Pamatlīdzekļu amortizācija. Amortizācijas metodes

Ievads 3

Pamatlīdzekļi, to vērtība 4

Pamatlīdzekļu nolietojums, tā aprēķināšanas metodes 7

Pamatlīdzekļu amortizācijas normas 11

Nobeigums 12Ievads

Valsts kopējā labklājība lielā mērā ir balstīta uz to, ka cilvēki ir ieinteresēti radīt jaunus uzņēmumus un veiksmīgi vadītu un attīstītu tos. Līdz ar to tiek iekasēti daudz un dažādi nodokļi, no kuriem apmaksā daudz un dažādas vajadzības. Lai uzņēmējdarbība īstenotos, ir nepieciešams radīt bāzi jeb pamatu, t.i. jāiegādājas līdzekļi pamatdarbības nodrošināšanai. Šie līdzekļi var būt gan materiāli, gan nemateriāli, kā pamatlīdzekļi un mazvērtīgie vai ātri nolietojamie priekšmeti.

Veicot uzņēmējdarbību, laika gaitā šie ie

e
egādātie līdzekļi vairāk vai mazāk nolietojas kā fiziski, tā morāli. Uzņēmumam rodas nepieciešamība atjaunot tos, lai spētu pilnvērtīgi konkurēt tirgū. Tomēr katra pamatlīdzekļa iegādāšanās ir saistīta ar zināmu naudas līdzekļu ieguldījumu, kā arī izmaksām grāmatvedības izpratnē. Arī jau iegādātais pamatlīdzeklis vairs nemaksā tik, cik sākumā. Tāpēc ar MK noteikumiem “Par pamatlīdzekļu nolietojuma (amortizācijas) normām” ir noteikts, ka pamatlīdzekļa ekspluatēšanas laikā ir pakāpeniski jānoraksta tā vērtība un bilancē ir jāuzrāda tā atlikusī vērtība.

Šajā referātā tiks apskatīta pamatlīdzekļu amortizācija un tās aprēķināšanas me
e
etodes. Lai labāk izprastu, kāpēc jāamortizē tieši tāda summa un ne savādāka, uzmanība tiks pievērsta arī pamatlīdzekļu vērtības noteikšanai, kā arī noskaidroti pamatlīdzekļu veidi, jo jau likumdevēji izšķir vairākus to veidus. Aprēķinot pamatlīdzekļu amortizāciju noteiktā laika posmā, uzņēmumā tiek izmantota kā
ā
āda no pasaulē un Latvijā pieņemtām metodēm. Tās tiks apskatītas kopā ar piemēriem, lai labāk izprastu amortizācijas būtību un procesu.Pamatlīdzekļi, to vērtība

Grāmatvedībā pamatlīdzekļus iedala gan pēc izmantošanas laika, gan pēc tā vērtības.

Par pamatlīdzekļiem tiek uzskatīti visi ilglietojamie objekti, kuru ekspluatācija ir ilgāka par vienu gadu un kuru vērtība augstāka par noteiktu robežsummu Ls 50, kas ir apstiprināta ar valdības lēmumu. Pamatlīdzekļi ir paredzēti izmantot produkcijas ražošanai, pakalpojumu sniegšanai, iznomāšanai vai izrentēšanai, administratīviem mērķiem, kā arī citu pamatlīdzekļu saglabāšanas vai remonta vajadzībām. (Rurāne, 1997)

Pamatlīdzekļus uzņēmuma bilancē uzrāda kā aktīvus tad, ja iespējams, ka tie nākotnē nesīs ekonomisku labumu, un uzņēmums ir uzņēmies ar to saistītos riskus un tajos ietverto atlīdzību, un ja tā izmaksas var ticami aprēķināt.

Saskaņā ar likumu “Par uzņēmumu ga
a
ada pārskatiem” bilancē pamatlīdzekļi tiek iedalīti šādās grupās:

 zemes gabali, ēkas, būves un ilggadīgie stādījumi;

 iekārtas un mašīnas;

 pārējie pamatlīdzekļi un inventārs.

Turklāt bilancē pie pamatlīdzekļiem tiek uzrādīti arī:

 ilgtermiņa ieguldījumi nomātajos pamatlīdzekļos;

 pamatlīdzekļu izveidošanas un nepabeigto celtniecības objektu izmaksas;

 avansa maksājumi par pamatlīdzekļiem. (Ludboržs, 2003)

Priekšmeti, kuru ekspluatācijas termiņš ir mazāks par vienu gadu, neatkarīgi no vērtības, netiek iekļauti pamatlīdzekļu sastāvā, bet uzskaita atsevišķi, un tiek raksturoti kā mazvērtīgie un ātri nolietojamie priekšmeti. Ar valdības lēmumu uzņēmumiem ir atļauts pašiem noteikt, kuri priekšmeti ir ieskaitāmi ātri nolietojamos va
a
ai mazvērtīgos priekšmetos. Tie varētu būt tādi aprīkojumi un ierīces, kas izveidoti tikai viena konkrēta pasūtījuma izpildei un tālākā darbībā vairs nav lietojami. Kā arī speciālas presformas un tamlīdzīgi objekti. Pie ātri nolietojamiem priekšmetiem ieskaita arī tādus, kas lietošanas gaitā var piepeši kļūt nederīgi vai iet bojā, piemēram, viegli plīstoši priekšmeti, vadi un ierīces. (Rurāne, 1997)

Pamatlīdzekļu derīgās lietošanas termiņš ir laika periods, kura gaitā pamatlīdzekļu objekta izmantošana dod ienākumus uzņēmumam vai kalpo administratīvo un pārvaldes funkciju veikšanai. Paredzamo derīgās lietošanas laiku nosaka gados un to var izdarīt uzņēmuma vadītājs. Nosakot šo rādītāju, jāņem vērā šāda informācija: pašreizējais objekta stāvoklis, remonta periodiskums, morālā nolietojuma iespēja u.c. faktori, kas ietekmē objekta kalpošanas termiņu. Atsevišķām pamatlīdzekļu grupām šādi faktori var būt darba laiks, nobraukums kilometros, produkcijas daudzums vai citi darba apjoma naturālie rādītāji, un kādi sagaidāmi šā objekta izmantošanas rezultātā .

Pamatlīdzekļu novērtēšanas principus un kārtību nosaka LR likums “Par uzņēmuma gada pārskatiem” un LR FM “Norādījumi par pamatlīdzekļu un to nolietojuma (amortizācijas) uzskaiti”.

Pamatlīdzekļa vērtību izsaka trīs dažādos vērtības veidos:

 sākotnējā vērtība,

 atjaunošanas vērtība,

 atlikuma vērtība.

Sākotnējo vērtību aprēķina, pirkšanas cenai pieskaitot izdevumus, kas saistīti ar iegādāto objektu līdz brīdim, kad to nodod ekspluatācijā. Pirkšanas cena ir naudā vai tās ekvivalentos samaksātā summa vai aktīva iegādei nodotās atlīdzības patiesā vērtība laikā, kad aktīvs tika iegādāts vai radīts. Patiesā vērtība ir summa, par kuru aktīvu var apmainīt starp labi informētām, savstarpēji ieinteresētām un finansiāli nesaistītām pusēm.

Saskaņā ar LR FM “Norādījumiem par pamatlīdzekļu un to nolietojuma (amortizācijas) uzskaiti” ir jāievēro, ka:

 ēku un būvju celtniecības projektu izmaksas, kā arī tādas izmaksas, kuras parasti ir raksturīgas celtniecības pasākumiem var tikt attiecinātas uz konkrēto pamatlīdzekli, var iekļaut attiecīgā pamatlīdzekļa kopējā izmaksu sastāvā.

 pamatlīdzekļu izveidošanai saņemto aizņēmumu procentus, kuri nomaksāti līdz objekta nodošanai ekspluatācijā jāiekļauj jaunizveidotā objekta pašizmaksā. Turpmākos procentu maksājumus ieskaita attiecīgā pārskata perioda izmaksās.

 nelietderīgās izmaksas, kuras radušās pašu ražota (būvēta) pamatlīdzekļa izveidošanas gait.ā jaudu dīkstāves, ražošanas strīdu vai citu iemeslu dēļ, nav jāietver pamatlīdzekļu izveidošanas izmaksu sastāvā.

 administrācijas izmaksas nedrīkst ietvert pamatlīdzekļu iegādes vai ražošanas izmaksu sastāvā, izņemot īpašus gadījumus, kad tās tieši saistītas ar attiecīga pamatlīdzekļa iegādi vai nodošanu ekspluatācijā.

 tehnoloģiskās iekārtas palaišanas un izmēģinājuma produkcijas izmaksas var būt pamatlīdzekļu iegādes vai ražošanas izmaksu sastāvā tikai tajos gadījumos, kad tās nepieciešamas sakarā ar pamatlīdzekļu nodošanu ekspluatācijā.

Pamatlīdzekļu sākotnējā vērtība ir tā, kurā pamatlīdzekļi tiek novērtēti un uzskaitīti grāmatvedībā.

Pēc pamatlīdzekļa iegādes (izveidošanas) ar šo pamatlīdzekli saistītās turpmākās izmaksas jāpievieno tā sākotnējai uzskaites vērtībai tajos gadījumos, kad veikta rekonstrukcija, atjaunošana vai uzlabojumi, kuru rezultātā mainās esošā pamatlīdzekļa ekonomiskie parametri salīdzinājumā ar sākotnējiem rādītājiem:

– paildzinās pamatlīdzekļa derīgās lietošanas laiks;

– palielinās jauda, ietilpība un citas spējas;

– būtiski uzlabojas izlaižamās produkcijas kvalitāte vai arī samazinās ražošanas izdevumi. (Rurāne, 2003)

Pamatlīdzekļu novērtēšanā lieto arī tādu jēdzienu kā atjaunošanas vērtība. Atjaunošanas vērtība ir izdevumu summa, kura jāizlieto, lai iegādātos vai izveidotu no jauna tādu pašu pamatlīdzekļa objektu. Atjaunošanas vērtību ietekmē gan tehnoloģiskais, gan inflācijas process. To var noteikt tikai kādā konkrētā brīdī. (Rurāne, 2003)

Savukārt pamatlīdzekļu atlikusī vērtība ir starpība starp sākotnējo vērtību un visā ekspluatācijas laikā jau aprēķināto objekta nolietojumu. Tā ir pamatlīdzekļu bilances vērtība, kuru var noteikt arī tikai kādā konkrētā momentā. (Rurāne, 2003)

LR likums “Par uzņēmumu gada pārskatiem” paredz pamatlīdzekļu pārvērtēšanas iespēju (izņemot zemesgabaliem), ņemot vērā tā atjaunošanas vērtību. Pārvērtēšana var būt gan samazinoša, gan palielinoša.Pamatlīdzekļu nolietojums, tā aprēķināšanas metodes

Pamatlīdzekļos ieguldītā vērtība ir reālas saimnieciskas darbības izmaksas, bet, tā kā šos objektus izmanto vairākus gadus, to vērtību pa daļām ieskaita saimnieciskās darbības izdevumos, atbilstoši kalpošanas laikam. Šo norakstīšanu sauc par nolietojumu jeb amortizāciju (latīņu val. – parāda dzēšana). (Lībermanis, 2003)

Nolietojums ir pamatlīdzekļu pakāpeniska novecošanās, kā rezultātā samazinās to sākotnējā vērtība. Izšķir divus nolietojuma veidus: fizisko un morālo. Fiziskais nolietojums saistīts ar pamatlīdzekļu nodilšanu to izmantošanas procesā, tas zaudē normālo lietošanas vērtību, lietošanas spējas un ar laiku kļūst nederīgs kārtīgam ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas procesam. Savukārt morālu nolietojumu raksturo tehniskā novecošanās pirms fiziskās nolietošanās, jo tā elementi vairs neatbilst jaunām prasībām kvalitātes jomā. (Lībermanis, 2003)

Amortizācija nozīmē pamatlīdzekļu vērtības pāriešanu nolietošanas procesā, veicot amortizācijas atskaitījumus uz izdevumiem, tas ir, var teikt, ka amortizācija ir pamatlīdzekļu nolietojuma naudas izteiksme. (Lībermanis, 2003)

Uzņēmums pēc noteiktām normām, atbilstoši pamatlīdzekļu normatīvajam funkcionēšanas ilgumam ik gadu aprēķina amortizācijas atskaitījumus, kas tiek ieskaitīti speciālā fondā. (Lībermanis, 2003) Tādējādi tieši pamatlīdzekļu uzskatītais vērtības nolietojums atspoguļojas grāmatvedībā atsevišķā kontā “Pamatlīdzekļu nolietojums”. Šādā veidā rodas jēdziens “uzkrātais nolietojums”.

Nolietojums netiek aprēķināts un uzskaitīts tiem pamatlīdzekļu objektiem, kuru patēriņa īpašības laika gaitā nemainās un ir neierobežots izmantošanas laiks. Šādi objekti ir zeme, bibliotēku fondi, gleznas un citi antikvārie priekšmeti, juvelierizstrādātjumi, dzīvnieki, kas uzskaitīti pamatlīdzekļu sastāvā (suņi, zirgi u.c.), un daudzgadīgie stādījumi, kas nav sasnieguši ekspluatācijas vecumu (parasti 1 g.).

Katram uzņēmumam ir tiesības izstrādāt savu pamatlīdzekļu uzskaites kārtību un noteikt nolietojuma aprēķināšanas politiku, jo pamatlīdzekļu objektu derīgās lietošanas laiku nosaka pats uzņēmuma vadītājs jeb īpašnieks. Nosakot šo derīgās lietošanas laiku jeb, kā to parasti apzīmē grāmatvedībā, nolietošanās (amortizācijas) periodu, katrā ziņā jāņem vērā arī tādi apstākļi, kuru dēļ derīgās izmantošanās laiks būtu īsāks nekā objekta fiziskās nolietošanas laiks. Nolietošanās perioda ilgumu ietekmē ne tikai fiziskā nolietošanās, bet arī

• konstruktīvā novecošanās un tehnoloģiskais progress

• izmaiņas tirgus pieprasījumā pēc produkcijas, ko izgatavo ar šo pamatlīdzekli

• likumiski ierobežojumi (piemēram, attiecīgā nomas termiņa izbeigšanās).

Galveno pamatlīdzekļu objektu vai to grupu derīgās izmantošanas laiks ir periodiski jāpārbauda un, ja paredzams, ka tas nozīmīgi atšķirsies no iepriekšējā novērtējuma, jānoregulē amortizācijas normas kā attiecīgajam pārskata periodam, tā nākamajiem periodiem. Šādu izmaiņu ietekme ir jāpamato attiecīgā gada pārskata pielikumā. Parasti pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķināšanai uzņēmumā izvēlas to metodi, kura izslēdz konkrētā pamatlīdzekļa grupas ekspluatācijas ietekmi uz uzņēmuma darbības rezultātu. (Ludboržs, 2003)

Pasaules praksē lieto vairākas pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķināšanas metodes.

Lineārā metode paredz, ka pamatlīdzekļu vērtība samazināsies vienmērīgi. Pēc šīs metodes ik gadu norakstāmo nolietojuma summu nosaka, izdalot objekta sākotnējo vērtību ar noteikto (normatīvo) ekspluatācijas gadu skaitu. Nolietojuma aprēķināšanai peļņas jeb ienākuma nodokļa aprēķinos pieļauta tikai lineārās metodes lietošana. (Rurāne, 1997) Tā ir visplašāk lietojamā metode uzņēmumos, kuri darbojas pakalpojumu sniegšanas sfērā. (Ludboržs, 2003)

Degresīvās metodes ņem vērā to, ka pirmajos ekspluatācijas gados remontizmaksas būs mazākas, bet pēdējos – lielākas; lielākas būs arī citas ekspluatācijas izmaksas. Lai izlīdzinātu iekārtas ekspluatācijas izmaksas visā lietošanas periodā, pirmajos gados aprēķina lielāku nolietojumu, bet pēdējos – mazāku. Šāda metod.e nodrošina pret zaudējumiem arī pēkšņu tehnoloģijas izmaiņu gadījumos, kad iekārta jānoraksta pirms normatīvā lietošanas laika beigām. Degresīvās metodes parasti lieto tikai tehnoloģiskās iekārtas un mašīnu nolietojumu aprēķinos. (Rurāne, 1997)

Ģeometriski degresīvā metode paredz, ka nolietojuma normu, izteiktu procentos, palielina divas reizes, bet nolietojuma summu rēķina no pamatlīdzekļa atlikuma vērtības. Pēc šādas aprēķināšanas metodes atlikuma vērtība nekad nevar nonākt līdz nullei, tāpēc pēdējā normatīvā ekspluatācijas gadā noraksta visu palikušo atlikuma vērtību. Ģeometriski degresīvā metode ir visplašāk lietotā nolietojuma aprēķināšanas nelineārā metode. (Rurāne, 1997) Tā ir ieteicama tiem pamatlīdzekļiem, kuri var ātri morāli novecot vai kuru ilgtermiņa ekspluatācija saistīta ar ievērojamiem uzturēšanas izdevumiem, tāpēc izdevumi tiek izlīdzināti pa periodiem. Šo metodi lieto uzņēmuma ienākuma nodokļa deklarācijas sastādīšanā visai pamatlīdzekļu grupai kopumā, izmantojot divkāršu likmi.(Ludboržs, 2003)

Aritmētiski degresīvā metode jeb gadu skaitļu metode jeb ciparu kopsummas metode lietojama citādi. Vispirms saskaita visus skaitļu rindas ciparus par visu normatīvo ekspluatācijas laiku. Ja pieņemam, ka ekspluatācijas laiks ir 6 gadi, tad saskaita: 1+2+3+4+5+6=21. Pirmajā ekspluatācijas gadā noraksta 6/21 no objekta sākotnējās vērtības, otrajā – 5/21, trešajā – 4/21 utt., un tad pēdējā gadā noraksta 1/21 no sākotnējās vērtības.

Lielam pamatlīdzekļu skaitam šī metode tomēr ir grūti lietojama, jo nolietojuma summas ir jāaprēķina katram objektam atsevišķi, atšķirībā no ģeometriskās degresīvās metodes, kur nolietojumu var aprēķināt veselai objektu grupai ar vienādu nolietojuma normu. (Rurāne, 1997)

Ir pazīstamas arī citas nelineāras nolietojuma aprēķināšanas metodes, bet tās tiek mazāk lietotas, piemēram, vienību kopsummas metode. Tirdzniecībā to var lietot automobiļu nolietojuma aprēķinam. Piemēram, iegādājoties automobili sākuma vērtībā LVL 10 000, tiek notiekts normatīvais nobraukums 500 000 kilometru. Amortizācija uz nobrauktajiem 1 000 kilometriem tiek rēķināta kā 10 000 : 500 = LVL 20. (Ludboržs, 2003) Tomēr jāatceras, ka ar šādu nolietojuma aprēķināšanas paņēmienu netiek ņemt vērā objekta konstruktīvā nolietošanās un citi faktori, kas saīsina lietošanas laiku.

Salīdzinājumam dots piemērs, kur objektam ar LVL 1200,- sākotnējo vērtību un 6 gadu normatīvo lietošanas periodu aprēķināts nolietojums pēc visām trim metodēm.

Piemērs

Gads Lineārā metode Ģeometriski degresīvā metode Aritmētiski degresīvā metode

Nolietojums gadā Atlikuma vērtība gada beigās Nolietojums gadā 33,33% Atlikuma vērtība gada beigās Nolietojums gadā Atlikuma vērtība gada beigās

1. gads 200 1000 399 801 343 857

2. gads 200 800 267 534 286 571

3. gads 200 600 178 356 228 343

4. gads 200 400 118 238 171 172

5. gads 200 200 79 159 114 58

6. gads 200 – 53 106 58 –

Uzņēmuma vadība ir tiesīga izvēlēties nolietojuma aprēķināšanas metodi, bet, reiz izvēlēta, tā jālieto pastāvīgi, ja vien būtiska apstākļu maiņa neattaisno metodes maiņu. Par nolietojuma aprēķināšanas metodes maiņu attiecīgā gada pārskata pielikumā ar attiecīgu aprēķinu ir jāparāda metodes maiņas sekas un jānorāda metodes maiņas cēlonis. (Ludboržs, 2003)

Visu amortizējamo summu nosaka, atskaitot no sākotnējas vērtības objekta likvidācijas vērtību – to ieņēmumu summu, ko varētu iegūt, likvidējot galīgi nolietotu objektu (veco materiālu pārdošanas vērtība, atskaitot demontāžas vai nojaukšanas izmaksas). Ja šāda likvidācijas vērtība ir nenozīmīga, to var neņemt vērā. (Rurāne, 1997)

Uzņēmums var izvēlēties ne tikai amortizācijas aprēķināšanas metodi, bet arī periodu

(mēnesi, ceturksni, gadu) vai mazas vērtības pamatlīdzekļu norakstīšanu izmaksās – ņemot vērā to sākotnējo vērtību, lietošanas laiku vai kādu citu pazīmi. Ceturksnī nolietojums jāaprēķina ¼ no gada amortizācijas summas, mēnesī – 1/12. (Rurāne, 1997)

Pamatlīdzekļu amortizāciju rēķina tikai līdz šī objekta sākotn.ējās vērtības pilnīgai norakstīšanai saimnieciskās darbības izmaksās. Ja objekta sākotnējā vērtība ir pilnīgi norakstīta amortizācijas veidā, bet to turpina ekspluatēt, tad amortizācijas aprēķināšana ir jāpārtrauc. (Rurāne, 1997)

Pamatlīdzekļiem, kuri atrodas ekspluatācijā, amortizācija tiek aprēķināta gan finanšu uzskaites, gan arī nodokļu aplikšanas vajadzībām, atbilstoši likuma “Par uzņēmuma ienākuma nodokli” 13.panta prasībām. Šis likums arī paredz, ka visu pamatlīdzekļu nolietojums ir jāaprēķina pēc ģeometriski degresīvās metodes; sīkāki norādījumi šī nolietojuma aprēķināšanai doti Valsts ieņēmumu dienesta instruktīvajos paskaidrojumos.Pamatlīdzekļu amortizācijas normas

Uzņēmumam pamatlīdzekļu amortizācija ir jārēķina divējādi – atsevišķi pašu uzņēmuma saimnieciskās darbības rezultātu noteikšanai savā peļņas un zaudējumu pārskatā un atsevišķi uzņēmuma ienākumu nodokļa aprēķinā. Šie aprēķini parasti nesakrīt. Ja pēc uzņēmumā noteiktās kārtības pamatlīdzekļu nolietojums būs mazāks nekā pēc uzņēmuma ienākumu nodokļa noteikumiem aprēķinātais, tad starpība jāatņem no apliekamā ienākuma summas, bet pretējā gadījumā šo starpību jāpieskaita pie apliekamo ienākumu summas.

Amortizācijas normas un aprēķina metodes finanšu uzskaites vajadzībām nosaka uzņēmuma uzskaites metodika, amortizācijas normas nodokļu aplikšanas vajadzībām noteiktas likumā “Par uzņēmuma ienākuma nodokli” 13.pantā.

Nodokļu uzskaites vajadzībām pamatlīdzekļi tiek iedalīti 5 kategorijās:

Nr. Pamatlīdzekļu kategorijas Nolietojuma normas

1. Ēkas, būves, ilggadīgie stādījumi 5%

2. Ritošais sastāvs, un dzelzceļa tehnoloģiskais aprīkojums, jūras un upju transportlīdzekļi, enerģētikas iekārtas 10%

3. Skaitļošanas tehnika, iespiedmašīnas, informācijas sistēmas, programmiskais nodrošinājums un datu bāžu sakaru sistēmas, kopējamās mašīnas un to aprīkojums 35%

4. Visi pārējie pamatlīdzekļi, izslēdzot 5. punktā minētos 20%

5. Pētniecības un naftas ieguves platformu aprīkojums 7%

Nodokļu aplikšanas vajadzībām katrai kategorijai var tikt piemērota dubultlikme nolietojuma aprēķināšanai.

Nolietojumu sāk aprēķināt ar nākamā mēneša 1.datumu pēc nodošanas ekspluatācijā un beidz aprēķināt ar 1.datumu nākamajā mēnesī pēc objekta izslēgšanas no pamatlīdzekļiem.

Pamatlīdzekļiem, kuri atrodas veidošanas stadijā, amortizācija netiek aprēķināts.

Pamatlīdzekļiem, kuri atrodas noliktavā, vai uz laiku ir izslēgti no ekspluatācijas finansu uzskaites vajadzībām amortizācija tiek aprēķināts pēc lineārās metodes, bet nodokļu aplikšanas vajadzībām – pēc samazinošā atlikuma metodes, nedrīkst pielietot nolietojuma dubultlikmi.Nobeigums

Uzņēmums savas darbības nodrošināšanai iegādājas materiālus un nemateriālus līdzekļus, ko paredz izmantot preču ražošanā, pakalpojumu sniegšanā, iznomāšanā citiem vai administratīviem mērķiem un kurus paredzēts lietot ilgāk par vienu gadu. Šādus līdzekļus grāmatvedībā grāmato aktīvā kā ilgtermiņa ieguldījumus – pamatlīdzekļus. Savukārt tos, kuru lietošanas termiņš ir īsāks par vienu gadu, noraksta uzreiz saimnieciskajos izdevumos un dēvē par mazvērtīgiem vai ātri nolietojamiem priekšmetiem.

Tā kā pastāv laika, tehnoloģiskā progresa un vairāk vai mazāk aktīva objekta izmantošanas faktors, tad pamatlīdzekļiem tiek aprēķināta amortizācija, kas nozīmē pamatlīdzekļu vērtības norakstīšana īpašā amortizācijas fondā, kura izmantošana tiek stingri reglamentēta.

Amortizācijas aprēķināšanā uzņēmums var izmantot vienu no vairākām pasaulē un Latvijā izmantotām metodēm (lineārā, ģeometriski degresīvā, aritmētiski degresīvā vai vienību kopsummas metode), taču ja ir notikusi būtisku apstākļu maiņa un uzņēmums var pamatot, tad tam ir tiesības pielietot citu amortizācijas aprēķināšanas metodi. Šo izmaiņu cēloni un sekas jāparāda uzņēmuma gada pārskata pielikumā.

Uzņēmums aprēķina amortizāciju divējādi – savām vajadzībām, kura rezultātu iekļauj peļņas vai zaudējuma aprēķinā, un Valsts ieņēmuma dienesta vajadzībām, ko uzrāda uzņēmuma ienākuma nodokļa deklarācijā. Lai sekmīgāk to varētu izdarīt, likumdevēji ir sadalījuši pamatlīdzekļus piecās kategorijās un noteikuši procentu likmes, tādējādi uzņēmumam atvieglojot to lietderīgās izmantošanas laika noteikšanu.

Kopumā rodas priekšstats, ka Latvijā pamatlīdzekļu amortizācijas aprēķināšanas un noteikšanas metodes ir sakārtotas un atbilst pasaulē pieņemtajām.

Leave a Comment