Jupiters
Cilvēki šo planētu debesīs pamanīja jau ļoti sen, tas tāpēc, ka pati planēta ir saskatāma ar neapbruņotu aci. Planēta ir nosaukta par godu romiešu dievam Jupiteram, kurš bija visu dievu šefs. Grieķu mitoloģijā tas attiecīgi būtu Zevs, kura vārds mūsdienu cilvēkiem vairāk būtu pazīstams. Austrumu mitoloģijā Jupiters tiek saukts par koka zvaigzni, taču tad rodas jautājums, kāpēc tad šai planētai iedots šāds vārds? Austrumos gandrīz visu saprot un pieņem savādāk. Tomēr par pieciem dabas elementiem no ķīniešu filozofijas būs dzirdējuši daudzi, tātad Jupiteram ticis koks, savukārt Marss tika pie uguns savas sarkanās krāsas dēļ.Jupiteram visvarenā dieva vārds nav iedots veltīgi, jo tas tiešām ir liels milzis, tā diametrs atbilst 11 Zemes diametriem, kas nozīmē, ka tajā ietilptu 1300 Zemes, kas nozīmē, ja visu planētu atdotu Ķīnai, tad pat ķīnieši ar savu vairošanās ātrumu nespētu to visu apdzīvot tuvākajos gadsimtos. Tā vidū atrodas metāliskā ūdeņraža kodols, šeit temperatūra sasniedz 30000 grādus pēc celsija. Pēc tam nāk šķidrais ūdeņradis. Pavisam ūdeņradis šeit ir diez gan plaši iekārtojies un aizņem apmēram 90% no visas planētas, tomēr tas galvenokārt sastopams gāzveida stāvoklī. Tad seko hēlijs, kas ieņem godpilno otro vietu ar 10%. Ja planēta būtu jāraksto agregātstāvokļa secībā, sākot no vidus, tad tā izskatītos šādi: šķidra un gāzveida. Planētai īpatnējo izskatu piešķir atmosfēra, jo tās mākoņu sastāvs ir diez gan raibs, tajos temperatūra un spiediens ir ievērojami augstāki. Jupiteram arī ir pieci atmosfēras stāvi, tikai tie nav tādi paši kā Zemei. 1. stāvā dzīvo šķidrais ūdeņradis, pēc tam nāk sasalušā ūdens – ledus pilītes. 3. stāvā mitinās amonija sulfīda mākoņi, kuri varētu patikt lauksaimniekiem, jo šo ķīmisko vielu izmanto lauksaimniecībā, tiesa šo ķimikāliju vairāk pielieto rietumos. Tad nāk sasaluša amonjaka kristāli un gāzveida ūdeņradis. Temperatūra te ir pat salīdzoši silta – ap -110 grādiem pēc celsija.Šeit viens gads ilgst 12 Zemes gadus, kas nozīmē, ka sava dzimšanas diena būtu ļoti ilgi jāgaida, tomēr atrodoties te, būtu grūti pielāgoties, jo diennakts ilgtu tikai 10 stundas.Laikapstākļus nosaka Jupitera straujā griešanās un siltuma izdalīšanās no planētas dzīlēm. Tam visam sanākot kopā, izveidojas dažādu spiedienu sistēmas, turklāt šajos apstākļos varētu priecāties dabas aktīvisti, kuriem nepatīk, ka okeānos kuģi brauc ar dīzeļdegvielu, jo šeit pārsvaru gūtu buru kuģi. Tikai jautājums, vai masti izturētu 650 km/h lielo vēja ātrumu. Skatoties planētas bildes, redzamas svītrainas joslas, tas tāpēc, ka uz Jupitera mode ir savādāka, un šeit ūdens tvaiku vietā augšup ceļas gāzes. Tumšajos plankumos gāze nolaižas lejup, bet gaišajos tā ceļas augšup. Vietās, kur gāzu plankumi nolemj uztaisīt randiņu, rodas vētras. Viena no lielākajām ir Lielais Sarkanais plankums, kas ap savu centru rinķo 4-6 dienas. Tikai salīdzinot ar šo viesuli, liela vētra, kas brāžas pāri kādai teritorijai uz Zemes nieks vien skaitās – Lielā Sarkanā diametrs sasniedz 2-3 Zemes diametrus.Marsam pietika ar diviem draugiem, bet Jupiteram ir vesela kosmiskā draugiem.lv versija. Tā pavadoņu skaits ir vismaz 63. Tie ir gan mazi, gan lieli. Lielākos pavadoņus sauc par Galileja mēnešiem, jo tos ir pētījis Galileo Galilejs. Pavisam tādi ir četri: Jo, Eiropa, Ganimēds un Kallisto. Ganimēds ieņem godpilno pirmo vietu, kā lielākais pavadonis Saules sistēmā, un tas ir pat lielāks par Merkuru un Plūtonu. Jo virsa ir akmeņaina un cieta. Tā ir koši sarkana un dzeltena, jo šeit vulkāni ir diez gan aktīvi, un no tiem izplūst sērs.
1973. gadā starpplanētu stacija Pioneer 10 uzņēma pirmās Jupitera bildes, pētīja tā atmosfēru un noskaidroja vairāk informāciju par planētas magnētisko lauku. Pēc dažiem gadiem Voyager 1 un Voyager 2 pētīja Jupitera pavadoņus un nofotogrāfēja tuvāk planētas atmosfēru. 1995. gadā planētu sasniedza Galileo, kas ap planētu rinķoja 2 gadus, pēc tam ar to tika izpētīti Galileja mēneši. 2000. gadā Cassini palidoja garām planētai un uzņēma augstas kvalitātes bildes.
Jupiteru vislabāk savā spožumā var redzēt dažas minūtes pēc 22.00, dievidrietumos pie paša horizonta. Pēc 22.30 planēta jau vairs nebūs redzama, jo tā jau būs paslēpusies.
Neptūns
Šī planēta nav saskatāma ar neapbruņotu aci, un pēc jaunajiem standartiem šī ir pēdējā planēta Saules sistēmā. Senie astronomi nemaz nezināja, ka pastāv tāda planēta, to atklāja tikai Urāna novērojumu laikā. Pirmās liecības par Neptūnu var atrast jau Galileja novērojumos, tikai viņš šo planētu noturēja par zvaigzni, kad to ieraudzīja tuvu Jupiteram naksnīgajās debesīs. Bet šāds atklājums viņam nelikās svarīgs. Tomēr vēlāk zinātnieki pamanīja, ka Urānu ietekmē kāda objekta gravitācijas spēks. 1845. gadā Džons Kūčs Adamss un Žans Irbēns Leverjē noteica nezināmā objekta atrašanās vietu. Gadu vēlāk J. Galle, balstoties uz abu iepriekšējo cilvēku pētījumu rezultātiem, atklāja Neptūnu. Tomēr, ja jau atklāja, balstoties uz angļa un franča pētījumiem, tad loģiski, ka pēc tam abas lepnās valstis sāka strīdēties, kurai tad pieder lielākas tiesības uz atklāto planētu. Urāna gadījumā bija vesela “ziepju opera” ar vārda došanu, Neptūna gadījumā viss notikās mierīgāk. Pats Galle ierosināja planētu saukt par Janusu. Angļi izteica domu par Oceanus vārdu. Tikmēr francūzis Arago ieteica planētu nosaukt par Leverjē. Kamēr pats Žans ieteica planētu saukt par godu romiešu jūras dievam Neptūnam. Un tā pakāpeniski šis vārds kļuva par starptaustisko planētas apzīmējumu. Tikmēr austrumos planētu sauc par Jūras Karaļa zvaigzni.Neptūna uzbūve ir tāda paša kā Urānam, tikai slāņi atrodas savādākās attiecībās. Kodols sastāv no tām pašām vielām kā mantija, tikai pats kodols ir blīvāks, un virs tā vielas atrodas gāzveida stāvoklī. Tātad kodols un mantija sastāv no sasaluša ūdens kristāliem, metāna un amonjaka. Atmosfēra sastāv no ūdeņraža, hēlija un metāna. Pats ūdeņradis ieņem līdera pozīcijas ar 80% no aizņemtās vietas. Otrā vietā atrodas hēlijs un trešajā – metāns. Kaut gan metāns šeit ir diez gan maz, salīdzinot ar pārējām abām vielām, tomēr tas ir vairāk nekā uz Urāna, tāpēc Neptūnam ir vairāk zilās nokrāsas.
Uz Neptūna redzamas baltas un melnas mākoņu joslas, baltie mākoņi sastāv no sasaluša metāna. Lai gan Urāns un Neptūns ir līdzīgas planētas, pirmā nosauktā planēta ir no mierīgajām. Neptūna mākoņi ātri maina savu novietojumu, jo tos dzen stipri vēji. Planēta griežas ap asi pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam, bet paši vēji pūš no austrumiem uz rietumiem. Tikai šie vēji nav nekādi vājie un mierīgie, gan jau gandrīz visi atceras to ziemu, kad Latvijā toreiz dažas dienas plosījās lielā vētra, kad gāzās koki, pārtrūka elektrība un nebija jāiet uz skolu dažas dienas. Tad vēja ātrums sasniedza aptuveni 140 km/h, taču, salīdzinot ar Neptūna vējiem, Latvijas vētra bija kā ūdens piliens jūrā – uz Neptūna vēja ātrums sasniedz lielāko visā Saules sistēmā, pat 2000 km/h. Lielākā vētra redzama ik pēc 16 diennaktīm, tā ir Zemes lielumā, un to sauc par Lielo Tumšo plankumu. Ja šādu vētras ātrumu spētu izturēt vēja ģenerators, tad atomelektrostacijas jau būtu vēsture.Neptūnam zināmi 13 pavadoņi, lielākais no tiem ir Tritons. To atklāja 1846. gadā, pats Tritons ir akmeņains debess ķermenis ar sasalušu slāpekļa un metāna virsu -235 grādu temperatūrā pēc celsija, un tas ir lielāks pat par Plutonu. Taču ievērojams arī ar to, ka šis pavadonis riņķo pretējā virzienā nekā pārējie pavadoņi. Uzskata, ka tas kļuvis par pavadoni, jo to pievilcis Neptūna gravitācijas spēks.Neptūns arī ticis pie dažiem gredzeniem, taču tie vēl joprojām nav īsti izprasti, zināms, ka gredzeni sastāv no mikroskopiskiem puteķliem. Tomēr tie ir unikāli, jo maina savu garumu un spilgtumu. Viens no gredzeniem pēc vairākiem gadiem pat sadalījies gandrīz divos gredzenos, bet spīdums samazinājies līdz 30%, salīdzinot ar agrāko spilgtumu. Pats garākais no gredzeniem ir apmēram 63000 kilometrus garš.Nu ja būtu jāmin, kura starpplanētu stacija vienīgā un visvairāk ievākusi informāciju par Neptūnu, tad jau vairs nebūtu nemaz tik grūti atminēt, ka tā ir “planētu terminātors” jeb Voyager 2. Šī stacija ieguva pirmos uzņēmumus un atklāja Lielo Tumšo plankumu, kā arī atklāja sešus Neptūna pavadoņus un gredzenus. Vēl daudz informācijas par Neptūnu ir iegūts ar Habla kosmosa teleskopa palīdzību.Kā jau rakstīju, Neptūnu nav iespējams ieraudzīt. Ja gribās tomēr redzēt, tad ar speciālu tehniku jāskatās tāpat kā uz Urānu, tikai šoreiz planēta redzama blakus Mežāža zvaigznājam.
Urāns
Nāksies apbēdināt radioaktīvo lietu fanus, jo šī tomēr nav tāda planēta, kas viscaur būtu radioaktīva. Tai gan ir tāds pats vārds kā radioaktīvajam elementam, ko varam bieži dzirdēt pa televizoru. Tomēr šī planēta var lepoties ar to, ka tā bija planēta, ko nebija atklājuši cilvēki jau tālā senatnē. Tas tāpēc, ka tā vienkārši atrodas pārāk tālu no Zemes, lai ar neapbruņotu aci varētu Urānu labi saskatīt. Vecākais ieraksts par šo planētu atrodams 1690. gadā, kad planēta tika nodēvēta par 34 Tauri. Bet par laimīgo atklājēju kļuva angļu astronoms Viljams Heršels. Viņš planētu atklāja 1781. gadā, bet domādams, ka tā ir komēta. Kā jau tajos laikos skaitījās smuki un pieklājīgi, sers Viljams savu atklājumu nosauca par Džordža zvaigzni, par godu Lielbritānijas karalim Džordžam III, tomēr vēlāk tā tika pārdēvēta par Džordža planētu. Protams, ārpus Lielbritānijas tāds nosaukums nebija pieņemams citu valstu astronomiem, tapēc sākās vesela vārdu došanas sērija.Franču astronoms ierosināja to pārdēvēt par Heršelu, tikmēr zviedrs Prosperīns laikam pareģoja nākotni un gribēja planētu saukt par Neptūnu. Krievu astronoms Leksels meģināja radīt kompromisu un saukt planētu par Džordža III Neptūnu un Lielbritānijas Neptūnu. Nīderlandē dzimušais zinātnieks ierosināja to saukt par Hypercronius un Transaturnis. Visbeidzot Bode ierosināja planētu saukt par godu grieķu debesu dievam Urānam. Bet briti vēl dažus gadus lietoja planētai savu “karalisko” vārdu. Tikmēr austrumos Urānu dēvē par Debess Karaļa zvaigzni. Tomēr, kad Heršels veica savu atklājumu, viņš to nedarīja, atrazdamies speciālās telpās – tikai sēdēja dārzā un vēroja zvaigznes ar savu paštaisīto teleskopu. Tas nozīmē, ka nav jāatrodas nekādā observatorijā, lai pats atklātu kādu debess ķermeni. Ja atklātu, tad to varētu nodēvēt, kā jau tagad moderni Baltijā, kādas savas valsts pilsētas vārdā.Urāna kodols un mantija sastāv no amonjaka, ūdens un sasaluša metāna maisījuma, jo tuvāk kodolam atrodas šis maisījums, jo lielāks blīvums tam piemīt. Planētas virsai nav gandrīz nekādu raksturīgu iezīmju. Virs tās atrodas atmosfēra, kas sastāv no ūdeņraža, hēlija un metāna. Bet Urāns atrodas 19 reižu tālāk no Saules nekā Zeme, tāpēc tās atmosfēra ir auksta un tumša – temperatūra šeit sasniedz -200 grādus pēc celsija. Saule vispār ir redzama kā mazs spīdeklis, tapēc te debesis vienmēr ir melnas. Lai gan planēta izceļas ar savu atmosfēras nokrāsu, kuru tai piešķir metāns. Tāpat kā Jupiters un Saturns, arī Urāns ir iestājies “gāžu ložu” brālībā, jo lielu planētas daļu veido gāzveida vielas.Saturns visai bieži mainīja savu ass stāvokli, bet zilganzaļā planēta gan tā nedara – tā ir unikāla, jo vieglāk jau ir gulēt nekā visu laiku stāvēt, tapēc Urāna ass ir noliekusies aptuveni 90 grādu lenķī no vertikāles un šad tad pat sanāk, ka tās ass ir vērsta uz dienvidiem. Uz Zemes poliem diena vai nakts ilgst pusgadu, bet, salīdzinot ar Urānu, tas tik tiešām ir nieks, jo uz šīs planētas tās ilgst 40 gadus, tas tāpēc, ka viens gads te ilgst 84 Zemes gadus. Tikmēr 2007. gadā Urāns piedzīvos to brīdi, kad Saule būs tieši virs tā ekvatora.Urānam ir zināmi 27 pavadoņi, daļai no tiem diametrs ir mazāks nekā 100 km. Lai gan 2000. gadā bija zināmi tikai 18 pavadoņi. Tā lielākie pavadoņi ir Miranda, Ariela, Titānija un Oberons, vairākums ir nosaukti Šekspīra varoņu vārdos, jo kā nekā, tā tomēr ir angļa atklātā planēta. Tikai labi, ka Mēnesim jau senāk deva vārdus – būtu tas darīts stipri velāk. Vācieši vēl varētu ierosināt to saukt piem. par Sniegbaltīti, kas pat būtu visai uzjautrinoši.Ja jau tomēr vienas brālības biedri, tad Urāns izdomāja, ka arī pašam vajag gredzenus, bet tā kā Saturnam tie jau bija patentēti, tad Urāns varēja sev dabūt tikai 13 gredzenus. Paši gredzeni sastāv no iežu gabaliem ar aptuveni vienu metru lielu diametru. Astronomi tos atklāja 1977. gadā, pētot Urāna atmosfēru. 2005. gadā atklāja lielāko gredzenu, kas divreiz lielāks par iepriekš zināmajiem. 2006. gadā tika atklāti 2 krāsainie gredzeni, viens zils, otrs – sarkans. Ja tā turpināsies, tad nebrīnītos, ja tur vēl atrastu zelta gredzenu.Šo planētu ir sasniegusi tikai viena starpplanētu stacija. Šī laimīgā kosmiskā zone ir Voyager 2. Ar tās palīdzību tika iegūtas pirmās ziņas par planētas izskatu. Ar Voyager 2 ieguva planētas, tās gredzenu un pavadoņu attēlus. Ar šo informāciju mainījās uzskati par Urāna sistēmas uzbūvi.Urāns spīd pa nakti blakus Ūdensvīra zvaigznājam, sākot vakarā no dienvidaustrumiem un tā pakāpeniski pārvietojoties uz dievidrietumiem rīta agrumā. Bet ar neapbruņotu aci to nav iespējams gandrīz redzēt, tāpēc labāk to darīt ar attiecīgu aprīkojumu.
Venēra
Venēra ir pazīstama jau no aizvēsturiskiem laikiem, tā sev uzmanību mācēja piesaistīt ar savu spožumu. Vecākie ieraksti ir saglabājušies no babiloniešiem, kuru pieraksti varētu būt veidoti 1600 gadus p.m.ē. Viņi šo nakts spīdekli sauca skaistuma dievietes vārdā – Ištara. Taču ļoti daudzās tautās šo planētu sauca 2 vārdos, jo tā bija redzama gan no rīta, gan vakarā, kas atspoguļojas arī pašos vārdos. Senie grieķi no rīta to sauca par Phosphorus (Gaismas nesējs) un vakaros – Hesperos. Taču vēl tas iezīmējās ebrejos, kuri Venēru sauca par Noga (spīdošs), vakaros – Kochav-ha-‘Erev (vakara zvaigzne). Bet nav nemaz jāmeklē tālu, lai atrastu tautu, kuri Venēru šādā veidā ir saukuši vēl tiešāk, proti tie ir latvieši. Mums no rīta tā tika saukta par Rīta zvaigzni (Auseklis) un par Vakara zvaigzni. Dēļ šīs vakara un rīta dalīšanās, tā bieži tika uzskatīta par 2 zvaigznēm, bet jau 6. gadsimtā p.m.ē. Pitagors formulēja, ka tas ir viens debess ķermenis. Vēlāk ar pirmo teleskopu to ieraudzīja Galileo Galilejs. Tālāki atklājumi turpinājās līdz 20. gadsimtam, pēc tam jau sāka sīkāk izprast Venēru, jo tehnoloģijas sāka straujāk attīstīties. Tomēr beigās planēta tika nosaukta par godu romiešu mīlas dievietei Venerai.Venēra ir līdzīga citām Saules sistēmas planētām – kodols sastāv no daļēja izkusuša metāla, tad nāk cieta mantija un virs tās garoza. Tās virsma ir samērā līdzena, veidojusies vulkānisko izvirdumu rezultātā ļoti sen, apmēram pirms pusmiljarda gada. Uz Venēras gan nav neviens krāteris tik liels kā ir uz Merkura, un sanāk, ka tā var justies diez gan laimīga, jo zilumi no lieliem meteorītiem gājuši secen. Tas priecē, ka visumā darbojas līdzīga loģika, kā pie mums, ka daiļajam dzimumam jau nedrīkst sist. Lai gan, protams, ir jau daži sīkie meteorīti, kas tomēr ir uzdarbojušies un sīkus zilumus sadevuši, tādi ir apmēram bijuši pie 900. Venēra nedod priekšroku kalniem, tapēc tā ļāvusi pie sevis mitināties dažiem lieliem vulkāniem. Viens no tādiem ir Maat Mons. Izrādās, ka pat mūsdienās dod dīvainus vārdus, tikai šis nosaukums, es domāju, ka nav saistīts ar tiem ..moniem. No šī vulkāna lava plūst simtiem kilometru platā straumē.Nu bet rodas jautājums, kāpēc tad šī planēta ir tik spīdīga? Nu labi, viņa ir tuvāk Saulei nekā Zeme, bet kas par to. Šeit Venēra var pateikties savai atmosfērai, jo, maigi sakot, tā ir ļoti bieza un tā atstaro apmēram 80% Saules gaismas. Tā satur galvenokārt oglekļa dioksīdu un tajā ir tik daudz ķīmisko elementu, kas liek domāt, ka tā varētu būt daudz blīvāka par ūdeni, spiediens tajā ir 90 reižu lielāks nekā uz Zemes. Šim slānim vēl nepietiek ar šīm vielām, tapēc tas savā paspārnē ir paņēmis sēra putekļus un sērskābes pilieniņus, tie saglabājušies no vulkānu izvirdumiem, kad planēta vēl bija jauna. Būtībā sanāk, ka šis slānis ir kā cietuma restes un ieslodzītie ir visa veida ķīmiskās vielas. Saule šeit vispār nav gandrīz redzama, neveiksies arī tiem, kuriem patīk skatīties pa naktīm uz zvaigznēm – te tādas nav redzamas vispār, jo šeit mākoņi ir 3 biezos slāņos. Pie mums, manuprāt, apmākusies, silta vasaras diena ir pat laba – ir silts, saule tik traki nekarsē un var normāli darīt savas lietas. Nu diemžēl Venēra negrib dalīties jaukumus kā uz Zemes – viņai patīk, ja viņa ir silta. Process tāds – Saule cik nu varēdama sasilda virsmu, virsmas siltums izdalās un iet augšup, bet strupceļš – iekšā tika, ārā netiek, jo uzdarbojas oglekļa dioksīda saturošie mākoņi un rezultātā rodas pārattīstīts siltumnīcas efekts. Ja kādam gribas izbaudīt riktīgu globālo sasilšanu, Venēra ir tieši priekš jums – virsmas temperatūra 460 grādi pēc celsija. Tomēr, ja ceļojums jums ir par dārgu, bet gribas to vienalga izjust, tad tas nav nemaz tik grūti – to var darīt arī tepat uz Zemes, atliek ļoti karstā dienā ieiet siltumnīcā, tikai, protams, tas nebūs tāpat, kā uz Veneras. Un šķiet, ka Merkuram šī planēta sāks atņemt tūristus. Tomēr Merkuram nākotnē uzradīsies vēl viena konkurente – Zeme, jo viņa lēni un pamazām sāk panākt 2 tuvākās Saules sistēmas planētas karstuma ziņā.Liela nozīme Venēras pētniecībā ir mūsu kaimiņiem krieviem. Krievija ir pētījusi šo planētu sākot ar atmosfēru un beidzot ar virsmu. Tomēr vislabāk ir veicies amerikāņu starpplanētu stacijai Magellan no 1990. gada līdz 1994. gadam.
Merkurs Merkus 10
Dažreiz nākas dzirdēt no cilvēkiem un pat lasīt no grāmatām, ka šo planētu sauc Merkūrijs. Šī kļūda rodas tulkojot no dažādām valodām, kā piemēram no angļu valodas vārda Mercury. Šāda kļūda ir pat mācību grāmatās. Ir pat nācies lasīt grāmatu, kur vienā lapā rakstīts “Merkurs”, citā – “Merkūrijs”. Bet īstenibā planēta ir nosaukta par godu romiešu dievam Merkuram, kurš bija tirgotāju un ceļotāju aizgādnis, un pareizais planētas nosaukums latviešu valodā ir Merkurs. Merkurs tika pamanīts jau 3. gadu tūkstotī p.m.ē., kas toreiz bija zināms Mezopotāmijas jeb Divupes (tagadējā Irākas teritorija) iedzīvotājiem šumeriem kā Ubu-idim-gud-ud. Šo vārdu labāk pat nemēģināšu izrunāt, tomēr no šiem laikiem ieraksti ir diez gan maz saglabājušies. Zināšanas pēc tam pārņēma babilonieši un sāka šo planētu saukt par Nabu vai Nebu (jau sakarīgāk). Senie grieķi šo planētu sauca 2 vārdos: Apollo, kad tā bija redzama no rīta un par Hermesu, kad tā bija redzama vakarā. Pirmos novērojumus ar teleskopu veica Galileo Galilejs, taču viņa teleskops nebija pietiekami spēcīgs, lai saskatītu Merkuru. 1639. gadā ar teleskopa palīdzību tika pārliecinoši novērots un pierādīts, ka Merkurs riņķo apkārt Saulei.Pati planēta ir maza un klinšaina. Kodols sastāv no dzelzs un niķeļa, pēc tam nāk cieta mantija un visbeidzot akmeņaina garoza. Vienalga, no kuras puses skatītos uz planētu, tā visur būs klinšaina, klāta ar krāteriem, kas veidojušies pirms 4 miljardiem gadu meteorītu triecienu rezultātā. Paši krāteri ir gan ļoti mazi, gan lieli. Lielākais krāteris ir Svelmes jūra – diametrs aptuveni 1300 km. Bez šaubām var viegli iedomāties, ka tas nav diez ko mazs, bet baisāk paliek iedomājoties, ka tādu “bedri” radījis 100 km plats debesu ķermenis. “Iesitot” bedri planētā, no tās izplūda lava no planētas iekšpuses un izveidoja platus līdzenumus, kā arī rezultātā radušies triecienviļņi virzījās cauri planētai un izveidoja jaunas kalnu grēdas. Tad vēl planēta bija jauna un karsta, tomēr vēlāk tā atdzisa un sacietēja. Un ārējā virsma atgādina sažuvuša ābola mizu. Atmosfēra ir ļoti plāna, jo Merkura gravitācija ir pārāk maza, lai to noturētu, tas būtu apmēram tā, ka mūsu planēta nespētu noturēt mākoņus un tie visi pazustu visuma dzīlēs pat kārtīgi neizveidojušies. Dēļ šī aspekta, tur visu laiku debesis atgādina mūsu skaidrās naktis bez mākoņiem. Tikai šai planētai atrodas blakus liela, karsta draudzene – Saule, kas Merkura dabas apstākļus padara visai trakus. Ja kādam vēl nepietiek ar karstu dienu Latvijā, patīk ļoti sauļoties un liekas, ka pat Sahāras tuksnesī būs par vēsu, varat mierīgi braukt uz Merkuru, jo temperatūra dienā ir +450 grādi pēc celsija. Neuztraucieties, nav aizmirsts arī par aukstuma cienītājiem. Ja patīk tikai auksts laiks bez sniega, varat arī doties uz Merkuru – naktis jūs varēsiet izjust -170 grādu aukstumā pēc celsija.Merkura orbīta ir visai izstiepta. Tas nozīmē, ka vienu dienu Saule spīd normāli, bet citu dienu Merkurs ar Sauli nolemj satuvināties, un ja viņa ir tuvāk, tas nozīmē, ka, skatoties no Merkura virsmas, tā paliek 1,5 reizes lielāka un 2 reizes karstāka. Pieņemu, ka tad uz Merkura sākas vasaras tūristu pieplūdums. Lai sagaidītu saullēktu būtu jāgaida 176 zemes diennaktis, jo tik gara tur ir diena. Tikai nevajag uzreiz sapriecāties, ka varēsim tur ilgāk pavadīt atvaļinājumu, jo, redz, gads tur ir tikai 88 zemes dienas, tātad sanāk, ka gads ir īsāks par diennakti, un šis apstāklis šo planētu padara par čempionu Saules apriņķošanas sacīkstēs starp Saules sistēmas planētām. Protams, izmanto arī kā reklāmu, lai dabūtu šurp cilvēkus, kuriem ļoti patīk svinēt savas dzimšanas dienas.
Mariner 10. Nē, te nav domāts 10 gadīgs jūrnieks. Kas tad tas ir? Tas ir vārds NASAs starpplanētu stacijai, kas pētīja Merkuru, to 10 reizes pārlidojot laikā no 1974. gadam līdz 1975. gadam, tika iegūti attēli, kuros bija redzama daļa no planētas. Šo fotogrāfiju virkni savienojot, ieguva vispārēju planētas virsas ainu. Šīs bildes deva svarīgus priekšstatus par Merkuru, lai gan līdz pat mūsdienām šī planēta maz pētīta, jo lai to izdarītu ir jāparvar lielais karstums.
Ja sagribas ieraudzīt planētu, tad vislabāk meklēt Merkuru no 4:30 līdz 5:00. No rīta vajag skatīties uz ziemeļaustrumiem pie apvāršņa, zem Dvīņu zvaigznāja. Pēc plkst. 5:00 jau ir pārāk gaišs, lai šī planēta būtu saskatāma.
Zeme
Droši vien, ka nekas par tādu dievieti vai dievu ar vārdu Zeme nav dzirdēts, bet tad rodas jautājums, no kurienes tad cēlies planētas vārds? Ticat vai nē, bet šim vārdam arī ir sakars ar romiešu dieviem. Mūsu valodā vārds zeme nav pat tuvu vārdam, kurā saucas šī dieviete. Lai atrastu atbildi, jāskatās vairāk uz lielajām Eiropas tautu valodām. Angliski Zeme ir Earth, vāciski Erde. Sāk jau rasties līdzība, un šo vārdu pirmie burti er aizved pie latīniskā vārda terra. Savukārt, senajiem romiešiem zemes dievieti sauca Terra Mater. Protams, ja šādi mēs sauktu Zemi, tad jau visiem mēle būtu izlocījusies un nogurusi pamatīgi. Uzskata, ka zeme ir 4,6 miljardus gadus veca, un tā radusies no milzīga gāzu un putekļu mākoņa. Nu droši vien tā izmēri bija daudz par lielu, lai to varētu vienkārši ar putekļsūcēju paņemt un sasūkt. No paša sākuma ļaudis domāja, ka Zeme ir plakana, un tikai pirms 2500 gadiem grieķi noteica, ka Zeme ir apaļa. Pēc tam grieķu zinātnieks izteica domu, ka Zeme riņķo ap sauli, tomēr tikai 1543. gadā to pierādīja poļu astronoms Nikolajs Koperniks, bet par to saņēma plašu nosodījumu.Zemes pašā vidū atrodas iekšējais kodols, tas sastāv no cieta dzelzs un niķeļa sakausējuma, tās diametrs sasniedz 2740 km, un temperatūra centrā – 4500 grādi pēc celsija. Pēc tam nāk ārējais kodols, kas sastāv no šķidras dzelzs masas, tas ir 220 km biezs un aptuvenā temperatūra ir 2200 grādi pēc celsija (paliek jau vēsāks). Tad seko 2900 km bieza tumšu iežu kārta – mantija. Tās apakšā temperatūra sasniedz 3700 grādi pēc celsija, pie tāda karstuma jau tur visam būtu jākust, bet tā kā spiediens ir pietiekami liels, tad tur viss pastāv mierīgā līdzsvarā. Virs tās atrodas iežu virskārta, ko sauc par Zemes garozu. Garozas biezums zem okeāniem ir 6 km un līdz 70 km zem kontinentiem. Tās dziļumā temperatūra sasniedz 1050 grādus pēc celsija (atkal jau vēsāks). Pati garoza ir sašķēlusies vairākās plātnēs un tās izraisa izmaiņas Zemes veidolā, kustoties. Kad 2 plātnes nolemj sadraudzēties saskaroties, var pacelties Zemes garoza un izveidoties kalni. Kad viņu randiņš neizdodas, tad katra nolemj aiziet uz savu pusi, rodas zemestrīces. Papētot kārtīgāk, var secināt, ka populārākās satikšanās vietas ir Klusā okeāna rietumdaļa. Kad tās nolemj, ka labāk satikties okeānos, tad tajos izplūst izkusušie ieži un no tiem veidojas zemūdens klintis. Šad tad pat rodas jaunas salas, vislielākā šāda veida sala ir Islande.Viens no galvenajiem aspektiem, kāpēc uz Zemes var dzīvot, ir tas, ka tā atrodas labā attālumā no Saules, taču lielu nozīmi arī spēlē atmosfēra. Ja nebūtu unikālā atmosfēra, tad šeit nebūtu iespējams dzīvot. Atmosfēra pasargā Zemi no kosmiskā aukstuma un Saules starojuma, tā sastāv no gaisa, ūdens tvaika un sīkām putekļu daļiņām. Atmosfēras augstums sasniedz 2000 km, tai savā vietā palīdz noturēties Zemes gravitācijas spēks. Tā sastāv no pieciem stāviem, pirmajā stāvā mitinās troposfēra – starp citu, tajā dzīvojam arī mēs. Tās augstums sasniedz 11 km, jo augstāk tajā atrodas, jo vēsāk paliek, līdz pat -80 grādiem pēc celsija. Ja gribas atvēsināties, nav pat jābrauc vairākus tūkstošus kilometrus uz ziemeļpolu, atliek vien aizbraukt kādus 10 km uz augstāk debesīs un varam baudīt ziemu bez sniega. Pēc tam seko stratosfēra, tajā pirms dažiem gadiem vēl lidoja Concorde. Tur ir izdevīgi lidot, jo šī zona ir mierīga no vētrām, taču šeit atrodas pat kaut kas vēl daudz svarigāks – ozona slānis. Šeit šī gāze ir ļoti maz, salīdzinot ar apelsīnu, ozona slānis ir mizas lielumā, virs poliem jau tas ir pavisam izzudis, jo, kā jau daudziem zināms, to iznīcina cilvēku radītais piesārņojums. 3. stāvā – 50 līdz 80 km augstumā – dzīvo mezosfēra. Šai iedzīvotājai patīk demonstrēt savus muskuļus, tos viņa izmanto sitot meteorītus un pārvēršot tos par “krītošajām zvaigznēm”. Tad nāk termosfēra, kā jau vēsta vārds, var noprast, ka tur ir visai karsti. Temperatūra šeit ir līdz 1000 grādiem pēc celsija, šī kaimiņiene atrodas no 80 līdz 480 km augstumā, kas liecina, ka viņai patīk plaši izvērsties. Tomēr viņa ir visai viesmīlīga un ļauj pie sevis ciemoties polārblāzmām. Nu ja kādam arī nepietiek ar Venēras karstumu, gan jau termosfēra ļaus paciemoties pie sevis. Pašā pēdējā stāvā dzīvo ekosfēra, taču viņai ir labi, jo var kontrolēt savu griestu augstumu, tapēc noteikta augstuma ierobežojuma nav. Tikai nebūtu vēlams šeit ciemoties, jo te gaisa tikpat kā nav. Šīm iedzīvotājām varam pateikties par to, ka pa dienu debess ir zila, jo citās krāsās gaisma izkliedējās mazāk un tieši sasniedz Zemes virsu. Viņas ir krāsmīles, tapēc saulrietos un saullēktos izdara tā, lai zilā gaisma izkliedējas pavisam un līdz mums atnāk tikai sarkanā gaisma, tāpēc debess ap tiem laikiem izskatās sarkana.
1957. gadā krievi palaida Zemes orbītā pirmo mākslīgo Zemes pavadoni Sputnik 1 – tā svars bija 83 kilogrami (diezgan viegls). Krievi bija teikuši savu vārdu kosmosa iekarošanā, un tālāk sekoja Sputnik 2, kurā par kosmonautu tika izvēlēta sunīte Laika, kosmosā viņa tika, bet diemžēl atpakaļ neatgriezās. Tas krievus neapturēja, 1960. gadā viņi palaida kosmosā Sputnik 5 ar diviem suņiem – Belku un Strelku, vismaz vārdi viņiem tika iedoti tīri normāli. Viņas bija pirmās radības, ka tik tālu ceļošas kosmosā un atgriezušās. PSRS pašpārliecība auga un 1961. gada 12. aprīlī kosmonauts J. Gagarins aplidoja Zemi 2 stundās ar Vostok 1 un laimīgi atgriezās atpakaļ uz Zemes. Laiks bija ASV dod atbildes triecienu un 1962. gadā ar kuģi Mercury trīs reizes aplidoja apkārt Zemei. PSRS uz to nepalika atbildi parādā, jo nākamajā gadā kosmosā palaida pirmo sievieti Valentīnu Tereškovu kuģī Vostok 6, tas 3 dienas rinķoja apkārt Zemei, bet viņai nācās negaidīti atgriezties, jo kosmosam nepatika, ka pie viņa kāda tik ilgi ciemojas un “uzdāvināja” Valentīnai savu kosmisko kaiti. Krievi turpināja uzvaras gājienu un 1965. gadā pirmo reizi atklātā kosmosā devās pirmais cilvēks, bet pēc 2 mēnešiem amerikāņi izdarīja to pašu, tomēr bija pienācis laiks pateikt, kuri tad īsti ir kosmosa čempioni, un pēc 6 mēnešiem divi amerikāņi pavadīja atklātā kosmosā 2 nedēļas, vēlāk tiem pievienojās vēl divi. Tomēr pēc dažiem gadiem PSRS kosmonauti izplatījumā samontēja un uzcēla kosmisko staciju Salut. Tomēr savdabīgs pamiers tika apliecināts, kad 1975. gada 17. jūlijā kosmisko buču viens otram iedeva 2 kosmosa kuģi Apollo 18 un Sojuz 19, proti, tie tika savienoti kopā.
Marss
Protams, ka pirmais, kas lielākajai daļai cilvēku ienāk prātā, pieminot Marsu, ir marsieši, mazie, zaļie vīriņi utt. Senatnē šī planēta gan vairāk saistījās ar kariem, asinīm un uguni, jo pie tā vainojama planētas sarkanā nokrāsa. Daudzas tautas planētu sauca sava kara dieva vārdā, romieši to sauca ar Marsu, un tā arī cēlies planētas vārds.Marss pēc uzbūves ir līdzīgs Zemei, tikai uz pusi mazāks. Marsa kodols sastāv no dzelzs, pēc tam nāk raksturīgā mantija un pa virsu garoza. Marsa virsma ir veidojusies pirms 3 miljardiem gadu no vulkānu uzdarbošanās, meteorītu dunkām un ūdens straumēm, tas viss izveidoja planētu tādu, kāda tā ir tagad. Lielu daļu virsmas aizņem tuksnešaini, akmeņaini līdzenumi ar putekļainām kāpām un meteorītu krāteriem. Marsam patīk, ja tā relfejs ir gan dziļs, gan augsts, tapēc tas sevi noklājis ar milzīgiem paugstinājumiem un dziļām plaisām. Un tomēr, ja tas sevi tā noklāj, tad tomēr grib arī parādīt, ka to dara kārtīgi, tapēc Marss var lielīties ar atdzisušu vulkānu Olimpu, kura augstums pat tiem alpīnistiem, kuriem Everests liekas kā nieks, liks pabrīnīties, proti, tā augstums ir 24 km, kas ļauj šai planētai ieņemt pirmo vietu Saules sistēmā. Tomēr izrādās, ka tā visu laiku ir slepus skatījusies uz Lielo Kanjonu (ASV) un nospriedusi: “Ja jau Zeme var tādu uztaisīt, tad es varu vēl labāk.”
Bez liekas kavēšanās, Marss uztaisīja savu Lielo Kanjonu – Marinera ieleju, kuras garums sasniedz 4500 km, bet dziļums 8 km. Taču tam patīk likt mums nodarbināt prātus, uztaisot ielejas, kas līdzīgas izžuvušu upju ielejām, tā liekot domāt un strīdēties, vai kādreiz pa tām ir tecējušas upes. Tā Marss parāda, ka nav ar pliku roku ņemams, ir noslēpumains, pietiekami gudrs un viltīgs.Marss daudziem saistās ar sarkano krāsu, bet kas tad šo efektu dod? Varat vainot dzelzs oksīdus, kuri diez gan bagātīgi iedzīvojušies planētas iežu sastāvā. Dzelzs oksīdu mēs labāk pazīstam kā rūsu. Marsam nepatīk, ja tikai virsma ir sarkana, tāpēc tas nolēma: “Ja jau virsma ir sarkana, tad viss pārējais arī jāmēģina par tādu pārvērst.”Un atkal jau planēta nesnauž un sauc palīgā vēju – kad tas sāk uzdarboties, tad tiešām neko vairāk par sarkanu krāsu nebūs iespējams redzēt. Vējš sākas pamazām un attīstās līdz putekļu vētrai, tikai, ja salīdzina, kā tās darbojas uz Zemes, tad mūsējās liekas kā nieks vien. Uz Marsa tas notiek daudz ilgāk, spēcīgāk un plašāk, to var labi redzēt bildē, kā planēta izskatās pirms vētras un pēc tās.
Klimats uz Marsa ir līdzīgs Zemei, tur arī ir gadalaiki, tikai tie ir apmēram divreiz garāki. Paši aukstākie apgabali ir ziemeļpolā un dienvidpolā, tos klāj sasaluši oglekļa dioksīda un ledus slānis. Temperatūra sasniedz no -140 līdz +20 grādiem pēc celsija, kas nozīmē, ka šī vieta varētu patikt tiem, kuri vēlās ceļot uz citām planētām, bet neizjust pārāk ekstrēmas atšķirības no Zemes klimata. Lai kā Marss gribētu būt līdzīgs Zemei, tas tomēr mazliet atšķiras. Atmosfēra šeit ir simtreiz plānāka, stipri retināta un sastāv no oglekļa dioksīda. Uz atmosfēru Saule iedarbojas mazāk, jo Marss atrodas pusotru reizi tālāk no Saules nekā Zeme, un Saule te ir mazāka. Šis aspekts varētu patikt tiem, kuriem apnicis, ka saulainā dienā acīs spīd Saule un nevar uz to normāli paskatīties.
Tomēr kādreiz Marsam palika vientuļi un viņš prasīja citiem debess ķermeņiem, vai kāds negrib atnākt ciemos, lai varētu draudzīgi parunāties – divi atsaucās. Tie bija nelieli, tumši, neregulāras formas asterorīdi, kuri sastāvēja no ieža ar augstu oglekļa saturu. Vienu sauca Foboss, otru – Deimoss. Un tā viņi palika par labiem draugiem, jo viņus turēja kopā gravitācijas spēks.Pirms gadsimta vēl cilvēki ticēja, ka uz Marsa dzīvo saprātīgas būtnes. Mūsdienās ir zināms, ka tur tādi nav, taču varētu būt primitīvi organismi. Kādreiz uz Marsa bija siltāks un mitrāks klimats, kas deva labvēlīgus apstākļus dzīvības attīstībai. Iespējams, ka tad uz Marsa dzīvoja mazie, zaļie cilvēciņi. Lai to pārbaudītu, 1976. gadā uz Marsa virsmas piezemējās Viking 1 un Viking 2. Tika meklētas dzīvības pazīmes, taču tās netika atrastas. Daudz starpplanētu stacijas tika sūtītas 90. gados, lai pētītu laikapstākļus, kartētu virsmu un beigās nolaistos uz Marsa. Šie aparāti tika aprīkoti ar sešriteņu visurgājēju, kas pētīja nolaišanās vietas apkārtni. 2004. gadā tika palaisti Spirit un Opportunity. Bija plānots, ka tie beigs darbu pēc 3 mēnešiem, jo pēc tam tiem būs aizputējušas saules baterijas, un tie nevarētu darboties. Tomēr tie turpina darbu vēl šodien, pētot apkārtni un sūtot bildes.Marsam patīk, ka uz to skatās gada pirmajos mēnešos, tapēc tagad šī planēta nav redzama.
Plutons
Pēdējā laikā šī pundurplanēta ir bijusi pamatīgi uzmanības centrā, jo pirms dažām dienām astronomi sprieda, kā tad īsti sakārtot Saules sistēmas lielākos objektus pa plauktiņiem. No sākuma pat klīda baumas, ka Saules sistēmas planētām pievienosies vēl 3 jauni draugi. Tikmēr vairākas dienas iestājās klusums, bet citur cilvēki sprieda kas un kā būs. Tā viss turpinājās līdz 24. augustam, kad oficiāli tika paziņots, ka Plutons tagad tiks dēvēts par pundurplanētu. Pie reizes tika nodefinēts, kādi kritēji būs jāiztur, lai varētu tikt iekšā “Saules sistēmas planētu brālībā”: jābūt orbītai ap Sauli, jābūt pietiekami lielai gravitācijai, lai varētu būt patstāvīgs un spētu sevi noturēt kosmosa dzīlēs, jābūt tīrai orbītai, kas brīva no visādiem asteorīdiem vai citiem debess ķermeņiem. Plutons neizturēja, jo tā gravitācijas centrs neatrodas pašā pundurplanētā. Tas tāpēc, ka tā pavadoņa Harona diametrs ir puse no Plutona diametra, taču Harona masa ir aptuveni 25% Plutona masas. Šis apstāklis ietekmē abu kustību un gravitācijas centru, tādēļ abi visu laiku “griežas dancī” viens ap otru. Otrs iemesls, kas izmeta to no planētām – tā atrašanās Koipera joslā, kas pilna ar visādiem citiem debess ķermeņiem, kas līdzīgi komētām. Lai gan pirms visa šī pasākuma jau tāpat daži astronomi domāja, ka Plutons nemaz nav planēta un uzskatīja, ka tas ir viens no mazsvarīgākajiem debess ķermeņiem Saules sistēmā, jo šī pundurplanēta vienkārši pārāk daudz atšķiras no astoņām planētām. Tomēr atšķirīgie jau arī it kā būtu jāpieņem, bet astronomi jau dara savu. Viens no atšķirīgajiem iemesliem ir Plutona orbīta, jo tā atrodas 17 grādu leņķī pret ekliptiku jeb, vienkāršāk sakot, Saules ceļu pie debess, un tā atšķiras no riņķveida orbītas. Citiem vārdiem, Plutona attālums no Saules mainās no 4,5 līdz 7,4 miljardiem kilometru. Kad pundurplanētai rodas vēlme atrasties baigi tuvu Saulei, tā nolemj, ka apnicis atrasties aiz Neptūna, tāpēc pagrūž malā to un aizspraucas tam priekšā uz 20 gadiem. Tomēr tā kā uz Plutona viens gads ilgst 248 Zemes gadus, tad pēc pundurplanētas kalendāra prieks sanāk visai īss.Neptūnu palīdzēja atrast apstāklis, ka astronomus nodarbināja doma, ka Urāna orbītu ietekmē vēl kāds objekts – ar Plutonu bija tāpat. Daži astronomi izteica domas, kur varētu atrasties šis objekts, vēlāk jau tika publicēta precīza informācija. Astronoms Klaids Tombo 1930. gadā veica pētījumus, lai atrastu devīto planētu. Viņš ik pēc laika uzņēma naksnīgās debess bildes, un vēlāk tika atklāts kustīgs objekts (te neiet runa par NLO). Pēc tam tika uzņemtas vēl bildes, un jaunumu par atklājumu telegrafēja uz Hārvardas koledžas observatoriju.Tiesības uz vārda došanu piederēja Lovelas observatorijas direktoram, jo tajā strādāja K. Tombo. Pats Klaids ieteica direktoram vārdu izdomāt ātri, jo savādāk visādi priekšlikumi varētu rasties no visas pasaules. Observatorijas dibinātāja atraitne ierosināja planētu saukt par Zevu, tad par Lovelu, bet beigās nosaukt pundurplanētu savā vārdā. Tikai neviens no viņas variantiem nesadziedza dzirdīgas ausis. Kāds jaunlaulātais pāris pat ierosināja pundurplanētu saukt viņu jaudzimušā bērna vārdā. Tikmēr vārdi Kronus un Minerva tika jau diez gan bieži apsvērti. Bet pēkšni ne no kurienes 11 gadus vecā jaunkundze Venetija Feira ierosināja pundurplanētu saukt par godu romiešu nāves dievam Plutonam. Venetija interesējās par mitoloģiju un astronomiju, tomēr viņa vārdu izdomāja, runājoties ar savu vectēvu. Protams, šis vectēvs nebija nekāds parastais radinieks, jo strādāja Oksfordas universitātē, kas, manuprāt, izsaka visu. Viņas vectēvs sazinājās ar savu paziņu, viņš padeva tālāk informāciju pāri okeānam uz ASV. Lovelas observatorijas direktoru vārds apmierināja, jo pirmie divi vārda “Plutona” burti simbolizēja observatorijas dibinātāja vārda un uzvārda pirmos iniciāļus, un tā pundurplanētas vārds tika oficiāli apstiprināts. Tikmēr austrumos planētu dēvē par Mirušā Karaļa zvaigzni.Bet te pie mums ar vārdu atkal savas problēmas – kātad īsti pareizi jāraksta, Plutons vai Plūtons?Grāmatās var atrast abus variantus, mūsdienās populārāk izmanto versiju ar “ū” burtu. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā pārsvarā grāmatās rakstīja ar “u” burtu. Ieejot letonika.lv mājaslapā, var atrast versiju ar īso burtu “u”. Lai gan šādam vārdam ir arī otra nozīme – tas var būt diez gan liels magmatisko iežu krājums Zemes garozā. Nē, te neiet runa par radioaktīvo elementu “plutoniju”, to tāpat var iegūt tikai mākslīgi. Par šīm versijām var strīdēties daudz un ilgi, bet lieto abus variantus.
Plutons gan nav ticis “gāžu ložu” brālībā, un tā uzbūve ir savādāka. Tā vidū atrodas milzīgs ciets kodols, to apņem ledus mantija. Pēc tam seko metāna un slāpekļa saturoša garoza. Virsa vienmēr ir auksta, aptuveni -220 grādus pēc celsija, tomēr kad Plutons atrodas tuvāk Saulei, tas nedaudz sasilst – daļa ledus pāriet gāzveida stāvoklī un izveido atmosfēru. Šeit saule redzama kā blāva zvaigzne, tāpēc te ir tumšs un auksts, bet ja kādam nepatīk mūsu Mēness, jo liekas, ka tas ir par mazu, tad uz Plutona jūs varēs izklaidēt pundurplanētas pavadonis Harons, kas tā debesīs izskatās vēl lielāks.Diemžēl neviena starpplanētu stacija nav pētījusi Plutonu, jo tas atrodas pārāk tālu. Tika plānots, ka to darīs Voyager 1, bet tā kā vēl nebija pārāk liela interese par to un nepietika naudas, tad starpplanētu stacija tika novirzīta pētīt Saturna pavadoni Titānu. Ar Voyager 2 notika tas pats, tāpēc to novadīja pētīt Neptūna pavadoni Tritonu. 2000. gadā plānoja palaist kosmosā Pluto-Kuiper Express, bet tas nenotika, jo NASA aizbildinājās, ka izmaksas esot pārāk lielas. Visbeidzot šogad tika palaista starpplanētu stacija New Horizons, kas Plutonam vistuvāk nokļūs 2015. gadā, tad tā pētīs to un tā 3 pavadoņus vismaz 5 mēnešus. Tikai jācer, ka viss notiksies gludi, jo tomēr NASA budžets vien ir vairāki miljardu dolāru liels.
Lai redzētu Plutonu, noteikti vajadzīga speciāla tehnika. To var redzēt sākot vakarā no dienvidiem un gandrīz līdz 2:00 naktī dievidrietumos, blakus Čūskneša zvaigznājam.
Sarurns
Planētas vārds daudzās valstu kultūrās sākas ar ”s” burtu. Hinduismā planēta tiek saukta par Sani vai Shani. Turpinot austrumu mitoloģijas ritējumu, Saturns ticis pie zemes zvaigznes vārda. Tikmēr ebreju tauta turpina dod vārdus, kurus mums būtu diez gan pagrūti izlasīt – Shabbathai. Taču planēta nosaukta par godu romiešu dievam Saturnam. Saturns bija aizejošā laika dievs, Jupitera tēvs.Saturns ar Jupiteru ir “gāžu ložu” brālībā, un tā uzbūve ir ļoti līdzīga oranžajam kaimiņam. Planēta ap savu asi griežas ātri, tai ir saspiesta forma ar izspīlētu vidusdaļu. Pašā vidū ir šķidrs metāliskais ūdeņradis, bet tālāk no virsmas tas paliek par šķidro ūdeņradi un, ejot vēl augstāk, šī paša viela sāk pārvērsties gāzveida stāvoklī. Jau atkal ūdeņradis dominē uz kādas planētas. Tās ārējā virsma nav cieta: to veido mākoņu joslu putra, kas sastāv no ūdens, metāna un amonjaka. Fosfors un citi ķīmiskie elementi atbild par Saturna ārējā slāņa krāsām. Tomēr to ir grūti saskatīt, jo šīs joslas klāj bieza dūmaka.Bet noteikti, ja jautātu: “Kas Tevi visvairāk piesaista Saturnā?”, liela daļa atbildētu, ka tie ir planētas gredzeni, kuriem par popularitāti būtu kauns žēloties. Šādi gredzeni ir daudzām planētām, tomēr Saturnam tie ir visizteiktākie. Šos gredzenus veido sarežģīta sistēma, kurā katrs no tiem sastāv no tūkstošiem atsevišķu, šauru gredzentiņu. Katrs gredzentiņš sastāv no sasalušu iežu gabaliem, kuru lielums ir daudzveidīgs: sākot no sīkāk daļiņām līdz lielas ēkas lieluma gabaliem. Saturnam labāk iepatikušies lielie gabali, tapēc tie riņķo vistuvāk planētai. Sīkie gabali atrodas atstumto rindās un lido apkārt ārējo gredzenu sastāvā. Atsevišķās vietās to biezums ir mazs, tomēr visas sistēmas garums sasniedz 500000 km, kas ir vairāk nekā attālums no Zemes līdz Mēnesim. Paši gredzeni gan nav tik veci kā planēta. Tie varētu būt dažus simtus miljonu gadus veci un izveidojušies no kāda pavadoņa vai komētas atlūzām. Tātad pastāv iespēja, ka varam pateikties kādam debess ķermenim, jo tas, “uzdāvinot” dunku savam draugam, panācis, ka Saturnam uzrodas ļoti daudz jauku gredzenu. Vieta jeb sprauga starp gredzeniem tiek saukta par Kasīni sadalījumu. Tomēr planēta nav pārāk stabila – vienubrīd tā ir uz vieniem sāniem, vēlāk jau uz otriem, tas tāpēc, ka Saturns maina savas ass stāvokli. Divreiz pa aptuveni 30 gadiem gredzeni ir pilnībā pagriezušies pret Zemi un tad tos var labi saskatīt. Taču pārāk liela uzmanība Saturnam nepatīk, tapēc tas arī divreiz savā gadā pavērš gredzenu malu pret Zemi un tos nav iespējams redzēt.Saturnam pavadoņu ir diezgan daudz. Lielākais no tiem ir Titāns, kas ir arī otrs lielākais pavadonis Saules sistēmā. Tas ir vienīgais pavadonis, kam atmosfēra sastāv galvenokārt no slāpekļa. Planētas viens no mazākajiem pavadoņiem ir Pāns, tā diametrs ir tikai 20 km, un tas ir viens no nedaudzajiem pavadoņiem, kas riņķo Saturna ārējo gredzenu sistēmā.Uz Saturna spēcīgas vētras plosās vidēji trīs reizes 100 gados. Tās redzamas kā milzīgs balts plankums planētas ekvatora tuvumā. Viena šāda vētra notika 2004. gadā un tā tika nosaukta par Pūķa vētru. Tomēr, ja jūs nebaida pat vētras un vēlaties izbaudīt smukos gredzenus tuvāk, varat droši uz šejieni braukt, tikai vēlams apģērbties ļoti biezi, jo šeit temperatūra sasniedz -180 grādus pēc celsija.
Pioneer 11 bija pirmā starpplanētu stacija, kas piedzīvoja ugunskristības un devās pētīt Saturnu. 1980. un 1981. gadā laimi devās izmēģināt Voyager 1 un Voyager 2. Abas detalizēti izpētīja gredzenu sistēmu un atklāja 12 pavadoņus. 2004. gadā Cassini uzņēma daudz labākas gredzenu bildes. Tagad Cassini riņķodams ap Saturnu, pēta planētu un tā pavadoni Titānu.Šajās dienās planētai patīk slēpties, jo to gandrīz nav iespējams ieraudzīt. Tā ir redzama tikai dažas minūtes pēc plkst. 5 ziemeļaustrumos, pie paša apvāršņa. Pēc tam Saule jau to ir pārāk daudz “noslēpusi” ar savu gaismu.
Titāns (gr. Τιτάνας) – Saturna pavadonis, otrs lielākais Saules sistēmas pavadonis (aiz Ganimēda). Titāna diametrs – 5150 km. Tātad tas ir lielāks par planētu – Merkuru, kaut arī pēc masas atpaliek. Titānā koncentrējas 95% no visu Saturna pavadoņu masas. Smaguma spēks ir viena septītā daļa no Zemes smaguma spēkaTitāns ir vienīgais Saules sistēmas pavadonis ar blīvu atmosfēru, un vienīgais pavadonis, kura virsma redzamajā spektra daļā nav redzama no kosmosa, jo to klāj bieza mākoņu sega. Atmosfēras spiediens pie pavadoņa virsmas 1,6 reizes pārsniedz Zemes atmosfēras spiedienu. Temperatūra – mīnus 170 – 180°C.Uz Titāna, iespējams, ir metāna ezeri un upes (taču to eksistence līdz šim nebija pierādīta; Nolaižamais aparāts „Huygens” nosēdās tumšajā apgabalā, kas izrādījās cietzeme), kā arī ledus kalni.
Photos