Nāve kā smags slogs smacēja viņa krūtis.Uzgūlusies tam virsū, viņa pūta savu stindzinošo elpu tam sejā un klausījās vārajos sirdspukstos, kas dunēja mēmejā cilvēka miesā. Viņa acis bija blāvas – bez gaismas, viņa melnie mati pinās nekārtīgās šķipsnās un bija piebiruši bālganām kapu smiltīm. Ausīs vairs nedunēja asiņu šalkas, bija dzirdama tikai lāpstu šņirkstēšana, kad tās dūrā valgajās smiltīs. Uz rokas nokrita mitras zemes pikucis, bet viņš nespēja pakustēties. Galva plīsa pušu no neciešamā karstuma, viņš vēlējās pielikt pie galvas vēsas zemes sauju, lai tā kaut mazliet atvelk atvelk to šausmīgo karstuma vilni, kas sūcās no viņa deniņiem. Zaļā zāle saguma zem tumšā, lipīgā šķidruma un pieklāvās tuvu zemei klāt. Viņš atvēra acis un palūkojās augstu debesīs. Mēness…pilns mēness un neviena pašas zvaigznes …Kur ir mana laimīgā zvaigzne? Viņš pats sev jautāja. Taču šonakt zvaigznes nespīdēja. Nāve sažņaudza viņa kaklu un sāka smacēt. Tās baltie, garie pirksti sakļāvās aizvien ciešāk ap viņa ar asinīm notraipīto kaklu. Viņam trūka elpas, nezēlīgi gribējās dzert. Slāpes svilināja rīkli, un plakstiņi likās svina smagumā.
Pret zemi nošķindēja lāpstas. Tad nāca divi vīrieši, kas viņu satvēra aiz kājām un rokām un ieguldīja tikko izraktajā bedrē. Visu ķermeni pārņēma riebīgs slābanums, atvērtajās acīs piebira iedzeltenas smiltis. Lāpstas sāka cilāties aizvien ātrāk, mezdamas rupjus māla un salipušu smilšu pikučus viņam virsū. Tie sāpīgi atsitās pret vēl dzīvo cilvēka miesu. Ak Dievs, cik zeme ir smaga! Viņš domās iesaucās.Lāpstas cilājās jau mazliet gausāk, cilvēkam kļuva smacīgi zem irdenās zemes kārtas. Viņam sāka trūkt gaiss. Trauksmainā agonijā raustījās viss viņa ķermenis. Gaisu..gaisu!!!Viņa prātu pāršķēla šī viena vienīgā doma. Taču domas apsīka…bet sirds pukstēja, pukstēja aizvien klusāk un klusāk…un apklusa pavisam. Nāve piecēlās no mirušā krūtīm un pabāza zem baltā paltraka cilvēka dvēseli un aizgāja.Nabaga kailā dvēsele….