Katra bērna dzīvē reiz pienāk 1. septembris, kad ar vasarīgi rudenīgu puķu pušķi un satraukumā pukstošu sirsniņu ir jāpārkāpj pār skolas slieksni. Vai viņš ir tam gatavs? Kā veiksies skolā? Tie ir jautājumi, uz kuriem bieži vien tiek meklētas atbildes. Kas tad ir bērna gatavība skolai?
Pirmā skola bērna dzīvē ir ģimene. Tā ir vidē, kurā veidojas bērna personība. Jau gaisotne vien ģimenē ir audzinoša, vecāki, būdami nozīmīgas personas, sniedz informāciju par dzīvē pastāvošajām likumsakarībām, galvenajām vērtībām, tā pamazām gatavojot bērnu skolai. Vecāku ticība un cieņa veicina topošā skolēna ticību saviem spēkiem un drošības izjūtu, kas viņam būs nepieciešamas turpmāk.
Ticiet sava bērna spējām un neslēpiet to. Atrodiet veidu, kā bērns sevi var ar prieku izpaust – skrienot, lecot, zīmējot, veidojot, dziedot, skaitot, fantazējot vai kā citādi, jo bērnam ir svarīgi apzināties, ka viņam kaut kas padodas.
Bērna gatavība skolai tradicionāli tiek apskatīta no trim aspektiem – fiziskā, psiholoģiskā, intelektuālā.
Fiziskā gatavība
Ar to tiek saprasta bērna organisma spēja pielāgoties jaunai fiziskai slodzei bez dienas miega. Bērna veselības stāvoklis var būt par iemeslu nepietiekamai gatavībai mācīties – biežas saslimšanas novājina organismu, mazina funkcionālās iespējas, un skolā tas var izpausties kā pāragrs nogurums.
Nesagatavotības iemesli var būt saistīti ne tikai ar bērna veselības stāvokli, bet arī ar nelabvēlīgiem apstākļiem, ja bērns tādos aug un attīstās. Veselību stiprina peldēšana, dažāda veida sportiskas nodarbības, un, ja vien ģimenes ārstam nav kādu īpašu iebildumu, tad vasaru pirms skolas ir ieteicams pie jūras vai kādās lauku mājās. Svaigs gaiss, kaut nedaudz saules, peldēšanās un rotaļas smiltīs darīs bērna miegu mierīgu un ciešu un labvēlīgi ietekmēs nervu sistēmu kopumā.
● Attīstiet bērna izveicīgumu, kustību koordināciju, spēku un izturību, kas būs nepieciešama mācību darbā. Te noderēs dažādas spēles brīvā dabā, pārgājieni un citas aktīvas nodarbības kopā ar citiem bērniem.
● Vērojiet bērna stāju: kā viņš iet, sēž, stāv, skrien. Konsultējieties ar ārstu par bērna stāju, lai laikus novērstu iespējamo skoliozi.
● Nodarbiniet bērna pirkstiņus – tas veicinās roku smalkās muskulatūras attīstību un palīdzēs skolā “nepazaudēt” burtus.
● Ļaujiet, lai bērns rakstot vairāk darbojas ar zīmuli, nevis ar lodīšu pildspalvu vai flomāsteriem, jo tie pārāk ātri slīd. Zīmēšana ar krāsām un zīmuļiem un veidošana veicina roku veiklību un koordināciju sistēmā roka – redze.
● Bērna organismam nepieciešama fiziska aktivitāte. Vērtīgas ir nodarbības, kurās nav sacensību elementu. Vizinieties ar ragaviņām, slēpojiet, peldiet.
● Uzmaniet bērna zobu veselību. Neveseli zobi var izraisīt arī citas saslimšanas.
● Uzmaniet bērna vispārējo veselības stāvokli. Plaši izplatītās augšējo elpošanas ceļu (deguna, ausu, kakla) saslimšanas bieži kļūst hroniskas. Apgrūtināta elpošana traucē smadzenēs nokļūt nepieciešamajam skābekļa daudzumam, un tas var mazināt darba spējas, atmiņas produktivitāti.
● Par fizisko gatavību daļēji var iegūt informāciju, novērojot bērnu. Pievērsiet uzmanību tam, kādas spēles bērns izvēlas – kurās nepieciešams kustēties vai būt mierīgam – un cik ilgu laiku viņam aizņem nodarbības, kas saistītas ar roku smalko muskulatūru, – zīmēšana, veidošana, pīšana un darbs ar instrumentiem (šķērēm, adatu, āmuru u. c. ).
● Senos laikos bērnu izdomātā un iecienītā spēle uz asfalta “Klasītes” ir labi noderīga, lai veicinātu koordinācijas attīstību, prasmi paturēt prātā noteikumus, plānot savu darbību. Spēles norise: izlēkāt pa sanumurētiem kvadrātiem noteiktā secībā, neuzkāpjot uz līnijām.
● Bērnu dzimšanas dienās izmantotā “Staigāšana mūzikas pavadībā” attīsta spēju kontrolēt kustības, paturēt prātā noteikumus, uztvert informāciju.
Spēles norisei ir vairāki varianti, viens no tiem – ar aplī saliktiem krēsliem, par vienu mazāk nekā dalībnieku. Vai nu straujas, vai lēnas mūzikas pavadībā bērni soļo pa apli, līdz mūzika pēkšņi apklust. Uzdevums: pagūt apsēsties uz krēsla. Izstājas tas, kas nav atradis sev vietu.
Psiholoģiskā gatavība
Ar to tiek saprasta bērna gatavība pieņemt jaunu sociālo, tas ir, skolēna lomu. Tā ir bērna attieksme pret skolu, pret mācību darbību, pret skolotāju, pret vienaudžiem un pret sevi. Bērnam vajadzētu iepriekš zināt, ka viņš nokļūs līdz tam nepazīstamu bērnu vidū, ka būs jāpierod kādu laiku pavadīt bez mammas un ka no viņa tiks prasīta daļēja patstāvība. Viņam būs jāprot palīdzību palūgt sākumā pilnīgi svešam cilvēkam – klases audzinātājai, ja tas būs nepieciešams Tomēr jāsaprot, ka ne visi bērni spēj uzreiz pieņemt jaunās prasības, ko izvirza jaunā vide – skola.
Bērna vēlēšanos mācīties var ietekmēt
● viņam nozīmīgu pieaugušo pozitīvā attieksme pret mācībām;
● vēlme būt līdzīgam tiem bērniem, kas jau apmeklē skolu;
● skolas dzīves ārējā atribūtika – skolas soma, penālis, burtnīcas u.c.
● vēlme iegūt jaunus draugus;
● vēlme mācīties, uzzināt kaut ko jaunu;
● vajadzība pēc jauniem iespaidiem, vides maiņa.
Ja bērns nav gatavs skolēna sociālajai lomai, tad viņam var izrādīties grūti iekļauties jaunā vidē. Šādi skolēni spēs mācīties tikai tad, ja viņiem tas šķitīs interesanti.
Ir bērni, kas nevēlas iet uz skolu. Par iemeslu tam varētu būt bērna baidīšana ar skolu. Tā, piemēram, kautrīgam, par sevi nepārliecinātam bērnam, kam ir bijis grūti apgūt lasītprasmi, pieaugušo izteiktās frāzes: “Kā tu iesi uz skolu – tu taču nespēj pat divus burtus salikt kopā!” vai arī “Nekas, nekas, gan jau skolā tevi izmācīs!” – bieži var radīt nemieru, pat bailes par nākotni un par dzīvi skolā. Tāpēc vēlams bērnam sniegt patiesu informāciju par skolu, paust pozitīvu attieksmi pret to. Veidojot priekšstatu par skolu, noder vecāku atmiņas par pašu skolas gaitām, mīļākajiem skolotājiem, fotogrāfiju apskatīšana, televīzijas pārraižu apspriešana, pasaku un sakāmvārdu lasīšana, kur tiek izceltas zināšanas kā vērtība.
● Piedāvājiet bērnam uzzīmēt, kādu viņš iztēlojas skolu, skolotāju. Pēc tam pārrunājiet ar viņu par skolu, draugiem. Iespējams, bērnam radīsies jautājumi, uz kuriem būs iespējams tūlīt pat arī atbildēt.
● Pārdomājiet, kas mājās tiek runāts par skolu. Pat ja ģimenē jau ir kāds skolēns, kam skolā varbūt mazliet neveicas, topošā pirmklasnieka klātbūtnē neizsakiet negatīvas piezīmes.
● Atcerieties: tas, ko bērns dzird par sevi, ir nozīmīgi viņa pašvērtējuma izveidē.
● Bērnam ir svarīgs vienaudžu pozitīvs novērtējums.
● Ievērojiet bērna veiksmes un centienus – tas palīdzēs viņam justies stipram un spējīgam.
● Nesalīdziniet sava bērna panākumus ar citiem bērniem, tāpat arī nenopeliet citu bērnu paveikto viņa klātbūtnē.
● Māciet bērnam praktiskas lietas – kā aizsiet kurpes, pogāt pogas, klāt gultu u. tml. Šīs prasmes pie bērna “neatnāk” pašas tikai tāpēc vien, ka viņš jau ir “pietiekami liels” vai redzējis, kā to dara citi. Tās ir jāmāca, jāparāda, bet nedariet to steigā vai dusmās.
Uzsākot skolas gaitas, nevar nenovērtēt gribas lielo nozīmi. Jaunajam skolēnam tiks prasīta spēja darboties arī tad, kad to īsti negribas. Skolā ir noteikts režīms, noteikumi, kuru ievērošana veicina skolēnu vispārējo labklājību un drošību. Piemēram, ja somā ir jauna uzlīme un stundas laikā to tik ļoti gribas parādīt pārējiem, ir nepieciešama piepūle, lai tomēr pievērstos stundā notiekošajam. Griba piedalās uzvedības regulācijā, domāšanas, uzmanības un atmiņas procesos. Pirmsskolas vecuma beigās bērnam jau piemīt spēja izvirzīt savam vecumam atbilstošu, kaut arī ne vienmēr noturīgu mērķi, pieņemt lēmumus, izdomāt plānu un realizēt iecerēto. To, kā bērns īsteno mērķa sasniegšanu, var novērot spēļu situācijās.
Domājot par skolas gaitu uzsākšanu, nevajadzētu aizmirst arī par dienas režīmu. No medicīnas viedokļa, veselībai stress kaitē. Tam vairāk vai mazāk ir pakļauti arī skolēni. Slodze, kas rodas pēc skolas gaitu uzsākšanas, bieži var izraisīt miega traucējumus, var parādīties arī citi somatiski simptomi.
Kaut gan katram bērnam veidosies individuāls režīms, informācijai piedāvāju Krievijas Medicīnas zinātņu akadēmijas Bērnu un pusaudžu veselības aizsardzības zinātniskā centra nodaļas vadītājas Marinas Stepanovas piedāvātos vispārējos ieteikumus dienas režīma plānošanā.
1. Veidojiet pieradumu celties un iet gulēt aptuveni vienā un tajā pašā laikā katru dienu.
2. Sen aizmirstā rīta rosme tomēr dienā rada možumu, tāpēc būtu vērts to iekļaut savā dienas režīmā, piemēram, vingrinājumus var izpildīt kādas mūzikas pavadībā (protams, ne visiem tas palīdz).
3. Pēc stundām vēlama pastaiga svaigā gaisā. Būtu lieliski, ja ceļš no skolas līdz mājām vestu cauri kādam skaistam parkam.
3. Ir bērni, kam pēc skolas ir nepieciešams dienas miegs.
4. Mājas darbus vislabāk pildīt ap plkst. 15.00–16.00, jo tad izziņas spējas ir visaktīvākās.
5. Mājas darbu pildīšanai bez pārtraukuma nevajadzētu būt ilgākai par vienu stundu, pēc kuras jābūt īsam 3–5 minūšu pārtraukumam. (Stundu gatavošanas taktika ir jāizvērtē individuāli.)
6. Nepieciešams padomāt par papildu pēcstundu nodarbību skaitu un biežumu.
7. Bērnam ir vajadzīgs laiks arī iemīļotajām nodarbēm.
8. Ir jāierobežo televizora un datora izmantošanas laiks, jo citādi tiek radīta pārslodze bērna nervu sistēmai. Turklāt televīzija iemāca bērnam priecāties bez piepūles, neprasot uzņemties atbildību par brīvā laika piepildījumu, saturīgumu. Risinot šo jautājumu, var noderēt šādi ieteikumi:
● kopā ar bērnu sastādiet sarakstu, kuras televīzijas pārraides, kurās dienās un cik ilgi drīkst skatīties;
● paskaidrojiet bērnam, ka šī noruna nav nemainīga un pēc kāda laika saraksts, iespējams, tiks mainīts;
● apspriediet citus brīvā laika pavadīšanas variantus;
● uzslavējiet bērna centienus ievērot norunu.
9. Vakaros noder pārrunas par dienas notikumiem. Jautājiet, ko jaunu tajā dienā skolā bērns ir uzzinājis, kas viņam padevās, kas varēja būt labāk. Jautājums “Kā Tev gāja?” nebūt nav tas labākais. Bērnam ir svarīga vecāku ieinteresētība un uzmanība.
Intelektuālā gatavība
Intelektuālā gatavība nenozīmē bērna prasmi lasīt vai rakstīt. Ar to tiek saprasts bērna vārdu un noteiktu zināšanu krājums, vispārēju likumsakarību izpratne, izvērtējot izziņas procesu attīstības pakāpi.
Bērna intelektuālo gatavību sekmē regulāras, arī kvalitatīvas nodarbības (bērnudārzā vai individuāli). Tās iemāca bērnu klausīties un izteikt savas domas, iemāca koncentrēties uz kādu noteiktu darbību un to pabeigt. Tās ļauj attīstīt, piemēram, roku smalko muskulatūra, telpisko orientāciju, ritma izjūtu. Liela nozīme ir bērna runai. Kļūdas runā bieži vien ir par iemeslu gramatikas kļūdām.
● Runājiet ar bērnu skaidri, “nepazaudējot” vārdu galotnes, skaņas.
● Īpaši skaidri izrunājiet bērnam nezināmus vārdus.
● Attīstiet bērna izziņas vajadzību. Pastaigājoties un darbojoties kopā ar bērnu, ir iespējams aplūkot lietas un parādības, mēģināt meklēt kopīgo un atšķirīgo dabā, kā arī apspriest redzēto.
● Ieklausieties bērnā.
● Atvēliet laiku spēlēm. Sen zināmā spēle “Še tev dālder’s, pērc, ko gribi, nepērc ne melnu, nepērc ne baltu, nesaki ne “Jā”, ne “Nē””, bērnam māca arī skolā noderīgas lietas – paturēt prātā vairākas instrukcijas, uzdot jautājumus, veicina iekšējās runas attīstību u. c.
● Lasiet pasakas un citas bērniem domātās grāmatas, skatieties grāmatas ar bildēm. Tā bērns iemācīsies gan klausīties, gan paplašinās savu vārdu krājumu, līdz ar to viņam būs vieglāk uztvert verbālo informāciju.
● Esiet paraugs bērnam, lai bērns redz, ka arī jūs lasāt grāmatas, žurnālus un laikrakstus.
● Brīžos, kad nav laika lasīt grāmatu, var piedāvāt jau gatavas kasetes ar pasaku ierakstiem, dziesmām u. c. Iespējams, bērns tās vēlēsies klausīties atkārtoti.
● Atbalstiet bērna vēlmi uzdod jautājumus.
Bērna drošība
Kad bērns uzsāk skolas gaitas, ar viņu ir jāapspriež arī individuālās drošības jautājumi. Tas ļaus bērnam būt drošākam un pārliecinātākam neparedzētās situācijās.
Daži ieteikumi pārrunām par šo tēmu.
● Klases audzinātāju vajadzētu informēt par to, kā bērns nokļūs mājās, kuras personas drīkst ar viņu doties mājup no skolas.
● Piemērotā brīdī pārrunājiet ar bērnu visu nepieciešamo par viņa ķermeni. Bērnam ir nepieciešams zināt, kuras ir intīmās ķermeņa daļas. Var runāt arī par “labajiem” un “sliktajiem” pieskārieniem no citu puses.
● Svarīgi, lai skolēns zinātu savu vārdu, uzvārdu, adresi un vecāku tālruņa numuru, kā arī numuru, kur zvanīt īpašos gadījumos.
● Pārrunājiet, kad jāzvana policijai un ka palīdzību pa tālruni 112 var izsaukt bez maksas.
● Šīm nevajadzētu būt biedējošām sarunām, tāpēc ir svarīgi apdomāt frāzes, ko teiksiet.
● Varat pastāstīt, ka pieaugušie uz ielas bērniem parasti nelūdz palīdzību, tāpēc ar šādiem cilvēkiem nevajadzētu iesaistīties sarunās.
● Paskaidrojiet arī, ka dāvanas parasti pasniedz ģimenes locekļi un uz dzimšanas dienas svinībām uzaicinātie draugi, bet ne sveši cilvēki uz ielas.
● Runājiet par noslēpumiem. Paskaidrojiet, ka pieaugušie parasti nelūdz bērnus glabāt kādu noslēpumu un ka nevienam nav tiesību draudēt vai izturēties rupji un vardarbīgi.
Vēl tikai vēlos piebilst, ka bērnam svarīgs un nepieciešams ir ģimenes atbalsts. Ja būsiet vērīgi un rūpēsieties par sava pirmsklasnieka psihisko veselību, tad varēsiet laikus rīkoties, ja tas būs nepieciešams. Kopā ar bērnu jums sākas jauns un interesants dzīves posms. Izbaudiet to! Un atcerēsimies, ka bērns uz skolu dodas ne tikai mācīties, bet arī dzīvot.
Autors: Ilona Kuzņecova
Avots: “Psiholoģija Ģimenei un Skolai”
Bērns un skolotājs
Jaunākā skolas vecuma bērniem skolotājs ir autoritāte. Un tas ļoti palīdz pedagoga darbā. Klasē skolotājam, it īpaši – klases audzinātājam, vienlaikus ir jāieņem daudzas lomas (sk. 2. shēmu).
kolā starp skolotāju un skolēnu var būt divu veidu savstarpējās attiecības:
● oficiālās;
● neoficiālās.
Vispirms aplūkosim neoficiālās attiecības. Interesanti, ka 1.–4. klases skolēniem skolotājs ir neapstrīdama autoritāte, turklāt lielāka nekā tēvs, māte, vecākie brāļi vai māsas. Esmu novērojusi, ka, vērtējot biedrus, gandrīz visi skolēni atkārto vērtējumu, ko devis skolotājs. Bet vecākajās klasēs šī autoritāte zūd. Kādēļ? Manuprāt, pirmais iemesls ir skolotāja nostāšanās tiesneša lomā.
Šķirot strīdu, skolotājs mēdz nostāties “labvēlīgā” bērna pusē. Bērnu neoficiālās savstarpējās attiecības nevar vadīt, nezinot, kas nosaka to specifiku un raksturu. Bērni no problēmģimenēm ir katrā skolā, un, tā kā viņi parasti ir nedisciplinēti, skolotājam šos bērnus vieglāk ir ikreiz sabārt nekā strādāt ar viņiem un palīdzēt iejusties kolektīvā. Kā skolotājam būtu jāizturas pret šādiem bērniem?
1. “Ģimenes varoni” skolotājam jācenšas ievērot arī tajos brīžos, kad šis bērns kļūdās vai nav disciplinēts, un atzīt, ka viņam ir savs unikālais “Es” un piemīt vēl citas labas īpašības, ne tikai nopietna attieksme pret mācībām. Skolotājam ir jācenšas skolēnu pārliecināt: tas, ka bērns ir kļūdījies, vēl nenozīmē, ka viņš ir slikts cilvēks. Ir jāstāsta, ka vienmēr viss nav jāpaveic perfekti – nevajag pārdzīvot, ja kaut ko neizdodas izdarīt ideāli. Šādus skolēnus jācenšas iesaistīt vaļasbrīžu nodarbībās.
2. “Grēkāzim” ir skaidri jāpasaka, ka tāda uzvedība klasē nav pieņemama, jāpaskaidro, kādas var būt šādas uzvedības sekas. Pēc tam atkarībā no apstākļiem konsekventi jānosaka un jāievēro noteikumi. Ir svarīgi ievērot arī bērna pozitīvo rīcību. Skolotājam ir jācenšas izprast bērna jūtas, nevis tikai jāreaģē uz viņa slikto uzvedību. Un nekādā gadījumā bērna negatīvo uzvedību nedrīkst uztvert personīgi. Jācenšas klasē veidot drošu gaisotni, lai bērns varētu runāt par savām jūtām, nebaidoties, ka par viņu smiesies. Šādiem bērniem ir jāpalīdz iesaistīties labdarības darbos, pulciņos.
3. “Pazudušo bērnu” ir jācenšas iesaistīt klases un brīvā laika nodarbībās, kā arī nodibināt ar viņu personīgu kontaktu. Skolotājam ir jāievēro un jāizceļ šāda bērna pozitīvās īpašības. Ļaujiet viņam izteikt savas jūtas, atzīstiet tās par pareizām, mudiniet nekautrēties par tām. Runājiet ar bērnu par viņa vajadzībām;
4. Centieties izprast “ģimenes klaunu” un viņa vajadzībās, mudināt viņu apmierināt savas, nevis citu vajadzības. Paskaidrojiet bērnam, kādi joki ir pieņemami un kādi – ne. Centieties nereaģēt uz jokiem, ja tie ir nevietā. Mēģiniet izprast bērna jūtas un paskaidrot, ka viņš ar tām bieži pārsteidzas.
Skolotājs konfliktus un dažu skolēnu uzvedības tiesāšanu nedrīkst nodot klases “sabiedriskajai tiesai”, jo bērni savos spriedumos bieži nav objektīvi. Vienaudžu spriedumi var veicināt nopietnu psiholoģisko traumu rašanos “negatīvajā” biedrā, kas pēcāk var kļūt par klases negatīvo līderi un savu naidu vērst pret pedagogiem, tā stipri sarežģījot viņu darbu.
Otrs svarīgs faktors ir slinko un nedisciplinēto skolēnu izolācija. Ukraiņu psihologs A. Kiričuks ir atzinis: “Par pilnīgi konstatētu var uzskatīt faktu, ka par īstu personības individuālās attīstības instrumentu kolektīvs kļūst tikai tad, ja bērna vieta personisko mijattiecību sistēmā ir labvēlīga, ja viņa statuss ir pietiekami augsts. Tiklīdz audzēknis kaut kādu apstākļu dēļ nonāk nelabvēlīgā stāvoklī, kolektīvs pārstāj būt par nozīmīgu viņa veidošanas faktoru.”
Psihologu pētījumi un mani novērojumi liecina, ka skolotājs savus audzēkņus vērtē pēc trim kritērijiem – sekmēm, disciplinētības un vecāku darbavietas. Skolotāju galvenokārt uztrauc skolā pieņemto standartu pārkāpumi. Turklāt par tiem visai bieži tiek aizrādīts pārējo skolēnu klātbūtnē. 1.–2. klases skolēni bāršanu draugu priekšā vai atsevišķi emocionāli uztver aptuveni vienādi, toties 3.–4. klases skolēniem šī uztvere ir dažāda. Līdz ar to arī mainās arī skolotāja autoritāte. Bieži vien skolotājs bērnu bar paceltā balsī, pārējie bērni nekritiski “pārtver” skolotāja vērtējumu un nogulda to savās emocionālajās atmiņās. Un galu galā kolektīvā rodas “atraidītie”.
Vēl viens būtisks iespējams iemesls ir skolotāja izvirzīto prasību un vērtējuma kritēriju nesakritība ar kritērijiem, pēc kuriem savu attieksmi pret biedriem veido paši skolēni (izteiktāk tas sāk izpausties 3. un 4. klasē).
Neoficiālo mijattiecību veidošanos ietekmē arī skolotāja personības izpausmes ārpus skolas. Skolēns skolotāju un viņa prasmi pārvarēt dažādas grūtības vēro ne tikai skolā, bet arī uz ielas, ārpusklases pasākumos. Skolotājs bērnu un vecāku acīs ir kā zem lupas. Mums, pedagogiem, ir jāatceras, ka skolotājus vērtē arī vecāki un bērni šo vērtējumu dzird – un tāpēc mēdz nepakļauties skolotāja norādījumiem.
Bet nu ielūkosimies oficiālajās savstarpējās attiecībās.
Interesantas mijattiecības starp skolotāju un audzēkņiem veido skolēnu attieksme pret mācībām. Ir noteikta sakarība starp sekmību un skolēna statusu. 1. klases skolēns, izvēloties par draugu teicamnieku, orientējas tieši pēc pedagoga vērtējuma un gandrīz nemaz nenovērtē šī teicamnieka tikumiskās īpašības. Bet 3., 4. klasē situācija mainās.
Mācību procesu stundu laikā, kad skolotājs ir devējs, bet skolēns – ņēmējs, nedrīkst traucēt nekādas personiskās attiecības. Tomēr mēdz būt arī tā, ka skolotājs stundā palīdz un paskaidro bērniem, kas ir “labvēlības” statusā, bet tiem, kas ieņem “atstumto” lomu, tikai atsaka: “Tu jau tik un tā neklausies! Vajadzēja visu laiku sekot stundai” u. tml. Mācību stundā skolotājam ir jābūt kā katalizatoram, nepieļaujot kāda komponenta nepiedalīšanos reakcijā. Te skolotājam var palīdzēt prasmīgi veidots grupu darbs. Turklāt audzinošus elementus var iekļaut arī mācību darbā.
Ikviena pedagoga uzdevums un arī pienākums ir neatraidīt, neizolēt bērnu, bet atrast viņam atbilstošu pieeju, uzmundrināt, ielūkoties bērnā un, ņemot vērā visu viņa attīstības gaitu, censties saskatīt pozitīvo, kas rodams jebkurā cilvēkā, un, izmantojot to, iedvest bērnā vēlmi uzticēties, rosināt viņu noticēt skolotāja labajiem nodomiem.
Bērns un bērns
Emocionālās saskarsmes attīstība rosina bērnus kontaktēties savā starpā. Šis, manuprāt, ir visgrūtākais saskarsmes līmenis. Bērnam ir jāpanāk, lai vienaudži viņu atzītu. Šīs attiecības skar plašu apkārtējo loku:
1) vecākus (“Tu vari draudzēties ar Anniņu, jo viņa ir …” (“viņai ir …”));
2) citus vecākus bērnus (“Tu viņu neaiztiec, viņai ir brālis …”);
3) materiālo stāvokli u. c.
Sociālpsihologi ir izpētījuši, ka apmēram sešus procentus jaunāko klašu skolēnu vispār neviens neizvēlas par draugiem. Šādi skolēni nelabprāt apmeklē skolu, jo nav apmierināti ar savu stāvokli tajā – viņus tur negaida draugi. Tomēr A. Kiričuka iegūtie dati liecina, ka aptuveni puse no šiem skolēniem tiecas pēc kolektīva un meklē emocionālu saskarsmi ar biedriem, kaut arī vienaudžu sabiedrība viņus uzņem vienaldzīgi.
Bērni, kas vēl nav sarāvuši emocionālās saites ar klasi, dziļi pārdzīvo savu stāvokli un meklē risinājumu, mēģinot nodibināt kontaktus ar sev simpātiskiem vienaudžiem un bieži vien iejaucoties jau izveidotās attiecībās. Psihologi ir noskaidrojuši, ka daudzi “atraidītie” sevi pārvērtē un tādēļ kolektīva personisko mijattiecību sistēmā pretendē uz pārāk augstu vietu. Citi, nonākuši šādā situācijā, cenšas pievērst sev biedru uzmanību ar dažādām ākstībām, uzpirkšanu, viltus varonību vai demonstratīvu drosmi. Šie skolēni bieži tiek uzskatīti par grūti audzināmiem, tomēr parasti ne tik grūti audzināms ir pats bērns, cik grūts ir viņa stāvoklis mijattiecību sistēmā, kas izveidojusies skolā. Šī iemesla dēļ ārpus saskarsmes loka nokļuvušie skolēni nebūt neietilpst patiesi grūti audzināmo skolēnu kategorijā. Tie ir skolēni, kas ārpusklases mijattiecību lokā nonākuši pašizolācijas dēļ. Daļa no viņiem ir pilnīgi noslēgušies sevī, ne ar vienu nedraudzējas, bieži konfliktē ar biedriem un pieaugušajiem. Viņiem ir pastiprināta emocionalitāte, ko izraisa šo bērnu neapmierinātība ar stāvokli vienaudžu vidū (L. Slavinas pētījumi). Daudzi no šiem bērniem, zaudējuši emocionālos kontaktus skolā, meklē tos dažādās pagalma vai ielas kompānijās, kurās bieži ir apvienojušies visāda vecuma cilvēki. Tur viņi cenšas apmierināt skolā neapmierināto emocionālās saskarsmes vajadzību, vajadzību pēc draudzīgiem sakariem ar vienaudžiem.
Klasē ir arī bērni, ar kuriem visi grib draudzēties. Šie bērni labprāt apmeklē skolu: uzmanība, kas viņiem tiek pievērsta, rada gandarījumu, iegūtā autoritāte ir glaimojoša un patīkama. Šie skolēni patiešām ir labi bērni – aktīvi sabiedriskajā darbā, sekmīgi mācībās. Sevi viņi biežāk novērtē nepietiekami nekā pārvērtē, ir kautrīgi, sabiedriski, atsaucīgi. Viņiem piemīt vēl daudz citu pozitīvu īpašību. Tomēr apmēram piektajai daļai šo labo, patīkamo skolēnu patiesībā ir raksturīgas pavisam citas īpašības. Viņi ir egoistiski. Izrādās, ka dažreiz sabiedriskās aktivitātes iemesls ir šauri personiski motīvi. Šie skolēni necieš kritiku, tiecas uz vienpersoniska vadītāja stāvokli, ļoti rūpējas, lai saglabātu līdera vietu, nicina vienaudžu simpātijas un meklē draudzīgas saiknes ar pieaugušajiem vai par sevi vecākiem skolēniem. Šī šķietami pozitīvā audzēkņu kategorija rada daudzas pedagoģiskas problēmas. Vēl jo nopietnākas tās ir tāpēc, ka skolotāji un klases audzinātāji bieži vien ne tikai nepamana negatīvās personības izpausmes, bet pat enerģiski atbalsta šādus skolēnus – gadu pēc gada izvirza viņus darbam klases un skolas pašpārvaldē un tā, paši to nemanot, veicina negatīvo rakstura īpašību – iedomības, individuālisma un egoisma – attīstību.
Vēl nesen pētnieki, kas bērnus tikai vērtēja, uzskatīja, ka viņu mijattiecības, it īpaši – jaunākajā skolas vecumposmā – ir īslaicīgas un nenoturīgas, ka tās veidojas galvenokārt rotaļu procesā un pašu rotaļu dēļ. A. Kiričuks ir nonācis pie pretēja atzinuma. Izrādās, ka bērnu grupējumiem ir ļoti stabils un noturīgs raksturs: bērnu simpātijas un antipātijas nebūt nav tik acumirklīgas, kā tas tika uzskatīts līdz šim. Arī es pārbaudīju šo patiesību: trīs mēnešus pēc kārtas divas reizes nedēļā liku skolēniem uzrakstīt sava drauga vārdu. A. Kiričuka pētījumi apstiprinājās. Kolektīvā ieņemtā vieta skolēniem ar dažādu izvēļu skaitu, tātad – arī ar dažādu sociometrisko2 statusu, nav vienlīdz noturīga. Visnenoturīgākais sociometriskais statuss ir skolēniem, kas pēc izvēļu skaita ietilpa vidējā grupā.
2 Sociometrija – starppersonu emocionālo saikņu pētīšana mazajās grupās.
Daudzi psiholoģiskie pētījumi pierāda, ka viens no skolēnu uzvedības un darbības pamatmotīviem skolā ir tieksme atrast savu vietu klases kolektīvā. Nav grūti iedomāties, kāds jūtu komplekss, kādi psihiskie stāvokļi rodas attīstībā esošam cilvēkam, ja viņš ilgstoši nevar apmierināt emocionālās saskarsmes vajadzību, ja aktīvās dzīves lielākajā daļā viņu aptver vienaldzība, emocionālo kontaktu nepietiekamība, nevērība un nicinājums…
Tomēr arī klasē ir draudzīgi pulciņi. Ir skaidrs, ka visiem skolēniem, kas apvienojas draudzīgā kompānijā, savstarpējo attiecību sistēmā nav jāieņem līdzīgs stāvoklis. Šādu grupu vieno savstarpējas intereses, tajā pastāv savi likumi, un neviens no ārpuses to nevada. Bet arī šajos grupējumos ir līderi, un bieži vien grupā iegūtais prestižs būtiski atšķiras no skolēna statusa klasē.
Pastāv arī obligāti saliktās grupas ar gluži citām attiecībām. Obligāti saliktajās grupās var būt “atstumtie”. Šīs grupas tiek vadītas no ārpuses, un arī likumi tiek noteikti no ārpuses.
Neformālās saskarsmes lielā nozīme cilvēka, jo īpaši – topošā cilvēka, dzīvē pedagoģiskajā darbā vēl joprojām netiek pietiekami novērtēta. Grupas vērtējums skolēnam ir daudzkārt nozīmīgāks par vecāku izteikto atzinību, skolotāju uzslavām vai rājieniem. To var izskaidrot ar savdabīgo aizsardzības funkciju, ka pilda neformālās grupas. Tās palīdz grupas locekļiem saglabāt noteiktu emocionālo līdzsvaru, veido it kā īpašu psiholoģisku barjeru, kas viņus pasargā no traumējošas ārējas ietekmes, piemēram, biedru negatīva vērtējuma vai skolotāju spriedumiem.
Tātad varam secināt, ka jebkuram cilvēkam, arī bērnam, un ir vajadzīgs draugs – īsts draugs, un tad viņam vairs nav svarīgi, vai pārējie viņu vērtē pozitīvi vai negatīvi. Un īstu draugu nevar aizstāt pat daudzi paziņas.
Autors: Līga Mateus
Avots: “Psiholoģija Ģimenei un Skolai”
Skola: Problēmas, kas var rasties, ja bērns nav skolai gatavs
Kā katru gadu klāt ir 1. septembris un atkal tūkstoši mūsu mazo atvasīšu sper savus pirmos soļus, lai uzsāktu skolas gaitas. Tas ir ļoti nozīmīgs laiks gan skolniekiem, gan viņu vecākiem un radiņiem, gan skolotājiem. Mēs visi zinām, ka uzsākot skolas gaitas ir jābūt sagatavotai bērna istabai, skolas somai un citām ar skolu saistītām lietām, piemēram, visiem tik pierastās ārsta vizītes. Bet reti dzirdam jautājumu – “vai mūsu atvasīte pati ir gatava uzsākt skolas gaitas “. Mūsu laikos cilvēki ir personības un individualitātes, kas veido sistēmu, nevis kā atceramies pirms gadiem piecpadsmit – sistēma veidoja cilvēkus. Manuprāt, tas visvairāk skaidro šodienas situāciju Latvijā. Atceroties par bērna vecumu (7 gadi), kas pieņemts kā optimālākais skolas gaitu uzsākšanai, jāņem vērā, ka tā ir nosacīta, nevis obligāta prasība.
Bērna attīstība līdz 7 gadiem ir personības attīstības nozīmīgākais posms. Šajā laikā vislielāko lomu spēlē vecāki. Bet, protams, ar to bērna attīstība nebeidzas. Ļoti būtisks ir pirmsskolas laiks, kad bērnam drīz būs jāuzsāk sava patstāvīgā dzīve.
Pirmsskolnieka domāšana ir citādāka nekā pieaugušajam. Bērns pats sevi izjūt kā pasaules centru. Pasaules centrā ir viņš pats – ar savām vajadzībām, jo pasaule jau pastāv, lai apmierinātu bērna vajadzības. Bet tad pēkšņi notiek pārmaiņas – skola, kur bērns vairs nav pasaules centrā, kur bērnam ir jāuzņemas atbildība, jākontrolē savas kustības, laiks, uzmanība, kur viņš (viņa darbības) tiek salīdzinātas ar citiem bērniem. Tāpēc ļoti būtiski ir tas, kā bērns gan emocionāli, gan fiziski ir sagatavots šīm būtiskajām pārmaiņām.
Ir ļoti daudz priekšnoteikumi, lai bērns veiksmīgi uzsāktu skolas gaitas. Pirmkārt, viņam ir jābūt apzinātai vēlmei (motivācijai) uzsākt jauno skolas dzīvi (“Es gribu uz skolu!”). Bērnam pašam ir jāapzinās jaunie noteikumi, pārmaiņas un iespējas, ko sniedz skola. Tikpat būtiski ir arī inteklektuālā gatavība skolai. Viņam ir jāatsakās no pirmsskolnieka tēla un jāveido skolnieka tēls. Bērna pozitīva virzība uz skolu, kā uz savu personīgo mācību iestādi, ir ļoti svarīgs nosacījums veiksmīgām mācībām.
Iespējamās sekas bērnu nelabvēlīgai attīstībai, bez savlaicīgas problēmu diagnostikas
Parasti nelabvēlīgas attīstības sekas tiek novērotas jau bērna pirmajos skolas gados. Lielākoties vecāku sūdzības saistās ar:
• bērna hronisku nesekmību
Hroniskas nesekmības sākotnējie iemesli var būt visdažādākie. Visbiežāk sastopamais priekšnoteikums ir nepietiekoša bērna sagatavotība skolai, kas izsauc grūtības jau no pašām pirmajām skolas dienām (piemēram, sīkās motorikas – prasmes vadīt pirstu un plaukstas smalkās kustības – nepietiekoša attīstība uzreiz noved pie nesekmības rakstīšanā, patvaļīgās uzmanības nepietiekošs briedums rada grūtības visas stundas darba organizācijā, bērns neiegaumē, palaiž gar ausīm uzdevumus un skolotāja norādījumus). Tāpat par iemeslu var būt paaugstināts bērna satraukums.
Neatkarīgi no sākotnējā iemesla, hroniskās nesekmības attīstība norit apmēram vienādi. Visos variantos galarezultātā savienojas zemi sasniegumi, ievērojami paaugstināts satraukums, neticība sev un apkārtējo zems bērna novērtējums.
• darbības izbeigšanu (aiziešanu sevī, rotaļu fantazēšanu)
Šī tipa attīstība ir saistīta ar nepietiekošu uzmanību. Darbības izbeigšana – aiziešana iekšplānā – rotaļu fantāzijās. Bērna it kā “nav” stundās, viņš nedzird viņam adresētus skolotāja jautājumus un norādījumus, nepilda uzdevumus. Tas nav saistīts ar paaugstinātu uzmanības novirzīšanos – bērns vienkārši ir iegrimis sevī, savā iekšējā pasaulē, fantāzijās un sapņos. Fantazēšana ļauj aizpildīt uzmanības trūkumu (es – slavens mednieks, ceļotājs, kinozvaigzne …) un “prāta spēle” kļūst par līdzekli, ar ko apmierināt gan rotaļu vajadzības, gan apkārtējo uzmanības vajadzības. Šis attīstības variants ir nelabvēlīgs, jo kavē bērna spēju pilnu realizēšanos, diezgan bieži rada lielus “robus” zināšanās.
• negatīvu (pastiprinātu) demonstratīvismu
Šis attīstības variants ir raksturīgs bērniem ar augstu apkārtējo uzmanības vajadzību. Tas ir novērojams jau pirmsskolas vecumā. Sūdzības vairāk saistās ar bērna uzvedību, nevīs mācību procesu. Ja bērnam nav izcilu dotību, demonstratīvums izpaužas apzinātā uzvedības normu pārkāpšanā, kas kalpo par drošu apkārtējo uzmanības piesaistīšanas līdzekli. Jebkuras pieaugušā emocionālās izpausmes, gan pozitīvās (uzslava, smaids), gan negatīvās (aizrādījums, uzkliedziens) pastiprina bērna provocējošo, demonstratīvo uzvedību.
• verbālismu (augsts runas attīstības līmenis, bet zems garīgās attīstības līmenis – tēlainā domāšana)
Verbālisms ir saistīts ar izziņas procesu īpatnībām. Tas veidojas jau pirmsskolas vecumā, rezultātā tam, ka par galveno (vienīgo) bērna attīstībā tiek kļūdīgi uzskatīta runa, turpretim darbības veidi, kuri veicina garīgo attīstību nobīdās otrajā plānā. Domāšana, it sevišķi tēlainā, attīstās nepietiekami. Bērna – pirmsskolnieka tekošā valoda, pārliecinošās atbildes uz jautājumiem, milzīgā “erudīcija” piesaista apkārtējo paaugstinātu uzmanību, kuri augstu vērtē bērna panākumus. Tomēr sākumskolas periodā bieži vien atklājas bērna nespēja risināt uzdevumus un veikt citas darbības, kas prasa tēlaino domāšanu. Šeit kļūdīgi bieži tiek vainoti skolotāji. Bērnam domāšanas attīstības aizture draud ar pastāvīgām neveiksmēm darbībā. Šajā gadījumā pastāv iespēja tālāk attīstīties pēc “hroniskas nesekmības” tipa.
• intelektuālisms (attīstīta loģiskā domāšana, sliktāk valoda un tēlainā domāšana)
Šis attīstības tips arī ir saistīts ar bērna izziņas spēju struktūru. Pirmajā plānā ir attīstīta loģiskā domāšana, nedaudz sliktāk – valoda un pavisam neattīstīta tēlainā domāšana.
• bērna slinkošanu
Šai sūdzībai par pamatu var kalpot dažādi iemesli: izziņas motīvu samazināšanās, izvairīšanās no neveiksmes, kā arī vispārējas darbības tempa palēninājums.
• izklaidīgu bērnu
Visretāk šeit par iemeslu ir tieša uzmanības funkcijas samazināšanās. Daudz biežāk par uzmanības traucējumiem uzskata neizveidojošos darbības organizāciju, kad bērnam nav efektīvu pašorganizācijas paņēmienu (neprot strādāt). Tāpat tas var būt saistīts ar tīri motivētiem iemesliem, piemēram, bērns kļūst izklaidīgs, iegrimst sevī, ja viņam ir garlaicīgi, bet pie interesantām darbībām – kļūst ļoti uzmanīgs. Satraukums sevišķi postoši iespaido uzmanību.
• nevadāmu bērnu
Bērna nevadāmība un nepaklausība – viena no vistipiskākajām skolotāju un vecāku sūdzībām. Šeit par iemeslu var būt – neadekvātas prasības pret bērnu, paaugstinātas enerģētikas gadījums, negatīviskais demonstratīvisms, nebremzētās kustības, kā arī parastā izlutinātība.
• bērna grūtībām saskarsmē
Saskarsmes grūtības var būt gan ar vienaudžiem, gan ģimenē. Tam par iemeslu var būt – intelektualizācija (bērns ir vientuļš, neiekļaujas kolektīvā), neizveidojušies saskarsmes līdzekļi (neprasme kontaktēties), autizācija (saskarsmes vajadzības pazemināšanās), kā arī saskarsmes problēmas ģimenē.
• agresīvu bērnu
Šeit būtu jāņem vērā dažādie agresijas veidi – patiesa agresivitāte (nodarīt apkārtējiem kaitējumu), autoagresija (vērsta pret sevi), kā arī aizsargagresija.
Šīs ir vistipiskākās un visizplatītākās sūdzības, ar kurām vecāki un jaunāko klašu skolotāji atnāk uz psiholoģisko konsultāciju. Visas šīs grūtības ir pārvarāmas, bet (līdzīgi fizioloģiskai saslimšanai) daudzreiz efektīvāk tas notiek, ja laikus tiek veikta diagnostika, kas norāda uz bērna iespējamām grūtībām uzsākot skolas gaitas.
Skolas gatavības līmeņa diagnostika:
• savlaicīgi paredzēt un koriģēt iespējamās grūtības;
• noteikt Jūsu bērna darbaspējas un uzmanības koncentrācijas līmeni, ka arī darba tempa, atmiņas un personības īpatnības;
• saņemt ieteikumus, kā palīdzēt bērnam kļūt sekmīgam, sākot skolas gaitas.
Mīļie vecāki – atcerēsimies, ka mūsu bērni ir unikāli un vienreizēji, un uzsāksim skolas gaitas kopā!!!
Literatūra:
1. A. Vecgrāve ” Kā man saprast savu bērnu”; 1996; Zvaigzne ABC
2. A. Vengers, G. Cukermane “Jaunākā skolas vecuma bērnu individuālās apsekošanas shēma”; 1994; Eksperiments
3. G. Svence ” Attīstības psiholoģija”; 1999; Zvaigzne ABC
4. Д.В. Винникотт “Разговор с родителями”; 1995; Класс
5. Interneta resursi
Linda Trofimova
psihologs-konsultants