Poētiskais stils latviešu mīlas lirikā
Dzeja ir māksla, kurā dzīve, jūtas un domas tiek tēlotas ar valodas palīdzību. Tas, cik veiksmīgi dzejnieks izvēlēsies stila elementus, noteiks, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs būs viņa dzejolis. Man gan pašai mīlas lirika nav īpaši tuva, daudzi man varbūt nepiekritīs, tomēr man tā liekas pārsātināta ar mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem un dažkārt atgādina Austrumu paklāju, kur no vienas vietas blīvējas daudzkrāsaini, koši raksti. Rezultātā, uzmanība tiek pievērsta šiem skaļajiem salīdzinājumiem un nevis pašām jūtām. Kvantitāte reti kad ir savienojama ar kvalitāti. Šajā ziņā man varbūt pieņemamākas būtu japāņu haikas vai budisma sacerējumi, kur spilgta doma izteikta īsi, bet spilgtos un trāpīgi izvēlētos vārdos.
Poētiskajā stilā ļoti plaši tiek izmantoti visdažādākie stilistiskās izteiksmes līdzekļi. Tie atrodami visos valodas līmeņos – gan fonētikas, morfoloģijas, gan leksikas un sintakses līmenī, un to izvēle ir atkarīga no katra autora individuālās gaumes. Dažreiz var sajūsmināties, cik veiksmīgi dažos vārdos atklāta vissarežģītāko jūtu būtība, tomēr biežāk rodas iespaids, ka autors lasītāju vienkārši cenšas apžilbināt ar savu prasmi izdomāt arvien jaunus salīdzinājumus, epitetus un metaforas, kuras, diemžēl, ne vienmēr var nosaukt par neparastām.
Latviešu mīlas lirikas antoloģijā uzskatāmus piemērus nupat manis sacītajam atrast nav grūti. Nelielam ieskatam varu citēt Aspazijas dzejoli “Uz jasmīnu spilveniem”:
“Mēs apsedzamies ar mēnessegu,
Mēs liekam sev zvaigznes pagalvī.
Uz baltiem jasmīnu spilveniem
Mēs kaisām sarkanas skūpstu rozes.
Mans vaigs pie tava klātu –
Es tavu dvēseli ieelpoju
Kā saldi plūstošu aromātu.-
Tu sūc manu nopūtu medus garšu,
Tu izsūc mani,
Kā zilais vasaras novakars
No dārza sūc ārā rožu smaržu,
Tu mani ar rozēm apbēri, rozēs aproci – – -”
Tikpat pārsātināts man šķiet arī Alijas Baumanes dzejolis “Asinis”:
“Šis kvēlums asinīs mums dots kā saule graudiem,
Kā ziedu īsais mūžs, kas laukā vīst.
Kad, audiem ejot, zaudējam no sapņu audiem,
Mēs esam rudens lauki, kur palsa migla līst.”
Manuprāt, tā tiešām ir māksla radīt dzeju, kura nelīdzinātos šādam Austrumu paklājam, jo es esmu lasījusi tikai pāris patiešām skaistu dzejoļu par mīlestību.
Poētiskais stils pastāv, galvenokārt, rakstītā formā un runā to izmanto ārkārtīgi reti, pārsvarā, citējot vai deklamējot, un arī tad tas izklausās samāksloti.
Def. Poētismi ir vārdi, kas izsaka pozitīvu emocionāli ekspresīvu attieksmi, kas parasti sevī ietver cildinājumu, jūsmu vai svinīgumu. Bieži tiem piemīt novitātes nokrāsa: par to liecina fakts, ka šajā slānī ienāk dažādi vecvārdi, apvidvārdi, vairāki internacionālismi un jaunvārdi. Šis ir samērā dinamisks valodas slānis. Bez poētismiem ir arī poetizējoši vārdi, kurus kā stilistisku līdzekli izmanto arī daiļliteratūrā.
Visbiežāk mīlas lirikā atrodami tēlainās izteiksmes līdzekļi cilvēka ķermeņa daļām, kā, piemēram, acīm, lūpām, matiem, rokām, kaklam, krūtīm, asinīm, u.c., kā arī dažādiem putniem (visbiežāk balodim), ziediem (visbiežāk rozēm, neļķēm, magonēm), un dabas parādībām – miglai, negaisam, tumsai, naktij, vakaram, zvaigznēm, mākoņiem, mēnesim. Kā visbiežāk lietotie īpašības vārdi jāmin salds, liegs, maigs, degošs, liesmains, zelta, sudraba, sulīgs, rūgts, valgs… Un, protams, mīla, skavas un skūpsti!!! Tie visi krājumos sastopami tik bieži, ka gandrīz vai jāsāk domāt, ka latviešu valodā nav citu vārdu.
Kā piemēru, es izvēlējos dažus vārdus un, šķirstot cauri dzejoļu krājumus, atzīmēju spilgtākos izteiksmes līdzekļus, kas tiem bija veltīti.
lūpas – degošas (15.), indīgas un karstas (10.), sulīgas (47.), lūpu zīmes sejā iededzinātas (84.), lūpu sarkans mauzolejs (100.), apaļīgas (143.), tavu lūpu karstums (176.), ārprātīgās lūpas (239.), reibošas lūpas (246.).
skūpsti – pērļaini (15.), skūpstu medus (29.), klusi (33.), skūpstu nožēla (37.), filmu skūpsts (101.), skūpstu rāva (126.).
ziedi – lotosa ziedlapas (9.), balta roze (17.), mēnessrozes (16.), skūpstu rozes (17.), jasmīnziedu spilveni (17.), ūdensrožu glāsti (29.), ziedainās segas (34.), ziedošas ābeles (38.), dālijas (39.), vīnpuķe (45.), indīgas lavandas (45.), sarkanas neļķes un rozes (46.), ugunssārti un sniegbalti pārslaini ziedi (56.), dvēsles zieds (62.), smalkas sila neļķes (68.), smaržīgs, gurstošs jasmīns (75.), vientuļa roze (74.), kreimenes (78.), jasmīnsmaržas priekšnojauta (92.), rožu reibums (96.), matiolas (106.), rozes ziedlapas (110.), liesmaina roze (142.), kaisli balts puķe (151.), koša posta puķe (153.), neļķes grēka saldums (154.), naktsvijoļu laiks (155.), izbalējušas rožu lapas (155.), īrisa zieds (170.), mākoņu tulpju dārzi (173.), reibinoša magoņu sula (184.), magoņlapas liesma (184.), pavasara puķulauka avēnija (189.), lietuspuķes trauslas (192.), sārtie ķirši (201.), skūpstu zeltā kaltas ūdensrozes (209.).
mēness – mēnessega (17.), mēnessrozes (16.), mēnesnīca (44.), mēness kā paēdis suns (130.), sārts mēness auglis (132.), mēness trīc kā salda plūme (132.), mēnešaina dzīle (134.), melns mēness (138.), mēness sēnes (144.), bieza mēnessega (145.), mēnessbezdibenis (145.), mēnessindīga (146.), mēnesstaru spožums (150.), lēnā mēness mirdzēšana (150.), mēnesnīcas zelta ragi (154.), mēnesnīcas vizma (165.), mēness trapece (195.).
nakts – melna (18.), naksnīgas vētru balsis (80.), neprāta nakts (101.), ziemas nakts (117.), mīlētāju nakts (152.), nakts elpa (152.), nakts pilna sāpēm un vētrām (152.), nakts vēsma (162.), naksnīgs gājums 9188.), nakts debesis zvaigžņotās (195.), zilās gaišās naktis (202.), pilnmēness pusnakts (208.), mīlas nakts (255.), pusnakts skatiens (246.).
zvaigznes – zilas (28.), zvaigžņots putnuceļš (37.), zvaigznes – pasaules liesma(61.), mūžīgs zvaigžņu lauks (71.), baltu zvaigznīšu spiets (83.), gaidošas (102.), melna zvaigzne (138.), zvaigžņu eži (183.).
mīla – mīlas zibšņi, mīlas starumeti (18.), mīlasgaisma (22.), mīlas izpletņi (24.), degošs mīlas grūtums (36.), sista ar mīlestību (85.), mīlas reibonis (117.), mīlestība kā pliķis (130.), melna mīlestība (137.), mīlestības lepnais, krāšņais koks (150.), mīlas sāpīgais noreibums (150.), mūžīga mīlestība (155.), mīlestības sapnis (189.), mīlestības vārdi (203.).
Pie tam, šeit es esmu uzskaitījusi tikai nelielu daļu no šiem vārdiem veltītajiem krāšņajiem apzīmējumiem, jaundarinājumiem un īpatnējiem vārdu salikumiem.
Mani pārsteidza, ka krājumā, kurā apkopoti dzejnieku – vīriešu radītie gara darbi, līdzīgi stila ziedi atrodami pat vēl biežāk nekā sieviešu radītajā dzejā. Tas liekas interesanti, jo sievietes parasti tiek uzskatītas par daudz emocionālākām nekā vīrieši. Acīm redzot, attiecīgā gadījumā viņi ir gatavi ņemt talkā visu savu daiļrunību… Jautājums tikai – vai aiz skaļajiem vārdiem slēpjas tikpat stipras jūtas?
Mana analīze ir iznākusi diezgan kritizējoša un skeptiska… Tomēr es krājumos atradu arī tādus dzejoļus, kas man patiešām patika, kā piemēram:
“Tu piecēlies,
bet es vēl ilgi guļu
tava ķermeņa siltumā.” (Margita Gūtmane)
“Zem visiem vārdiem
tava ķermeņa ainavas.” (Margita Gūtmane)
“Manas rokas tevi atceras
daudz vairāk
nekā es to spēju.” (Margita Gūtmane)
“Klusums,
kādu tu atstāj aiz sevis,
ir nāvīgs.” (Margita Gūtmane)
“Tādi noasiņojoši skūpsti –
dzīvība aizplūst pa lāsītei vien
kā laiks.
Diagnoze: vaļējs sirds lūzums.” (Inguna Jansone)
Viss viena mata galā.
Es to piespraužu ar matadatu.” (Inguna Jansone)
Nobeigumā varu teikt, ka, lai arī pārsvarā mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, manuprāt, lietoti pārāk bieži un daudzreiz neizceļas ar oriģinalitāti, vairums tomēr ir skaisti vārdu darinājumi un vārdu savienojumi, kurus, katru atsevišķi, varētu salīdzināt ar veselu gleznu. Tomēr arī izcilas gleznas vairs neliekas saistošas milzīgā pārblīvētā gleznu galerijā…