Norvēģu dramaturgs – Henriks Ibsens

Norvēģu dramaturgs-Henriks Ibsens.

Izmantotie jēdzieni: dramaturgs-lugu rakstnieks, farmaceits- farmaceitiski izglītots aptiekas darbinieks, kas gatavo zāles, poēma- Liroepikas žanrs; šā žanra darbs, kuram raksturīgs cildinošs vērtējums par svarīgiem, nozīmīgiem notikumiem tautas vai atsevišķa cilvēka dzīvē; izšķir lirisko, episko un dramatisko poēmu.

 Viens no izcilākajiem 19.gs skandināvu (norvēģu) dramaturgiem, kas ir ietekmējis 20.gs pasaules dramaturģiju ir Henriks Ibsens (Ibsen, 1829-1906).
 Viņa ģimene bija viena no vecākajām un ievērojamākajām ģimenēm visā Norvēģijā, taču neilgi pēc viņa piedzimšanas ģimenes materiālais stāvoklis radikāli pasliktinājās, viņi vairakkārt mainīja dzīvesvietu.
 15 gadu vecumā Ibsens pamet mājas un 1844.g. janvārī ierodas Grimstades pilsētiņā, kur kļūst par farmaceita J. O. Reimana mācekli un sāk rakstīt pirmās lugas (1846.g. kādai no Reimana kalponei no Ibsena piedzimst ārlaulības bērns).
 1850.g. Ibsens dodas uz Kristiāniju (tagadējo Oslo), jo nolēmis stāties universitātē, taču drīz vien atsakās no šīs idejas. Tajā pašā gadā tiek publicēta viņa pirmā luga “Katilīna” (ar pseidonīmu Brīnjulfs Bjarme).
 Ibsens bija režisors un dramaturgs pirmajā norvēģu nacionālajā teātrī Bergenā (1851-1857).
 Vēlāk, atgriežoties Kristiānijā – teātra vadītājs (Oslo, 1857-1862).
 Nākamajā gadā viņš apprecējās ar Susannu Tūresenu, un vēl pēc gada piedzimst viņu dēls Sigurds.
 Šajā laikā tapa romantiskas lugas („Heigelanes varoņi”, 1858), kurās viņš izmantoja tēmas no Norvēģu folkloras un viduslaiku vēstures, izceļot morāles un psiholoģiskās problēmas, akcentējot patriotisma idejas.
 Viņa darbos vērojamas kā reālisma, tā romantisma iezīmes, kā arī simbolisma un naturālisma elementi.
 Ibsenu uzskata par modernās drāmas aizsācēju.
 Dzīvojot Itālijā un Vācijā Ibsens sarakstīja pasaules slavu ieguvušās romantiskās poēmas „Brands” (1866) un „Pērs Gints” (1867). Tas viņa radošajā dzīvē iezīmēja ceļu uz reālismu. Šajos darbos Ibsens radījis dzīvus, individualizētus un vienlaikus vispārinātus tēlus, izceļot tajos tipisko. Darbos galvenais bija personības liktenis un tās vieta sabiedrībā. Abu lugu galvenie varoņi ir atšķirīgi (garīdznieks Brands ir neparasti spēcīga personība, Pērs Gints garīgi nelīdzsvarots un vājas gribas cilvēks. Brandu nespēj apturēt nekādi šķēršļi un upuri. Iedomātās misijas vārdā viņš gatavs ziedot visu. Turpretī Pērs Gints piemērojās visam, aizmirstot par pašcieņu, jo viņam rūp tikai paša „es”).
 Sociālajā drāmā Ibsens atveidoja sava laika sabiedrības antidemokrātismu un liekulību („Leļļu nams” 1879, „Spoki” 1881).
 Pēdējā daiļrades posmā Ibsens pievērsās varoņu iekšējās dzīves konfliktiem, padziļinātam psiholoģismam. Darbos parādījās arī simbolisma, mistikas un pesimisma noskaņas („Heda Gablere” 1890). Ibsenu interesēja arī spēcīgas personības sabrukuma, talanta norieta un vecuma traģēdijas tēma.
 1875. gadā dramaturgs pārceļas uz Minheni, 1878. atkal uz Romu, 1885. atkal uz Minheni, bet 1891. atgriežas uz dzīvi Kristiānijā Norvēģijā.1900.gadā Ibsens pārcieš pirmo infarktu un 1906. gadā viņš 78 gadu vecumā mirst.
 Pēc Ibsena nāves ir saglabājis liels daudzums tēlotājmākslas darbu: ainavu gleznojumi, karikatūras, skatuves un tērpu skices, ko tagad var apskatīt Ibsena muzejā-Oslo.
Henrika Ibsena lugas:
• “Katilīna” (Catilina, 1850)
• “Varoņu kapukalns” (Kjæmpehøjen, 1850)
• “Norma jeb politiķa mīlestība” (Norma eller En Politikers Kjærlighed, 1851, publicēta anonīmi)
• “Jāņu nakts” (Sancthansnatten, 1852)
• “Estrotas Ingere” (Fru Inger til Østeraad, 1854)
• “Svētki Solhaugā” (Gildet paa Solhoug, 1855)
• “Ūlafs Liljekranss” (Olaf Liljekrans, 1856)
• “Helgelanes varoņi” (Hærmændene paa Helgeland, 1857)
• “Mīlestības komēdija” (Kjærlighedens Komedie, 1862)
• “Troņa tīkotāji” (Kongs-Emnerne, 1863)
• “Brands” (Brand, 1865)
• “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1867)
• “Jaunatnes savienība” (De unges Forbund, 1869)
• “Ķeizars un galilietis” (Kejser og Galilæer, 1873)
• “Sabiedrības balsti” jeb “Sabiedrības pīlāri” (Samfundets støtter, 1877)
• “Leļļu nams” (Et dukkehjem, 1879)
• “Spoki” (Gengangere, 1881)
• “Tautas ienaidnieks” (En Folkefiende, 1882)
• “Meža pīle” (Vildanden, 1884)
• “Rosmersholma” (Rosmersholm, 1886)
• “Jūras sieviete” (Fruen fra havet, 1888)
• “Heda Gablere” (Hedda Gabler, 1890)
• “Būvmeistars Sūlness” (Bygmester Solness, 1892)
• “Mazais Eijolfs” (Lille Eyolf, 1894)
• “Jūns Gabriels Borkmanis” (John Gabriel Borkman, 1896)
• “Kad mēs, mirušie, mostamies” (Når vi døde vågner, 1899)
Izmantotā literatūra:
1. M.Lapiņa, D.Blūma, L.Zitāne, „Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām 2”, Raka, 1999.g.
2. R.Egle, A.Upīts, „Pasaules rakstniecības vēsture 4”, Gulbja tipogrāfija.
3. D.Auzāne, D.Lūse, M.Maurmane, M.Milzere „Literatūra 11.klasei”, Zvaigzne ABC, 2002.g.
4. H.Ibsens, „Lugas”, Liesma, 1971.g.

Izmantotie interneta resursi:
1. http://lv.wikipedia.org/wiki/Henriks_Ibsens
2. http://www.norvegija.lv/ibsen/institutions/bibliography/bibliography.htm

Scroll to Top