Platona idejas par likumiem salīdzinājumā ar Ķīnas filozofu attiecīgajām idejām.
Sengrieķu filosofs Aristokls (428. – 348. g. pirms Kristus) savu plato plecu vai arī plakanās pieres dēļ ieguva iesauku: Platōns, t.i., “Platais”. Toreiz, pirms apmēram 2400 gadiem, diezin vai kāds varēja domāt, ka šis vārds Platons būs kļuvis par pseidonīmu personībai, kuras atziņas, domas un idejas nebūt nezaudētu popularitāti ne šodien, ne arī rīt.
Aizvien dzīvas un īpaši populāras ir Platona idejas par valsts varu un likumiem. Mūža nogalē Platons atsakās no idejas par valsti un raksta dialogu “Likumi”. [2.; 534.] Daudzas no Platona idejām nav zaudējušas aktualitāti arī šodien, kaut arī mūsdienu cilvēkam tās varētu likties apstrīdamas. [5.; 290.]
Piemēram, viena no tā laika populārajām negācijām, kas nodarbināja arī Platona prātu, ir bijusi alkohola problēma. Tāpēc Platons atzina, ka par šādu aizraušanos līdz astoņpadsmit gadu vecumam ir jāpiemēro īpaši bargi sodi, bet no astoņpadsmit līdz četrdesmit gadu vecumam par likumā paredzētu normu jāuzskata atturība. Toties pēc četrdesmit gadu vecuma sasniegšanas tā vairs nav jāuzskata par likuma pārkāpumu un nav jāsoda. [3.; 220.]
Turpretīm senās Ķīnas filosofu atziņas ir balstītas uz uzskatiem par debesu gribu, kas arī nosaka katra cilvēka likteni. Piemēram, Konfūcijs, būdams nabadzīgs cilvēks, gans, par galveno uzskata cilvēcību jeb humanitāti. Tās pamatā Konfūcijs kā galveno min debesu gribas ievērošanu, senču tradīciju godināšanu, cieņu pret dzimto zemi un vecākiem. [2.; 446]
Senās Ķīnas filosofs Laodzi (IV gs. pirms Kristus) jau pirms Konfūcija izveidoja daoisma, taoisma skolu, kuras pamatā ir pretstatu rašanās, cīņa un pārvērtības. [2.; 561]
Tomēr gan tikko minētās, gan arī citas senās Ķīnas filosofiskās skolas par galveno uzskatīja Far, t.i., vispārējo likumu, kura galvenā pamatdoma bija debesu gribas ievērošana. Tas attiecās uz jebkuru sadzīves problēmu, uz jebkuru negāciju, tai skaitā arī uz alkohola problēmām. Līdz pat mūsu dienām Ķīnā ir saglabājusies atziņa, ka “cilvēks nedrīkst zaudēt savu seju”. [9.; 348.] Tas nozīmē, ka ne jau stingri vecuma ierobežojumi ir noteicošie, bet gan vispārcilvēciskās vērtības. Cilvēkam, kurš tās ignorē, nākas sastapties ar lī, t.i., likuma pārvaldītājiem. Likuma pārvalde senajā Ķīnā nozīmēja nevis tikai tiesību garantiju un sodu sistēmu, bet gan: “katru nolikt vietā, kuru viņš pelnījis”. [3.; 144.]
Tieši šāda pieeja Ķīnā valdīja attiecībā uz jebkuru likumu, tai skaitā, arī likumiem par valsti.
Savukārt Platons valsts pārvaldei piedāvāja citus principus:
• dēmos – materiālā sfēra; cilvēka ar īpašumu un ģimeni materiālās darbības iespējas,
• karavīrs – nav ne īpašuma, ne ģimenes; jāmācās ne mazāk kā desmit gadus, lai par tādu kļūtu,
• pārvalde – valsts pārvalde; jāmācās ne mazāk kā divdesmit piecus gadus, personas bez jebkāda īpašuma un ģimenes. [8.; 17. – 19.]
Īpatnība, ka, neskatoties uz to, ka Platons, būdams sengrieķu filosofs, nebija saistīts ar Ķīnu vai tās filosofiskajām skolām, tomēr šajās atziņās ir daudz kas kopīgs. Vispirms jāmin aptuveni laiks, kad dzīvoja šeit minētie domātāji. Tomēr tajā laikā Platona idejas Ķīnā netika realizētas. [7.] Toties pēc vairāk kā diviem gadu tūkstošiem Ķīnas valsts iekārtā bija daudzas raksturīgas Platona filozofijas iezīmes, it īpaši no Platona darba par agrīno komunismu. [9.; 450.]
Tieši Platona piedāvātais agrīnais komunisms piedzīvoja it kā atdzimšanu XX gadsimtā. [1.] Galvenā atšķirība ir metodēs, kā tas tika ieviests un realizēts dzīvē. Platons nekādā ziņā neparedzēja represijas un varmācību, caur ko tika veikti komunistu mēģinājumi tikt pie varas vēl nesen. Arī senās Ķīnas filosofu darbos kā galvenā iespējamā represiju metode ir minēta debesu vara, kamēr likumu pārvaldes vienīgais uzdevums šajā jautājumā ir katru nolikt tajā vietā, kuru tas pelnījis.
Arī Platons iestājas par visu labo un patieso. [4.; 184. – 185.] Zināšanas esamība un lietderība, pēc Platona uzskatiem, atklājas nevis “krāsas” un “redzēšanas” savstarpējo atkarību spektrā, bet gan tur, kur sevi izrāda labais – pats galvenais no esošā un īstei esošais. [6.]
Literatūra
1. Ārente H. Totalitārisma sākotne. 13. nod. // Kentaurs XXI, Nr. 1. (20. gadsimta filozofija*)
2. Dictionary of Philosophical Studies. – New York, 1999., 796 p.
3. Einführung in die Philosophie: historische Beitrage. – Stuttgart, 2001., -344 p.
4. Heidegger M. The Metaphysical Foundations of Logic. –Bloomington: Indiana University Press, 1984. – 181. – 185. p.
5. Samuel C. Wheeler. Megarian Paradoxes as Eleatic Arguments. // American Philosophical Quarterly. № 3. –07. 1983. –287 – 294 p.
6. Vitgenšteins L. Filosofiskie pētījumi. –R., 1997. (20. gadsimta filozofija*)
7. www.dk.com Bryan Magee. The Story of Philosophy. Copyright © 1998 Dorling Kindersley Ltd, London. Text Copyright © 1998 Bryan Magee.
8. Zariņš V., Ķemere I. Platona dialogs “Valsts” /Galvenās problēmas un jēdzieni. //Platons. Valsts. –R.: Zvaigzne, 1982., -5. – 23. lpp.
9. Энциклопедия по философии. /Под ред. Воробьева А.И., Волкова Н.Н. -М.: «ЧеРо» НОУ, 2001. –458 с.