Tēli un sižets
Pērs Gints
Tēli “Pērā Gintā”
Oze, zemnieka atraitne
Pērs Gints, viņas dēls
Divas (vecas) sievas ar labības maisiem
Aslaks, kalējs
Kāzu viesi, Stjuarts, Fidlers, u.c.
Kāds zemnieku pāris
Solveiga un mazā Helga, viņu meitas
Hegstades zemnieks
Ingrīda, viņa meita
Līgavainis un viņa vecāki
Trīs kalnu meitenes
Sieviete zaļā apģērbā
Dovres vecis
Troļļu virsnieks. Troļļu meitenes un zēni. Raganas, kalnu gari, punduri, zemes gari u.c.
Kāds nejauks puika
Balss tumsā. Putna kliedzieni
Kari, namiķa sieva
Kototns, Ballons, fon Eberkopfs, Trumpeterstrole – ceļotāji.
Zaglis un slēpējs
Anitra, beduīnu virsnieka meita, arābi, verdzenes, dejojošas meitenes u.c.
Memnona statuja (dziedoša), sfinksa pie Gizas
Begrifenfelds, profesors un trakonama direktors / pārvaldnieks Kairā
Huhu, Malabaras krasta valodnieks. Huseins, rītzemju ministrs. Fellahs ar karaļa mūmiju
Vairāki trakonama iemītnieki ar sargiem.
Norvēģu kuģa kapteinis ar saviem ļaudīm. Svešais ceļotājs
Mācītājs. Bēru ļaudis. Lēnsmanis. Pogu lējējs. Kalsenais.
Avots: The Oxford Ibsen, Volume III, Oxford University Press 1972
Sižeta kopsavilkums
Pērs Gints ir kādreiz turīgā un cienītā Jona Ginta dēls; Jons kļuva dzērājs un pazaudēja visu savu naudu, atstājot Pēru un viņa māti Ozi dzīvot nabadzībā. Pērs vēlas atjaunot to, ko viņa tēvs reiz iznīcinājis, bet ir ieslīdzis lielībā un nemitīgā sapņošanā ar vaļējām acīm. Pērs iesaistās kautiņā un kāzu dienā nozog līgavu Ingrīdu no Hegstades. Pēru pasludina par ārpus likuma esošu, un viņam ir jāpamet sava draudze. Glābjoties no vajātājiem, Pērs satiek trīs mīlas alkstošas kalnu meitas, sievieti zaļā apģērbā, Dovres veča meitu, kuru viņš grib precēt, un Lielo Līko (balsi tumsā).
Solveiga, kuru Pērs satika kāzās Hegstadē un kura puisī iemīlējās, ierodas Pēra meža būdiņā, lai dzīvotu kopā ar viņu, bet Pērs pamet viņu un dodas projām savos ceļojumos. Pērs ir projām daudzus gadus, viņš iesaistās dažādās avantūrās un spēlē tajās dažādas lomas, ieskaitot mīklainus darījumus Marokas krastos; Pērs klejo cauri tuksnesim, uzduras Memnona statujai un sfinksai, kļūst par beduīnu vadoni un pravieti, mēģina pavedināt skaisto Anitru, beduīna meitu. Viņa ceļojumi beidzas Kairas trakomājā, kur viņš tiek godāts par imperatoru. Beidzot, jau kā vecs vīrs, atceļā uz mājām, Pērs Gints cieš kuģa katastrofā. Starp kuģa pasažieriem Pērs satiek svešinieku, kurš vēlas pēc Ginta nāves izpētīt viņa ķermeni, lai noskaidrotu, kur cilvēkā dzīvo sapņi.
Atgriezies savā draudzē, Pērs Gints piedalās kāda zemnieka bērēs un pēc tam izsolē, kurā viņš pārdošanai piedāvā lietas no savas iepriekšējās dzīves. Viņš satiek pogu lējēju, kas uzstāj, ka Pēra dvēsele ir jāpārkausē tāpat kā citas nederīgas lietas, ja vien Pērs var paskaidrot, kad un kur viņš ir bijis viņš pats. Pērs satiek arī Kalseno, kas uzskata, ka Pērs nav īsts grēcinieks, kas būtu jāsūta uz elli.
Izmisušais Pērs dodas pie Solveigas, kura joprojām – kopš Pērs pirms daudziem gadiem devās projām – gaida viņu mazajā kalnu būdiņā. Solveiga saka Pēram, ka viņa vienmēr ir bijusi kopā ar viņu savā ticībā, cerībā un mīlestībā.
HENRIHS IBSENS
(1829 – 1906)
Norvēģu dramaturgs Henriks Ibsens (Ibsen, 1829 – 1906), viens no izcilākajiem 19. gadsimta Eiropas dramaturgiem, savā daiļradē apvienoja divus gadsimtus – tās saknes meklējamas 18. gadsimta pirmsrevolūcijas laikā, Šillera mākslā un Ruso mācībā, un tās brieduma un beigu posms jau liecināja par 20. gadsimta vēsmām.
Ibsens bija režisors un dramaturgs pirmajā norvēģu nacionālajā teātrī Bergenā (1851 – 1857), vēlāk vadīja teātri Kristiānijā (Oslo, 1857 – 1862). Šajā laikā tapa romantiskas lugas (,,Heigelanes varoņi”, 1858), kurās viņš izmantoja tēmas no norvēģu folkloras un viduslaiku vēstures, akcentējot morāles un psiholoģiskās problēmas, akcentējot patriotisma idejas. Ilgu laiku Ibsens dzīvoja Itālijā un Vācijā, kur arī sarakstīja pasaules slavu ieguvušās dramatiskās poēmas ,,Brands” (1866) un ,,Pērs Gints” (1867). Tās viņa radošajā dzīvē iezīmēja ceļu uz reālismu. Šajos darbos Ibsens radījis dzīvus, individualizētus un vienlaikus vispārinātus tēlus, izceļot tajos tipisko. Kaut arī Ibsens pievērsās izteikti norvēģiskām parādībām, daudz kas šajās poēmās sasaucās ar Gētes ,,Faustu” un Bairona dramaturģiju.
,,Brandā” un ,,Pērā Gintā” galvenais bija personības liktenis un tās vieta sabiedrībā. Abu lugu galvenie varoņi gan ir pilnīgi atšķirīgi. Garīdznieks Brands ir neparasti monolīta un spēcīga personība, Pērs Gints – garīgi nelīdzsvarots un vājas gribas cilvēks. Brandu nespēj apturēt nekādi šķēršļi un upuri. Iedomātās misijas vārdā viņš gatavs ziedot visu. Turpretī Pērs Gints piemērojas visam, aizmirstot pat pašcieņu; jo viņam rūp tikai paša ,,es”.
Sociālajā drāmā Ibsens atveidoja sava laika sabiedrības antidemokrātismu, egoismu un liekulību (,,Leļļu nams”, 1879; ,,Spoki”, 1881). Pēdējā daiļrades posmā Ibsens pievērsās varoņu iekšējās dzīves konfliktiem, padziļinātam psiholoģismam. Darbos parādījās arī simbolisma, mistikas un pesimisma noskaņas (,,Heda Gablere”, 1890). Ibsenu interesēja arī spēcīgas personības sabrukuma, talanta norieta un vecuma traģēdijas tēma.
Luga ,,Pērs Gints” ir viens no izcilākajiem Ibsena sasniegumiem drāmā. Šī dramatiskā poēma apvieno asu kritiku ar brīnišķīgu, folklorai tuvu poēziju, dziļu filozofisko domu ar smalku psiholoģisku tēlojumu. Tāpat kā visi pārējie Ibsena darbi, arī šī luga cieši saistīta ar autora daudzšķautņaino personību, ar tiesu pašam pār sevi.
Kādā runā norvēģu studentiem Ibsens saka: ,,Pa daļai es savos darbos attēloju to, kas manas dzīves labākajās stundās garāmslīdot apgaismoja manu dvēseli ar dzīvu, spilgtu un brīnumskaistu gaismu. To, kas, tā sakot, pacēlās pāri manam ikdienišķajam ,,es”. Es to ietvēru savos darbos, lai saglabātu sev un sevī pašā. Bet es attēloju arī pretējo – to, kas manam vērotāja skatam atklājās kā sārņi un padibenes paša dvēseles dzijumos. Ieliekot to savos darbos, es it kā attīrijos no visa tā…”
Ar lielu vispārinājumu un saasinātu uzmanību Ibsens ,,Pērā Gintā” risina jautājumu, kas jūtams viņa sacerējumos: kādām jābūt indivīda un sabiedrības attiecībām, kāds ir cilvēka dzīves uzdevums jeb, kā saka pats rakstnieks, cilvēka dzīves aicinājums? Ibsens ir pārliecināts – katram cilvēkam dzīvē jāpilda kāds pienākums, jāizsaka savs ,,es”, jāatstāj aiz sevis kaut kas paliekošs. Tas ir viņa aicinājums. Kā viņš ir pildījis savu pienākumu, tas nosaka viņa mūža vērtību. Taču saklausīt šo aicinājumu, sekot tam, lai cik vienkārša vai sarežģīta būtu dzīve, nav tik viegli. ,,Vai atradīsies starp mums cilvēks, kas laiku pa laikam nesajustu un neapzinātos sevī nesaskaņu starp gribu un uzdevumu, starp dzīvi un teoriju vispār?” jautā mākslinieks. Šī nesaskaņa dod vielu gan ,,Brandam”, gan ,,Pēram Gintam”.
,,Brands – tas esmu es pats savas dzīves labākajās minūtēs,” saka Ibsens, ,,tas tikpat pareizi kā tas, ka, sevi anatomizējot, atradu arī daudzus Pēra Cinta vaibstus.”