arī vientulību, kas vajadzīga šo problēmu atrisināšanai.
Napoleons bērnības gados nevairījās citu bērnu sabiedrības. Viņš labprāt spēlēja ar viņiem karaspēles, bet bez žēlastības aizdzina, kas traucēja viņam vientulībā veicamos darbus. Citi bērni par to dažreiz mēģināja Napoleonu pazemot. Viņi pat sacerēja dziesmiņu, izsmiedami, ka Napoleons arvien staigājot ar pār zābakiem nobrukušām zeķēm.
Napoleona otra kaislība Korsikas salā bijusi tieksme uz peldēšanos un mazgāšanos. Šī tieksme bijusi vienāda visiem Napoleona brāļiem un māsām. Tā, pat arī tieksme staigāt gandrīz kailiem salas saltajā gaisā un karstajā saulē. Šīs iedzimtās tieksmes Napoleons saglabājis līdz mūža beigām.
Dīvains pēc savas dzimšanas, dīvains pēc gara un rakstura novirziena, viņš jau bērnībā tā atšķīrās no citiem bērniem, it kā viņš zinātu un saprastu, ka viņam būs pa lielākai daļai vienam bez palīgiem un atbalsta jājiet pretī savam dīvainajam liktenim un tā piepildīšanai, – risināt daudzas svarīgās, līdz tam pasaulē uzkrājušās un neatrisinātas problēmas. Šīm gaitām liktenis viņam deva līdzi jau no pašas bērnības viņa straujo un neatlaidīgo dabu, stipro garu, darba un vientulības mīlestību, kas nozīmē arī gara spēku un stiprumu, un pieķeršanos matemātikai, kas nozīmē lielu kārtības mīlestību visā dzīvē un visās lietās, jo cipari un skaitļi nozīmē kārtību. Bet skaitīt un rēķināt uzdevumus nozīmē – kārtot un pārorganizēt. Liela ūdens un mazgāšanās mīlestība nozīmē – tīrību. Tīrā miesā parasti mājo arī tīrs gars, tas ir: liela garīga tīrība un mērķu, domu un darbu skaidrība. Šādām rakstura izcilām īpašībām apdāvināts un mātes stingrā audzināšana tajā pat virzienā vēl vairāk nostiprināts, Napoleons varēja droši uzsākt savas dzīves patstāvīgās gaitas. Tās viņam sākās daudz agrāk nekā dažam citam zēnam, un tās Napoleonam bija daudz grūtākas nekā citam cilvēkam. Bet Napoleons jau nekad nav no grūtībām bijies. Drīzāk gan otrādi: viņš ir tās meklējis tāpat kā grūti atrisināmos rēķinu uzdevumus. Dzīve , kā tālāk redzēsim, Napoleonu nav pasargājusi no sastapšanās ar šiem grūtumiem, citu neatrisinātiem uzdevumiem, it kā tie būtu gadu desmitiem un daži pat simteņiem ilgi savākti un uzkrāti Napoleona atrisināšanai.
2. Napoleona skolas gaitas
Napoleona tēvs bija nolēmis Napoleonu sūtīt Francijas kara skolā. Napoleons aizbraucot no Korsikas, bija tikai 9 gadus un 4 mēnešus vecs.
Mācīšanās Otēnas koledžā neturpinājās visai ilgi. Tur Napoleons nepilnu 4 mēnešu laikā iemācījās diezgan brīvi sarunāties franču valodā un uzrakstīt īsus un vieglus atrisinājumus. Bet viņam trūka vēl daudz vārdu, lai viņš varētu franciski izteikt visas savas domas. Laika trūkuma dēļ viņam ar tām pašām niecīgām valodas zināšanām bija jādodas uz Brijennu.
Aizbraukšana uz Brijennas kara skolu bija pirmais smagais pārbaudījums, ko dzīve uzlika mazajam, tikai deviņus gadus vecajam zēnam, saraudama visas dzīvās saites, kas Napoleonu vienoja ar ģimeni.
Jau pašā pirmajā dienā Napoleona draiskulīgie līdzskolēni ar lielu ziņkāri vēroja svešo, savādi runājošo Korsikas zēnu. Kad kāds no zēniem Napoleonam jautāja, kā viņu saucot, Napoleons atbildēja tā, kā viņš bija pieradis Korsikā runāt: „Napoiglionē.” Bet viņa skolas biedri brīnījās un nesaprata, jo franču kalendārā tāda vārda nebija, un, nesaprazdami, pārprasīja vēlreiz.
Atbraucis skolā, Napoleons jau no pirmās nedēļas bija nodevusies ražīgam skolas darbam. Ar savu skaidro iekšējo skatu un nojautu Napoleons bija izpratis, ka viņam šajā skolā vēl vairāk jāmācas nekā jebkuram citam viņa skolasbiedram. Vispirms viņam bija pamatīgi jāiemācās franču valoda. Ja citi zēni – francūži jo viegli iemācījās viņu valodā labi saprotamās mācības, tad Napoleonam pa priekš bija jāpiesavinās mācībām vajadzīgā franču valoda un tās izruna, kas saleniekam nebija viegla lieta. Visvairāk grūtību Napoleonam darīja izruna un rakstu darbi, daudzi vārdi viņam arvien izsacījās mājās pierakstā itāļu valodā. Vēl grūtāk gāja ar franču valodas dīvaino rakstību, kas ir stipri citāda nekā izruna. To Napoleons kā nevarēja, tā nevarēja īsti kārtīgi iemācīties visa savā mūža. Tāpēc franču rakstu darbos viņš aizvien jutās kā ārzemnieks un svešinieks, lai gan visu brīvo laiku pavadīja skolas bibliotēkas grāmatas lasīdams. Šai ziņā Napoleons bija viens no tiem audzēkņiem, kas visvairāk apgrūtināja skolas bibliotekāru ar izlasīto grāmatu apmainīšanu. Napoleons lasīja arī tad, kad citi skolēni nodevās atpūtai vai spēlēm, bet sportā Napoleons nekad nav piedalījies.
Protams, lasīdams Napoleons neaizmirsa skolas mācības. Tomēr nepareizs ir dažos Napoleona dzīves aprakstos atstāstītais gadījums, it kā viņš mācīdamies būtu tā pārpūlējies, ka viņa māte nobažījusies atbraukusi no Korsikas uz Brijennu, lai Napoleonu izņemtu no skolas un pārvestu mājās. Viens no Napoleona dzīves un dokumentu pētniekiem, Francijas akadēmijas loceklis Fr. Masons pierāda, ka 4 ar pus gadu laikā, (no 1779. gada pavasara līdz 1784. gada 30. oktobrim) ,kamēr Napoleons mācījies Brijennas skolā, viņa māte nevienu reizi nav atbraukusi viņu apmeklēt. Viņai tas nav arī bijis iespējams tālā un ilgā ceļa un lielās ģimenes dēļ, jo, kamēr Napoleons bija projām Brinejas skolā, viņa ģimene bija pieaugusi vēl par 4 jauniem pēcnācējiem. Vispār jāsaka, ka par Napoleona bērnību, viņa skolas gadiem un arī par viņa vēlāko dzīvi un darbību ir tik daudz aplamu nostāstu, anekdošu un leģendu, ka ir iznākušas pat veselas grāmatas, kurās nav neviena patiesa vārda par Napoleonu.
Runājot patiesību, jāsaka, ka Napoleons pēc savas būtības nekad nav bijis ne brīnuma bērns, ne arī sliņķis vai nelietis. Drīzāk gan otrādi: viņš ir bijis visai laba rakstura zēns, padrūms un pasmags, bet pret saviem retiem draugiem mīļš, sirsnīgs un uzticīgs draugs un skolas biedrs, un šīs retās īpašības viņš ir saglabājis visu mūžu.
Brijennas kara skolā vēl vairāk izplauka un nostiprinājās Napoleona rakstura īpašības, kas bija iezīmējušās Korsikas salā. Var būt, ka laba tiesa citu zēnu, dzīvodami šādos apstākļos, pazaudētu savu pašcieņu, savu personību un savu „es”, bet Napoleonam Brijennas kara skolas grūtības noderēja viņa personīgā „es” stiprināšanai un spodrināšanai. Jo, viegli taču varēja notikt, ka nelaipni uzņemtais un bieži izzobotais 10 līdz 12 – 13gadus vecais skolas zēns varēja palikt spītīgs, ļauns, atriebīgs, nepateicīgi – nepaklausīgs. Tāpat viņš varēja arī iekrist otrā galējībā: sākt „pietaisīties” skolā valdošajām aprindām zaudēt savu pašcieņu un personību, lai tikai nebūtu jāpiedzīvo citu skolēnu zobgalības un nedraudzīgās attiecības. Jaunais salenieks tomēr šajos grūtajos apstākļos bija atradis vislabāko, goda un pašcieņas pilno izeju. Tāpat kā viņš nepazaudēja nevienu no savām īpašībām, viņš Brijennā nepieņēma arī nevienu jaunu sliktu īpašību. Viņš palika pats sev un savam labajam, viņu vadošam garam uzticīgs. Un kad 1784. g. skolā atbrauca kara skolu augstākais militārais inspektors Keraljo, kas ik gadus apbraukāja visas Francijas zemākās kara skolas, lai izvēlētos uz Parīzes kara skolu komandējamos audzēkņus, tad Napoleons dabūja no viņa šādu atsauksmi:
„Skolēni, kas atzīti par noderīgiem iestāties dienestā vai pāriet Parīzes skolā:
De Buonaparte (Napoleons), dzimis 1769.g. 15. augustā, 4 pēdas 10 collasgarš, mācās 4 gadu. Ķermeņa konstitūcija un veselība ļoti laba. Raksturs : paklausīgs, labsirdīgs, godīgs, apzinīgs (pateicīgs); uzvešanās – ļoti kārtīga; arvien ir ieņēmis izcilu vietu ar nodošanoas matemātikai; viņš zina ļoti labi savu vēsturi un savu ģeogrāfiju. Ir ļoti vājš ar nodarbībā mākslām. Būs ļoti labs jūrnieks. Ir cienīgs iestāties Parīzes skolā.”
Tāda bija augstākā skolu pārrauga rakstiskā atsauksme par mazā salinieka 4 gados svešā zemē, svešos ļaudīs, svešos apstākļos paradumos, svešā valodā tikai ar paša stipro gribu, neatlaidību un labo prātu sasniegtām sekmēm.
Tikpat stingrs un noteikts kā pret citiem, Napoleons bijis arī pats pret sevi. Ne velti citi skolēni viņi bija iesaukuši par spartieti. Salīdzinot ar pārējiem skolēniem, viņš tāds arī bija. Un jo ilgāk viņš šai skolā mācījās, jo vairāk viņš norūdījās un kļuva cietāks – un nesabiedriskāks. Ar laiku šai savādajā zēnā sāka attīstīties īpatnējā varonības cienīšana un patmīlīga cenšanās pēc tās. Šis rakstura īpašības viņā vēl vairāk nostiprināja grāmatas, ko viņš ņēma lasīt no skolas bibliotēkas. Katrs zēns mīl varonību un labprāt lasa varoņu dzīves un darbu aprakstus. Napoleons slaveno Francijas jūrnieku Silfrēna (Suffren), D’Orvijēra varonīgo jūras virsnieku dzīves un kaujas aprakstu lasīšanai. Jo vairāk Napoleons lasīja, jo vairāk viņš iedomājās, ka arī viņš dienās kļūs tikpat slavens jūras virsnieks, kas ar floti cīnīsies plašajās pasaules jūrās. Napoleons labprāt gribēja mācīties par jūras virsnieku, lai varētu tikpat varonīgi cīnīties, kā citi jūru iekarotāji. Tāpēc Napoleons vēl cītīgāk nodevās matemātikas, vēstures un ģeogrāfijas studijām, kas tomēr netraucēja viņu lasīt arī citu tautu slavenu vīru dzīves aprakstiem.
Liktenis tomēr nebija lēmis Napoleonam kļūt par jūras braucēju. Vispirms māte nav gribējusi, ka Napoleons izvēlās, pēc viņas domām, tik nedrošu karjeru, kāda esot jūras braukšana , jo uguns un ūdens apdraudot katra jūrnieka dzīvību. Arī juras katredru skolā nevarēja uzņemt visus jauniešus, kuri gribēja iekļūt. Tāpēc Napoleona tēvs izlūdza karaļa piekrišanu. Lai Napoleonu uzņemtu Parīzes kara skolas artilērijas nodaļā.
Pabeidzis mācīšanos Brijennas skolā, Napoleons 1784.gada 30. oktobrī ieradās Parīzē. Viņu tūtiņ ieskaitīja turienes kara skolā, kurā uzņēma visu provincē esošo kara skolu labākos audzēkņus un sagatavoja viņus par virsniekiem. Napoleons Bijennas skola bija pavadījis piecus ar pus gadus un nevarēja tur vairs ilgāk palikt , jo 1784. gadā tur iestājās viņa jaunākais brālis Lucijāns; un tā kā vienā skolā abiem brāļiem stipendijas nepiešķīra, tad Napoleons aizbrauca uz Prīzi. Arī Parīzes kara skolā Napoleons mācījās kā karaļa stipendiāts, jo Napoleona ģimene savus bērnus Francijas skolās varēja izglītot tikai ar karaļa stipendiju palīdzību. To zinādams Napoleons mācījās ļoti cītīgi. Katrā ziņā daudz cītīgāk kā viņā skolas biedri. No visiem četriem tai gadā no Brejennas kara skolas audzēkņiem Napoleons bija vienīgais, kas jau pēc gada varēja nolikt visus vajadzīgos eksāmenus, lai dabūtu paaugstinājumu par virsnieku un varētu tikt iedalīts armijā.
Napoleona lielā centība Parīzes skolā izskaidrojama arī ar to, ka karaļa stipendiātiem bija jācenšas attaisnot viņiem piešķirtās stipendijas ar labu mācīšanos. Parīzes kara skolā bijušo 215 audzēkņu saraksta, 132 ir saņēmuši karaļa stipendijas, bet pārējie audzēkņi skolojušies uz savu vecāku un augstmaņu rēķina, maksādami katrs pa 2000 frankiem gadā. No karaļa stipendiātiem tikai 3 netika paaugstināti. Tā tad arī šai skolā ir bijusi liela starpība starp bagāto un mazturīgo muižnieku bērnu centību, un Napoleons arī šai skolā bijis gandrīz tikpat vientuļš kā Brijenna, pavadīdams skolas laiku matemātikas, vēstures un ģeogrāfijas grāmatu lasīšanai.
3. Dienesta gaitas uzsākot
Kopā ar paaugstinājumu pirmā virsnieka dienesta pakāpē, Napoleons pēc Parīzes kara skolas pabeigšanas saņēma arī karaļa parakstīto rīkojumu par viņa iedalīšanu un nosūtīšanu uz La – Fāras artilērijas pulku, Valānsas pilsētiņā. Šis karaļa rīkojums pārvilka strīpu daudziem Napoleona nodomiem un plāniem, no kuriem Napoleonam vistuvākais bija ģimenes un dzimtenes apciemošana. Gandrīz 7 gadus Napoleons nebija bijis mājās. Tomēr kara dienests palika dienests, un jaunajam virsniekam jāizpilda papriekš karaļa pavēle nekā savas sirds ilgas un vēlēšanās.
Napoleons 1785. gada novembra sākumā ieradās Valansā. Tur viņu sagaidija diezgan grūts darbs. Tā kā Napoleons bija beidzis tikai karaskolu bez papildināšanās speciālajā artilērijas mācību iestādē, tad pulkā viņam bija jāiziet artilērista praktiskās apmācības dienests. Papriekš kā kareivim, tad kā kaprālim, beidzot kā seržantam, jājiet sardzēs, jāapkalpo poligona lielgabali, jo karaskolā tās audzēkņiem nebija bijusi izdevība pat īstu lielgabalu redzēt, kur nu vēl ar to rīkoties.
Artilērijas pulkā atbraukušajiem jaunajiem virsniekiem prakstiskās apmācības kurss ilga no 3 līdz 6 mēnešiem, atkarībā no viņu centības un sekmēm. Napoleons darbam nodevās ar visu dedzību, pavadīdams poligonā cauras dienas. Tāpēc jau pēc 2 mēnešiem, tika uzņemts pulkā kā pilntiesīgs virsnieks. Turpat pulkā viņš saņēma savu pirmo virsnieka apģērbu. Vai nu tāpēc, ka tas bija pirmais virsnieka apģērbs, vai arī citu iemeslu dēļ, Napoleons šo apģērbu skaitīja par visskaistāko savā mūžā un to pieminēja pat tad , kad viņam bija jāģērbjas daudz greznākos un dārgākos ģenerāļa un imperatora tērpos.
Napoleons tur pat pulkā turpināja mācīties artilērijas virsnieka dienesta pienākumus un uzdevums, jo Parīzes kara skolā nekas nebija mācīts par artilērijas virsnieku pienākumiem. Tā jaunajam virsniekam pulkā darba netrūka, un Napoleons arī tur bija un palika tikpat kluss, kautrīgs, sevī noslēgts un atturīgs, kā Brijennas un Parīzes kara skolās.
Jaunā virsnieka mazā alga neļāva Napoleonam piedalīties izpriecās, ne ievadīt plašāku pazīšanos sabiedrībā. Napoleons pats to nekaroja un netiecās ne pēc izpriecām, ne baudām. Viņš bija viens no tiem reti stiprajiem cilvēkiem, kas savā dzīvē nevēlas neko par to zināt, ko citi sauc par izpriecām, vieglu uzdzīvi un baudām, jo viņš meklēja tikai darbu.
Rosīgi strādājot, nemanot bija pienācis 1786. gada 1. septembris, kad Napoleons saņēma pirmo 6 mēnešus ilgo atvaļinājumu un tūliņ aizceļoja uz Korsiku.
Tikai 1788.gada 1.jūnijā Napoleons devās atpakaļ uz pulku. Pulks pa to laiku bija pārvietojies uz Oksonnu, kur Napoleonu sagaidīja nopietns darbs, jo viņam bija jāmācās speciālās artilērijas virsnieku skolas kurss. Skolas priekšnieks bija brigādes ģenerālis barons Di-Teins, kas labprāt atbalstīja tos jaunos virsniekus, kuri gribēja mācīties. Redzēdams ar kādu prieku Napoleons iedziļinājās mācībās un interesējās par artilēriju, skolas priekšnieks iecienīja Napoleonu un vairākas reizes iecēla viņu par svarīgu komisijas locekli, kur Napoleons bija vienīgais ar jaunākā virsnieka dienesta pakāpi.
Nodzīvojis pulkā Oksonnā tikai drusku vairāk par gadu, Napoleons 1789.gada augustā atkal izlūdza sev jaunu atvaļinājumu, lai varētu aizbraukt uz Korsiku.
Kopš 1785.gada rudens, t.i., pēc iznākšanas no kara skolas, Napoleons bija ne tikai pats pieaudzis, bet šajos 4 gados bija nobrieduši arī viņa uzskati. Izstudētās grāmatas bija papildinājušas viņa zināšanas, padarījušas Napoleonu no grāmatu lasītāja par grāmatu rakstītāju.
Kamēr Korsikā risinājās savstarpējās šķelšanās un grupēšanās process, Napoleons pēc pagarinātā un arī pēc tam vēl nokavētā atvaļinājuma 1791.gada janvāra beigās devās uz pulku.
Kamēr Napoleons nodevās daudzajiem darbiem pulkā Oksonnā, Francijas revalūcijas notikumi gāja savu gaitu. Jo vairāk un tālākās dzīves nozares iesniedzās jaunajā laikmeta pārvērtības, jo jūtamāk tās skāra arī Napoleonu. Tā kā lielākā daļa dižciltīgo nevarēja samierināties ar notikušajām pārvērtībām, liela daļa no viņiem emigrēja uz ārzemēm. tur viņi mēģināja pierunāt ārzemju valdības ar bruņotu varu iejaukties Francijas iekšējās darīšanās un likvidēt revolūciju.
Pienāca pavēle, ka Napoleons paaugstināts par leitnantu un pārcelts atpakaļ uz Valānsu 4. Grenobles artilērijas pulkā. Pārbraucis jaunajā pulkā, Napoleons arī tur ar vislabāko gribu nodevās virsnieku pienākumiem un turpināja pašizglītību. 1791. g. 14. jūlijā, kopā Valānsas iedzīvotājiem un karaspēku, Napoleons nodeva valdības prasīto svinīgo civilo zvērestu Francijas jaunajai iekārtai.
Tā tad Napoleons bija ne vien ieskaitīts atpakaļ pulkā, bet arī paaugstināts par kapteini, skaitot no 1792. gada 2. februāra.
Jau pirmos 23 viņa dzīves gadus var raksturot kā Napoleona sagatavošanos plašai un vispusīgai darbībai, tad nākamos 23 gadus var raksturot kā kūsājošas enerģijas un nepārgurstošus darba gadus. Padzīts no Korsikas, Napoleons brauc uz franciju. Tai būs ziedotas viņa centība un darba griba, viss Napoleona dzīves otrais posms un tajā padarītie darbi.
Napoleons uzsāk karavadoņa gaitas.
Nobeigums
Iepazīstoties ar Napoleona Bonaparta bērnības ainām, skolas gaitām, kuras pārsvarā bija mācības kara skolās (Otēnas koledžā, Brijennas skolā un Parīzes kara skolas artilērijas nodaļā), kā arī ar dienesta gaitu sākumu, redzams, kādi apstākļi veicināja tādas personības izaugsmi, t.i., Napoleona izaugsmi līdz karavadonim.
Uzcītība mācībās, lai apgūtu franču valodu, vēlāk – lai iegūtu stipendiju, grāmatu lasīšana, noslēgtība sevī, savās domās veicināja apņēmību, mērķtiecību. Visvairāk Napoleons lasīja par varonīgo jūras virsnieku dzīvi un kauju aprakstus. Jo vairāk lasīja, jo vairāk iedomājās, ka arī viņš dienās kļūs slavens virsnieks.
Napoleons literatūrā raksturots dažādi, pretrunīgi. Viņu gan mīlēja, gan nīda.
Napoleons pēc savas būtības nav bijis tikai ģeniāls karavadonis vien, bet arī ievērojams valstsvīrs un reformators.
Uz Napoleonu literatūrā bieži attiecina seno tautu sakāmvārdu, ka „lieli vīri ir kā meteori, kas liesmodami sadeg, lai apgaismotu mūsu zemi”.
Izmantotā literatūras saraksts
1. Ozols J., Napoleons Bonaparte. – Rīga: A.S. Valters un Rapa, 1939. – 620.lpp.
2. Lielā ilustrētā enciklopēdija. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1996. – 660.lpp.
3. Klišāns V., Vēsture vidusskolai II daļa. . – Rīga: Zvaigzne ABC,2003. – 226.lpp.